Tik tālu mēs esam apskatījuši jautājumus par jēgu un iespējamo patiesību, un es ceru, ka vismaz dažus no jums tas ir vedinājis izdarīt kaut nedaudzus pagaidu secinājumus. Dzīvei ir jēga, ja pasauli izveidojis Radītājs Dievs, mūsu esības Pārākais Avots, no kura tik daudz cilvēku izjūt pilnīgu atkarību. Taču, kā jau teicām - pieņemt šo ideju, un pat pieņemt iespēju vai ticamību, ka šis Dievs – vai kādā vārdā mēs nodēvētu šo „mūsu eksistences Pamatu” – ir nolēmis ar mums komunicēt, turpinot ar iepriekšpieņēmumiem, ka Bībele ir galvenais šīs komunikācijas komponents - tā ir viena lieta, bet pilnīgi kas cits ir noticēt visam tam, ko kristieši visā savā konfesionālajā daudzveidībā apgalvo par Dievu.
Kristieši savā pārliecībā atšķiras neskaitāmos veidos. Fakts, ka eksistē simtiem (bet, ja ņemam vērā arī visas mazākās, tad pat vairāki tūkstoši) dažādu konfesiju un atšķirīgu novirzienu konfesiju iekšienē, tas ir spēcīgs atgādinājums par šo skumjo realitāti. Bet daudzi, pat neņemot vērā šīs konfesionālās barjeras, ir vienprātīgi par dažiem Dieva „atribūtiem” - par Jēzu Kristu un par to, ko Viņš nozīmē cilvēcei, kā arī par noslēpumaino vienību, sauktu par Svēto Garu. Un tomēr - pat atzīt šīs pamatatziņas jau ir pamatīgs solis tālāk par iepriekšējās nodaļās aplūkoto. Mēs vēlreiz varam teikt: tas ir lēciens, patiešām - gigantisks lēciens, taču ne akls lēciens tumsā. Turpmākajās lappusēs mēģināsim saprast, vai mums pietiek pamatojuma šim lēcienam.
Pirms sagatavoties šim lēcienam, mums jāpārrunā kāds iesākuma jautājums. Ticēt - vai tas ir normāli vai nenormāli? Dažiem jau ir gatava atbilde uz šo jautājumu. Viņi atbildēs, ka ticība ir psiholoģiska novirze, mentāla disfunkcija. Zigmunds Freids (1856-1939) bija visslavenākais šī uzskata proponents. Viņš reliģisku ticību uzskatīja kā vēlamā uzdošanu par esošo, taču lietoja arī mazāk laipnus apzīmējumus, piemēram, neiroze, ilūzija, inde un intoksikācija. Freids apgalvoja, ka doma par Dievu kā debesu Tēvu ir tikai mūsu zemapziņas radīta ar pašu miesīgo tēvu saistītu problēmu projekcija.
Daži zinātnieki šo domu ir attīstījuši tālāk. Saskaņā ar Maiklu P. Kerolu, kanādiešu socioloģijas profesoru, rožukroņa lūgšana ir „apspiestu anāli-erotisko vēlmju slēpta apmierināšana, aizvietotājs tam, lai lūgtos ar paša izkārnījumiem.” Varens Vilsons (1874-1936), Presbiterāņu draudzes vadītājs, evaņģēliskā protestantisma uzplaukumu Amerikas lauku teritorijās izskaidroja ar faktu, ka laukos ir daudz mazizglītotu cilvēku. Saskaņā ar politiskā zinātnieka Herberta Saimonsa (1916-2001) uzskatiem tāda cilvēku uzvedība, kā piemēram, Mātei Terēzei, kas gatavi savas intereses ziedot citu cilvēku interešu labā, skaidrojuma ar „pakļāvību” un „ierobežotu racionalitāti”.
