Mēs tuvojamies mūsu atklāsmju ceļojuma noslēgumam. Tajā pašā laikā varētu teikt, ka mēs tikai tagad tā pa īstam gatavojamies doties piedzīvojumā, ko nozīmē būt par Jēzus Kristus sekotājiem. Mēs esam pārsprieduši dzīves jēgas nozīmi. Mēs esam runājuši par lielajiem ticības soļiem, kas atklās mums pilnībā jaunu skatījumu uz dzīvi. Mēs redzējām Bībeles unikālu lomu, veidojot mūsu ticības saturu, un mēs arī apskatījām, kā ticība Dievam izpaužas praksē. Protams, ir vēl viens svarīgs aspekts, kurš savelk kopā visus mūsu „attaisnojamās ticības” tīkla pavedienus (atceraties otro nodaļu?): pilnīga nodošanās Tam, uz kuru ir balstīta mūsu ticība. Galu galā viss nonāk pie apzināta lēmuma pieņemšanas – kā mēs vēlamies dzīvot tās pārliecības gaismā, kas dod struktūru mūsu iekšējai dzīvei, un tālāk - arī turēšanās pie šī lēmuma. Runājot par pareizo lēmumu pieņemšanas svarīgumu, Henrijs Nouvens reiz sacīja:
„Izvēle daudz ko maina. Divi cilvēki nonāca nelaimes gadījumā un tika smagi ievainoti. Viņi neizvēlējās nokļūt negadījumā. Tas vienkārši ar viņiem notika. Bet viens no abiem izvēlējās šo pieredzi pārdzīvot ar rūgtumu, bet otrs ar pateicību. Šie lēmumi radikāli ietekmēja viņu abu dzīves un arī viņu ģimenes un draugus. Mums nav lielas varas pār to, kas notiek mūsu dzīvē, tomēr mums ir vara pār to, kā mēs notikušo pieņemam un kā to atceramies. Tieši šīs garīgās izvēles nosaka, vai mēs savu dzīvi nodzīvosim ar godu.”[1]
Bet es apzinos, ka postmoderniem cilvēkiem nepatīk izdarīt skaidru izvēli vai uzņemties neatsaucamas saistības. Viņos ir dziļi iesakņojusies vēlēšanās paturēt visas savas iespējas atvērtas un apstāties neilgi pirms pilnīgas iesaistīšanās. Viņi neizvēlas mūžu ilgu karjeru vienā un tai pašā kompānijā. Viņi var balsot par kādu politisku partiju, bet ļoti ilgi vilcinās pirms pievienojas (ja vispār to izdara) un kļūst par kādas politiskas organizācijas biedru. Daudzi regulāri apmeklē baznīcu, kurā jūtas kā mājās, bet vilcinās spert pēdējo soli un lūgt iespēju tikt kristītam un kļūt par pilntiesīgu draudzes locekli. Daudzās attīstītās valstīs, it īpaši Eiropā, kopdzīve ir kļuvusi par normu un laulības bieži vien tiek atliktas uz daudziem gadiem. Lai gan pāris jau ilgi dzīvo kopā un viņiem pat ir kopīgi bērni, saviem vecākiem viņi saka, ka nav „gatavi” laulībām. Dažiem šī galīgā lēmuma atlikšana bieži vien ir pamatota ar gluži iracionāliem iemesliem.
Acīmredzot postmoderniem cilvēkiem nepatīk nodedzināt aiz sevis nevienu tiltu, kas spētu sniegt pēdējā brīža atkāpšanās ceļu. Tomēr, ja kristīgā ticība ir patiesi tāda, kā tiek apliecināta, tad nevar būt neviena cita derīga atbilde, kā vien simtprocentīgs „jā”. Nevar būt jautājums par mūžīgu „pagaidīsim un tad jau redzēsim”, pagaidu pieņemšanu vai dalītu lojalitāti. Un tomēr daudziem postmodernajiem šī galīgā lēmuma pieņemšana var kļūt par ļoti ilga procesa noslēgumu.
Mūsu iekšējās orientācijas dramatiskai pārmaiņai no stāvokļa, kurā neuzņemamies saistības attiecībā pret Dievu, kurš mūs radīja un atpirka, uz pilnīgu nodošanos Viņam, kam mēs pilnībā varam uzticēties, bībeliskais apzīmējums ir „atgriešanās”. Tas nozīmē apgriešanos riņķī, pretējā virzienā. Mūsu dzīvē jāpienāk brīdim, kad tas notiek. Tas ir jauns sākums, bieži vien tas tiek dēvēts arī par „piedzimšanu no jauna”. Tā nav fakultatīva. Kāds jūdu vadītājs reiz nāca pie Jēzus un jautāja viņam, kādu soli nepieciešams spert, ja viņš vēlētos dzīvot tādu pašu pārpilnu dzīvi – šeit, tagad un arī mūžībā, kuru Jēzus bija apsolījis. Atbilde bija nepārprotama – ja vien tu negriezies atpakaļ un nesāc visu no jauna – ja vien tu „nepiedzimsti no jauna” – tev „neredzēt Dieva valstību”, tas nozīmē: tu paliksi ārpusē un nekad patiešām nepiederēsi Dieva ģimenei.[2]
Bībelē ir atrodami daži patiešām fascinējoši atgriešanās stāsti. Piemēram, nodokļu ievācēja Caķeja stāsts. Viņš savu Jeruzalemes līdzpilsoņu vidū bija vēl mazāk ieredzēts, nekā viņa mūsdienu kolēģi no Valsts ieņēmumu dienesta. Jo viņš ne tikai izmantoja visus paņēmienus, lai ievāktu valdībai pienākošos nodokļus, bet bija izveidojis viltīgu shēmu, kas ļāva krietni nopelnīt arī pašam. Tomēr satikšanās ar Jēzu viņa dzīvē ienesa dramatiskas pārmaiņas un viņš „atgriezās” no dzīves, kas bija veltīta mamonam (naudai), un sāka mācekļa karjeru.[3] Vai arī cits piemērs – apustulis Pāvils. Apustuļu darbu grāmatas sākumā mēs iepazīstamies ar viņu kā fanātisku jaunās Jēzus kustības pretinieku. Bet kādu dienu, ceļojot uz Damasku, lai pilsētā nogalinātu Jēzus Kristus sekotājus, viņš ieguva visu dzīvi izmainošu pieredzi. Tās rezultātā viņš atgriezās un pats kļuva par mācekli vīram no Galilejas.[4] Ir arī citi patiešām spilgti bībeliski piemēri šādām pēkšņām izmaiņām.
