Ievads

Dažu pēdējo desmitgažu laikā esmu sarakstījis vairākas grāmatas – dažas angļu, dažas holandiešu, savā dzimtajā valodā. Dažas no tām ir tikušas tulkotas arī citās valodās. Tādēļ nevajadzētu justies pārsteigtiem, ka atkal esmu sēdies pie sava datora un mēģinu uzrakstīt ko jaunu. Arī šoreiz tā būs grāmata par ticību, un arī šoreiz tā ir rakstīta, raugoties no īpašas, kristieša, perspektīvas. Tomēr šī grāmata radikāli atšķirsies no jebkā, ko agrāk esmu rakstījis. Kāpēc? Tāpēc, ka daudzas lietas ir mainījušās.

Pirmkārt, esmu mainījies es pats. Lai gan arī šobrīd es ticu lielākajai daļai no tā, kam es ticēju pirms divdesmit pieciem gadiem, tomēr ļoti lielā mērā ir mainījies veids, kā es ticu. Daži jautājumi man ir kļuvuši nozīmīgāki, bet citu nozīme zināmā mērā ir mazinājusies. Tomēr, daudz svarīgāk par vienkāršu paļaušanos uz faktu, ka lietas, kam es ticu, ir patiesas, ir tas, ka šobrīd es biežāk uzdodu jautājumu kāpēc es ticu tam, kam ticu, un ko maina tas, ka es ticu tam, kam es ticu.

Lai gan es neesmu vienīgais, kas ir mainījies. Ļoti lielā mērā ir mainījusies arī pasaule, kurā es dzīvoju. Un līdzi tai ir mainījušies arī mani līdzcilvēki. Tādēļ, lai attaisnotos cerība, ka es savas pārdomas pilnvērtīgi spēšu pavēstīt saviem lasītājiem, šai grāmatai ir jābūt daudz savādākai. Nepārspīlējot var apgalvot, ka pasaule – vismaz Rietumu pasaule noteikti – ir iesoļojusi jaunā ērā. Jeb, lietojot mūsdienās ļoti populāru terminu, jāsaka: modernisms ir atbrīvojis vietu postmodernismam. Mans mērķis šai grāmatā ir uzrunāt tos cilvēkus, kas ir nogājuši ievērojamu attālumu savā ceļā no modernā uz postmoderno.

Kad īsti notika šī pārmaiņa no modernā uz postmoderno? Protams, ir neiespējami precīzi norādīt uz kādas ēras sākumu un beigām. Arī tiem, kuri dzīvoja piecpadsmitajā un sešpadsmitajā gadsimtā, nebija īsti skaidrs, ka viduslaiku periods tuvojas savam nobeigumam un sākas jaunie laiki. Tikai tagad, lūkojoties no vēstures perspektīvas, mums rodas skaidrs priekšstats par šo pakāpenisko pāreju. Tieši tāpat pilnīga aina par šodien notiekošo pasaulē mums skaidra kļūs pakāpeniski. Tomēr, nav šaubu, ka patiešām kaut kas notiek, un ka pasaule atrodas pārejas periodā.

Nozīmīgās pārmaiņas.

Kad mēs lietojam terminu jaunie laiki vai kādu tam līdzīgu, lai apzīmētu periodu, kas sekoja viduslaikiem, mēs to darām ar konkrētu mērķi un ne tādēļ, lai norādītu uz pretēju nozīmi terminam vecmodīgs.

Modernisms jeb tas, ko mēdz dēvēt par Apgaismības projektu, iesākās tad, kad cilvēki mainīja domāšanu un atstāja viduslaikus aiz sevis. Iesākoties septiņpadsmitajam gadsimtam, cilvēki arvien vairāk pieņēma populārā, slavenā franču domātāja Renē Dekarta (1596-1650) filozofiskos uzskatus. Viņa slavenais traktāts Cagito ergo sum (Es domāju, tāpēc es esmu) kļuva par pamatu savādākai attieksmei pret cilvēku un Dievu. Par visu lietu mērauklu kļuva autonomais cilvēks – apveltīts ar saprātu un drīz vien arī apbruņots ar zinātnes metodēm, ko izveidoja tādi vīri kā Frānsiss Bēkons (1561-1626) un Īzaks Ņūtons (1642-1727). Cilvēks grasījās atrisināt visas pasaules problēmas. Dievs tika atvirzīts arvien tālāk un nesen atklātās dabas spēku likumsakarības atļāva universam mierīgi turpināt savu ierasto gaitu. Nākotni iezīmēja nepārtraukts progress, jo šīs planētas neizmērojamie resursi tika izmantoti cilvēka labā.

Deviņpadsmitā gadsimta noslēgumā un divdesmitā gadsimta sākumā, kad uz skatuves parādījās Fridrihs Nīče (1844-1900), Zigmunds Freids (1856–1939) un citi radikāli noskaņoti domātāji, šāda dzīves uztvere pamazām zaudēja savu spēku. Uzplauka jauns filozofisks novirziens, kas vairāk koncentrējās uz valodu un teksta interpretāciju. Tas piedāvāja relatīvisma, nenoteiktības un pat pesimisma ideju, atrodot lielu skaitu piekritēju starp divdesmitā gadsimta klausītājiem. Divdesmitā gadsimta vidū piedzīvotais holokausts lielā mērā izmainīja līdzšinējo dzīves uztveri.

Filozofi Eiropā un Savienotajās Valstīs sāka uzsvērt tēzi, ka tādi „vareni stāsti” kā marksisms, komunisms un kristietība piedzīvo savu norietu. Viņi apgalvoja, ka nepastāv visu aptveroša domu sistēma, kas piedāvātu saprātīgu dzīves skaidrojumu, ka ir tikai sadrumstaloti un bieži vien pretrunīgi atsevišķu cilvēku „sīkāki stāstiņi” visā savā dažādībā. „Viss slēpjas dažādībā”, viņi sludināja. „Visiem spriedumiem jātiek atliktiem! Absolūtas patiesības nav. Patiesību ir aizvietojušas patiesības.” Sākot ar 1970-iem gadiem termins postmodernisms tika lietots, lai apzīmētu arvien vairāk pamanāmās izmaiņas mākslā un arhitektūrā, vēlāk arī filozofijā un pat teoloģijā. Mūsdienās šis termins kļuvis tik universāls, ka tiek izmantots jebkam. Un lai arī jāatzīst, ka jēdziens „postmodernisms” dažādiem cilvēkiem apzīmē dažādas lietas, tomēr nevar noliegt, ka kaut kas patiešām notiek, it īpaši Rietumu pasaulē. Apgaismības ēra jau ir beigusies, vai arī strauji tuvojas savam nobeigumam, un mēs, gribot vai nē, piedalāmies vēl nepieredzēta izmaiņu procesa norisē.

Vai jūs esat postmoderni?

Pirms turpinām tālāk, paraudzīsimies uz to, kāda tad ir postmoderna persona. Par ko tā domā? Ar ko nodarbojas? Kur to, visticamāk, var sastapt? Netrūkst grāmatu, kurās var izlasīt postmoderna vīrieša un sievietes raksturojumu. Lielākā daļa autoru norāda, ka pastāv virspusēja postmodernisma paveids, kas savā ziņā ir radniecīgs patēriņa un seklas baudas meklējumam, pieļaujot, ka tā sekotāji lielu daļu savas dzīves pavada virtuālā pasaulē. Taču postmodernisms sevī ietver daudz vairāk un lielā daļā gadījumu šāds virspusējs postmodernisma raksturojums nebūtu godīgs. Tā vietā, lai postmodernu cilvēku raksturotu kā izklaides meklējošu, ierīču aplaimotu vienas dimensijas indivīdu, vairāk piemērota varētu likties metafora - klejotājs vai klaidonis. Vēl jāpiezīmē, ka nereti vienā cilvēkā iespējams ieraudzīt interesantu modernisma un postmodernisma īpašību sajaukumu.

Lūk, uzskaitīšu tikai dažas no postmodernās domāšanas visatzītākajām vērtībām un ideāliem. Ja šie domāšanas procesi ir līdzīgi jūsējiem (un paturiet atmiņā, ka šīs ir tikai pamattēzes), tad pilnīgi iespējams, ka arī jums ir postmoderna attieksme pret dzīvi.

·      Progresa ideja lielā mērā ir pamesta novārtā. Postmoderns cilvēks vairs netic tam, ka viss kļūs arvien labāk un labāk. Zinātne vairs netiek uzskatīta par beznosacījumu svētību, kā tas bija agrāk.

·      Nepastāv absolūtu lietu. Mums katram ir sava personīgā patiesība. Sabiedrībām un kultūrām ir pašām savas „valodu” spēles. Nav garantēts, ka tēmām, par kurām tās sarunājas, un lietām, kam tic, ir saikne ar kādu objektīvu realitāti. Viss ir subjektīvs, relatīvs, neskaidrs un nenoteikts.

·      Pagātnes varenie stāsti un varenie ideāli ir pagaisuši. Mums jāsamierinās ar daudz ierobežotākiem un daļējiem skaidrojumiem, kam nepieciešama bieža pārskatīšana.

·      Postmoderniem cilvēkiem patīk apvienot nesaderīgus elementus. Mākslā mēs sastopamies ar salīdzinājumiem, dažādu mākslas stilu jaukšanu, izplūdušām robežlīnijām starp reālo dzīvi un izdomājumiem, starp reālo un virtuālo.

·      Zinātnieki kļūst arvien pieticīgāki savos paziņojumos. Viņi atzīst, ka bieži vien ierauga to, ko vēlas ieraudzīt, un ka daudzi no tā sauktajiem zinātniskajiem pamatojumiem, iespējams, vairs nemaz nav tik pārliecinoši.

·      Cilvēki arvien vairāk pārliecinās par to, ka dzīvo vienā globālā ciematā. Dators – postmodernisma izcilības simbols – vienā mirklī sniedz tiem pieeju visai pasaulei. Tai pat laikā globālām stratēģijām un savienībām vairs neuzticas un vairāk uzmanības tiek pievērsts reģionālām un vietēja rakstura problēmām.

·      Postmodernam cilvēkam ir skeptiska attieksme pret reliģiskām organizācijām, tai pat laikā viņš ir atvērts garīgumam. Patiesībā, daudzi aizstāv nepieciešamību no jauna savaldzināt pasauli. Mistērija – tas ir labi. Populāra kļuvusi iracionālā, „New Age” sludinātā pieeja dzīves pamatjautājumiem. Uzsvars pārvietojies no reliģiskās patiesības, kas atrodama doktrīnās, uz reliģisko piedzīvojumu.

Tiklīdz jūs sākat apzināties, kādas ir postmodernas domāšanas pamatiezīmes, jūs tās varat ieraudzīt it visur – sevī un cilvēkos sev līdzās, arī pasaulē sev apkārt.

Pavērojiet pēdējā laika arhitektūru lielajās Rietumu pilsētās. Vairs nevar sastapt līdz šim „modernās” kastīšu veida celtnes no betona, tērauda un stikla. Atgriežas dažādu laiku ornamentu kombinācijas, tādējādi postmodernai celtnei stāstot pašai savu, nevis „moderno” stāstu par varu, kārtību un efektivitāti. Jūs viegli ieraudzīsiet postmodernas tendences pēdējā laika literārajos darbos, kur savijas dažādu laiku stāsti un reālā pasaule tiek sajaukta ar fantāziju pasauli; filmās, kuras liek tev prātot, kur beidzas vēsture un sākas izdoma; arīdzan televīzijas šovos un seriālos. Šādu nenoteiktību var novērot arī politiskajā arēnā, piemēram, Eiropas valstīs, kur vairākums iestājušies par Eiropas Savienību, tomēr tajā pašā laikā valstis par katru cenu cenšas saglabāt savu vietējo kultūru un vietējo dialektu.

Ļoti viegli postmoderno pieeju var ieraudzīt Rietumu cilvēku attieksmē pret reliģiju un baznīcu. Reliģija ir OK, bet institucionālā baznīca ir garām. Pieredze un emocijas ir OK, bet smalkajā drukā rakstītās doktrīnas vairs netiek uzskatītas par būtiskām. Absolūtā, sentenciālā taisnība bieži vien tiek aizstāta ar to, „kas man ir pa prātam”, un daudzi Bībeles zinātnieki apgalvo, ka pastāv tik daudz leģitīmu veidu, kā tulkot Bībelē rakstīto, cik daudz ir tās lasītāju. Kristietība kļuvusi tikai par vienu no opcijām daudzo pasaules reliģiju starpā – un visas tiek uzskatītas par vienlīdz derīgām, vēsturiski un kulturāli nozīmīgām, atbilstošām cilvēka esībai un tālāk aiz tās!

Atklāsme desmit soļos

Atļaujiet man būt pilnīgi atklātam! Šī grāmata stāstīs par reliģiju un ticību, un tajā par dažādām lietām tiks runāts no kristieša perspektīvas. Es nevēlos, lai kādam par to rastos šaubas, jo, ja arī ir kas tāds, ko jūs, postmodernie lasītāji, patiešām gribat, tad tas ir pilnīgs godīgums, integritāte un caurskatāmība. Jūs negribat kādā brīdī tikt apmuļķoti. Tādēļ jūs tiekat pienācīgi brīdināti un ja rakstītais jums nav pa prātam, šis ir brīdis, lai grāmatu noliktu malā. Es tomēr ceru, ka jūs man atļausiet izteikt savas domas par labu kristiešu ticībai un pievienosities man šajā atklāsmju ceļā.

Esmu sadalījis mūsu svētceļojumu desmit secīgos soļos jeb nodaļās, un katrs no tiem mūs vedīs arvien tālāk pa atklāsmes ceļu. Pirmajā nodaļā es rakstu par nozīmi. Vai cilvēces vēsturei un mūsu pašu personīgajai pieredzei ir dziļāka nozīme? Ja ir, tad kur un kādā veidā mēs to varam atklāt? Es piedāvāju šo jēdzienu sasaistīt ar jautājumu - vai pastāv kaut Kas vai Kāds, ko mēs drīkstētu apzīmēt ar vārdu „Dievs”? Ja Dievs eksistē, mums varētu būt interesanti, kā Viņu uztvert – vīriešu vai sieviešu dzimtē[1] (2. nodaļā)? Ja Viņš patiešām eksistē, mums varētu rasties zināmi priekšstati par to, kāds Viņš ir un ko Viņš dara. Vai ir kaut kas, ko mēs par Viņu varam zināt pilnīgi droši vai tomēr esam atstāti savas iztēles varā? Un vai tas ir tikai kāda pieņēmums par to, kāds ir Dievs? Tradicionāli kristieši ir ticējuši, ka Bībele sniedz uzticamu (un pārdabisku) informāciju par šo tēmu. Vai tai vēl joprojām ir iespējams ticēt? Bet varbūt Bībele ir vienīgi stāsts par to, kā attīstījās ebreju un kristiešu ticība, un kā cilvēki salīdzinoši tālā pagātnē savu ticību īstenoja dzīvē?

Ja saskaņā ar to, kam esmu iemācījies ticēt, mēs varam būt pārliecināti par dažādām lietām attiecībā uz Dievu, ja patiešām mēs varam atrast uzticamu informāciju par Viņu Bībelē, tad varam spert nākamo soli (trešā nodaļa). Zināt par Dievu – tas ir tikai mazliet vairāk nekā mūsu intelektuālo iespēju realizēšana. Bet pazīt Dievu, nodibinot ar Viņu kaut kāda veida attiecības, - tas ir daudz vairāk nekā vienkārši kaut ko par Viņu zināt, un tas mūsu pārliecībai par Dieva esamību sniedz eksistenciālu nozīmi. Uzticība un ticība ir galvenie jautājumi, kas rodas šajā kontekstā.