Protams, Freidam un citiem viņam līdzīgi domājošiem ir tiesības uz savu viedokli. Tas ir viss – viedoklis. Tur nav pat reālu pierādījumu drusciņu, lai pamatotu šo nostāju. Būtu jāpiezīmē, ka, pierakstot visu zemapziņas sfērai, Freida teorija kļūst ērta, lai to nevajadzētu pierādīt. Vēl vairāk - nedaudz padomājot, kļūst skaidrs, ka pats ierosinājums mazināt ticības nozīmi un uzskatīt to tikai par vēlamā uzdošanu kā esošo, nav cildināms. Jo saskaņā ar kristiešu filozofa Alvina Plantingas tik pārliecinoši norādīto ir skaidrs, ka daudzas reliģiskās ticības iezīmes vienkārši nesakrīt ar mūsu pārdrošākajiem sapņiem. Kaut vai apdomājiet grēka un tiesas jēdzienus! Daudziem cilvēkiem ne tik vien nav tīkama, bet pat ļoti nepatīk doma par visuvarenu un visur esošu Dievu, kurš pastāvīgi mūs novēro un gatavojas tiesāt!
Pat ja būtu iekļauts kāds vēlamā uzdošanas par esošo elements, Plantinga norāda, ka tas nevar diskreditēt priekšstatu par ticību. Varbūt mūsu Radītājs Dievs ir mūs izveidojis ar šādu iebūvētu vēlmi, lai palīdzētu mums nonākt pie ticības Viņam un daudz labāk apzināties Viņa klātbūtni. Iespējams, ka ievērojamais baznīcas tēvs Augustīns (354 – 430) vēlējās mums norādīt pareizo virzienu ar savu slaveno aforismu: „Mūsu sirdis nerimstas līdz tās atdusēsies Tevī, ak, Dievs!” [1]
Pirms mēs atstājam šo aspektu, ļaujiet man pateikt, ka ne viss ir ticība, kas sevi pasniedz kā tādu. Pastāv neveselīgi ticības paveidi, kas cilvēkus nomāc. Tie liek viņiem justies iegrožotiem, padara viņus nervozus un bailīgus. Ir arī tāds ticības paveids, kas vainagojas nepatīkamā iedomībā, uzskatot, ka tikai tam ir vienīgā un pareizā patiesība par visu, un kas veicina neiecietību un bieži vien ir novedis līdz briesmīgām vajāšanām. Hanss Kūngs (Romas katoļu teologs, kuru, maigi sakot, ne vienmēr ieredzēja paša baznīcas vadoņi) ļoti labi pateica: „Ticība Dievam bieži vien ir bijusi un ir autoritāra, tirāniska un reakcionāra. Tā var radīt nemieru, brieduma trūkumu, prāta ierobežotību, neiecietību, netaisnību, aizkaitināmību un sociālo izolāciju; tā var legalizēt un iedvesmot netikumību, sociālo izmantošanu un karus kā nāciju iekšienē, tā arī starp tām. Taču ticība Dievam var būt arī atbrīvojoša, orientēta uz nākotni un labuma sniegšanu cilvēkiem. Tā var izplatīt ticību dzīvei, briedumu, uzskatu paplašināšanos, iecietību, solidaritāti, radošu un sociālu nodošanos, garīgu atdzimšanu, sociālās reformas un pasaules mieru.”[2]
Šī „atbrīvojošā” un „labumu sniedzošā” ticība ir tā ticība, kādu mēs apspriedīsim. Vienīgi tāda ticība ir šī vārda cienīga, kura veido cilvēkus, liek tiem pieaugt kā personībām un veido viņus par daudz cilvēciskākiem.” [3]
Jā, daži cilvēki par ticību runā kā par kaut ko dīvainu vai nenormālu. Mums dedzīgi jāprotestē pret tādiem paziņojumiem. Mēs ikviens nepārtraukti ticam daudzām lietām. Kad es ar mašīnu braucu pāri šauram tiltam, es nevilcinoties sekoju pārējām automašīnām. Es neapstājos un vispirms neveicu detalizētu tilta balstu stingrības pārbaudi. Tilts tur ir stāvējis jau daudz gadu. Simtiem mašīnu to šķērso katru dienu. Es stipri ticu tam, ka tilts tāpat noturēs manu mašīnu. Mēs ticam arī dažādos citos veidos. Es ne reizi neesmu bijis Ziemeļpolā vai Dienvidpolā, bet esmu redzējis daudz attēlu, kurās redzami cilvēki pie savas valsts karoga tai punktā, kas tiek dēvēts par polu. Man nav iespēju to pārbaudīt. Fotogrāfijas kāds datorģēnijs no Maiami varētu būt viltojis, nofotografējoties Ziemeļkanādā vai Sibīrijā. Taču es ticu tam, ka pasaule ir lodveida, un ka tās pretējās pusēs ir divi punkti, kurus mēs saucam par poliem. Es nešaubos, ka līdz šim brīdim tur dažādos veidos nokļuvuši diezgan daudzi cilvēki. Tieši tāpat - kad mēs kāpjam autobusā vai lidmašīnā, mums ir ticība šofera vai pilota prasmēm, un kad mēs dodamies uz restorānu, mēs ticam tam, ka pavārs mūs nenoindēs.