Mēs zinām par daudziem cilvēkiem, kuri kristietības vēstures gaitā ir piedzīvojuši līdzīgu atgriešanos. Mārtiņa Lutera stāsts, iespējams, ir vislabāk pazīstamais. Tas sniedz precīzu dienu (1505. gada 2. jūlijs), kad Luters, ceļojot baisa pērkona negaisa laikā, zvērēja nodot savu dzīvi Dievam. Tas tāpat attiecas arī uz citu slavenu draudzes vadītāju Džonu Vesliju, kurš kļuva par metodisma pamatlicēju. 1738. gada 21. maijā Veslijs „apgriezās apkārt”, kad bija atvēris savu Bībeli un izlasījis vēsti, kas viņu uzrunāja tādā veidā, kā nekad agrāk. Arī mūsdienās ir cilvēki, kuri zina tiešu savas atgriešanās dienu un laiku. Pirms kāda laika es lasīju jau iepriekš šajā grāmatā pieminētā kristiešu filozofa Alvina Plantingas (dz. 1932) atgriešanās stāstu. Kādā drēgnā janvāra vakarā Plantinga devās pāri studentu pilsētiņas teritorijai Hārvarda universitātē, kurā viņš tobrīd studēja, un pēkšņi šaubas, kas viņu bija pārņēmušas jau krietnu laiku, izklīda.
„Bija tumšs, vējains, lietains. Nepatīkami. Bet pēkšņi - it kā debesis būtu atvērušās. Man šķita, ka dzirdu ārkārtīgi spēcīgu, varenu un brīnišķīgu mūziku. Parādījās neiedomājami skaista gaisma. Šķita, ka es varu ielūkoties pašās debesīs. Un pēkšņi es ieraudzīju vai, iespējams, sajutu tik lielu skaidrību un pārliecību, ka Kungs patiešām ir līdzās, un tas bija viss, par ko domāju. Šī piedzīvojuma sekas es izjutu vēl ilgi: es vēl joprojām tiku ierauts strīdos par Dieva eksistenci, tomēr tagad tie man šķita tikai akadēmiska rakstura ar mazu eksistenciālu nozīmi.”[5]
Jāatzīst, ka šāda veida atgriešanās stāsts nav tipisks vairumam postmodernās paaudzes cilvēku, kuri tomēr ir „griezušies apkārt”. Viņu atgriešanās process parasti stiepjas mēnešu vai pat gadu garumā, nevis kāda pēkšņa un pārsteidzoša piedzīvojuma rezultātā. Postmodernais cilvēks var aptvert, ka viņa dzīve ir tukša un nepiepildīta. Viņš var sākt meklēt tās jēgu un pēc daudzu grāmatu izlasīšanas, pārdomām un sarunām ar citiem patiesiem kristiešiem nolemj spert savu ticības soli. Bieži viņam iepatīkas piederība ticīgo kopībai, pat ja viņš vēl līdz galam neizprot to, kam šie ļaudis tic.
Iepriekšējo paaudžu laikā piederēšana parasti bija tā, kas seko ticēšanai. Šodien šī kārtība ir apgriezta otrādi: ticēšana seko piederēšanai. Tas nozīmē, ka atgriešanās jeb apgriešanās riņķī postmoderniem cilvēkiem parasti kļūst par ilga procesa kulminācijas brīdi, un bieži vien nav viegli pateikt, kad tas sākās un kad varēja šo atgriešanos uzskatīt par pabeigtu. Tomēr ir brīdis, kad šis skaidrais lēmums jāpieņem: vai es vēlos būt Jēzus māceklis? Jā vai nē? Vai es turpinu sevi un savas problēmas uzskatīt par manu universa centru, vai arī Jēzus Kristus kļūst par manas eksistences viduspunktu?
Ikviens, kurš ir lasījis Jauno Derību, drīz vien saprot, ka Jēzum tiek piešķirti dažādi tituli. Viņš tiek dēvēts par Glābēju un arī par Mesiju (ebreju vārds, kurš grieķu valodā tiek tulkots kā „Christos”, „Kristus”, „Svaidītais”). Uz Jēzu atsaucas arī kā uz mūsu „Ķēniņu”, „Augsto Priesteri”, un arī – „Vārdu”. Vēl divi ļoti nozīmīgi papildus tituli ir „Cilvēka Dēls” un „Dieva Dēls”, kas uzsver Jēzus pilnīgo solidaritāti ar cilvēku rasi un Viņa dievišķo statusu. Bet ir vēl kāds īpašs tituls – Jēzus tiek saukts arī par Kungu. Šis tituls ir ārkārtīgi nozīmīgs, jo grieķu – romiešu pasaulē tas bija rezervēts vienīgi Romas imperatoram, kurš pretendēja ne tikai uz absolūtu varu laicīgās lietās, bet arī uz dievišķu statusu ar visu no tā izrietošā. Padotajiem tika pieprasīts viņu pielūgt kā savu dievišķo kungu! Agrīnie kristieši tomēr skaidri apzinājās, kam pieder viņu augstākā lojalitāte, neraugoties uz pastāvošajām dzīvības briesmām. Viņi atsacījās pielūgt imperatoru kā vislielākās autoritātes avotu. Ne Cēzars, bet Jēzus Kristus bija viņu Kungs.[6] Zinot šo vēsturi, mūs vēl vairāk pārsteidz Toma atzīšanās. Viņš bija pēdējais no mācekļiem, kurš noticēja, ka Kristus patiešām ir piecēlies no mirušiem. Bet kad Toms beidzot ieraudzīja gaismu, visas viņa šaubas bija izklīdušas un, saprazdams, ka stāv aci pret aci ar savu augšāmcēlušos Skolotāju, viņš izsaucās: „Mans Kungs un mans Dievs!”[7] Viņš nekad vairs nenovirzījās no kalpošanas savam Kungam.