Ar to saistīts cerības jēdziens (ceturtā nodaļa). Ja mēs varam saprātīgi attiekties pret Dievu, kurš kaut kādā veidā ir atbildīgs par visu, kas pastāv un notiek, tad pasaule (mūs visus ieskaitot) nav atstāta pati savā vaļā. Tas sniedz pārdabisku cilvēces un mūsu pašu personīgās vēstures kontekstu. Lai arī daudzi dzīves aspekti mums var palikt neatklāti, pastāv zināms atskaites punkts, kas mums ļauj rast virzienu un cerību.

Kopīgi tiekot skaidrībā ar šiem četriem fundamentālajiem jautājumiem, mēs turpināsim ar pieciem neatdalāmiem kristiešu ticības elementiem. Nonākot līdz uzskatam, ka visa eksistējošā pamatā ir Dieva esamība, mēs saskarsimies ar milzīgu dilemmu. „Dievs” nevar būt Dievs, ja viņš pašos pamatos nav labs. Un tomēr šajā pasaulē un mūsu pašu dzīvēs mēs sastopamies ar milzum daudz lietām, kas nepavisam nav labas. Tās liek mums kļūt skumjiem, neapmierinātiem un nedrošiem. Pastāv slimības un nāve, karš un bads, nabadzība un ienaids. Kā lai to visu izskaidro? Būšu atklāts – šis ir tas jautājums, uz kuru es nespēšu dot pilnvērtīgu atbildi. „Ļaunuma” pastāvēšana vienmēr bijusi milzīga dilemma, kas daudzus cilvēkus novērsusi no kristiešu ticības. Jo kā gan mīlošs Dievs, kurš it kā ir visu zinošs un visu varošs, pieļauj visas tās šausmas, ko mēs redzam sev apkārt? Tas ir īpaši grūts jautājums postmoderniem cilvēkiem. Piektā nodaļa apskatīs šo problēmu, un, es ceru, rosinās jūs ar atvērtu sirdi pārdomāt dažādas iespējas. Es dalīšos savā dziļajā ticībā, ka Dievs sagādājis tādu līdzekli, par kādu nedz es, nedz kāds cits pat nespējam iedomāties. Viņš ir pavēris ceļu atjaunošanai. Jāatzīst, ka tā pieņemšana prasīs vēl lielāku ticību.

Tad (6. nodaļā) mēs pieskarsimies kādam ļoti praktiskam elementam, kas darbojas kā daļa no šī atjaunošanas procesa. Kristietība neaicina savus sekotājus atteikties no reālās dzīves un ikdienas pienākumiem, tomēr, skatoties no otras puses, pastāv iespēja regulāri „uzlādēt savas baterijas”, atrast patiesu atpūtu un īstu dziļumu. Es uzskatu to par lielisku pretindi mūsu stresa pilnajai ikdienai, kurā mūs pastāvīgi apdraud pārdegšana un hronisks nogurums. Ja vispār kristīgie principi mums atklāj šādu iespēju, tad tā noteikti ir iknedēļas atpūtas diena ar visu, ko tā sevī ietver. Kad būsim nonākuši tik tālu, es ceru uz lasītāju pārdomām – vai pievienoties manam uzskatam (7. nodaļā), ka patiešām ir vērts tikties ar citiem ticību Dievam sevī atklājušiem cilvēkiem. Ir patiešām liels prieks satikt citus cilvēkus, kuri tāpat uzsākuši savas attiecības ar Dievu. Bez tam, tas mums palīdz kļūt garīgi spēcīgākiem.

Ticīgo kopība nav tikai kopējais tās sastāvā ietilpstošo indivīdu skaits, bet tā ir cieši saistīta ar priekšstatu par jēgpilnām attiecībām ar apkārtējo pasauli (astotā nodaļa). Ja patiešām Dievs ir sākotnējais Konstruktors - Radītājs visam, kas pastāv, tad šī pārsteidzošā fakta novērtējumu mēs varam izrādīt, rūpējoties par pasauli un sev pieejamajiem resursiem pēc labākās sirdsapziņas.

Galu galā viss nonāk līdz vairāku skaidru lēmumu pieņemšanai – kā mēs varam veidot savu dzīvi, ņemot vērā pārliecību, kas rada mūsu garīgās dzīves struktūru (9. nodaļa). Lai gan šķiet, ka postmoderniem cilvēkiem izveidojies pieradums norobežoties no saistību uzņemšanās, esmu pamanījis, ka daudzos ir iesakņojusies tendence palikt atvērtiem dažādām iespējām un nenodoties pilnībā kādai vienai lietai. Acīmredzot viņiem nepavisam negribas nodedzināt kādu no tiem tiltiem, kas varētu piedāvāt atkāpšanās ceļu pēdējā mirklī. Jāatzīst gan, ka reizēm šo tieksmi esmu atklājis arī sevī. Tomēr - ja kristīgā ticība ir tāda, par kādu mēs to pasludinām, tad, es domāju, nevar būt cits risinājums, kā vienīgi simtprocentīgi pārliecināta atsaukšanās. Nevar pastāvēt „nogaidīsim un tad paskatīsimies” attieksme.

Kristietības centrā ir Kristus. Tā apgalvo, ka kristiešu Dievs atklājās unikālajā Jēzus Kristus personā. Būt kristietim nenozīmē piekrist rindai teorētisku apgalvojumu par to, kāds ir Dievs, ko Viņš ir darījis ar Jēzus Kristus starpniecību, bet, pirmkārt, tās ir attiecības, dzīvesveids, attieksme pret ideāliem. Tas ir solījums Personai, kurai mēs esam parādā visu savu lojalitāti. Tas viss var izklausīties kā no citas pasaules vai pat dīvaini, tomēr atcerēsimies: mēs atrodamies devītajā pakāpē, gandrīz pie pašām mūsu atklāsmju ceļojuma beigām. Jūs labāk spēsiet novērtēt manis teikto, kad būsim kopā nonākuši pie attiecīgās vietas.

Desmitā nodaļa pievieno vēl vienu soli - pēdējo. Nonākot tik tālu, un, cerams, atklājot savas dzīves visapbrīnojamākās attiecības, mēs vēlēsimies dalīties savās atklāsmēs. Galu galā, kurš gan vēlas kaut ko patiešām labu paturēt tikai sev?

Iespējams, daudziem lasītājiem šī nebūs „ērta” grāmata. Pat daži no manas draudzes locekļiem nejustos ērti, uzzinot, kādā veidā šajā grāmatā esmu izteicies. Viņi neieraudzīs pazīstamas tēmas un brīnīsies, kādēļ esmu runājis aplinkus un neskaidri par (viņiem) pašsaprotamām lietām. Redziet, šī grāmata nav rakstīta viņiem. Ir pietiekami daudz citu grāmatu, kurās viņi atradīs visus ticības pieturas punktus sev patīkamā izklāstā. Es rakstu tiem, kuri atrodas uz draudzes sliekšņa, kuri nepieder pie manas draudzes vai vispār nepieder ne pie vienas draudzes.

Šī grāmata nebūs sarežģīta lasāmviela tajā izmantoto filozofisko un teoloģisko jēdzienu daudzuma dēļ, kam nepieciešamas padziļinātas zināšanas, lai tos pareizi izprastu. Taču, lai gan es centīšos saglabāt izteiksmes vienkāršību, tikai pa retam piezīmēs dodot dziļāku skaidrojumu, grāmata nepavisam nebūs vienkārša. Vismaz tāds nav mans nolūks. Viegli nebūs tai ziņā, ka šī grāmata pieprasa, lai tie, kam netrūks drosmes doties kopā ar mani šajā desmit pakāpju pašatklāsmes ceļojumā, tam nodotos visā nopietnībā. Šeit pastāv zināms risks. Dažas no paustajām domām var nesakrist ar līdz šim pierasto un, lasot grāmatu arvien tālāk, varat sastapties ar idejām, kas vairs nedos mieru. Nebūs iespējams palikt neitrālam. Jo galu galā, kad cilvēks aci pret aci sastapsies ar To, kurš personificē kristietību, nebūs citas izvēles, kā skaidri atbildēt „jā” vai „nē”.

Tātad vēlreiz - atļaujiet man būt tiešam: es ceru, ka šī grāmata vismaz dažiem lasītājiem palīdzēs ieraudzīt, cik brīnišķīgas var būt attiecības ar apbrīnojamo un mīlošo Dievu.



[1] Nesenā pagātnē kristieši aizrautīgi ir diskutējuši par to, vai Dievam ir kāds noteikts dzimums, un vai pret ‘viņu’ ir jāattiecas kā pret ‘vīrieti’ vai ‘sievieti’. Mēs pie šī jautājuma atgriezīsimies nākošajā nodaļā. Grāmatā es pret Dievu attiekšos kā pret vīriešu dzimtas pārstāvi, lai gan saprotu, ka tas nav adekvāts lēmums.

1. nodaļa - Jēga

Vai jūs nekad neesat aizdomājušies par dzīves jēgu? Kad jūs ieraugāt tās šausmas, nežēlību un sāpes, kas nozib jūsu televizora ekrānā, kad jūs dzirdat stāstus par cilvēkiem, kuriem, kā šķiet, savā dzīvē jāsastopas ar visām iespējamām nelaimēm un ciešanām, kad jūs apmeklējat slimnīcā nedziedināmi slimu bērnu nodaļu, kurā viņi pavada pēdējās savas jau tā īsās dzīves nedēļas vai mēnešus...

Vai šis nav jautājums, kurš aizvien atkārtojas: vai vispār ir vērts dzīvot? Vai dzīvei ir jēga? Dzīvei vispār? Manai dzīvei? Kāda gan dzīves jēga iespējama šim neilgajam ciešanu brīdim tiem miljoniem bērnu, kuri mirst dēļ nevērības, nabadzības, bada vai slāpēm? Kāda gan dzīves jēga iespējama tiem bērniem, kuri piedzimst ar ārkārtīgi smagām garīgām vai fiziskām nepilnībām un par kuriem var rūpēties tikai specializētās iestādēs? Kāda gan jēga ir to dzīvēm, kuri tik tikko savelk galus kopā minimālai eksistencei Kairas vai Mehiko atkritumu izgāztuvēs? Un kāda gan dzīves jēga tiem miljoniem sieviešu, kuras diendienā tiek izmantotas un kurām nav tiesību spert kaut soli ārpus savām mājām? Kāda gan dzīves jēga tiem, kuri visu mūžu ir spiesti ļoti smagi strādāt, atvēlēt pārāk maz laika miegam un neredzēt neko citu - tikai lai vienkārši nodrošinātu savu eksistenci?

Mēs tiekam ieņemti un dzemdēti bez mūsu piekrišanas. Mūsu vidējais dzīves ilgums ir mazāks par simt gadiem. Par vienu lietu gan mēs varam būt pilnīgi pārliecināti – kādu dienu mēs mirsim. Daudzi jo daudzi piedzīvo pavisam maz prieka tajā laika posmā, kas tiem atvēlēts no viņu eksistences iesākuma līdz galam.

Arī tiem, kas dzīvo samērā pasargātajā Rietumu pasaulē, jēgas meklējumi ir tikpat nozīmīgi. Daudzi, kam ir solīdi konti bankās, pastāvīgs darbs, sava māja ar garāžu divām automašīnām, mēdz prātot – vai tas ir viss, ko dzīvē var gūt? Ko var paņemt no dzīves, ja tā sastāv tikai no darba un atpūtas? Kādu apmierinājumu no dzīves var gūt cilvēks, kurš ir izmēģinājis visu iespējamo, pabijis visās iespējamajās vietās, redzējis šo, darījis to utt.? Pat ja jums ir pietiekami daudz naudas, lai nopirktu visu, ko kāro sirds, var pienākt brīdis, kad sāksit domāt – kamdēļ pirkt vēl vairāk absolūti nevajadzīgu lietu? Protams, daudzi iebildīs, ka dzīves jēga nav saistīta vienīgi ar materiālām lietām. Viņi apzinās, ka dzīvē ir arī attiecības: ar partneri, bērniem, draugiem un kaimiņiem. Taču, atzīsim: tik daudz attiecību noārdās un izbeidzas dzēlīgos strīdos. Tik daudz daudzsološu laulību un ilgstošu draudzību tiek sabojāts. Tik daudz bērnu saviem vecākiem sagādā vienas vienīgas sirdssāpes un problēmas. Tik daudz cilvēku beidz savu dzīvi pilnīgā vientulībā vai izmisumā sauc, ka viņu dzīve ir zaudējusi jebkādu patiesu jēgu.

Nav jābrīnās, kāpēc Albērs Kamī (1913 – 1960), pazīstams franču romānu un lugu rakstnieks, kādreiz rakstīja: „Ir tikai viena patiesi nozīmīga filozofiska problēma, un tā ir pašnāvība. Jautājums - ir vai nav vērts dzīvot? - pielīdzināms atbildei uz fundamentālo filozofijas jautājumu. Viss pārējais ... tās ir tikai spēles....”[1]

Dažādas atbildes uz mulsinošu jautājumu

Jautājums par dzīves jēgu sniedzas daudz tālāk par mūsu katra atsevišķo dzīvi. Kāpēc uz mūsu planētas (un, iespējams, arī kaut kur citur Universā) eksistē dzīvība? Vai tā attīstījās kā dažādu nejaušību ķēdes reakcija bez nepieciešamības un kāda īpaša nolūka? Vai ir nozīme vēsturei, pasaules impēriju uzplaukumam un sabrukumam, tās nācijas vēsturei, kuras daļa mēs esam?

Viena no atbildēm uz jautājumu par jēgu ir pašsaprotama. Daudzi teiks: dzīvei nav jēgas, nav nekāda pārāka mērķa. Nepastāv tāds morāls ietvars, pēc kura mēs varētu vadīties, spriežot par to, kas ir pareizi un kas nepareizi. Un patiešām, ja mums nav noteikts standarts, uz kura pamata būvēt savu morāles sistēmu (Dievs, likums, brīvības ideāli, taisnīgums utt.), jebkurš lēmums, kas skar pareizu vai nepareizu rīcību, var likties diskutējams. Taisnība varētu būt kā vienā, tā otrā pusē. Mēs atrodamies šeit, bet nekad neuzzināsim, kāpēc šeit esam, un mēs tā arī ne pie kā nenonāksim. Šādu ideju skolu dēvē par nihilismu. Šī vārda sakne latīņu valodā nihil nozīmē nekas. Tā pietiekami skaidri pasaka, kas tiek piedāvāts: absolūts nekas. Tas atstāj mūs tukšām rokām. Tādi jēdzieni kā mīlestība, taisnīgums, solidaritāte un prieks paliek vien tukšas čaulas, un jebkura neveiksme var likt cilvēkam sākt prātot, kāpēc viņam vispār turpināt dzīvot. Un mēs atgriežamies pie Albēra Kamī nepatīkamā apgalvojuma!

Daži mēģina būt praktiski, uzskatot, ka nepastāv nekas „augstāks” – nekas vairāk par to, ko mēs paši varam piedzīvot. Viņi tomēr noprot, ka mums neatliek nekas cits, kā vien izspiest maksimāli daudz no šī bēdīgā stāvokļa. Tādēļ, viņuprāt, būtu labi, ja mēs ieviestu dažus noteikumus, kas sakārtotu mūsu sabiedrību un padarītu dzīvi nedaudz ciešamāku. Viens no šādu uzskatu piemēriem kļuva ārkārtīgi populārs Amerikas Savienotajās Valstīs, norādot, ka mums ir jātiecas pēc maksimāla apmierinājuma maksimāli lielam cilvēku skaitam. Šādu filozofisko novirzienu dēvē par utilitārismu. Mums jāpieņem neizbēgamais. Ne katram ir lemts būt laimīgam un nodzīvot savu dzīvi pēc iespējas pilnīgāk. Daudzi dažādi faktori darbojas pret mums, tomēr mēs vismaz varam mēģināt kontrolēt nodarītos postījumus un pragmatiski vienoties par veidu, kā panākt vislabāko rezultātu pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam.