Ir arī citādāki veidi, kā lielākais vairums cilvēku parāda savu ticību. Parasti mēs ticam tam, ko mums saka citi cilvēki. Iespējams, ir arī tādi indivīdi, kuru teiktā patiesīgumu mēs esam iemācījušies uztvert ar zināmu skepticisma devu, taču pasaule pārstātu funkcionēt, ja visā visumā mēs vairs nevarētu ticēt cilvēku teiktajam. Un mums ir pazīstams vēl viens ticības veids. Cilvēki tic tiem mērķiem, kurus viņi atbalsta, un uzdevumiem, kuriem viņi velta savu laiku. Viņi tic, ka zināmas lietas ir viņu uzmanības vērtas, bet citas tādas nav.
Par laimi daudzi no mums tic cilvēkiem daudz fundamentālākā ziņā, nekā tikai ticot atsevišķām viņu prasmēm vai stāstītajam. Mēs ticam viņiem kā personām, viņu godīgumam, un kaut kā dziļi sevī arī tam, ka viņi ir labi cilvēki, kas pelnījuši mūsu apbrīnu un uzticību.
Un tomēr, apspriežot reliģisko ticību, mums „ticības” definīcija ir krietni jāpaplašina. Atļaujiet man piedāvāt divas definīcijas! Viena ir Vācijā dzimuša amerikāņu teologa – filozofa J.P. Tilliha piedāvātā. Viņš plaši aprakstīja reliģijas un psiholoģijas attiecības. Viņš reliģisko ticību definēja šādi: „Ticība ir stāvoklis, kad esam pilnībā ieinteresēti: ticības dinamika ir cilvēka absolūtas ieinteresētības dinamika.”[4] Izklausās mazliet filozofiski, taču labāku definējumu būtu grūti atrast. Un tomēr, iespējams, ka atrodas vēl labāka definīcija, kuru sniedzis viens no Bībeles grāmatu sarakstītājiem - vienīgā tiešā ticības definīcija, kādu ir iespējams atrast visā Bībelē: „Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.”[5]
Šīm abām definīcijām ir kopīga viena galvenā īpatnība. Tās neskaidro ticību, balstoties uz kādiem intelektuāliem argumentiem. Kā šķiet, ticība nerodas – vismaz sākotnēji ne – no intelektuālas noteiktu loģisku argumentu vai zināmu neapšaubāmu spriedumu, vai pat „attaisnojamu ticību” virknes satura pieņemšanas. Kā rāda abas definīcijas, ticība ir cita veida noteiktība. Tā pārvar mūsu prāta ierobežojumus, lai cik ļoti attīstītas arī nebūtu mūsu prāta spējas. Tā pārspēj jebkādu normālu saprāta uztveri. Mēs esam pārliecināti nevis par to, ko redzam, jo galu galā redzamais var izrādīties tikai ilūzija, bet par to, ko mēs nevaram redzēt! Lai kas arī būtu reliģiskā ticība, tai ir sakars ar realitāti, ar pārliecību par neredzētām lietām, kas mūs skar eksistenciālā un absolūtā veidā.
Šis apgalvojums, šķiet, dara mūs neaizsargātus pret kritiku, kura cilvēku - labprātīgu definēt ticību pēc šiem nosacījumiem - apsūdzēs prāta un inteliģences zaudēšanā. Viņi mums atgādinās Marka Tvena reiz teikto: „Ticība ir pārliecība par to, kas tavuprāt nav patiess!”