Šajā brīdī ir svarīgi iepazīstināt ar terminiem „kalpot” un „kalpotāji”, jo, ja Jēzus Kristus ir mūsu „Kungs”, mēs esam Viņa „kalpotāji”. Bībele patiešām ne reizi vien šādi raksturo Jēzus sekotājus, pat izmantojot vārdu „vergs”. Daudzi kristieši runā par „kalpošanu” Dievam bez tālākas iedziļināšanās. Ja jūs ticat Dievam, jūs viņam „kalpojat” – tas ir tik vienkārši. Šķiet, ka šie vārdi ir pilnībā savstarpēji aizvietojami. Un, patiesībā, tas tā savā ziņā arī ir. Patiesa un pamatīga ticība Dievam dabiski ir interpretējama kā „kalpošana”. Taču realitātē mēs to vienmēr nemaz neredzam. Daudzi cilvēki apgalvo, ka tic kaut kādai augstākai būtnei vai spēkam, vai pat Bībeles Dievam, bet nepieļauj, ka šī ticība kaut kā īpaši ietekmētu viņu domāšanas veidu un uzvedību ikdienas dzīvē. Ir pietiekami daudz piemēru par cilvēkiem, kuru uzskati – vai nu tie ir kādi miglaini priekšstati, vai arī sarežģītā teoloģiskā sistēmā pārveidotas idejas– nepavisam neved pie reālas kalpošanas. Tas ir, tie nav būtiski izmainījuši viņu dziļāko lojalitāti un nodošanos. Liela daļa cilvēku ap mums ,iespējams, ir reliģiozi, tomēr, par nožēlošanu, viņi lielākā mērā pieķērušies paši sev nevis Kādam ārpus viņiem pašiem. Tādi cilvēki pat var sevi uzskatīt par īstiem kristiešiem, bet ja viņiem būtu jāveic godīga sevis pārbaude, nāktos atzīt, ka viņu dzīves virzītājspēki ir materiālās lietas, statuss un attiecības ar citiem cilvēkiem. Daudzi no tiem, kas apgalvo, ka „kalpo” Dievam, patiesībā, vispirms „kalpo” paši sev.
Būsim godīgi: kurš gan grib būt par kalpu? Kura ideāls ir iespēja kalpot kādam citam? Protams, mēs ar cieņu runājam par dažādiem kalpošanas veidiem. Kad uzskaitām vērtības, kas mums nozīmīgas, „kalpošana” ir saraksta pašā augšgalā. Mēs par savas valdības vadītājiem sakām, ka viņi ir cilvēki, kuri kalpo savai tautai. Mācītājs un citi draudzes vadītāji nevis vienkārši strādā, bet kalpo. Ekonomikas sfērā mēs zinām, ka apkalpošanas industrija ir viena no vissvarīgākajiem aspektiem Rietumu darījumu dzīvē. Un ja tirgotāji vairs nespēj nodrošināt labu apkalpošanu saviem klientiem, viņu uzņēmums drīz vien beidz pastāvēt.
Nodrošināt apkalpošanu ir kaut kas pozitīvs. Bet būt par kalpu? Pastāvīgi pieņemt kāda cita rīkojumus un pastāvīgi būt saimnieka rīcībā, ievērojot, ka viņa prasībām ir jāpakļaujas, lai izvairītos no disciplināras darbības – tas ir pavisam kas cits. Jā, mums patīk iepirkties vietās, kurās mēs zinām, ka saņemsim labu un profesionālu apkalpošanu. Mēs aplaudējam cilvēkiem, kuri parāda augsta līmeņa nodošanos kādam ideālam, kalpojot tautai, organizācijai vai draudzei. Bet mēs neuzskatām padevību par pozitīvu īpašību un nav pieņemts, ka modernais darba devējs izturas pret saviem darbiniekiem kā pret kalpotājiem, kuriem nav balsstiesību, un kuru vienīgā loma ir akli pakļauties ikvienam rīkojumam.
Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā es dzīvoju Rietumāfrikā. Viena no daudzajām lietām, pie kurām nācās pierast, bija fakts, ka man ir „kalpotāji”. Jāatzīst, ka es pie šīs jaunās realitātes pieradu samērā ātri. Nav slikti, kad blakus ir vēl kāds – it īpaši karstā un mitrā klimatā – kāds, kurš nomazgā tavu automašīnu, savāc tavus atkritumus un uzkopj dārzu. Un arī mana sieva bija priecīga par palīdzību mājas darbos - gan veļas mazgāšanā, gan ēdiena gatavošanā, kā arī daudz citās nodarbēs, kuras jaunajos apstākļos izrādījās daudz laikietilpīgākas, nekā tās bija mūsu dzimtenē. Es domāju, ka mēs pret cilvēkiem, kuri pie mums strādāja, izturējāmies labi, tomēr dziļi iekšā man vienmēr bija kauns. Kādēļ gan citiem cilvēkiem būtu mums jākalpo? Kas gan mūsos būtu tik īpašs, ka mēs iegūstam šo priviliģēto stāvokli atļauties nolīgt citu cilvēku pakalpojumus? Un kādēļ gan mums tā veicas, ka mēs tiekam atbrīvoti no daudzu „sulaiņa” pienākumu pildīšanas? Tomēr jāatzīst, ka es esmu pateicīgs par to, ka lomas nebija mainītas.
Četrdesmit gadu laikā, ko esmu pavadījis „kalpojot” draudzē, vairākumā gadījumos es esmu bijis tas, „kura labā” strādājuši citi cilvēki. Es esmu bijis vairāku draudzes institūciju vadītājs vai arī strādājis tādos amatos, kuros ir nācies vadīt citu cilvēku darbu un uzņemties atbildību par to. Kāds „priekšnieks” es esmu bijis, to var teikt tikai tie, kas ar mani ir strādājuši. Acīmredzams ir tas, ka vienas attiecības ir bijušas labākas par citām. Es vienmēr esmu pielicis visas pūles, lai pret pārējiem neizturētos ar pārākuma sajūtu, it kā tas būtu tikai dabiski, ja es vadītu un viņiem būtu jāseko. Bet tai pat laikā man arī jāatzīst, ka es esmu varējis deleģēt atsevišķus pienākumus citiem, un ne vienmēr būtu labprāt mainījies vietām ar saviem darbiniekiem.
Šī nodaļa runā par kalpošanu, bet tā runā par īpašu kalpošanas veidu, kas krietni atšķiras no tikko aprakstītā - par tādu kalpošanu, kādu mēs esam parādā savam Kungam. Ja mūsu reliģija ir patiesa, tad arī mūsu lojalitātei ir jābūt patiesai, mums ir jābūt kalpotājiem. Ja mēs vēlamies pilnībā izprast to, ko ietver šāda kalpošana, mums vispirms ir jānovērtē tā milzīgā statusu atšķirība, kāda pastāv starp kalpotāju un kungu. Mums ir jāapzinās savs statuss Dieva priekšā. Viņš ir visa eksistējošā majestātiskais Radītājs, kamēr mēs - viņa roku darbs. Viņš ir mūžīgs, bez sākuma un gala, kamēr vairākums no mums nenodzīvo ilgāk par 80 vai 90 gadiem. Dievs ir it visur, kamēr mēs katrā laika brīdī esam piesaistīti vienai noteiktai vietai. Dievs zina visu, kamēr pat vislieliskākais zinātnieks - tikai nesamērojami mazu daļiņu no visa tā, ko varētu uzzināt. Dievs ir visu varens, kamēr mēs pat nespējam mainīt savas ādas krāsu vai nodrošināt, ka šogad nesaķersim kārtējo gripas vīrusa paveidu.