Vēl citi piedāvā pilnīgi citādāku pieeju jautājumam par jēgu. Viņi uzskata, ka dzīvei ir jēga, jo tā dota kāda noteikta iemesla dēļ. Visam, kas eksistē, ir iemesls. Par šo pamatlikumu mēs pārliecināmies sev visapkārt. Tas ir viens no tiem saprātīguma pamatprincipiem, pēc kuriem funkcionē sabiedrība. Faktu, ka es guļu ielas vidū, gaidot ātrās palīdzības ierašanos, izraisīja fakts, ka mani notrieca automašīna. Šo nelaimes gadījumu, savukārt, izraisīja tas fakts, ka automašīnas vadītājs bija neuzmanīgs. Viņš bija neuzmanīgs tādēļ, ka domāja par sagaidāmo nepatīkamo tikšanos birojā, kas tika organizēta, jo viņa vadītās pārdošanas nodaļas rezultāti bija mazāk iespaidīgi nekā agrāk, ko savukārt ietekmēja ārzemju uzņēmumu pieaugošā konkurence, ko izraisīja... utt., utt.

Tādējādi ikvienam cēlonim ir savs cēlonis un šīs garās iemeslu ķēdes sākumā jābūt Pirmajam Iemeslam, ko mēs tradicionāli saucam par „Dievu”. Tādējādi Dievs ir visa eksistējošā Fundamentālais Iemesls. Viņš kaut kādā veidā ir atbildīgs par visu lielo un mazo lietu eksistenci, sākot ar gigantisko Universu, no kura mums redzama tikai maza daļiņa, beidzot ar mikrobiem, kuri neapbruņotai acij paliek neredzami.

Un tieši tādēļ, ka ir Dievs, šie cilvēki apgalvo, ka pastāv lietu morālā kārtība. Jo Dievs, kurš ir visu lietu sākums, ir noteicis pamatnosacījumus tam, kas ir „labs”, un kas ir pretrunā ar šo „labo”. Un vēl tas norāda, ka cilvēks šeit neatrodas tikai gadījuma pēc, bet viņš ir dievišķā plāna sastāvdaļa. Viņa eksistence nav tikai kāda dīvaina apstākļu sagadīšanās, bet tai ir nozīme visaptverošajā lietu kārtībā.

Daudziem šī šķiet pievilcīga iespēja dzīves jēgas meklējumos, galveno lomu piešķirot Dievam, Visuma Pirmajam Iemeslam, kurš jau ar savu eksistenci vien nodrošina jēgas jēdzienu. Es jūsu vērtējumam nododu to, kam ticu pats – hipotēze, ka pastāv Dievs, kurš vienpersonīgi atbildīgs par itin visu, kas radies un pastāv zemes virsū un Universā, ir tikpat neticama, cik nožēlojamā ideja par to, ka visam eksistējošajam nav itin nekādu kopsakarību vai vadības principu, un ka nepastāv nekāds noteikts morālais ietvars, uz kura mēs varētu balstīt savu dzīvi.

Pilnīgi droši šī ir hipotēze, kas rada vēl vairāk neatbildētu jautājumu. Viens no jautājumiem, kas pastāvīgi rada apmulsumu – kāpēc tik daudz lietu Universā, uz šīs planētas vai mūsu pašu dzīvēs nedarbojas tā, kā tām pēc mūsu domām būtu jādarbojas? Vai šis hipotētiskais „Dievs” patiešām spēj veiksmīgi tikt galā ar ikvienu darbu, pie kā ķeras – pēc tā, kā mēs esam iedomājušies, kādam Dievam būtu jābūt? Jeb mums ir darīšana ar Dievu, kurš atstājis daudz nepadarītu darbu, un, par nelaimi, nav bijis spējīgs savaldīt dabas stihijas tā, lai plūdi Bangladešā, šausmīgie sausuma periodi Āfrikas tuksneša joslā un postošie cunami dienvidaustrumu Āzijā ietu secen? Kā gan lai mēs ticam Dievam, kurš radīdams ne tikai ietērpa mūs mirstīgos ķermeņos, bet arī pieļauj, ka daži no mums jau piedzimst ar nopietniem funkciju traucējumiem, kurš nespēja radīt mūsu ķermeņa šūnas tā, lai tās spētu pretoties leikēmijai un nekļūtu par mājvietu dažādām vēža formām? Kā lai mēs ticam Dievam, kurš, spriežot pēc visa tā pasakaini skaistā, ko redzam sev apkārt, ir īsts skaistuma eksperts, tomēr pieļauj, ka dabā redzam tik ārkārtīgi daudz nežēlības un posta?

Par spīti daudzajiem jautājumiem, kas mums rodas, es tomēr gribu uzsvērt, ka hipotēze par Dieva esamību ir pietiekami pievilcīga, lai mēs tai pievērstu vairāk uzmanības. Dieva esamība izskaidrotu daudzas lietas, bet mūsu atklāsmju ceļojumam būtu sākumpunkts. Tas mums lielā mērā palīdzētu atrast savas dzīves pamatjēgu. Ja mēs ar prātu spētu pieņemt, ka pastāv Kaut Kas vai Kāds, ko mēs varam saukt par „Dievu”, tad, protams, mēs censtos pēc iespējas vairāk par šo Dievu uzzināt.

Taču nesteigsimies sev pa priekšu. Jo fakts, ka pastāv hipotēze par Dievu, kurš spēj mūsu dzīvei piešķirt jēgu, nepavisam nenozīmē, ka šī hipotēze automātiski ir uzskatāma par kaut ko vairāk, nekā tikai par hipotēzi. Galu galā tā var izrādīties tikai vēlamā uzdošana par esošo.

No iekšpuses uz āru

Tātad - ko darām tālāk? Vai ir veids, kā „pierādīt” Dieva eksistenci? Bet, ja to nav iespējams izdarīt ar pilnīgu pārliecību, vai mēs vismaz varam uzskatīt šo Dieva hipotēzi ne tikai par minējumu uz labu laimi un vismaz šobrīd pieņemt, ka tā ir ticams ceļojuma sākumpunkts vai „attaisnojama” ticība? Es domāju, ka varam. Ir iespējamas divas pieejas, ko varam izmantot, cenšoties gūt vairāk pārliecības, ka „patiesība ir tur, ārā”. Pirmā no tām ir „no iekšpuses uz āru”, bet otra – „no ārpuses uz iekšu”.[2]

Pirmā pieeja sākas ar mums pašiem, mūsu pašu apziņu un sajūtām, iekšējiem un privātiem pārdzīvojumiem, un tad turpinās, mēģinot izdarīt secinājumus par realitāti, kura, mūsuprāt, ir radījusi šos pārdzīvojumus. Otra pieeja vispirms aicina mūs pavērot pasauli mums apkārt, un tad aicina pārdomāt, ko varam secināt, ja meklējam pareizā veidā un pareizajās vietās. Daudziem, kas par to aizdomājušies, šis jautājums izvērties par „vai nu/vai” problēmu. Viņi uzskata, ka jāizmanto vai nu „no iekšpuses uz āru” pieeja vai „no ārpuses uz iekšu” pieeja. Tomēr es par to neesmu tik pārliecināts, un vairāk nosliecos domāt, ka abas pieejas mums spēj sniegt nozīmīgas atklāsmes, kas patiesībā var viena otru atbalstīt. Es ceru, ka ļausit man paskaidrot tuvāk.

Pēdējo divu gadsimtu laikā dominē pieeja „no iekšpuses uz āru”, apgalvojot, ka pārdomas par Dievu rodas mūsu iekšējā patībā. Runāt par kaut ko tādu kā iekšējā patība, protams, nozīmē pieņemt pamatideju par to, ka cilvēciska būtne ir kas vairāk, ne tikai matērija, ka spēju domāt, just, mīlēt, ienīst u.t.t. nevar traktēt tikai kā ķīmiskos un psiholoģiskos procesus mūsu nervu sistēmā. Šī pamatideja ietver atziņu, ka cilvēciskām būtnēm piemīt kaut kas tāds, kas cieši saistīts ar to fiziskajiem ķermeņiem, bet tai pat laikā ir kaut kādā ziņā atšķirīgs un tā nav tikai matērija. Kristieši šo „kaut ko” parasti uztver kā dvēseli. Daudz neitrālāks termins, ko šobrīd varētu izmantot, ir prāta koncepcija.

Ir domātāji, kuri noliedz prāta un matērijas duālismu. Viņus dēvē par materiālistiem. Tomēr - lai gan šai diskusijā ir iesaistīti daudzi sarežģīti jautājumi - es ieteiktu, vismaz šobrīd, pieņemt, ka pastāv atšķirība starp fizisko ķermeni un kaut ko citu, un ka tas, ko mēs saucam par „prātu” vai „iekšējo patību”, nevar tikt reducēts līdz materiālām smadzenēm.

Cilvēciskas būtnes spēj domāt. Tās spēj salīdzināt un bieži vien pat labprātīgi ielaižas strīdos, spēj izdarīt vairāk vai mazāk racionālas izvēles, bet tām piemīt arī emocijas. Tās var mīlēt un ienīst, uzticēties un neuzticēties, just patiku un nepatiku. Tās var justies vientuļas un atstumtas, vai arī pilnīgā harmonijā ar apkārtējo pasauli un pārējiem. Cilvēciskas būtnes var iesaistīties emocionālās attiecībās un justies atkarīgas, vai būt vadībā un atbildīgas par kaut ko. Pāri visām šīm jūtām, ko varam raksturot kā personiskas vai savstarpējas, pastāv kaut kas daudz dziļāks, ko pieredzējis tik plašs cilvēku loks, ka tam jāpiešķir īpaša nozīme. Fridrihs Šleijermahers (1768-1834) – slavens vācu teologs, kuram vēl joprojām ir būtiska ietekme, nodēvēja šo fenomenu par „absolūtas atkarības sajūtu”. Viņš teica: „Mēs dziļi sirdī apzināmies, ka ir kaut Kas, no kā mēs esam pilnībā atkarīgi.” Ar to viņš domāja, ka mūsu eksistencē pastāv garīga dimensija, kuru mēs nespējam izskaidrot ar materiāliem līdzekļiem. Citiem vārdiem sakot, cilvēciskas būtnes ir „nedziedināmi reliģiozas”. Pietiekami interesanti - vienalga kad un vienalga kur tiktu atrastas kādas senas civilizācijas pēdas, pastāv nenoliedzami pierādījumi par reliģisku interesi. Un arī pat nesenākā pagātnē -vienalga kad un vienalga kur organizētas reliģijas tradicionālajā izpratnē (tātad baznīcas) loma mazinās, tur parādās un pat uzplaukst cita veida reliģiozitātes izpausmes [New Age, ticība eņģeļiem un gariem, neopagānisms u.c.].

Izpratni par Kaut Ko Pārāku pētnieki ir atklājuši ne tikai pilnīgi atšķirīgās kultūrās, bet arī starp cilvēkiem, kas nāk no dažādiem sociāliem slāņiem, ar atšķirīgu personību un dažādu līmeņu izglītību. Viņi ir atklājuši šo neizskaidrojamo noteiktas saiknes apzināšanos – saistību ar kaut ko, kas ir ārpus mums pašiem: absolūtas un pilnīgas atkarības sajūtu.

Kā lai izskaidro šo fenomenu? Vai ir attaisnojams uzskats, ka šo absolūtās atkarības sajūtu rada fakts, ka patiešām eksistē Kaut Kas, no kā mēs jūtamies atkarīgi, vai arī Kāds, pie kura mēs nepārprotami tiecamies? Manā (un daudzu citu) skatījumā tas varētu būt daudz ticamāks scenārijs, nekā pieņemt, ka šī sajūta par Pārāko ir kaut kā spontāni radusies grūtajā evolūcijas procesā, kura laikā attīstījies homo sapiens, un kas gluži kā vīruss izplatījusies visiem cilvēkiem, visos laikmetos, visās kultūrās, kas no viņa radušās.

Ja reiz mēs kaut kādā veidā sajūtam šī Pārākā eksistenci un apzināmies šo pilnīgās atkarības sajūtu, un ja reiz mēs esam nolēmuši, ka varam šo Kādu, Kuru, vai Kaut Ko – no kā mēs esam pilnībā atkarīgi, saukt par ‘Dievu’, mēs varam brīvi sākt iztēloties, kāds šis Dievs ir. Mums jāatzīst, ka veids, kā mēs stādamies priekšā to, ko pieņemam par „Dievu”, ir tikai un vienīgi mūsu iztēles auglis. Tā var būt „iekšēja” sajūta, ko veido mūsu iekšējā patība. Ja mēs nespējam izvairīties no šī jautājuma, tad kā gan mēs varam pārbaudīt visu mūsu par Dievu izvirzīto apgalvojumu objektivitāti? Mums pie šī jautājuma būs vēl jāatgriežas. Bet pirms tā, mazliet pacietības, jo jāpievēršas vēl vienam svarīgam aspektam.

Vai no ārpuses uz iekšu?

Otra pieeja, uz kuru es atsaucos – pieeja no ārpuses uz iekšu – deklarē, ka mums ir jāpievērš pastiprināta uzmanība pasaulei mums apkārt – kosmosam, šai planētai, dabai, cilvēku un dzīvnieku dzīvei, jo tieši tur mēs varētu ieraudzīt pazīmes, kas norādītu uz to Kaut Ko vai Kādu, kas eksistē ārpus mūsu uztveres robežām. Šai pieejai ir gara vēsture. Visas kristietības pastāvēšanas laikā tai bijis daudz atbalstītāju, kā arī tā sastapusies ar asu kritiku brīdī, kad lielu ievērību Rietumu pasaulē guva evolūcijas teorija. Zinātne un reliģija vairumā gadījumu ir ķildojušās savā starpā. Tomēr, kopš nesena laika, interese par šo pieeju kļūst arvien lielāka.

Es runāju par jauno versiju saprātīgā dizaina argumentam, kas kādreiz tika uzskatīts par vienu no populārākajiem Dieva eksistences pierādījumiem. Jau kopš viduslaikiem filozofi un teologi piedāvājuši virkni argumentu, kas tika uzskatīti par pierādījumiem idejai par Dieva esamību. Vairumā gadījumu tās bija dažādas variācijas par kādu konkrētu filozofisku tēmu: ikvienam rezultātam ir jābūt savam cēlonim, un katram cēlonim ir jābūt lielākam par savu rezultātu, un galu galā ir jāpastāv Pirmajam Cēlonim, ar ko aizsākas visu cēloņu ķēde. Arguments saka, ja mēs spējam formulēt ideju par Dievu, kurš ir mūžīgs, visu varens un visu zinošs, tā nevar rasties bez sava iemesla. Un mēs varam šo iemeslu saukt „Dievs” – tāpēc, ka šāda ideja nevar rasties mūsu ierobežotajā prātā, jo tai būtu jābūt tā Cēloņa radītai, kurš pārspēj savu rezultātu – mūsu noformulēto ideju. Turklāt, ja mēs ievērojam dažādus vispārīgus morāles likumus, kurus atzīst ļoti liela daļa cilvēces, to var izskaidrot vienīgi fakts, ka pastāv Kāds, kurš šos morāles principus ir ieviesis.