Skeptiķi un agnostiķi, protams, strīdēsies, ka ticībai ir jābalstās uz stipriem pierādījumiem, ko iespējams empīriski pārbaudīt, t.i., uz liecībām, kuras pārbaudāmas, izmantojot mūsu maņas. (Lai gan - jums būtu jāapzinās fatāla skeptiķa apsvērumu un darbību nekonsekvence: skeptiķis, kas uzskata, ka nav iespējams būt neparko pārliecinātam, konkrētās situācijās vienmēr atkāpsies no sava skepticisma. Kad tā māja būs liesmās, viņš neapšaubīs realitāti, bet piezvanīs glābšanas dienestiem, paķers dažas vērtīgas lietas un pametīs degošo māju. Tāpat ir svarīgi saprast, ka skeptiķis ir pilnīgi nekonsekvents pat savas filozofijas argumentācijā; viņš paļaujas uz savām prāta spējām, lai secinātu, ka šīs spējas nav uzticamas!)
Dabiski, saprāts ir svarīgs un ticību nevajag sajaukt ar vienkāršu fideismu, t.i., ar uzskatiem, kas vienkārši nolemj ticēt bez jebkādas atsauces uz vismaz dažu „attaisnojamu ticību” veidotu „tīklu” (skat. iepriekšējo nodaļu). Bet kāds pamatots iemesls mums ir vairāk uzticēties kādām vienām, noteiktām spējām, ar kurām esam apveltīti, bet citām mūsu spējām mazāk? Kādēļ mums būtu, piemēram, jāuzticas saprātam vairāk nekā uztverei? Vai arī intuīcijai? Šāda izvēle ir uzskatāma par patvaļīgu.[6]
Tiksim skaidrībā ar to, kas nav ticība. No vienas puses, tā nav tikai ar prātu pieņemti dažādi filozofiski vai teoloģiski spriedumi. No otras puses, nav jāatsakās no prāta izmantošanas un jādodas maģijas un zinātniskās fantastikas pasaulē, kurā ir iespējams it viss. Ļaujiet man šeit un nedaudz arī turpmāk tekstā atsaukties uz Hansa Kūnga teikto![7] „Ticība,” kā apgalvo Kūngs, „būtu vien puse no esošā, ja tā uzrunātu tikai mūsu izpratni un prātu, bet ne visu cilvēku kopumā, ieskaitot mūsu sirdi.” Tā nav primāri saistīta ar teoloģiskiem paziņojumiem un doktrīnām, kā tās definē baznīca, vai intelektuāliem argumentiem un racionālu diskursu, bet daudz lielākā mērā ir saistīta ar mūsu iztēli un emocijām.
Kad mēs sakām, ka ticam Dievam, mēs neapgalvojam, ka precīzi zinām, kurš un kas šis Dievs ir. „Pēc definīcijas Dievs ir tāds, kuru nav iespējams definēt, kuru nav iespējams ierobežot: burtiski neredzama, nesataustāma, neaptverama, bezgalīga realitāte.” Dieva eksistence daudziem, kuri nopietni par to domājuši, ir ‘attaisnojama ticība’, bet - kā jau mēs to agrāk redzējām - Dieva eksistenci pilnībā nevar nodemonstrēt ar loģiskiem argumentiem vai zinātnisku eksperimentu. Kā jau Kūngs pasteidzās piemetināt, līdz šim arīdzan neviens nav spējis pierādīt to, ka Dievs neeksistē. Ticība Dievam ir visa cilvēka, ne tikai viņa prāta un sirds veikums - „saprātīgas uzticības akts, kam var nebūt noteikti pierādījumi, bet kam ir dibināti iemesli. ... Tā nav vienkārši pieķeršanās apgalvojumu patiesumam, bet gan visas personas nodošanās - nevis kādiem specifiskiem paziņojumiem, bet pašai Dieva realitātei.”
Vienam jautājumam ir tik izšķiroša nozīme, ka to nav iespējams pārspīlēt. Kristīgā ticība vispirms ir saistīta ar uzticību „Personai”. Daži kļūdaini koncentrē savu ticību uz Bībeli. Daudzi protestantu kristieši ir pieļāvuši šo kļūdu. Daudzi no viņiem pielūdz grāmatu nevis Personu. Viņi savu ticību balsta uz dokumentu nevis uz to Vienu, par ko šajā dokumentā iet runa. Daudzi Romas katoļi pieļauj kļūdu, par savas ticības centru padarot baznīcu nevis to Vienu, kuru baznīca ir aicināta pasludināt. Daudzi pareizticīgo konfesijas draudžu locekļi mēdz jaukt ticību ar tradīcijām, aizmirstot, ka ticība saistās ar to Vienu, kuru tradīcijas pasniedz.[8] Ticība ir attiecības personai ar Personu. Viss pārējais ir otršķirīgs.