Dievs Jēzū Kristū atklājās kā mūsu Kungs un Skolotājs, aicinot mūs kļūt par viņa kalpiem. Daži ir mēģinājuši mazināt šīs perspektīvas nozīmīgumu. Viņi apgalvo, ka cilvēki, kuri ir atgriezušies un pilnībā fokusējuši savu dzīvi uz Dievu, nav vairs viņa kalpotāji, bet gan Dieva draugi. Viņi saka, ka Dievs vairs neuztver mūs kā savus vergus, bet kā savus draugus vai pat bērnus. Virspusēji ņemot, tam pat ir bībelisks attaisnojums. Ar vīna koka un tā zaru līdzību ilustrējot savu attiecību tuvumu ar sekotājiem, Kristus paziņoja: „Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, ... Es jūs esmu saucis par draugiem.”[8] Tomēr Bībeles liecības kopumā saka, ka mums nav savas attiecības ar Dievu jāierobežo ar vienu vienīgu terminu. Šīs attiecības ir tik brīnišķīgi bagātīgas, un tām piemīt tik dziļas dimensijas, ka mēs nespētu tās pilnībā attēlot, ja mums būtu atļauts izmantot tikai vienu tēlu. Fokusējoties uz kalpošanas metaforu, mums nekādā ziņā nav jānoliedz šis patiesi brīnišķīgais fakts, ka mēs esam arī Dieva draugi un Dieva bērni. Tomēr mūsu skatījums uz attiecībām ar Dievu ir augstākā mērā nepilnīgs, ja mēs aizmirstam vai mēģinām mazināt šo kalpošanas elementu.
Bībele nerunā caur puķēm, bet visu sauc īstajos vārdos. Visbiežāk sastaptais šādas kalpošanas definējums Jaunajā Derībā ir ļoti tiešs: mēs esam Dieva vergi.[9] Gandrīz šķiet politiski nekorekti turpināt lietot šo neglīto vārdu. Verdzība ir noziegums pret cilvēci. Mēs varam saprast, ka briesmīgie pagātnes notikumi vēl joprojām ir ļoti dzīvi to cilvēku pēcnācēju atmiņās, kuri tika pārdoti kā lopi darbam balto cilvēku plantācijās. Vaina par verdzības uzplaukumu septiņpadsmitajā, astoņpadsmitajā un labu laiku arī deviņpadsmitajā gadsimtā ir jāuzņemas kā amerikāņiem, tā eiropiešiem, un pat dažiem afrikāņiem arī. Bijušais Senegālas prezidents Leopolds Sedars Senghors (1906-2001) reiz piezīmēja, ka viņš neuzskata, ka afrikāņu vergu pēcnācējiem būtu jāizmaksā kaut kāda kompensācija, jo arī daudzi Āfrikas cilšu virsaiši ļoti labprāt pārdeva savus tautiešus kolonistu vergturiem. Kā holandietis es kaunos par to, ka daži no maniem tautiešiem savā laikā nodrošināja nozīmīgu saikni vergu tirdzniecībā starp Rietumāfriku un Jauno pasauli.
Cilvēciskās verdzības būtība ir tā, ka pret cilvēku izturas kā pret kāda cita īpašumu. Vergs zaudē savu autonomiju, pilnībā kļūstot padots bieži vien kaprīza un nežēlīga cilvēka gribai. Šodien neviena valsts oficiāli neatzīs, ka tās teritorijā vēl joprojām pastāv verdzība. Tomēr traģiskā realitāte ir tāda, ka pasaulē eksistē vietas, kurās cilvēki tik ļoti lielā mērā atkarīgi no citiem, un tik lielā mērā piesaistīti darba devējam vai zemes gabalam, ka patiesībā viņi ir vergi – ja ne vārdos, tad faktiski. Miljoniem cilvēku jaunattīstības valstīs, un lielai daļai no viņiem vēl nav pat 12 gadu, strādā rūpnīcās - apstākļos, kas īpaši neatšķiras no verdzības. Pirms dažiem gadiem es apmeklēju attīstības projektu kādā ciemā Pandžabas provincē Pakistānā, un man stāstīja par ģimeni, kas tik ļoti gribēja ierīkot ateju, ka bija gatavi par 25 dolāriem pārdot savu bērnu, lai varētu segt prasīto samaksu!
Tādēļ uz šāda fona ir pavisam loģiski, ka mēs ienīstam vārdu „vergs” un diez vai izvēlētos šādu apzīmējumu. Tikt nosauktam par „vergu”! Ir taču jābūt arī kādam mazāku pretestību izraisošam terminam. Nu, tāds arī ir. Mēs varētu lietot vārdu „kalps”, taču arī šis termins mums diez ko labi neiet pie sirds. Tas ir vārds no pagātnes. Papētiet darba sludinājumus avīzē! Šodien darba devēji nemeklē kalpus, bet vadības asistentus!