Šī argumenta pazīstamākā versija skan šādi: ja iesim pa mežu un pēkšņi atklāsim māju ar iekoptu dārzu, mēs pieņemsim, ka kāds šeit māju uzbūvējis un dārzu izveidojis. Tāpat, ja mēs pievēršam uzmanību sarežģītajam pulksteņa mehānismam, mēs taču nedomājam, ka pulkstenis spontāni radies kaut kādā mistiskā veidā, bet pieņemam, ka tas ir pulksteņmeistara roku darbs. Tas mūs ved pie nākošā soļa: ja mēs pētām Universu un secinām, ka tajā ir zināma kārtība, mēs nevaram izvairīties no saprātīga secinājuma, ka ir jābūt Radītājam, kas nolicis kosmosu un pasauli noteiktā secībā. Citiem vārdiem sakot, kad vien pastāv acīmredzamas saprātīga plānojuma jeb dizaina pazīmes, mums jāpostulē Dizainers jeb Radītājs!

Vairākumā aprindu šis dizaina arguments tika iekonservēts, kad tādā vai citādā formā gandrīz vispārēju piekrišanu ieguva evolūcijas teorija. Čārlzs Darvins (1809-1882) nebija pirmais cilvēks, kurš izvirzīja hipotēzi par dažādu dzīvības formu pakāpenisku attīstību dabiskā ceļā no vienkāršā līdz sarežģītajam. Pirms viņš sarakstīja savu slaveno traktātu „Sugu izcelšanās”, arī citi jau bija pamanījuši, ka vienkāršāko formu fosilijas tika izraktas no zemes vecākajiem nogulumu slāņiem, bet daudz attīstītāko formu fosilijas parasti atrada daudz vēlākos nogulumos. Taču Darvina vārds uz visiem laikiem tiks saistīts ar evolūcijas teoriju, un citi savas hipotēzes cēla uz viņa izklāstīto ideju par „spēcīgākā izdzīvošanu” ilgā laika posmā, dažādām dzīvības formām pielāgojoties apkārtējai videi.

Kristiešiem grūti nācās aprast ar „zinātnisko” skaidrojumu dzīvības izcelsmei un pakāpeniskajai attīstībai. Viņi bija pazīstami ar Bībelē aprakstīto pasaules radīšanas stāstu, tai skaitā augu, koku, zivju un putnu, mugurkaulnieku un cilvēku – Ādama un Ievas – radīšanu sešos 24 stundu ilgos periodos laikā apmēram pirms 6000 vai arī, maksimums, pirms 10000 gadiem. Kā gan lai viņi saskaņo zinātniskos datus un cilvēku runāto, lai cik izglītoti arī viņi nebūtu, ar Dieva Vārdu? Vieni turpināja pieturēties pie burtiskas Bībeles teksta lasīšanas un burtiskas sešu dienu radīšanas stāsta izpratnes. Otri uzskatīja, ka Bībeles pirmās nodaļas ir mītiskas. Tās gan norāda, viņi teica, ka Dievam bija kaut kāda saistība ar visu lietu izcelšanos, bet, lai izprastu patieso pasaules un dzīvības radīšanas mehānismu, mums ir jāgriežas pie zinātniekiem. Citi, drudžainos mēģinājumos izpatikt gan Bībelei, gan zinātnei, ir piedāvājuši dažādus kompromisa risinājumus.

Evolūcijas teorija ar tās pieņemtajiem simtiem miljonu gadu vēl joprojām šķiet saistoša lielai daļai cilvēku, kad tie aizdomājas par to, kam ticēt attiecībā uz pasaules rašanos. Un tos zinātniekus, kuri dievišķa Spēka realizētu radīšanu nelielā laika posmā atzīst par tikpat ticamu, daudzi vēl joprojām uzskata par pseidozinātniekiem. Lai nu kā, gaisā virmo pārmaiņas. Dažu pēdējo dekāžu laikā diezgan daudz zinātnieku, - astronomu, fiziķu un pat biologu - ir kļuvuši daudz pieticīgāki savos apgalvojumos. Viņi ir sapratuši, ka dažas no modernās zinātnes pašām fundamentālākajām idejām vairs nav tik pārliecinošas, kā tām ticēja zinātnieki iepriekšējā paaudzē. Piemēram, eksistē sīkas daļiņas, kas neuzvedas tā, kā tām būtu jāuzvedas saskaņā ar dabas likumiem. Zinātnieki daudz biežāk atzīst, ka zinātne ne vienmēr ir tik objektīva, kā mums tas apgalvots, jo zinātnieki uz savu pētāmo objektu raugās no konkrēta viedokļa, izmanto noteiktus instrumentus un tas vismaz zināmā mērā var ietekmēt viņu pētījumu rezultātus. Pašlaik, kad pieaug spriedze starp to, ko mēs kādreiz uzskatījām par pārliecinošu teorētisko pamatojumu, no vienas puses un dažādām jaunām idejām un atklājumiem no otras puses, bieži tiek atzīts fakts, ka daudzas no mūsu klasiskajām teorijām pilnībā nesaskan ar šodienas atklājumiem, ka „veco” pamatojumu zināmā brīdī varētu nākties nomainīt pret jaunu zinātnisku lietussargu, kas daudz labāk palīdzēs saturēt kopā mūsu arvien pieaugošās zināšanas.[3]

Arvien pieaug to zinātnieku skaits, kuri atzīst, ka evolūcijas teorija ir tik vien kā teorija, kas atstāj neizskaidrotu plašu parādību loku. Patiesībā, daudzi autori uzskata, ka evolūcijas teorija ir apdraudēta.[4] Šobrīd, šķiet, pastāv daudz lielāka gatavība nekā agrāk - pieņemt to, ka evolucionisti operē ar nepamatotiem aizspriedumiem, apriori izslēdzot jebkuru ne dabisku izskaidrojumu tām kompleksajām problēmām, kuras viņi nespēj atrisināt. Un tie, kas sekojuši līdzi nerimstošajām debatēm, kurās uzstājas ticība pret evolūciju, sāk atskārst - lai arī daudz faktu var izskaidrot ar makroevolūcijas teoriju, pastāv daudz problēmu, kas nepakļaujas evolucionāram skaidrojumam, un doma par inteliģentu Radītāju patiešām varētu labāk izskaidrot daudzus no šiem jautājumiem.[5]

Dzīvības rašanās skaidrojums

Filozofiski runājot, varētu teikt, ka ir trīs iespējas, kā izskaidrot Universa un īpaši jau dzīvības rašanos. Pirmkārt, pastāv gadījums jeb nejaušība. Šī ir klasiskā Darvina pieeja. Ja mēs atvēlam lielu laika posmu, kaut kādā brīdī nejaušība noorganizēs visu dzīvības uzbūvei nepieciešamo ķieģelīšu nonākšanu vienā vietā, bet vēlāk, laika gaitā no šīs pirmās „vienkāršās” dzīvības formas tālāk attīstīsies visas pārējās uz mūsu planētas jebkad dzīvojušās un šodien esošās dzīvības formas. Šī teorija saskaras ar zināmām nopietnām grūtībām, jo tagad mēs zinām, ka nav tādas „vienkāršas” dzīvības formas, nav pat „vienkāršas” šūnas. Modernā zinātne ir skaidri atklājusi, ka šūnām un molekulām piemīt prātu reibinoša sarežģītība, un ka statistikas likumi norāda - nejaušība nevar kalpot par pilnvērtīgu skaidrojumu. Rezultātā daudzi domā, ka uz nejaušību balstītās teorijas ir noraidāmas.

Otra pieeja ar izcelsmi saistītajiem jautājumiem ir nepieciešamības koncepcija. Šai gadījumā tiek pausta ideja par to, ka viss, kas ir, ir radies dabas likumu rezultātā – kādu laiku šī bija ļoti populāra teorija. Kad Napoleons pajautāja astronomam Pjēram Simonam Laplasam (1749-1827) par vietu, kuru viņš piešķīris Dievam savā teorijā par debesu ķermeņu izcelsmi, Laplas atbildēja ar slaveno frāzi: „Kungs, man šāda hipotēze nav vajadzīga.” Viņš bija pārliecināts, ka fizikas likumiem bija nepieciešamība izveidot Universu un visu, kas tajā atrodas, kaislīgi noliegdams jebkādus iebildumus, ka varētu pastāvēt kas vairāk par šiem likumiem.

Trešais Universa un uz šīs planētas pastāvošās dzīvības rašanās skaidrojums ir inteliģentā dizaina (radīšanas) koncepcija. Labi pazīstamais britu fiziķis Pols Deiviss 1988. gadā savā grāmatā „Kosmiskais projekts”[6] uzrakstīja to, ko dažādos veidos atzinuši arī daudzi citi zinātnieki: „[Inteliģenta] dizaina pastāvēšanas iespaids ir nepārvarams!” Īsumā apskatīsim dažus no dabas sarežģītības paraugiem, kuri arvien vairāk zinātniekiem likuši nonākt pie slēdziena, ka par kosmosa un dzīvības izcelsmes izskaidrošanu viņi var domāt tikai kaut kāda veida inteliģenta dizaina kontekstā.

Universa smalkais regulējums

Pēdējo četru vai piecu gadu desmitu laikā zinātne ir ļoti skaidri atklājusi, ka dzīvības eksistence Universā ir atkarīga no neticami precīza fizisko faktoru līdzsvara. Plašam dažādu apstākļu lokam ir jāsakrīt pareizā laikā un pareizā veidā, lai padarītu iespējamu cilvēku dzīvi. To bieži vien dēvē par Universa „smalko regulējumu”. Ir aprēķināts, ka iespējas tam notikt „nejauši” līdzinās aptuveni, ja desmit miljardus sareizinātu ar desmit miljardiem simt divdesmit trīs reizes.[7] Tādēļ, ņemot vērā šo satriecošo neiespējamību, ir grūti nepieņemt, ka dzīvības radīšanas procesā bija iesaistīta kaut kāda saprāta forma! Mēs tam apstiprinājumu rodam, kad paskatāmies uz nebeidzamo cilvēka dzīvības būvmateriālu sarežģītību – šūnu un DNS.

Runāt par „vienkāršu” šūnu vairs nav iespējams. Šūnu var salīdzināt ar rūpnīcu, kurā atrodas tehniski sarežģītas komplektēšanas līnijas. Iespējams, ka Karls Sagāns (1934-1996) pārspīlēja, sacīdams, ka „vienkāršā” šūnā ir ietverts tāds informācijas apjoms, ko varētu salīdzināt ar aptuveni simts miljoniem lappušu drukāta materiāla. Pieņemsim, ka Ričards Dokins, labi pazīstamais britu biologs, kurš turpina izsmiet ticību jebkāda veida radīšanai, ir tuvāk patiesībai, apgalvodams, ka šūnā ir informācija, kas pielīdzināma „tikai” trīsdesmit Encyclopaedia Britannica sējumiem. Pat ja Dokinam taisnība, ir vairāk nekā skaidrs, ka „vienkāršajā” šūnā nav itin nekā primitīva.[8]

DNS ir pielīdzināms datora programmatūrai, tikai vēl daudz reižu sarežģītākai par jebko, kas uz šo brīdi atrodams cilvēka radīto IT produktu klāstā. Tā uzglabā informāciju, kas ļoti lielā mērā pārsniedz jebko, ko cilvēka prāts ir spējis izveidot. Ja jūs zināt kaut nedaudz par DNS komplicētību, tomēr uzskatāt, ka šis paziņojums ir pārspīlēts, tad es jūs aicinu doties uz bibliotēku papētīt pēdējos enciklopēdiju izdevumus vai nedaudz pasērfot internetā. Esmu drošs, ka jūs atgriezīsities pie šīs nodaļas izbrīnā vai pat apjukumā. Ja jau DNS ir ietverts tāds informācijas apjoms, tad, manuprāt, ir daudz grūtāk noticēt iespējai, ka tas viss varētu būt radies gadījuma pēc, nekā pieņemt, ka šai procesā izšķirošu lomu spēlē augstāks saprāts.

Taču šī ir tikai neliela daļiņa no visa komplicētā stāsta. Nerunājot par to, cik fascinējošas un sarežģītas struktūras atrodamas mūsu ķermeņa šūnās, mēs atklājam, ka šīs šūnas spēj izveidot pat ļoti atšķirīgu līmeņu audus: sirds, gludās muskulatūras, šķērssvītroto muskuļu, epidermas u.c. Augstākā līmenī mēs jau varam izpētīt ārkārtīgi sarežģītos orgānus: sirdi, plaušas, aknas, žultspūsli, liesu, ādu, smadzenes utt., kā arī dažādās sistēmas: asinsrites, elpošanas, nervu, skeleta un muskuļu. Šie orgāni un sistēmas darbojas kopā pilnībā integrēta procesa ietvaros. Un protams, ar to tas nebeidzas. Visam pāri vēl ir fakts, ka gan dzīvnieki, gan cilvēki veido savstarpēji saistītu sabiedrību, zeme un visi tās dzīvie organismi eksistē līdzās lielā komplicētā mijiedarbībā. Skābekli, ko izmanto dzīvnieki, ar fotosintēzes palīdzību rada augu valsts, turpretī dzīvnieki izdala oglekli, kas ir nepieciešams augiem. Bet visu noslēdzot – zeme eksistē vienotā planētu, asteroīdu, mēnešu, sauļu un citu zvaigžņu un galaktiku sistēmā, tādējādi ļaujot uz zemes eksistēt un pastāvēt dzīvībai.[9] Tas viss noteikti norāda uz sava veida saprātīgu plānojumu.

Acs

Vairāki autori, kas pēdējo gadu laikā rakstījuši par grūtībām evolūcijas teorijā, ir koncentrējušies uz aci. Viņi uzsvēruši neiespējamību, ka tik delikāts orgāns būtu attīstījies vairāku miljonu gadu laikā no „vienkārša” gaismas jūtīga punktiņa līdz komplicētajai cilvēka acij. (Un pievērsiet uzmanību tam, ka vēl joprojām paliek neatbildēts satraucošais jautājums: kāda gan jēga jebkuram radījumam būtu no acs, kamēr tā atrodas redzes formēšanas procesā? Kā gan topošā acs bez redzes varētu palīdzēt reālā cīņā par izdzīvošanu daudzu tūkstošu vai miljonu gadu evolucionārās adaptācijas periodā?)

Pat Darvins pats saprata, ka viņa teorija nespēja ticamā veidā izskaidrot acs evolūciju. Biologi deviņpadsmitā gadsimta beigās jau pazina acs sarežģīto struktūru, kas ietvēra daudz komponentu, piemēram, lēcu, tīkleni, asaru kanālus, okulāros muskuļus u.c. Taču viņiem nebija ne jausmas, kas būtu nepieciešams gaismas jūtīgā punkta izveidei, nedz arī par to, kas notiek, kad gaismas fotons atduras pret tīkleni. Es esmu mēģinājis izprast, ko tas viss ietver, taču jāatzīst, ka ar manu anatomijas, bioloģijas un ķīmijas izpratni ir par maz. Lūdzu, izlasiet turpmāko citātu visu bez apstāšanās pie pirmajiem grūtajiem terminiem: „Kad fotons pirmoreiz atduras pret tīkleni, tas mijiedarbojas ar organisku molekulu, dēvētu par 11-cis-retinālu. Retināla forma ir izliekta, tomēr, saskaroties ar fotonu, tas iztaisnojas, izomerizējoties* transretinālā. Šis ir signāls, kas aizsāk veselu virkni dažādu notikumu, kuru rezultāts ir redze. Kad retināls maina formu, tas piespiež mainīt formu ar sevi saistītajam rodopsīnam. Rodopsīna formas izmaiņas atsedz savienojuma saiti, kas ļauj tai pieķerties proteīnam. Tagad daļa no transdukcijas atdalās un mijiedarbojas ar proteīnu, sauktu par fosfodisterāzi. Kad tas notiek, maza organiska molekula – cikliskā GMP – pārveidojas par 5 GMP. Šūnās atrodas liels daudzums cikliskā GMP un daži no tiem piesaistās citam proteīnam, ko dēvē par jonu kanālu. Parasti jonu kanāls ir tas, pa kuru šūnās iekļūst nātrija jons. Tad, kad fosfodisterāzes darbības rezultātā samazinās cikliskā GMP daudzums, no jonu kanāla atdalās tam piesaistītais cikliskais GMP un tas izraisa formas izmaiņas, kā rezultātā kanāls aizveras. Nātrija joni vairs nenokļūst šūnā, tā daudzums šūnā sarūk un mainās šūnas membrānas spriegums. Tas, savukārt, izraisa polarizēta elektriskā lādiņa vilni, kas pa optisko nervu nonāk līdz smadzenēm. Un kad smadzenes to iztulko – tā ir redze.”[10]

Es apzinos, ka lielākajai daļai lasītāju (tāpat kā man) šis teksts ir pārāk specializēts, lai to novērtētu. Tomēr man tas neizklausās pēc valodas, kādā raksturotu gadījumu jeb nejaušību. Tas drīzāk izklausās pēc atsauces uz kaut ko plānotu un rūpīgi konstruētu. Tajā it visā saskatāma radīšana.