Kā iegūt ticību, ja jūs to vēlaties?
Atgriezīsimies pie jautājuma, kur un kā rodas ticība. Vai jūs varat tā vienkārši izvēlēties ticēt, vai arī neticēt? Vai daži no mums piedzimst ar īpašām spējām ticēt, vai tā galvenokārt ir audzināšanas un apkārtējās vides problēma? Kādēļ dažiem cilvēkiem tik ļoti gribas aizbēgt no savas ticības, bet viņiem nekādi neizdodas to iznīdēt; lai gan tai pat laikā ir cilvēki, kas saka, ka apskauž tos, kas spēj ticēt, tomēr apgalvojot, ka nezin, kādā veidā pašiem iegūt šādu ticību? Tie nebūt nav vienkārši jautājumi. Bet mēģināsim uz kādu brīdi atlikt savu spriedumu, kamēr es lielos vilcienos ieskicēšu Bībeles un to dažu cilvēku sniegtās atbildes, kas Bībeli ir lasījuši un no lasītā sev ir izdarījuši secinājumus. Tad, lūk, Dievs mūs ir radījis ar spēju ticēt. Mūsos mīt kas tāds, kas ļauj atzīt, ka Viņš ir pieejams un vēlas mūs aizsniegt – vēlas ar mums sarunāties. Sauciet to par sesto vai septīto maņu, vai arī nosauciet to latīniskā vārdā kā sešpadsmitā gadsimta baznīcas reformators Džons Kelvins,[9] vai arī raksturojiet to kā iekšēju pārliecību par Dievu, kurš ne tikai eksistē, bet kuram jūs rūpat – vienalga kā jūs to nosauktu, tas pastāv.
Par nožēlošanu jāatzīst, ka laika gaitā šī maņa daudzos no mums ir kļuvusi trulāka, vai arī pavisam pazudusi. Kādēļ gan tā? Iemesls ir meklējams tajā, kas sabojājis cilvēci, un vārds, kurā tas apzīmēts Bībelē, ir „grēks”. Mēs pie tā detalizētāk atgriezīsimies piektajā nodaļā, taču šajā sakarībā mums tas nedaudz ir jāpiemin. Iespējams, esat dzirdējuši kristiešus runājam par sākotnējo jeb „iedzimto grēku”. Šis termins attiecas uz izpratni par sen cilvēces vēsturē ar cilvēkiem notikušo nelaimi, kuras rezultātā cilvēkiem piemīt iedzimtas nepilnības. Mēs bieži vien tiecamies darīt to, ko mūsu sirdsapziņa norāda kā sliktu. (Lielākā daļa no mums atzīs, ka ir kāda iekšēja „balss”, kas vairāk vai mazāk skaidri norāda mums uz atšķirību starp pareizo un nepareizo, labo un ļauno. To mēs saucam par „sirdsapziņu”.) Kāds Bībeles fragments mums kodolīgi parāda traģisko realitāti: „Jo es pats nesaprotu, ko daru; jo nevis to, ko gribu, es daru, bet, ko ienīstu, to es daru.”[10] Pazīstamais autors G.K. Čestertons (1874-1936), kurš vēlāk pievērsās kristietībai, reiz piezīmēja, ka, ja arī pastāv jebkāds teoloģisks jēdziens, ko ir iespējams empīriski apstiprināt, tad tas ir „iedzimtā grēka” jēdziens. Čestertona vārdiem sakot, tas pietiekoši traģiskā veidā vēstures gaitā pierādījies caur kariem, nežēlību un naidu.[11] Nelaimes traģiskās sekas ir cilvēku pretestība Dievam (vēl viens veids kā raksturot jēdzienu „grēks’), un šķiet, ka tā ir iespaidojusi cilvēku spēju „sazināties” ar Viņu, negatīvi ietekmējusi spējas, ar kurām Dievs bija apveltījis savu radīto būtni. Dievs un cilvēks vairs nespēja komunicēt kā agrāk – uz tā pašas frekvences, nedz arī - un tas, iespējams, ir izšķirošais iemesls – daudzi vīrieši un sievietes šo iespēju vairs nav izmantojuši tik dedzīgi un intensīvi, kā Dievs to bija paredzējis.