Pati ideja būt par vergu vai kalpu ir pretēja mūsdienu Rietumu ētikai. Mēs neieaudzinām savos bērnos vēlēšanos kļūt par kāda cita kalpu. Mēs viņus iedrošinām skolā labi mācīties un iegūt grādu, lai viņi varētu kļūt par vadītājiem, nevis par kalpiem. Mēs vēlamies, lai viņi ir veiksmīgi un kāpj arvien augstāk pa sasniegumu kāpnēm, lai paši kļūst sava likteņa noteicēji. Kalpošanas ideja šajā perspektīvā neiederas. Bet ja mēs bībelisko kalpošanas jēdzienu pārāk cieši piesaistām mūsu skatījumam uz verdzību kā nožēlojamu un degradējošu, mēs pazaudējam tās īsto nozīmi. Pirmkārt, mums patiešām vajadzētu izpētīt, kāda veida verdzība pastāvēja Bībeles laikos. Mēs atklāsim, ka Vecās Derības ērā reizēm vergs varēja iegūt pat ļoti priviliģētu stāvokli mājsaimniecībā un viņam varēja tikt uzticēta pat ļoti liela atbildība. Pirmais piemērs, kas tūdaļ pat nāk prātā, ir Ēliēzers. Ābrahāms viņam uzticējās tik lielā mērā, ka sūtīja viņu atrast piemērotu sievu savam dēlam.[10] Tāpat prātā nāk Jāzeps, kurš kļuva par Potifāra lietu pārvaldnieku.[11]
Līdzīgi arī Jaunās Derības laikos ne pret visiem vergiem izturējās slikti. Patiesībā, daudzi no vergiem, kad viņiem tika dota iespēja, labprātāk palika pie saviem saimniekiem nevis izvēlējās brīvību. Tādējādi verdzības un kalpošanas pieminēšana, iespējams, neizraisīja tik negatīvas izjūtas, kā mūsdienās. Lai nu kā, raksturojot mūsu attiecības ar Dievu, Bībele izmanto kalpošanas terminoloģiju diezgan specifiskā veidā. Tā ne uz brīdi nerosina mūs domāt, ka būt vergam Dieva dienestā nozīmē mūsu individuālās brīvības fenomena zaudēšanu. Tā drīzāk runā par fundamentālu attieksmi, norādot uz to, ko mēs uzskatām par saviem augstākajiem mērķiem, un uz ko balstām savas lielākās vērtības. Tā norāda uz mūsu dziļākajām saistībām.
Apustulis Pāvils uzstāja, ka draudzes locekļiem viņš un viņa kolēģi ir jāuztver kā Kristus kalpi.[12] Interesanti, ka viņš par savu kalpošanas misiju runāja ne tik daudz kā par paklausību, bet vairāk kā par uzticētu svētu uzdevumu. Pārāk bieži pirmā doma, kas cilvēkiem ienāk prātā, domājot par kļūšanu Kristus vergam vai kalpam, ir kaut kas negatīvs – ka ir jāatsakās no miljoniem pierastu lietu, ka pašam sev ir jāliedz visi tie dzīves sīkumi, kas sniedza prieku un interesēja, un ka ir jāuzgriež mugura šīs pasaules izaicinājumiem. Bieži vien tiek uzskatīts, ka sekošana Kristum nozīmē atsacīšanos no draugiem, pat radiniekiem, un noteikti no materiālām lietām.[13] Un ja mēs kaut ko arī saņemam pretī, tad tā ir krusta nasta un neērtību pilna dzīve.[14] Cilvēki norāda uz vārdiem, ar kuriem Jēzus brīdināja savus sekotājus: „Lapsām ir alas, putniem apakš debess ir ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav, kur Savu galvu nolikt.”[15]
Protams, šāds un līdzīgi Bībeles teksti patiešām dod vielu pārdomām un, ignorējot tos, mēs uzņemamies zināmu garīgo risku. Taču šo ainu līdzsvaro apjausma, ka, ja mēs spējam atteikties no lietām, kas sniedz vien īslaicīgu prieku, bet nespēj sniegt paliekošu apmierinājumu, tad tas kļūst par milzīgu svētību mums gan šajā dzīvē, gan arī aiz tās. Savādā un paradoksālā patiesība ir tāda, ka, esot par Kristus vergu, mēs iegūstam pasakainas brīvības pilnu dzīvi, kamēr daudzi, kas apgalvo, ka ir pilnīgi brīvi izvēlēties, kā dzīvot un mīlēt, patiesībā ir vergi saviem ieradumiem, lietām un attieksmēm tik lielā mērā, ka nespēj šīs saites saraut. Pāvils to formulē šādi: „Bet pateicība Dievam, ka jūs, kas bijāt grēka vergi, no sirds esat kļuvuši paklausīgi tai mācībai, kurā esat mācīti, un, no grēka atsvabināti, kalpojat taisnībai.”[16] [Tikt atsvabinātiem, lai kļūtu par kalpiem – šai gan jābūt interesantai vēstij postmoderniem cilvēkiem, kuri plaukst un zeļ uz paradoksiem!]
Nav grūti mums apkārt esošo līdzcilvēku uzvedībā saskatīt Pāvila sacītā patiesumu. Cilvēki var apgalvot, ka ir brīvi; ka viņi var darīt visu, ko vēlas, bet realitāte ir tāda, ka viņi nespēj kontrolēt savus impulsus un rīcību. Miljoniem cilvēku ir atkarīgi no alkohola vai citādām narkotikām un nespēj atteikties no šiem pašiznīcinošajiem ieradumiem. Daudzi nožēlojamā kārtā kļuvuši par seksa vergiem visdrausmīgākajās tā formās. Tie apgalvo, ka baudot seksuālo brīvību, bet dziļi sevī apzinās, ka viņu izpriecas nespēj aizpildīt milzīgo tukšumu, ka tos arvien dziļāk un dziļāk ievelk šie pazemojošie eksperimenti, un viņiem nepietiek spēka atteikties no šāda nožēlojama dzīves veida. Modernā verdzība ieraugāma arī dažādās citādās formās: televīzija, datorspēles, loterijas, sports un, jā, arī darbs. Mūsdienās šāds nožēlojams stāvoklis ir daudziem: viņi zina, kas būtu darāms, un ko vairs nevajadzētu darīt. Tikai viņiem pietrūkst drosmes, apņēmības vai morālā spēka veikt radikālas pārmaiņas savā dzīvē un atbrīvot sevi no tām važām, kas viņus tur verdzībā. Pāvils Romas ticīgajiem rakstīja par šo nerimstošo traģēdiju: tik bieži mēs zinām, kas darāms, bet mums nav izturības, lai rīkotos saskaņā ar sirdsapziņu. Tā vietā mēs turpinām darīt lietas, par kurām mēs zinām, ka tās būtu jāpārtrauc. Cilvēka spēka nepietiek, lai pretotos šim stāvoklim. Apustulis izsaucās: „Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?”[17] Viņš zināja, ka risinājumam jānāk no ārpuses, jo vienīgi ar palīdzību no Ārpuses mēs varam mainīt „grēka verdzību” pret „kalpošanu taisnībai”.[18]
Tikai tad, kad mainīsim savu iekšējo lojalitāti un kļūsim par Kristus kalpiem, mēs atradīsim savu patieso Universa Dieva radījuma būtību. Šis brīnišķīgais „verdzības” veids, šī brīvprātīgā kalpošana Dievam, ir holistiska kalpošana, kas ietver visu mūsu būtību. Tas tika pateikts jau Vecajā Derībā un arī Jaunajā Derībā to vairākkārt atkārtoja Jēzus: „Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku. „[19] „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.”[20]
Kā vislabāk izmantot mūsu talantus
Lietojot terminu „ceļojums” ticības atklāsmju un pakāpenisko procesu raksturojumam, mēs ar to domājam, ka visam ir nepieciešams laiks. Atgriešanās ir pieņemts lēmums par orientāciju un virzienu, kādā ejam, tomēr galīgā mērķa sasniegšana ir cits jautājums. Tam būs nepieciešams laiks un neatlaidība. Tam ir nepieciešama pastāvīga vīzija un uzcītīga sekošana dievišķi sniegtajai kartei. „Jaunpiedzimšanas” ainojums mums māca to pašu pamatpatiesību. Bērnam ir jāpieaug un jānobriest. Tam katrā attiecīgā augšanas stadijā ir nepieciešams atbilstošs uzturs.[21] Mums ir „jāpieaug mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastībā un atziņā!” [22] Būs gan šaubu, gan satraukuma brīži, taču, nepadodoties un vienmēr uzlūkojot mūsu Skolotāju, mēs tādas grūtības spēsim pārvarēt. Brīžiem mūsu ticības ceļojums atgādinās kaujas lauku. Mēs tiekam iedrošināti „cīnīties labo ticības cīņu” ar visiem mūsu rīcībā esošajiem garīgajiem ieročiem. [23] Bībeles lasīšana un Dieva Vārda rūpīga pārdomāšana, kā arī disciplinētas lūgšanas ir ļoti būtiski elementi to dzīvē, kuri nolēmuši veltīt savi kalpošanai Dievam.