Pietiekoši pierādījumi?

Nav grūti dabas pasaulē atrast citus komplicētības piemērus, kas norāda uz inteliģentu dizainu jeb plānojumu. Tieši tādēļ šķiet diezgan savādi, ka vēl tik daudzi atsakās pat apsvērt iespēju, ka radīšana ir saprātīgas būtnes roku darbs. Jā, tiesa, radīšanas brīdī neviens CNN reportieris klāt nestāvēja, lai būtu droši, ka par šo faktu visai pasaulei tiek paziņots nekavējoties. Taču mēs nebijām klāt arī tad, kad četru ASV prezidentu sejas atveidojumi tika izcirst Dienviddakotā esošā Rašmora kalna klintīs. Tomēr es nezinu nevienu zinātnieku, kurš būtu gatavs noliegt, ka šie klintīs izcirstie portreti ir saprātīgas būtnes roku darbs. Pat ja mēs nezinātu, ka skulptors Gatzons Borglums 1927. gadā sāka urbt 1889 metrus augsto kalnu un pavadīja četrpadsmit gadus, līdz pabeidza savu mākslas darbu, mēs tik un tā būtu secinājuši, ka kāds tomēr tur ir bijis, lai radītu šo krāšņo pieminekli demokrātijai.

Neviens mūsdienās dzīvojošs cilvēks netic tam, ka hieroglifi uz slavenā Rosetas akmens – kompaktās bazalta plāksnes, ko atklāja 1799. gadā, kas šobrīd atrodas Britu muzejā Londonā - radušās kāda dīvaina gadījuma pēc. To antīkajos laikos radīja kāds, kam piemita saprāts.

Pārsteidzošie elementi, ko mēs atklājam dabā, patiesībā var būt ne tik daudz ‘kārtība’, bet vairāk gan ārkārtīga komplicētība, kas norāda uz saprātīgu plānojumu. Un tomēr - laikā, kad cilvēki ir gatavi noticēt saprātīgas radīšanas faktam, ieraugot artefaktu vai dokumentu, kas ir nesalīdzināmi mazāk komplicēts, nekā šūna vai DNS, - daudzi dīvainā kārtā nevēlas pieņemt saprātīgas radīšanas faktu tad, kad raugās uz mūsu Universa nebeidzamo sarežģītību no vissmalkākajām daļiņām, kas paliek neredzamas neapbruņotai acij, līdz pat bezgalīgi lielajam daudzumam luminiscējošu un citādu ķermeņu Universā, kurā mēs neesam nekas vairāk kā bezgalīgi maza daļiņa.

Tiesa gan, mēs varbūt nekad neiegūsim absolūtus pierādījumus. Taču cik absolūtiem šiem ‘pierādījumiem’ jābūt? Parasti ikdienā mēs samierināmies ar veselā saprāta secinājumiem. Atklājot pirkstu nospiedumus, mēs pieņemam, ka šai vietā kāds ir bijis un tai pieskāries, atstājot tur pirkstu nospiedumus. Tad kādēļ gan ir tik grūti vai par daudz prasīts, lai mēs pieņemtu Pārāka Saprāta – Dieva – eksistenci, kurš pavisam skaidri ir atstājis savus pirkstu nospiedumus it visur mums apkārt?

Runājot ar kristiešu biologa un ģeologa Ariela Rota vārdiem: „Dati, kas saistās ar dzīvības izcelšanos uz zemes, sliecas par labu Pārākā Saprāta idejai un dzīvības radīšanas procesam uz zemes, kas ietver koordinētas un saskaņotas darbības. Ja mēs izvēlamies nepiekrist Radītāja jēdzienam, mums atliek tikai pieņemt kaut kādu ķīmisko evolūciju, tomēr zinātniskie dati, kas runā pretī šai teorijai, ir tik nepārvarami, ka veselais saprāts ieteiktu meklēt citas alternatīvas.”[11]

Vai ir Dievs, kurš piešķir jēgu mūsu eksistencei? Mēs īsumā esam aplūkojuši šo jautājumu no divām perspektīvām: no iekšpuses uz āru un no ārpuses uz iekšu. Es esmu pievērsis jūsu uzmanību noslēpumainajai absolūtas atkarības sajūtai, kas tik ārkārtīgi plaši izplatīta kā pagātnē, tā arī tagadnē un visā pasaulē. Tā nekur nepazudīs. Tā iespiežas mūsos ar noslēpumainu pārliecību. Kā gan tā varētu būt vienkāršu vēlmju vai iedomu auglis? Tas noteikti nav pirmais veselā saprāta radīts secinājums, kas iespiežas mūsu apziņā. Tāpat mēs īsumā koncentrēti aplūkojām Universa un cilvēka dzīvības komplicētību, noskaidrojot, kādi ir nepārprotamie norādījumi uz inteliģentā dizaina jeb saprātīgā plānojuma pastāvēšanu.

Kura no šīm divām pieejām sniedz spēcīgāku argumentāciju par labu Kāda eksistencei, kurš pārspēj mūs visus un ir atstājis savas pēdas mūsu pasaulē un dzīvē, kādu mēs to pazīstam? Varētu būt, ka no ārpuses uz iekšu pieeja ir pārliecinošāka, jo norāda uz saprātīgu radīšanu. Bet no iekšpuses uz āru pieeja, manuprāt, sniedz papildus atbalstu idejai par Dieva esamību. Ja eksistē saprātīgs plānojums un Radītājs, būtu tikai loģiski, ja viņš atstātu vismaz kaut kādas savas eksistences pēdas savā veidojumā – cilvēkā.

Ja, balstoties uz visu šo, mēs tūdaļ pat nenoliedzam Dieva esamību, bet kaut vai atstājam iespēju, ka viņš ir, mēs esam veikuši pirmo nozīmīgo soli mūsu atklāsmju ceļojumā. Tāpēc, ka tas nozīmē - dzīve varētu arī nebūt bezjēdzīga. Šķiet, ka pastāv komplicēts plānojums, kas liek domāt par Konstruktoru. Dzīvei varētu būt mērķis. Manai dzīvei. Ja eksistē Dievs, mēs šeit neesam tikai gadījuma pēc. Mums šeit ir paredzēts būt. Kamī kļūdījās. Dzīve ir kaut kas vairāk par spēli.

Taču apgalvot, ka pastāv dibināts iemesls Konstruktora – Dieva esamībai, ir viena lieta, bet tālāk raksturot šo Dievu ir pavisam kas cits. Vai mēs varam būt pilnīgi droši, ka patiešām zinām kaut ko par Viņu? Ja Dievs eksistē, vai mēs varam noskaidrot, kāds Viņš ir, ko Viņš dara un ko nē? Ko Viņš vēlas un ko nevēlas? Nākošajā nodaļā, pārejot no temata par jēgu uz tematu par Patiesību, šie jautājumi tiks risināti. To darot, es apzinos, ka pats vārds patiesība, it īpaši, ja tas tiek rakstīts ar lielo burtu, lielākajai daļai postmoderno cilvēku ir augstākā mērā neērts termins. Tomēr – pamēģināsim!



[1] A. Camus, The myth of Sisyphus. Penguin, Londona, UK, 1955.- 11.lpp.

[2] Zinošāki lasītāji, kas ir ieinteresēti plašākās diskusijās par šajā nodaļā izklāstītajām pieejām, ir aicināti izlasīt Nensijas Mērfijas grāmatu Aiz liberālisma un fundamentālisma (Nancy Murphy. Beyond Liberalism and Fundamentalism. Harrisburg, PA: Trinity Press International, 1996). Terminus ‘no iekšpuses uz āru’ un ‘no ārpuses uz iekšu’ esmu aizņēmies no šīs autores.

[3] Skat. Thomas Khun, The Structure of Scientific Revolutions, 2. izd., The University of Chicago Press. Čikāga, 1970. Kūns ievieš paradigmu novirzes koncepciju un izskaidro šo jauno zinātnisko lietussargu parādīšanos.

[4] Neliels pētījums par šiem jautājumiem atrodams adventistu autoru darbos. Skat. Norman R. Gulley, ‘Evolution: A Theory in Crisis’, John T. Baldwin, ‘Creation: Catastrophe & Calvary’ (Hagerstown, MD: Review and Herald Publishing Associaton, 2000), 124.-158. lpp. Pilnīgāku izklāstu atradīsiet piem., Colin Mitchell, ‘Creationism Revisited’ (Grantham, UK, Standborough Press, 1999); Michael Denton, ‘Evolution: A Theory in Crisis’, (Chevy Chase, MD: Adler & Adler, 1996); un Ariel Roth, ‘Origins: Linking Science and Scripture (Hagerstown, MD: Review and Herald Publishing Associaton, 1998).

[5] Kurt O. Wise, ‘The Origin of Life’s Major Groups’, J.P. Moreland ed. The Creation Hypothesis (Downers Grove II: InterVarsity Press, 1994); 231.lpp.

[6] The Cosmic Blueprint, Simon and Schuster, 1988, New York; 203. lpp.

[7] Stephen C. Meijer, ‘Evidence for Design in Physics and Biology’, 53.-111. lpp;

Michael J. Behe et.al., eds. ‘Science and Evidence for Design in the Universe’. Ignatius Press, 2000., San Francisco, CA., 61.lpp.

[8] Gulley, opt. cit. 142. lpp.

[9] Mooreland, citētajā darbā, 228.-231. lpp

* Izomerizācija – ķīmisks process, kura laikā molekula pārveidojas, tās atomu sastāvs paliek nemainīgs, bet mainās atomu izkārtojums molekulā, piem., A-B-C®B-A-C (tulk. piezīme).

[10] Michael J. Behe, Design at the Foundation of Life. 113.-129. lpp; Michael J. Behe, citētajā darbā,117. un turpm. lpp.

[11] Ariel A. Roth, ‘Origins – Linking Science and Scripture’. Hagerstown, MD; Review and Herald Publishing Association, 1998. 77. lpp.

2. nodaļa - Patiesība

Kad 1776. gada 4. jūlijā Amerikas Savienotās Valstis pasludināja savu neatkarību, to nākotne vēl joprojām bija ļoti neskaidra, taču par dažām lietām dibinātāji bija pilnīgi pārliecināti. Viņi uzskatīja, ka nācija jābūvē uz zināmām pamatpatiesībām. Šīs patiesības tika uzskatītas par pašsaprotamām, kā tas minēts slavenajā Neatkarības Deklarācijā. Tās bija absolūtas patiesības, kurām nebija nepieciešama tālāka argumentācija.

Patiešām, līdz pat nesenai pagātnei, cilvēkiem nesagādāja problēmas izprast absolūtās vai acīmredzamās patiesības koncepciju. Taču pēdējā laikā situācija ir ārkārtīgi mainījusies. Pilnīga pārliecība par daudziem pamatuzskatiem un pārliecībām daļai no mums vairs nepastāv. Alans Blūms savā bestsellerā par amerikāņu domāšanas izmaiņu analīzi rakstīja: „Par vienu lietu profesors var būt pilnībā pārliecināts – gandrīz ikviens students, kurš uzsāk mācības universitātē tic, vai arī apgalvo, ka tic tam, ka patiesība ir relatīva.”[1]

Viena no postmodernisma galvenajām iezīmēm ir uzskats, ka Patiesība vairs neeksistē. Patiesība ir kļuvusi par personīgās ticības un sociālo tradīciju jautājumu. Patiesība vairs nav kaut kas universāli piemērojams, kaut kas tāds, ar ko rēķinās par spīti it visam, bet kļuvusi par to, kam es kā indivīds vai mēs kā grupa esam noticējuši. Ievērojiet šo milzīgo pārmaiņu: pagātnē (t.i. pat pirms dažiem gadu desmitiem!) cilvēki strīdējās par atšķirībām starp ticības sistēmām. Viņi norādīja uz lielo kristiešu draudžu daudzumu un gribēja zināt, kurai no tām ir taisnība. Taču šis jautājums jau pieder pagātnei.

Šobrīd jautājums drīzāk ir – vai vispār eksistē jebkāda Patiesība? Daudziem uz šo jautājumu ir viena skanīga atbilde –„nē”. Viņi apgalvos, ka absolūta Patiesība ir fikcija. To aizvietojuši mazāk autoritatīvi uzskati. Tā vietā, lai būvētu drošu pamatu uz Patiesības, mums ir viedokļi, uzskati un iespaidi.[2]

Konservatīvāk domājošiem teologiem, draudžu vadītājiem un draudžu locekļiem tas izklausās pēc pilnīgas ķecerības. Jo kas gan paliks pāri no ticības un draudzes, ja nebūs Patiesības? Duglass Grutuijs, konservatīva kristiešu semināra profesors ASV, ir viens no tiem, ko ārkārtīgi satrauc šāda attīstība. Viņš runā par Patiesības „sabrukumu”.[3] Viņš un citi brīdina, ka atteikšanās no Patiesības rada postījumus ne tikai kristiešu kredo un doktrīnām, kam būtu jāsniedz autoritatīvs Bībeles Patiesības atainojums, bet arīdzan morālei. Jo, ja nepastāv Absolūta Patiesība, viņi uzsver, tad arī nepastāv iespējas atšķirt pareizo no nepareizā, labo no ļaunā. Tad visu nosaka kolektīva vienprātība vai individuāla izvēle. Un jautājums – vai tas ir izdevīgi man vai grupai, pie kuras es piederu. Tam ir dziļa saikne ar tādiem jēdzieniem kā taisnīgums un cilvēktiesības. Grutuijs apgalvo, ka bez kaut kādas fundamentālas Patiesības, par pieņemamu var kļūt jebkāda teorija un uzvedība, lai cik dīvaina tā nebūtu.[4]

Kā Patiesība kļūst par patiesībām?

Ņemot vērā pēdējā pusgadsimta laikā notikušās pārmaiņas mūsu pasaulē, maz pārsteidz fakts, ka arvien vairāk cilvēku pasauli vairs neuztver tā, kā tas bija agrāk. Vēl nesen tikai nedaudz laimīgajiem (un arī ne no katras valsts) bija iespēja ceļot un tikties ar citu kultūru pārstāvjiem. Lielākajā pasaules daļā valdošā kultūra noteica standartus, saskaņā ar kādiem dzīvoja cilvēki. Ja viņi pazina citas kultūras, tad reti no pašu pieredzes. Bet postmodernais Rietumu pasaules cilvēks ne tikai ceļo uz attālām vietām citos kontinentos, pieliekot daudz mazāk pūļu nekā viņa priekšgājēji, ceļojot ar vilcienu pāri Savienoto Valstu kontinentam vai Rietumeiropai, bet viņš arī dzīvo multikulturālā sabiedrībā. Tā vairs nepastāv monokulturālā kristiešu pasaulē, bet ir kļuvusi par ārkārtīgi plurālistiskas sabiedrības daļu, kurā mīt visu ādas krāsu, kulturālo īpatnību un valodu cilvēki. Tā ir pasaule, kurā plaukst islāms un citas pasaules reliģijas, bet arvien vairāk kristīgo konfesiju zaudē lielu daļu savu aktīvo draudzes locekļu, sevišķi Rietumeiropā. Piedevām - mūs šodien bombardē tāda nebeidzama informācijas plūsma no visdažādākajiem avotiem, it īpaši ar interneta starpniecību, ka spēja atšķirt patiesību no fikcijas ir kļuvusi gluži vai par izaicinājumu, nemaz nerunājot par to, ko var uzskatīt par absolūto patiesību.

Tiek apgalvots, ka postmoderns cilvēks ar grūtībām apzinās, kas ir viņš pats, jo dzīvo tik sadrumstalotu dzīvi. Ja Žakam Deridam (1930-2004), vienam no vadošajiem postmodernisma filozofiem, kāds pavaicāja: „Kā jums klājas?”, viņš atbildēja: „Kurā stāvā?”. Viņš cilvēka eksistenci salīdzināja ar „dzīvošanu mājā, bet dažādos stāvos”. Mūsu dzīve sastāv no slāņiem vai nodalījumiem, kas pat savstarpēji nemijas. Mūsu personiskā pasaule ir sadalīta vairākās atsevišķās sfērās – mājās, darbā, atpūtā (un dažreiz baznīcā); kā arī veidos, kā cilvēki rīkojas, un tāpat arī ētiskajās normās, ar kurām viņi operē. Tas viss ir atkarīgs no attiecīgās sfēras (vai arī „stāva”), kurā cilvēks konkrētajā mirklī atrodas.

Šādi notikumi daudzu mūsdienu Rietumu pasaules cilvēku acīs piešķir lielu ticamības devu postmodernisma filozofijām un vedina viņus pievērsties relativitātes jēdzienam. Taču šādas novirzīšanās no absolūtās patiesības uz personiskajām patiesībām sakņojas krietni senākā pagātnē, nekā dažas desmitgades. Galveno lomu šajā procesā nospēlēja vācu filozofs Fridrihs Nīče (1844-1900). Šis luterāņu mācītāja dēls, iespējams, ir daudz labāk pazīstams savas radikālās nostājas dēļ pret kristīgo ticību un kristīgo baznīcu. Viņš bija pirmais rakstnieks, kurš ar entuziasmu runāja par „Dieva nāvi”, taču tas bija tikai viens no viņa „dekonstruktīvās” domāšanas aspektiem. Viņš kļuva par vēlākā laika postmodernisma filozofu tēvu, paziņojot, ka nepastāv reāli fakti, vienīgi faktu interpretācijas! „Mēs nevaram pieskarties reālai lietai,” viņš teica, „bet mums vienmēr ir jāsamierinās ar mūsu privāto lietas interpretāciju.”

Doma, ka mēs nespējam aptvert absolūto patiesību vai skaidro realitāti, bija arī viena no deviņpadsmitā gadsimta beigu un lielas daļas divdesmitā gadsimta valodas filozofijas galvenajiem apgalvojumiem. Vairāki prominenti valodas filozofi centās pierādīt, ka valoda nespēj mums palīdzēt absolūtās patiesības meklējumos, jo valodas nozīme lielā mērā ir atkarīga no grupas, pie kuras tā pieder. Katra sociālā grupa vienojas par to, kā lietojami vārdi un kāda ir to nozīme. Slavenais Ludvigs Vitgenšteins (1889-1951) teica, ka katra sociālā grupa spēlē savu „valodas spēli”. Postmodernie filozofi ir pieķērušies šai domai un īpaši plaši pielietojuši to attiecībā uz senāk rakstītiem tekstiem. Viņi jautā: „Kā gan lai mēs zinām, ko tieši gribēja pateikt šo tekstu autori? Kā viņu teikto ietekmēja pašu autoru tā laika pasaules redzējums? Kā lai mēs, šo tekstu šodienas lasītāji, autoru teiktajā atrodam ko nozīmīgu priekš sevis? Kā lai mēs, lasot viņu vārdus savā kontekstā un stereotipu varā, atrodam tajos jēgu?” Viņi secina, ka ikvienam tekstam ir tik daudz nozīmju, cik daudz ir tā lasītāju. Katrs lasītājs priekš sevis izlemj, ko viņam nozīmē teksts, un ikviena interpretācija ir tikpat derīga, kā jebkura cita.

Viens no galvenajiem postmodernajiem domātājiem – Žans Fransuā Liotārs (1924-1998) – šim nedrošības un relatīvisma kokteilim pievienoja vēl vienu sastāvdaļu. 1979. gadā viņš saņēma Kvebekas varas iestāžu lūgumu veikt pētījumu par apziņas stāvokli visattīstītākajās sabiedrībās. Viņa grāmatas „Postmodernais stāvoklis: apziņas pētījums*publikācija iezīmēja postmodernismu saprāta kartē. Šajā grāmatā un vairākās citās savās publikācijās (kas vidusmēra cilvēkam ir ļoti grūti saprotamas un lasāmas) viņš norāda uz „lielo teoriju” beigām. Šis termins apzīmē metastāstījumus, pārklājošos domu sistēmas, kas mēģina sniegt visaptverošu mūsu pasaules un sabiedrībai svarīgā skaidrojumu. Šīm „lielajām” teorijām, kā viņš saka, vairs nepiemīt ticamība. Tās tikai maskē šo teoriju izklāstītāju apsēstību ar varu. Liotārs īpaši koncentrējās uz marksisma „lielo teoriju”. Viņš personīgi pieredzēja marksisma neveiksmi Ziemeļāfrikas kontekstā, vietā, kur viņš uzauga un nodzīvoja līdz divdesmit astoņu gadu vecumam. Viņš ticēja, ka ir pagājis jebkura šāda metastāstījuma laiks, vai tas bija marksisms, komunisms, kapitālisms vai kristietība. Visi šie metastāstījumi savā laikā bija uzdoti par patiesību, bet - kā uzsvēra Liotārs – „Vēsture rāda, ka tie nebija nekas vairāk, kā tikai aizsegs varas kārām sistēmām, kuras lobēja atsevišķi indivīdi vai elites grupas, kas nevairījās savus mērķus sasniegt ar vardarbības palīdzību. Saskaņā ar Liotāra teikto mums daudz labāk klātos, ja mēs dzīvotu ar „mazākām teorijām”, kam piemīt mazākas ambīcijas, un pat pieņemtu faktu, ka šīs „mazākās teorijas” ik pa laikam būtu pretrunā viena ar otru. Un atkal jau mēs pamanām, kā universālās Patiesības ideāls tiek aizstāts ar patiesību daudzskaitlīgumu!

Vēl kāds prominents postmodernais domātājs, amerikānis Ričards Rortijs (dz. 1931), ir tikpat skeptisks attiecībā uz iespēju nonākt pie kaut kā tāda, kas atgādinātu absolūto patiesību. Viņš vairs neuzskata patiesību par ko tādu, kas norādītu uz realitāti, bet ieņem ārkārtīgi pragmatisku nostāju. Viņš saka, ka patiesība ir tas, kas „padara darbu.” Daudzi kritiķi gan ir norādījuši, ka šī ir samērā neapmierinoša pieeja, jo tā pieņem visa veida manipulatīvu valodas izmantošanu, kas patiešām „darbu padara”, tai skaitā arī tos šausmu darbus, ko veica nacisti un staļinisti! Taču stāsta morāle ir tā pati: absolūta patiesība ir degradēta līdz oportūnistiskām patiesībām.

Vai mēs vēl varam cerēt atrast Patiesību?

Daudzi mūsdienu Rietumu pasaulē, neatkarīgi no tā, vai ir lasījuši šīs komplicētās filozofiskās grāmatas vai nē, tiecas piekrist, ka, iespējams, šiem postmodernajiem filozofiem varētu būt pamatots iemesls noraidīt absolūtas patiesības esamību. Viņi norādīs, ka mēs diez vai varam noraidīt apgalvojumu, ka agrāk daudz kas mums ticis uzdots par patiesību, lai gan vēlāk tā izrādījās vien vēlamā uzdošana par esošo, propaganda vai pat krāpšana, un tādēļ nav jābrīnās, ka daudzi nekavējoties kļūst skeptiski, tiklīdz uz skatuves parādās jauns patiesības kandidāts.

Es nekad neaizmirsīšu pirmos ceļojumus deviņdesmito gadu vidū uz Albāniju – nelielu valstiņu Balkānu pussalā, kas bija pilnībā izolēta no ārpasaules līdz pat 1992. gadam, kad komunistisko režīmu beidzot piespieda pieņemt jauno post-komunistiskās ēras realitāti. Uz mani vislielāko iespaidu atstāja divi fakti. Pirmkārt, nebija ieraugāma absolūti neviena baznīca vai mošeja. Otra lieta – visur esošās nelielās betona patversmes, kas sasniedza apmēram 8 – 10 metrus diametrā un pacēlās apmēram pusotra metra augstumā no zemes. Es uzzināju, ka šādas nelielus puķu podiņus atgādinošās patversmes ir pietiekamā daudzumā, lai aptuveni trīsarpus miljoni albāņu varētu patverties, kad ienaidnieks uzbruktu ar mērķi nolaupīt Albānijas bagātības. Jo, kā to cilvēkiem tika iegalvojis diktators Envers Hodža (1908-1985), Albānija bija visbagātākā nācija zemes virsū, un - tikai laika jautājums, kad kāds ienaidnieks pacenstos atņemt pasakaino Albānijas bagātību. Tā bija patiesība Albānijas cilvēkiem. Taču, tiklīdz kādi no viņiem spēja iegūt satelīta televīzijas iekārtas un uztvert itāļu televīzijas programmas, kad mazliet vēlāk atvērās robežas un cilvēkiem radās iespēja ceļot, viņu ilūzijas tika galīgi sagrautas. Ar viņiem pilnībā bija manipulējusi politiskā propaganda, ko īstenoja neliela elitāra cilvēku grupa, kas izmisīgi centās noturēt varu savās rokās pēc iespējas ilgāk. „Patiesība” izrādījās ļaunprātīgi meli.

Pat zinātnes domēnā patiesības meklēšana ne vienmēr notiek pēc noteikumiem un tieši, kā mums to apgalvo. Izpētes sponsorē konkrētas industrijas, kas cer uz sev noderīgiem izpētes rezultātiem. Un atklājumi, kas neietilpst vēlamajā scenārijā, ne vienmēr tiek atspoguļoti tā, kā to pienāktos darīt. Stipendijas ne vienmēr tiek piešķirtas labākajiem zinātniekiem un izpētes programmām, kam patiešām ir nepieciešams finansējums. Pieejamie sakari un politiskās prasmes bieži vien spēlē noteicošo lomu finansējuma saņemšanā. Pie tam, neviens zinātnieks savu darbu pie patiesības meklēšanas neuzsāk, būdams kā tabula rasa*. Viņš ienāk izpētes jomā ar saviem pieņēmumiem un aizspriedumiem, un ir predisponēts meklēt konkrētā virzienā.

Tas pats attiecas arī uz reliģijas jomu, izcilākās patiesības domēnu – to, kas satrauc visvairāk. Teologi ir tie, kam būtu jāpēta un jānodod tālāk patiesība. Baznīcas ir tās, kam būtu jāaizsargā un jāsludina patiesība. Bet vienotas vēsts vietā mēs dzirdam teoloģisku viedokļu kakofoniju, un vienas stingras garīdznieka balss vietā mēs tiekam konfrontēti ar mulsinošiem un pretrunīgiem patiesības apgalvojumiem, ko pauž vesels lērums dažādu konfesiju un citu reliģisku organizāciju. Šķiet, ka Bībeli var interpretēt tik daudz un dažādos veidos, ka tā vienlaikus spēj „pierādīt” diametrāli pretējas nostājas. Un par nožēlu mēs bieži atklājam kristiešu patiesības tumšo pusi: manipulēšanu, varas spēli, noklusēšanu un sentimentālu domāšanu.

Vai šāda realitāte nerosina pievienoties postmodernajam absolūtās patiesības noliegumam? Pat vietās, kur mēs to visvairāk ceram atrast (zinātnē, reliģijā), mēs ne vien saskaramies ar filozofiskiem iebildumiem, bet arī dažādām praktiskām barjerām. Kādēļ gan tērēt laiku un pūles, dzenoties pēc rēga?

Taču, nepadosimies tik ātri! Jo par ko gan varētu runāt, ja nepastāvētu absolūta patiesība, bet tikai patiesības (viedokļi, izvēles, uzskati)? Totālā relatīvisma alternatīva nebūt nav tik pievilcīga. Un patiešām varētu būt grūti nonākt pie vienas absolūtas patiesības, tomēr veselais saprāts pieprasa, lai mēs atzītu zināmus loģikas principus. Iesākumam, es ticu, ka mums ir jāatzīst - divi apgalvojumi, kas ir pilnībā pretrunīgi, nevar vienlaicīgi būt patiesi. Citiem vārdiem, ne visi piedāvājumi var būt patiesi. Daži ir patiesi un daži tādi nav.

Protams, jāatzīst, ka dažas lietas paliks atkarīgas no uzskatiem vai gaumes. Mani interesē laikmetīgā māksla. Lai gan daudzi no divdesmitā un divdesmit pirmā gadsimta mākslas darbiem (it īpaši tas attiecas uz postmodernisma mākslu) no pirmā skata šķiet dīvaini, tie tomēr var būt patiešām interesanti. Un tāpat ir darbi, kuri man liekas ne tikai interesanti, bet arī skaisti. Citi var man nepiekrist un turpināt prātot, kā tāda nevērtīga „draza” ir nonākusi muzejā vai mākslas galerijā. Viņiem pat varētu sanākt dusmas par to, ka, iespējams, lai iegādātos kādu no šiem darbiem, ir tērēta nodokļu maksātāju nauda. Kam taisnība? Acīmredzot mākslinieciskās izteiksmes novērtēšana paliks gaumes lieta, un spriešana par gleznas, skulptūras vai kāda cita mākslas objekta skaistumu neiederas pareizā un nepareizā kategorijā.

Bet ja es saku, ka Amsterdama ir Nīderlandes galvaspilsēta, un mans kaimiņš apgalvo, ka Nīderlandes galvaspilsēta ir Brisele, tā jau ir cita lieta. Šai gadījumā man ir pilnīga taisnība, bet mans kaimiņš kļūdās. Un tas nav tikai perspektīvas, viedokļa vai atlasa interpretācijas jautājums, bet gan fakts, ko jums spēs pastāstīt jebkurš holandietis vai beļģis.