Ne turpinot mūsu garīgo ceļojumu un izcīnot labo cīņu, ne arī laikā, kad nobriest mūsu ticība, mēs neesam atstāti tukšām rokām. Mums ir dāvāts plašs klāsts dažādu talantu un spēju. [24] Jāatzīst, ka mēs esam apdāvināti dažādos atšķirīgos veidos, tomēr ikvienam no mums ir vismaz daži talanti un spējas, kuras mums jāizmanto visā pilnībā. Žēl, ka daudzi ir izniekojuši lielu daļu savas dzīves un nav paveikuši neko no tā, ko varēja, ja paši un arī citi būtu apzinājušies šīs spējas! Tomēr ir arī pietiekami daudz to, kuri zināja par saviem talantiem, tomēr neattīstīja un nepilnveidoja tos. Ir ļoti maz tādu dabas dotu talantu, kas tik ļoti izceļas pārējo vidū, ka tiem nav nepieciešams nekāds papildus darbs. Vairākums no mums progresē, tikai pateicoties nemitīgai praksei un savu prasmju pilnveidošanai, un ir spiesti savu talantu attīstīt ilgi un grūti mācoties nerimstošā mēģinājumu un kļūdu procesā. Tas prasa disciplīnu – un it īpaši pašdisciplīnu.
Tie, kuri sasniedz patiešām lielas lietas, parasti ir disciplinēti cilvēki. Prezidents Rūzvelts reiz piezīmēja, ka viena no dzīvi postošām lietām ir gļēva dzīvošana bez disciplīnas. Krievijas 1917. gada Revolūcijas arhitekts Ļeņins, iespējams, pārspīlēja savu stāvokli, tomēr arī viņa teiktajā ir jēga: „Dodiet man saujiņu disciplinētu cilvēku, kas veltīs savas dzīves man, un es kontrolēšu visu pasauli.” [25] Mēs redzam sportistus un sportistes viņu īsajā slavas mirklī uz Olimpisko spēļu pjedestāla, saņemot savu zelta medaļu, bet, ja viņiem pajautātu, lielākā daļa atbildētu, ka šie sasniegumi ir ilgu un nerimstošu trenēšanās gadu rezultāts. Mēs labprāt baudām simfonijas skanējumu koncertzālē, bet, aplaudējot mūziķiem un diriģentam, kaut kur zemapziņā saprotam, ka šis priekšnesums nebija tikai simts talantīgu mūziķu nejaušas sastapšanās rezultāts. Ikviens no viņiem ir pavadījis daudzus gadus, mācoties spēlēt vijoli, oboju vai klarneti, un arī orķestris kopā pavada daudz vairāk laika mēģinot, nekā koncertējot. Autors var būt svētīts ar neparastu valodas un stila izjūtu, bet rakstnieka pirmā grāmata parasti nav viņa labākā grāmata: viņa prasme pieaug cīnoties ar sižetiem un vārdu izvēli. Pat slaveni sludinātāji, kam piemīt talants sarunāties ar auditoriju, stundām ilgi pavada laiku, lasot grāmatas, pārdomājot un rakstot, pirms viņi var nodot tālāk savu vēsti, un arī turpmāka šo prasmju attīstīšana prasīs ieguldīt daudz laika un sagatavošanās. Un mēs visi zinām, ka vairākumam no mums nākas pavadīt ievērojamu laiku pie savām klaviatūrām, līdz dators patiešām dara to, ko mēs vēlamies.
Būt disciplinētam nenozīmē, ka jākļūst kā robotam. Mācīšanās un prasmju pilnveidošana prasa koncentrēšanos, bet tā nekad nedrīkst kļūt par apsēstību. Tā prasa laiku, bet būtu nepareizi ļaut tai paņemt ikvienu mūsu brīvo brīdi tā, ka mūsu rīcībā vairs nepaliek ne brīža izklaidei, piedzīvojumiem un neparedzētiem notikumiem. Disciplīna pirmām kārtām nozīmē prioritāšu noteikšanu. Ko mēs uzskatām par patiesi svarīgu? Kā lai mēs sakārtojam lietas secībā no maznozīmīgā uz svarīgo? Disciplīna ir tieši saistīta ar izvēli. Jums var piemist dabiska ziņkāre un jūs varat vēlēties uzzināt itin visu, kas notiek, tomēr nevarat cerēt, ka uzzināsiet pilnīgi visu. Jūs varat būt kaismīgs lasītājs, kam patīk orientēties jaunākajā literatūrā, vai arī zināt par visu, kas notiek jūs interesējošā specialitātē. Bet jūs nevarat izlasīt pilnīgi visu, kas tiek publicēts. Jums var patikt ceļošana, bet visticamāk, jums nekad nebūs pietiekoši daudz laika un naudas, lai apskatītu visas tās pasaules vietas, kas kutina jūsu iztēli. Laika daudzums mums ir ierobežots, tāpat arī enerģija un daudzas citas lietas.