Spersim vēl vienu soli tālāk. Kad es saku, ka zirgs, ko no savas mājas redzu pāri ceļam, ir melns, bet mans kaimiņš saka, ka zirgs ir tumši brūns, nav iespējams tūdaļ pat noteikt, kuram ir un kuram nav taisnība. Zirgs man var izskatīties melns, lai gan tas patiesībā ir tumši brūns. Iespējams, es pilnībā nespēju atšķirt krāsas, vai arī vienkārši neesmu uzlicis brilles. Varbūt mums būtu jādodas tuvāk zirgam, lai noskaidrotu precīzu zirga spalvas nokrāsu. Šai gadījumā mēs dabā varētu pārbaudīt, kurš apgalvojums bija patiess. Bet ir tik daudz gadījumu, kuros mēs nevaram fiziski pārbaudīt apgalvojumu, kamēr neesam saņēmuši kādus papildus pierādījumus (no reāla liecinieka), kas mums palīdz noskaidrot lietas patiesos apstākļus. Bet mēs piekritīsim, ka viens no apgalvojumiem ir patiess, vai arī, ka visi apspriežamie priekšlikumi var būt kļūdaini, un gadījumā, ja tie sniedz abpusēji izslēdzošus apgalvojumus, ne visi no tiem var būt pareizi. Dažos gadījumos, lai atrisinātu problēmu, ir nepieciešams kaut kur doties, vai ir nepieciešami pareizie instrumenti, vai arī ir nepieciešams laiks. Daudzos citos gadījumos mums lēmuma pieņemšana būs jāatliek.

Protams, viss kļūst daudz sarežģītāk, ja mums ir jāsaskaras ar apgalvojumiem, kurus nav iespējams fiziski pārbaudīt. Kristieši sniedz konkrētus patiesības apgalvojumus par saviem uzskatiem, musulmaņi un citu reliģiju pārstāvji tāpat piedāvā patiesības apgalvojumus par savu ticību. Daži no šiem patiesības apgalvojumiem ir identiski vai arī ļoti līdzīgi. Tādēļ tie var būt, un var arī nebūt patiesi. Mums nav iespēju pārbaudīt, cik patiesa ir to lielākā daļa. Piemēram, kā kristietība un islāms stāsta par dzīvi pēc nāves un mūžīgu svētlaimi. Bet tas ir vairāk nekā skaidrs, ka neviens no mums tur nekad nav bijis un nevar apliecināt, ka patiešām pastāv laimīga pēcnāves dzīve un neviens no mums (vismaz tie, kas ir pie pilna prāta) nav sarunājies ar kādu, kurš tur būtu bijis un atgriezies ar veselu kaudzi fotogrāfiju. Tomēr pastāv arīdzan kristiešu patiesības apgalvojumi, kas ļoti lielā mērā atšķiras no musulmaņu apgalvojumiem. Šādos gadījumos kļūdīties var kā kristieši, tā arī musulmaņi. Bet nevar būt tā, ka abiem ir taisnība. Piemēram, kad kristieši apgalvo, ka Bībele ir grāmata, kurā ietvertas tās ziņas, ko Dievs vēlas mums pavēstīt, bet musulmaņi saka, ka tieši Korāns ir tā grāmata, kas satur dievišķās instrukcijas, tad mēs nevaram piekrist abiem. Attiecīgi viens no apgalvojumiem ir nepatiess.

Līdz ar to mums jāsper vēl viens solis tālāk. Ja mēs esam labprātīgi pieņemt ideju, ka totāls relatīvisms nešķiet pamatots, jo veselā saprāta loģika mums māca, ka spriedums var būt vai nu patiess, vai nepatiess, un ka atsevišķos gadījumos mēs varētu būt spējīgi noteikt, vai apgalvojumi var tikt pieņemti kā patiesi vai nepatiesi, mēs varētu vēlēties pajautāt, vai mēs kaut kādā veidā kaut kur varētu sameklēt neapšaubāmas patiesības pamatu, uz kura tālāk mēs varētu būvēt savu izpratni un kas sniegtu mums norādes uz pārējos apgalvojumos esošo iespējamās patiesības devu. Ja tā patiešām ir mūsu nākošā doma, tad mēs nevaram pretendēt uz oriģinālu domāšanu, jo tā ir bijusi daudzu gadsimtu meklējumu tēma. Šīs vēlmes nodibināt stingru pamatpatiesības fundamentu tehniskais termins ir fundamentālisms. Ja mēs varam būt pārliecināti, ka mūsu teiktais attiecas uz Realitāti, ko mēs varam kaut kādā veidā, kaut vismaz daļēji, zināt, tad esam cerīgi uzsākuši tālāku zināšanu apguvi. Ja mēs kaut kādā veidā bez pamatotām šaubām varam konstatēt, ka eksistē Dievs, un ka Viņš ir Universa Veidotājs un dzīvības Radītājs, šķiet, ka esam atraduši savu pamatu, uz kura turpināt būvēt. Un ja tai pat laikā varam bez pamatotām šaubām būt pārliecināti, ka pastāv kāds sens teksts, kurš satur šī Dieva doto patiesību, tad, es domāju, mēs spēsim gūt ievērojamus panākumus, meklējot vairāk informācijas par šo Dievu.

Vai ir iespējams iegūt šāda veida pārliecību? Vairākums mūsdienu domātāju netic, ka fundamentālisms ir aizstāvams. Patiesībā ir daudzi, kas uzskata, ka „fundamenta” metafora nav piemērotākais absolūtās patiesības raksturojums. Karls Poppers (1902-1994), Vilards van Ormans Kvīns (1908-2000) un citi uzskata, ka, mēģinot stādīties priekšā, kādā veidā mēs iegūstam un sistematizējam zināšanas, labāka būtu „tīkla” vai „tīmekļa” metaforas izmantošana. Tā vietā, lai iesāktu ar dažiem absolūtiem ķieģeļiem, kas kalpotu par mūsu turpmāko uzskatu pamatu, mums labāk veiktos, ja sameklētu dažādus argumentu un pierādījumu pavedienus, kas līdz mums atnāk no dažādām pusēm gluži kā zirnekļa tīkls, veidojot saprotamu stāstu, kurā atsevišķus uzskatus stiprina to saikne ar citiem uzskatiem un kopainu. Lai arī dažādie pierādījumu pavedieni var nelikties īpaši pārliecinoši, tos skatot atsevišķi vienu no otra, tomēr kopā tie mums var palīdzēt nonākt, ja ne pie absolūtas patiesības, tad vismaz pie „attaisnojamas ticības”. Un tas var būt lielākais, ko mēs varam cerēt sasniegt.[5]

Patiesība par Dievu

Izlasot daudz atziņu un tās rūpīgi pārdomājot, personīgi es piekrītu, ka „tīkla” metafora šķiet pārliecinošāka par „fundamenta” metaforu. Parasti identificētie fundamenti pilnībā pārliecina tikai tos, kurus jau sākotnēji var uzskatīt par fundamentālistiem. Taču tas nenozīmē, ka patiesība neeksistē. Es esmu pārliecināts, ka iepriekšējā nodaļā diskutētie jautājumi – saprātīgas radīšanas pierādījumi, kas tik skaidri norāda uz saprātīgu Radītāju, un ievērojamais absolūtas atkarības sajūtas fenomens, ar ko sastopas tik daudz dažādu vecumu un kultūru cilvēki – tie visi ir spēcīgi pavedieni šajā zināšanu tīklā. Vēl vairāk, nākošajās nodaļās mēs atklāsim, ka ir daudz citu pavedienu, kurus var ieaust šajā tīklā – saprotamā attaisnojamas ticības sistēmā.

Meklējot tālāk patiesību par šo saprātīgo Radītāju un „mūsu esības mīklaino pamatojumu”, no Kura, kā daudzi apgalvo, viņi kaut kādā veidā izjūt pilnīgu atkarību, mums ir jābūt drošiem, ka nepieļausim būtiskus pārpratumus. Starp ticēšanu absolūtajam un absolūtu ticību ir ārkārtīgi liela atšķirība. Ir daudz mīklu, kuras mēs nekad neatminēsim, un eksistē tik daudz jautājumu, par kuriem mums nekad nebūs jābūt pilnīgi pārliecinātiem. Taču ir kāds pamatapsvērums: ja ir Dievs, kura roku darbs ir viss eksistējošais, tad šis Dievs acīmredzot ir bezgalīgi pārāks un zinošāks par jebkuru cilvēku vai pat visu cilvēci. Ja ir šāds Dievs, mums būtu jārēķinās ar to, ka starp Viņu un mums ir plaisa, iespējams, pat nepārvarama. Un visticamāk, ka mums vienmēr paliks neatbildēti jautājumi. Daudzas lietas mums vienkārši ir par sarežģītām, un daudzos gadījumos mums būs jāsamierinās ar pieņēmumiem. Iespējams, ka mēs nespējam saprast tik daudz no patiesības, kā mēs to vēlētos. Un mēs darītu labi, ja paliktu ārkārtīgi skeptiski pret tiem, kuri apgalvo, ka ir iepazinuši absolūti visu patiesību par Dievu. Daudzi no viņiem nepieļauj dialogu, ja tas kaut mazākā mērā apšauba viņu patiesību. Viņi „sevi uzskata par Dieva ieceltiem kareivjiem un patiesības sargiem, kas sevi uztver kā tos, kuru pašizveidotajai teoloģiskajai sistēmai uzspiests „dievišķības zīmogs”.’[6] Pie tam, mums vienmēr jāpatur prātā, ka, pētot patiesības jautājumu, mums katram jau piemīt savas zināšanas, sava izpratne un pieredze. Mēs uz lietām raugāmies caur savas kultūras un iegūtās izglītības prizmu. Un mēs nekad pilnībā neatbrīvosimies no jau pastāvošiem uzskatiem. Mums nepiemīt tā sauktā „Dieva acs” perspektīva, kas visu eksistējošo lietu savstarpējo saikni uztver pilnībā objektīvi.

Bet es esmu pārliecināts, ka tas nenolemj mūs pilnīgam relatīvismam. Jo, kā jau mēs redzējām iepriekš šajā pašā nodaļā, loģikas likumi mums skaidro, ka ne visi apgalvojumi var būt pareizi, un tas ietver to, ka tieši tāpat arī ne visi apgalvojumi par reliģiju un Dievu var būt pareizi. Nu piemēram: par kristietības centru – Jēzu Kristu – ir atrodami daudzi dažādi un konfliktējoši uzskati; visi no tiem nevar vienlaicīgi būt pareizi. Klasiskā kristietības pozīcija, kādu tā ieņem kopš baznīcas pirmsākumiem, un kādu to vēl joprojām turpina praktizēt ‘ortodoksālie’ kristieši mūsdienās, saka, ka Jēzus nebija tikai cilvēciska būtne, bet viņam ir dievišķa izcelsme. Viņš bija Dievs cilvēka izskatā. Lai ko tas patiešām nozīmētu, ir pilnībā skaidrs - ja šis klasiskās kristietības apgalvojums ir patiess, Viņš nebija tikai pravietis (kā tam tic musulmaņi), vai nepareizi domājošs reformators (jūdu uzskats), Brahmas iemiesojums (hinduistu pārliecība), vai Dieva iecelts guru (saskaņā ar New Age apgalvoto), iedvesmots, bet ne dievišķs ierindas pravietis (kā tam tic daudzi „liberāli” kristieši) u.t.t.[7]

Vai apskatīsim citu klasisku kristiešu pārliecību: Dievs ir personiska Būtne un sastāv no neredzama Tēva, Dēla un Svētā Gara. Šobrīd nesatrauksimies par ārkārtīgi grūti uztveramo Trīsvienības jēdzienu – „trīsvienība vienā” un „vienotība trīsvienībā” – ko cilvēku valoda nespēj adekvāti aprakstīt. Taču, ja tā ir taisnība, musulmaņu, jūdu, hinduistu, budistu, New Age piekritēju, animistu un politeistu izplatītie pamatjēdzieni par Dievu nevar būt patiesi, jo daudzas no šo nekristiešu reliģiju idejām atklāti konfliktē ar kristīgo Dieva uztveri. Pat ja kristietības uzskati būtu kļūdaini, tad taisnība būtu tikai vienai (vai nevienai) no pārējām.

Tātad, manuprāt, ne viss, kas tiek stāstīts par Dievu vai kādu citu reliģisku tēmu, ir personiskas gaumes jautājums. Varētu būt grūti vai pat neiespējami zināt atbildes uz visiem ar Dievu saistītiem jautājumiem. Un es uzskatu, ka ir jāuzsver, lūk, kas: ne visas atbildes ir vienlīdz ticamas, jo bieži tās viena otru izslēdz. Kā tad lai mēs turpinām virzīties uz priekšu savos patiesības meklējumos? Kā lai mēs ieaužam kārtējo pavedienu mūsu „tīklā” tā, lai tas saskanīgi iederētos kopā ar tur jau esošajiem?

Dievišķā komunikācija?

Ja ir Dievs, kurš atrodas it visa iesākumā, ieskaitot cilvēka dzīvību, būtu pavisam dīvaini, ja šis Dievs nevēlētos kaut kādā veidā atklāt patiesību par sevi tām būtnēm, ko Viņš ir radījis, vēl jo vairāk tādēļ, ka valoda un komunikācija starp personām ir tik ļoti dominējoša šo būtņu iezīme. Tiklīdz jūs pieņemat to, ka Dieva eksistence ierindojama „attaisnojamās ticības” kategorijā, pat ļoti ticama liekas doma par to, ka šis Radītājs – Dievs kaut kādā veidā atklātu Sevi tiem, kam par savu eksistenci jāpateicas Viņam. Taču kādā veidā šī dievišķi – cilvēciskā komunikācija varētu norisināties? Viens no priekšnosacījumiem būtu, ka Viņam jāizmanto tāda valoda un simboli, ko šie cilvēki spētu saprast. Tas, protams, krietni ierobežo komunikācijas saturu, jo jāņem vērā tā neizbēgamā nevienlīdzība starp Sūtītāju un saņēmēju. Taču tāpat tas nozīmētu, ka cilvēku stāstītajam par Dievu var būt reāla nozīme. Galu galā - veids, kā Dievs sevi izsacījis cilvēku valodas vārdos un simbolos, nozīmē, ka šie vārdi nav tikai cilvēciska konstrukcija, bet parāda ārpus cilvēku pasaules esošu realitāti. (Ir svarīgi uzsvērt šo viedokli, jo daudzi postmodernie filozofi ir izteikuši šaubas par to, vai mūsu sacītais norāda tikai uz to, kā mēs uztveram lietas, vai arī tas var attiekties uz realitāti, kas nav mūsu tiešās sniedzamības robežās.)

Kā lai mūs sasniedz šie dievišķie vēstījumi? Vai tiem būtu jābūt kā iespaidiem, kas baro mūsu intuīciju un apziņu? Vai tie līdz mums nonāktu ar sapņu vai ekstrasensorās uztveres starpniecību? Vai Dievs izmantotu ausīm sadzirdamu runu? Vai arī Viņš dotu priekšroku rakstiskai saskarsmei un savu vēsti sniegtu, izmantojot kādu autoritatīvu tekstu, ko mēs varētu lasīt un pārdomāt? Vai pasaules izplatītākās reliģijas vismaz atsevišķus no šādiem kanāliem uztver kā iespējas, lai gan to starpā attiecībā uz potenciāli noraidīto saturu pastāv nozīmīgas atšķirības? Vairākas no pasaules reliģijām (lielākā mērā jūdaisms, islāms un kristietība) balsta savu mācību uz svētiem tekstiem, kas pēc viņu domām ir Dieva inspirēti, bet cilvēka roku rakstīti. Pastāv atšķirīgas teorijas attiecībā uz to, kā tam īstenībā bija jānorisinās, un cik lielā mērā šie cilvēciskie instrumenti ir ietekmējuši šīs komunikācijas saturu.

Tātad - vai tāds svētais teksts kā Bībele vai Korāns, spēj mums palīdzēt patiesības meklējumos? Vai ir pamats uzskatīt, ka grāmata var atklāt nozīmīgus faktus par šo Radītāju Dievu – par to, kas Viņš ir un kāds viņš ir, ko Viņš dara un kā attiecas pret Sevis radīto? Ja Dievs „runāja” uz cilvēkiem, kas pēc tam visu Viņa teikto pierakstīja, kā lai mēs esam pārliecināti, ka tas, ko Viņš „pateica,” patiešām tika nodots tālāk pareizi, un ka tas vēl joprojām ir nozīmīgs arī mums, kas dzīvojam tūkstošiem gadu pēc laika, kad tekstus pierakstīja Dieva „rakstnieki”? Un kuru no grāmatām mums izvēlēties? Pat ja mēs sašaurinām izvēli līdz pašiem izplatītākajiem tekstiem – Korānu un Bībeli - kādēļ gan mums izvēlēties Bībeli? Šis ir svarīgs jautājums, jo grāmatas turpinājumā esmu nolēmis vairākas reizes atsaukties uz Bībeli.

Neparasta grāmata

Ir vairāki pamatiemesli, kādēļ es Bībeli uzskatu par ļoti īpašu grāmatu, no kuras, kā es ticu, varu uzzināt par Dievu, un kura man pastāsta par to, kā Viņš ietekmē manu dzīvi. Es vēlos tos īsumā uzskaitīt. Es apzinos, ka daudzi no jums, kas lasa šo grāmatu, nespēs pilnībā spriest par to, vai šie argumenti iztur kritiku, pirms jūs paši nebūsiet izlasījuši salīdzinoši lielu informācijas apjomu gan par Bībeli, gan pašā Bībelē. Taču pat tad būs jāvirzās maz pamazām. Jo viena lieta ir piekrist, ka Bībele ir visneparastākā grāmata, bet apgalvot, ka tā satur uzticamu (pilnībā patiesu) informāciju par Dievu (Patiesību), jau ir daudz kas vairāk. Un tomēr - aplūkosim dažus no tiem faktiem, kas liek Bībelei izcelties citu grāmatu vidū, pat starp tā sauktajām „svētajām” grāmatām kā, piemēram, Korāns.

Pirmkārt, Bībelei ir neparasti sasniegumi. Tā ir visvairāk drukātā, visvairāk tulkotā, vislasītākā un, iespējams, visvairāk apspriestā grāmata cilvēces vēsturē. Tās pilnais teksts ir pieejams vairāk kā 2000 valodās, un tās daļas ir tulkotas vēl vairāk dažādās valodās un dialektos. Salīdzinājumam - Viljama Šekspīra darbi, kuru daudzi uzskata par angļu valodas rakstniecības meistaru, ir tulkoti tikai piecdesmit valodās. Neviens īsti nezin, cik daudz Bībeles kopiju ir izdots, sākot ar mobilās drukas iekārtas izgudrošanu piecpadsmitajā gadsimtā. Salīdzinoši piesardzīgs aprēķins sniedz skaitli 7 miljardi! Tādēļ es noteikti neesmu viens pats vai kādas minoritāšu grupiņas dalībnieks, tik augstu vērtējot Bībeli. Protams, pats par sevi fakts, ka vienai grāmatai ir vairāk lasītāju nekā citai, nepierāda neko daudz par šīs grāmatas patiesumu. Taču tas noteikti raisa interesi par šo grāmatu.

Otrkārt, ievērojams ir fakts, ka šī grāmata ir daudzu autoru grāmata, bet ne tikai. Bībeles sešdesmit sešas daļas sarakstījuši aptuveni četrdesmit dažādi autori, kam katram savādāks dzīves gājums: gani, zemnieki, telšu meistari, ārsti, zvejnieki, priesteri, filozofi un ķēniņi. Šie autori nedzīvoja visi vienā laikā, tos atdala pat gadsimtiem ilgs laika periods. Agrākie teksti ir datēti ar piecpadsmito gadsimtu pirms Kristus, bet pēdējie sarakstīti simts gadus pēc Kristus dzimšanas. Sākot ar ceturto gadsimtu, pastāvēja vispārējs uzskats, ka šie sešdesmit seši traktāti apkopojami Bībelē. Bet ne mazāk apbrīnojams ir fakts, ka par spīti šīm atšķirībām autoru izglītībā, arodā un sociālajā statusā, kā arī daudzo gadu ilgajam laika posmam, kāds bija nepieciešams, lai to uzrakstītu (trīs dažādās valodās – ebreju, aramiešu un grieķu) un sakopotu to vienā sējumā, Bībele ir ārkārtīgi saistīta un vienota grāmata. Tās sešdesmit seši segmenti veido grāmatu ar vienotu filozofiju. Nav jābrīnās, ka simtiem miljonu cilvēku tā ietekmē ir secinājuši, ka Bībelei jābūt kaut kam vairāk nekā tikai cilvēku roku darbam.

Treškārt, Bībeles pārsteidzošā precizitāte vēsturiskajā izklāstā. Tas daudzus pārsteidz. Kad deviņpadsmitajā gadsimtā kā teologu, tā arī draudzes locekļu starpā kļuva populāras jaunas teorijas par Bībeles izcelsmi, cilvēku prātos rosījās šaubas par daudzu Bībeles stāsta detaļu vēsturisko ticamību. Jāatzīst, ka vēl joprojām eksistē ziņojumi, kurus grūti ierāmēt tās antīkās pasaules kontekstā, kādu mēs to pazīstam šodien, un kas turpina mulsināt vēsturniekus. Taču kopumā Bībeles vēsturiskā precizitāte ir pierādīta. Bībeliskā arheoloģija atkal un atkal atklājusi, ka Bībelē minētie vīri un sievas patiešām ir reālas vēsturiskas personas, un ka viņiem piesaistītie notikumi patiešām ir norisinājušies tā, kā tie ir aprakstīti.

Ceturtkārt, pastāv pārsteidzošais pravietojumu fenomens. Ikdienas sarunvalodā jēdziens „pravietojums” tiek saistīts ar pareģošanu. Bībelē šim terminam ir daudz plašāka nozīme, bet Bībeles pravieši arīdzan izteica paziņojumus par nākotni, un bieži vien par notikumiem, kuriem bija jāpiepildās tikai simtiem gadu tālā nākotnē. Piemēram, Bībeles pirmajā lielajā daļā – Vecajā Derībā – ir dučiem un pat simtiem paziņojumu, kas norāda uz Jēzus Kristus dzimšanas, dzīves un nāves detaļām, un ikviens no tiem ir pilnībā precīzs.

Kā jau agrāk minēju, jums nav maniem vārdiem uzreiz jānotic, bet pašiem daudz jālasa un jāpārdomā. Tomēr lasīšana par Bībeli nekad nedrīkst aizstāt pašas Bībeles lasīšanu. Patiesībā, šī ir viena no lielākajām problēmām, ar kādām mēs saskaramies, kad gribam runāt par Bībeli. Pat tā sauktajā kristiešu pasaulē, vairākums cilvēku Bībeli nepazīst. Un līdz ar to ir samērā grūti nonākt pie kāda līdzsvarota sprieduma par grāmatu, kuru neesi izlasījis. (Tas, protams, ir tikpat patiesi arī, ja mēs izsakām savu galīgo spriedumu par citām „svētajām” grāmatām, piemēram, Korānu.)

Bet ir vēl kas. Daži labi pazīstami Bībeles eksperti ir paziņojuši, ka manis šeit uzskaitītie argumenti nav tie paši svarīgākie. Viņi saka, ka jautājuma pati būtība ir tā, ka Bībele liecina par sevi jau tad, kad tu to sāc lasīt, jeb, lietojot tehnisku terminu – tā ir pašautentificējoša. Saprotamākā valodā tas nozīmē, ka Bībelē eksistē kaut kas tāds, kas mūs dziļi pārliecina par tai piemītošo unikālo dimensiju, pieprasot mūsu uzmanību, un ka tajā ir ietverts kas vairāk par cilvēciskiem vārdiem.

Patiešām, pats par sevi saprotams - ja Dievs ir nopūlējies, lai sniegtu mums kaut kādu informāciju, Viņš noteikti pievērstu mūsu uzmanību arī šīs informācijas avotam. Es tam noteikti piekristu. Tas visnotaļ pastiprina iepriekšējās rindkopās minētos argumentus par Bībeli kā nozīmīgus papildus „pavedienus” mūsu pamata zināšanu „tīklam”.

Bībeles lasīšana var būt pamatīgs izaicinājums. Ja jūs atverat Bībeli pirmoreiz un izlemjat to izlasīt no vāka līdz vākam, jūs varat iestrēgt teksta fragmentos, kas, maigi izsakoties, nav viegli pieejami. Tādēļ būtu ieteicams sākt ar vieglāk saprotamām daļām, piemēram, četrām īsajām Jēzus biogrāfijām[8], un tad turpināt ar citām vēsturiskajām sadaļām. Tāpat ir ieteicams izlasīt ievadu Bībelei, kas sniegs zināmu pamatinformāciju un paskaidros, ka visa Bībele nav sarakstīta vienā un tai pašā stilā. Dažas nodaļas ir vēsturiskā proza, citas - dzeja vai kāds cits literārais stils. Svarīgi apzināties šādus pamata faktus. Bībeles lasīšana ir izaicinājums arī pieredzējušiem lasītājiem, jo, pat ticot (skat. nākošo nodaļu), ka Dievs sarunājas ar cilvēkiem caur Bībeles lappusēm, tomēr pavisam noteikti un daudzējādā ziņā Bībeles tekstiem ir tādas pat iezīmes, kā citiem senajiem tekstiem. Autori pauda to, ko viņi bija „iedvesmoti” teikt, lietojot sev zināmos vārdus un simbolus savā pasaules izpratnes kontekstā. Lasot šos vārdus tagad, ne tikai jāmēģina atklāt būtisko vārdos un simbolos, kas mums varētu nebūt pilnībā izprotami, bet arī jāapzinās, ka mēs šos senos tekstus lasām ar saviem divdesmit pirmā gadsimta cilvēka iepriekšpieņēmumiem, ar savu moderno vai postmoderno domāšanas veidu. Mēs tiecamies lasāmajā tekstā izlasīt savus iepriekšpieņēmumus un kultūru. Postmodernajam filozofam, sakot, ka tekstam pastāv tik daudz tulkojumu, cik ir tā lasītāju, pieder zināma taisnība. Un tomēr, es nopietni uzskatu - ja jūs ieguldīsiet laiku un pūles un labprāt ieklausīsities tajā, ko ir atklājuši citi, mēģinot senos vārdus piemērot mūsdienām, jūs pamanīsiet, ka šiem senajiem vārdiem vēl joprojām piemīt ievērojamas spējas uzrunāt mūs arī šodien.

Es nezinu nevienu cilvēku, kurš apgalvotu, ka saprot ikkatru Bībeles fragmentu. Vienmēr ir kaut kas vēl, ko uzzināt, un vienmēr dziļākas zināšanas, ko izpētīt. Daudzu pieredze ir tāda, ka Bībele turpina uzrunāt lasītāju un turpina atklāt arvien dziļāku nozīmi pat pēc tam, kad noteikta nodaļa ir izlasīta jau n-to reizi. Daudzi lasītāji, kā senāk, tā arī šodien pasvītrotu, ka pat ja viņi nespēj izprast visu, vai arī saskaras ar kādu grūti aptveramu paziņojumu, Bībele piedāvā daudz pārliecinošāku pasaules, dzīves un cilvēka eksistences skatījumu, nekā jebkura cita grāmata, ko tie ir lasījuši. Viņi atklājuši, ka tā piedāvā saistošu un apmierinošu postmodernās realitātes alternatīvu, un secinājuši, ka tā norāda - Universam par savu radīšanu jāpateicas Radītājam - Dievam, kurš ir arī vienīgais objektīvais Likumdevējs. „Rezultātā,” viņi saka, „Bībele spēj sniegt pilnīgu izpratni par atšķirību starp labo un ļauno.”

Es piekrītu. Patiešām, Bībele nedod atbildes uz visiem jautājumiem par dzīvi, ciešanām un nāvi, bet tā sniedz loģisku un pārliecinošu skaidrojumu cilvēces nepatīkamajam stāvoklim. Tā arīdzan sniedz vislabāko un visapmierinošāko Jēzus Kristus personības skaidrojumu. Un tajā ir atrodama recepte jēgpilnai un apmierinošai dzīvei kā šobrīd, tā arī turpmāk. Bībeliskais viedoklis vislabāk izskaidro lielu daudzumu dažādu faktu (par Universu, cilvēkiem, vēsturi) saskaņā ar būtiskākajiem loģikas principiem un kritiskās domāšanas pieprasītajiem pierādījumu kritērijiem. Un vēlreiz – tas nav pilnībā zinātniska liecība, kas nešaubīgi pierāda Bībeles pārdabisko dimensiju, bet gan miljoniem cilvēku atklājums, lasot Bībeli, kurš sniedz atbalstu „attaisnojamai ticībai” par to, ka Radītājs Dievs ir atklājis efektīvu veidu, kā sarunāties ar cilvēkiem.

Noticot patiesībai

Daudzi kristieši, runājot par „patiesību”, domā ne tikai Bībeli, bet arīdzan daudzus formālus paziņojumus un dokumentus, kas it kā definē šīs „patiesības” aspektus. Es ar to domāju dažādo kristīgo konfesiju kredo un tradicionālās kristīgās doktrīnas. Kāds ir to statuss? Vai tām ir tāda pati pozīcija kā Bībelei? Dažiem kristiešiem tas tā ir. Daži neapzināti tiecas Bībeli lasīt šādu paziņojumu gaismā, nevis otrādi. Bet es nākošajā nodaļā ieteikšu šādus dokumentus un paziņojumus uztvert citādāk. Bībele ir tas avots, no kura mēs smeļamies vielu mūsu doktrinārajiem paziņojumiem. Tie attiecīgi sistematizē un apkopo to, kāda, pēc mūsu domām, ir Bībeles attieksme pret dažādiem nozīmīgiem jautājumiem.

Es ceru, daudzi no jums šo nodaļu beigs lasīt ar sajūtu, ka ir vēl tik daudz ko teikt par ideju, ka jāapsver ne tikai personiskā gaume un viedokļi, un par domu, ka Radītājs Dievs mums ir sniedzis patiesību. Mums var pietrūkt pamata, kurš nepieļautu nekādas šaubas, bet noteikti eksistē šis „tīkls”, kurā atsevišķi pavedieni viens otru stiprina, un kā rezultātu var nodēvēt par „pamatotu ticību”. Tas, ko ietver šie „uzskati”, ir nākošais solis mūsu atklāsmēs: Ticība. Šinī gadījumā par vārdu „solis” piemērotāks būtu vārds „lēciens”.

 Vai jūs esat tam gatavi?



[1] Alan Bloom, The Closing of the American Mind. New York, NY: Simon & Schuster, Inc., 1987; 25. lpp.

[2] Robert C. Greer, Mapping Postmodernism: A Survey of Christian Options. Downers Grove, IL: InterVarsity Press, 2003; 228. lpp.

[3] Douglas Groothuis, Truth Decay: Defending Christianity against the Challenges of Postmodernism, Downers Grove, IL: InterVarsity Press, 2000;

[4] Turpat, 175. un turpmākās lpp.

* Jean Francois Lyotard, The Postmodern Condition: A Report on Knowledge, 1979.

* Tabula rasa – no latīņu val. ‘tīra lapa’ (tulk. piez.).

[5] Informācijai skat.: Nancy Murphy, Beyond Liberalism and Fundamentalism. How Modern and Postmodern Philosophy Set the Theological Agenda. Harrisburg, PA: Trinity Press International, 1996; 85-109. lpp.

[6] Greer, citētajā darbā, 41. lpp.

[7] Groothuis, citētajā darbā, 166. lpp.

[8] Daļas ir nosauktas to autoru vārdos: Mateja, Marka, Lūkasa un Jāņa. Mans ieteikums iesācējiem ir sākt ar Marka evaņģēliju.