Tomēr tas nepavisam nav tik traģiski, kā varētu likties. Ne ikkatra pieredze sniedz kaut ko mūsu laimei un briedumam. Ir daudzas lietas šajā grēcīgajā pasaulē, kuras vispār nav vērts izmēģināt. Kā jau pieminēju iepriekšējā nodaļā, daudzām lietām ir negatīvs lādiņš, un tās tikai samazinās, nevis palielinās mūsu piepildījuma sajūtu un dzīves prieku. Ne viss, ko būtu iespējams redzēt, ir redzēšanas vērts, un ne viss, ko iespējams noklausīties vai izlasīt, ir dzirdēšanas vai lasīšanas vērts. Ne katra vieta ir apmeklēšanas vērta. Bez tam, būtu labāk, ja mēs izvēlētos kvalitāti, nevis kvantitāti. Mums ir jāiemācās pilnībā izbaudīt visu to, ko mēs rūpīgi izvēlamies redzēt, dzirdēt, izlasīt, apmeklēt utt. Ja mums šajā ceļā veiksies, tad pietiks laika un enerģijas, lai attīstītu savas prasmes un talantus pienācīgā veidā.
Disciplīna ietver vairāku principu ievērošanu. Pirmkārt, tikai no tā, vai mēs spējam sevi disciplinēt mazās lietās, būs atkarīgs, cik labi mums veiksies grūtāku izaicinājumu priekšā. Ja man neveicas ar savas dienas kārtības ieviešanu un ievērošanu un tās vides uzturēšanu kārtībā, kurā es dzīvoju un strādāju - kā gan es varētu uzrakstīt disertāciju vai veiksmīgi tikt galā ar kādu citu nopietnu projektu, vadīt cilvēku grupu vai iemācīties prasmīgi spēlēt saksofonu? Tā nav tikai vienkārša loģika, bet tas ir arī viens no Bībeles principiem: „Kas vismazākā lietā ir uzticams, tas arī lielās lietās ir uzticams.” [26]
Otrkārt, mums ir jāpretojas kārdinājumam vienmēr izvēlēties vieglāko izeju no problēmām un grūtībām. Protams, ir reizes, kad vieglākais risinājums kādai problēmai, kas mūs nomoka jau krietnu laiku, atrodas mūsu acu priekšā. Neticība, ka, pārmaiņas pēc, risinājums varētu būt arī pavisam vienkāršs, var likt mums ignorēt šo iespēju un nevajadzīgi tērēt laiku sarežģītāka ceļa meklējumos. Bet vispārīgi runājot, kad mēs meklējam īsākos ceļus un vieglākās atbildes, mēs parasti ignorējam vitālus aspektus un esam spiesti samierināties ar daļēju risinājumu. Ja mēs sastopamies ar sarežģītu problēmu un nopietnu izaicinājumu, mums ir nepieciešama disciplīna situācijas izanalizēšanai un stratēģijas izveidei, kā šo situāciju risināt. Mums jāizlemj, vai mums ir vajadzīgie resursi, lai tiktu ar to galā, vai varbūt nepieciešams iegūt vai pilnveidot vēl kādas prasmes, kā arī - cik lielā mērā mums būtu nepieciešama palīdzība no malas.
Treškārt, un tas ir cieši saistīts ar jau pārrunāto, mums nepieciešami ideāli, mērķi un uzdevumi. Mums ir nepieciešams izveidot sava veida programmu jeb stratēģiju, lai šos mērķus un ideālus sasniegtu. Tas tā ir jebkurā dzīves sfērā: mūsu darbā, studijās, sakarā ar hobijiem, mājām un arī dārzu. Tikpat lielā mērā tas attiecas arī uz mūsu ģimenes dzīvi un plašākām sabiedriskām attiecībām, iesaistīšanos draudzes un mūsu pašu garīgās labklājības veicināšanā un izaugsmē. Tas jāpiemēro arī mūsu lūgšanu dzīvei un Bībeles lasīšanai. Tomēr plānošana un mērķu nospraušana ir viena lieta; šo plānu ievērošana un reāla mērķu sasniegšana ir pavisam kas cits. Tas prasa, lai mēs apzināti izlietotu savas īpašās prasmes, kā arī, disciplinējot sevi, koncentrētos uz šo plānu un mērķu realizēšanu, strādājot, lai pakāpeniski sasniegtu rezultātu.
Ceturtkārt, mums vienmēr ir jāatceras, ka, ja kaut ko ir vērts darīt, tad to ir vērts darīt labi. Mani vienmēr ir mulsinājis, kā cilvēki var samierināties ar viduvēji padarītu darbu un dzīvot, nepabeidzot iesākto, bet samierinoties ar viduvējiem rezultātiem, lai gan viņi labi apzinās, ka ir spējīgi visu izdarīt daudz labāk. Jā, tas prasa disciplīnu, bet, ja jūs padarāt darbu vislabākajā iespējamā līmenī, tas sniedz arī ilgstošu un dziļu gandarījumu. Kad mēs skatāmies uz Rembranta vai Mikelandželo darbiem, mēs apbrīnojam šo vareno gleznotāju izcilās spējas. Bet modernās tehnoloģijas ir ļāvušas speciālistiem atklāt dažas šo meistardarbu sākotnējās detaļas. Bieži vien lielas audekla daļas tika vairākkārt pārkrāsotas, tēli pārvietoti vietām vai pievienoti jau esošajiem, sejas izteiksmes vai ķermeņa pozas radikāli izmainītas, pirms mākslinieks ir bijis pilnībā apmierināts ar savu darbu. Ir ziņas, ka Ernests Hemingvejs pārrakstīja sava slavenā romāna Ardievas ieročiem pēdējo nodaļu vairāk nekā divdesmit reižu, pirms viņš nolēma, ka ir pienācīgi noslēdzis stāstu. Protams, ir reizes, kad mums ir jāķeras pie nākošā projekta, un mums ir jābūt mierā ar standartu, kas neatbilst mūsu perfektuma izjūtai. Tomēr ir arī taisnība, ka, ja kaut kas ir tā vērts, lai to darītu, tad tas ir tā vērts, lai mēs to paveiktu pēc iespējas labāk.
Visbeidzot, disciplīna nozīmē gatavību upurēt. Ja jūs vēlaties kaut kur sasniegt labus rezultātus, jums, iespējams, būs jāpamet novārtā citas lietas. Lai sasniegtu vislabāko sportisko sagatavotību, ir nepieciešami spraigi treniņi un apzināta atsacīšanās no visām tām lietām, kas var apdraudēt fizisko formu. Attīstot muskuļu talantu, no mums tiek prasīta disciplīna un neatlaidība, un, iespējams, par to ir arī maksājama sava cena. Un tas pats īpašā veidā attiecas arī uz mūsu ticības dzīvi un kalpošanu.
Pilnīgi nodevies
Kļūt un būt par kristieti ir visvienkāršākā lieta pasaulē. Dievs ir devis mums visu nepieciešamo, radot mūs ar iedzimtu spēju meklēt un atrast Viņu. Dievs mums sevi atklāj caur Bībeli un vēl brīnumainākā veidā - caur Jēzu Kristu. Viņš tika galā ar mūsu grēku problēmu un izveidoja kopību, kurā mēs varam būt kopā ar ticības biedriem, kā arī sniedza mums visu nepieciešamo ticības dzīvei. Kristieši pilnībā paļaujas uz dievišķu žēlastību. „Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.”[27]
Vācu teologs Dītrihs Bonhofers, kuru nacisti nogalināja tikai dažus mēnešus pirms Otrā pasaules kara beigām, brīdināja: lai arī šī brīnišķīgā žēlastība ir bez maksas, tā nav lēta. „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.”[28] Lai arī, no vienas puses, kļūt par kristieti ir pats vienkāršākais pasaulē, tajā pašā laikā tas ir izaicinājums. Savā grāmatā „Māceklības cena” Bonhofers rakstīja par pretrunīgajiem izaicinājumiem, ar kādiem jāsastopas Kristus sekotājiem:
„Māceklis tiek izrauts no savas relatīvi drošās dzīves un iemests absolūtā nedrošībā (patiesībā gan absolūtā drošībā un Jēzus sadraudzības dotā aizsardzībā), no dzīves, kura ir pārskatāma un aprēķināma (patiesībā gan neaprēķināma), dzīvē, kura ir nepārskatāma un nejauša (tas ir, tādā, kura ir nepieciešama un aprēķināma), no noteiktā sfēras (kas patiesībā ir nenoteiktais) nebeidzamu iespēju īstenībā (kas patiesībā ir atbrīvojoša realitāte).”[29]
Iespējams, ka šie vārdi ir jāizlasa vairākas reizes, pirms pa īstam top skaidra to jēga. Kad es par tiem domāju, jūtos kā viens no mācekļiem, kuri arī prātoja, vai viņiem jebkad tas izdosies. Pēc tam, kad Kristus bija izaicinājis bagāto vīru radikāli mainīt savu dzīvesveidu, mācekļi neticīgi pajautāja savam Skolotājam: „Kas tad var tikt glābts?” Atbilde arī mums šodien ir tikpat iedrošinoša, kāda tā bija toreiz viņiem: „Cilvēkiem tas nav iespējams, bet Dievam visas lietas iespējamas.”[30] J. Heinriha Arnolda komentārs mums to padara vēl saprotamāku: „Dievam dots solījums nenāk no cilvēka uzticības. Mums ir jāpaļaujas uz Dieva uzticību. Neviens nav tik spēcīgs, lai saviem spēkiem izturētu to, kas bija jāpiedzīvo, piemēram, agrīnajiem kristiešu mocekļiem; bet Dievs ir uzticams. Ja mēs nododam sevi Dievam, Viņa eņģeļi cīnīsies par mums.”[31]
Tātad, savā ziņā ir viegli sākt un turpināt ticības svētceļojumu. Tas ir bez maksas, bet tai pat laikā - paņem visu, kas mums ir un kas mēs esam. Tas prasa pilnīgu un pastāvīgu nodošanos. Es nevaru atrast piemērotākus vārdus par šiem, nesen izlasītajiem:
„Man priekš jums ir jaunumi. Patiesa kristietība, drosmīga kristietība – tāda, kādu sludināja apustuļi Pāvils un Pēteris, un tūkstošiem citu agrīno kristiešu – tā nav priekš svārstīgajiem. Tā nav domāta gļēvajiem, remdenajiem, tiem, kuri daļēji nodevušies vai reizumis aiziet uz baznīcu. Tā ir domāta aizrautīgajiem, tiem, kuriem ir drosme pateikt: „Es ticu Dievam un veltīšu ikvienu savu nomoda stundu viņa mērķiem, vienalga, ko tas maksā.”[32]’
[1] Henri J. Nouwen, Bread for the Journey: Reflections for Every Day of the Year, Darton, Longman & Todd Ltd., London, 1996. 14.lpp.
[2] Jāņa 3:5-8.
[3] Mateja 9:9.
[4] Apustuļu darbi 9.
[5] Alvin Plantinga, ‘A Christian Life Partly Lived’ Kelly James Clark grāmatā Philosophers who Believe (InterVarsity Press, Downers Grove, III, 1993) 45-48.lpp, kas citēts no Reinder Bruinsma, Our Awsome God, Pacific Press Publishing Association, Boise, ID, 2000. 109. lpp.
[6] Klasisku diskusiju par tēmu – Jēzum piešķirtie apzīmējumi, skat. O. Cullmann, Chrisology of the New Testament, Westminster Press, Philadelphia, 1959.
[7] Jāņa 20:28.
[8] Jāņa 15:15.
[9] Romiešiem 6:22. (no grieķu val. doulos – paverdzināt (burtiski vai pārnestā nozīmē) dažādos Bībeles tulkojumos izmantotais termins atšķiras: vergs, kalps. Tulk. piez.)
[10] 1. Mozus 24.
[11] 1. Mozus 39:5.
[12] 1. Korintiešiem 4:2.
[13] Lūkas 14:26.
[14] Lūkas 14:27.
[15] Mateja 8:20.
[16] Romiešiem 6:17, 18
[17] Romiešiem 7:24.
[18] Romiešiem 6:18.
[19] 5. Mozus 6:5.
[20] Mateja 22:37.
[21] Ebrejiem 5:12-14.
[22] 2. Pētera 3:18.
[23] 1. Timotejam 6:12; 2. Korintiešiem 10:4.
[24] Skat. 1. Korintiešiem 12.
[25] Richard S. Taylor, The Disciplined Life, Minneapolis, Minnesota, 1962. 18.lpp.
[26] Skat. Lūkas 16:10.
[27] Efeziešiem 2:8.
[28] Jāņa 3:16.
[29] Discipleship, MacMillan Company, New York, 1965. 62, 63.lpp.
[30] Mateja 19:25, 26.
[31] J. Heinrich Arnold, Discipleship – Living for Christ in the Daily Grinds, The Plough Publishing House, Farmington, PA, 1994. 35.lpp.
[32] Mike Nappa, The Courage to be a Christian, West Monroe, Louisiana, 2001. 35.lpp.