Kad cilvēki pierada neieklausīties dievišķajā klātbūtnē, viņu antenas sarūsēja un vairs nespēja uztvert dievišķos signālus. Patiesībā, daudzi tā arī nekad nav iemācījušies izmantot savas antenas, lai uztvertu signāla Avotu, un tādēļ signāla uztveršana no mūsu Radītāja Dieva un atbildēšana uz to viņu pasaulei ir palikusi nezināma un sveša. Plantinga apgalvo, ka šo „dabisko Dieva pazīšanu grēks un tā sekas ir novājinājuši, samazinājuši, pārklājuši vai aizkavējuši.” Tā rezultātā „spēja sajust dievišķo” tikusi samazināta tās apjomā un daļēji nomākta. Turpinājumā viņš saka, ka daudz prātīgāk ir uzskatīt, ka ticības trūkums vai tās neesamība ir disfunkcija vai pat slimība, nevis piekrist Marksam un viņa sekotājiem, ka ticība ir garīga disfunkcija vai bīstams opiāts, kas noved pie traģiskas atkarības.[12]
H.K. Rumke (1893-1967), viens no visprominentākajiem divdesmitā gadsimta holandiešu psihiatriem, savā klasiskajā grāmatā par raksturu un dispozīciju attiecībā pret ticību un neticību, pamatoti aizstāvēja reliģiskās ticības normālumu.[13] Viņš apstiprina mūsu iepriekš izteikto apgalvojumu. Ja mēs definējam ticību kā uzticēšanos tam, ka kaut kas ir patiess, un rīkojamies, balstoties uz šo uzticību, nepieprasot pilnīgus intelektuālus pierādījumus, tad mums ir jāsecina, ka nav tādu cilvēku, kam ticība nepiemīt. Pilnīgi visa mūsu eksistence ir balstīta uz šāda veida paļāvīgu ticību, kas nav pielīdzināma instinktam vai intuīcijai. Ikvienai cilvēciskai būtnei piemīt ticība daudzās dzīves sfērās. Teikt, ka šāda ticība ir pierādījums mentālai disfunkcijai vai brieduma trūkumam, norāda uz nesaprātīgiem aizspriedumiem.[14]
Es domāju, ka spēja saņemt un sniegt mīlestību līdzinās spējai ticēt. Vairākumam cilvēku mīlestība ir kaut kas dabisks. No savas dzīves pirmajiem mirkļiem, pat pirms prasmes staigāt un runāt, viņi spēj atsaukties uz savas mātes mīlestības signāliem. Mēs nespējam izskaidrot šo apbrīnojamo mīlestības mehānismu, bet tas eksistē. Ja vien negadās kādi personības traucējumi, vai arī mūsu bērnības gados neatgadās kas ārkārtīgi slikts, mēs uzaugam ar noslēpumainu spēju atpazīt mīlestību, saņemt un dāvāt to. Mēs pat varētu teikt, ka mīlestība ir mums pasniegta dāvana. Tā nav atkarīga no prāta apsvērumiem, lai arī mēs zinām, ka mums nevajadzētu mīlēt, neizmantojot savas smadzenes. Tomēr cilvēkiem spēja saņemt un sniegt mīlestību nepiemīt vienādā daudzumā. Šķiet, ka dažiem cilvēkiem ir pazudusi antena, ar kuras palīdzību varam saņemt mīlestības signālus no citiem, un viņi nespēj atsaukties uz šiem signāliem. Taču tas neliek mums apšaubīt mīlestības reālumu un eksistenci.
Ticība – spēja ticēt un uzticēties Dievam visā pilnībā un milzīga vēlēšanās iepazīt viņu vairāk un vairāk uzzināt par to, ko Viņš ir vēlējies priekš mums un no mums – arī tā ir dāvana. Visi cilvēki lielākā vai mazākā mērā ir saņēmuši šo dāvanu. Pāvils - viens no Bībeles autoriem, kurš sarakstīja sēriju vēstuļu dažām no pirmā gadsimta vidū dzīvojošajām kristiešu draudzēm - saka, ka Dievs jau no paša sākuma cilvēku prātos ir ielicis pamatzināšanas par Sevi. Viņš īpaši norāda uz dabu kā Dieva apzināšanās avotu: „Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredzamas Viņa darbos, tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties.”[15] Šī dievišķā apzināšanās nerodas kā dziļu pārdomu rezultāts vai arī pēc sarežģītu filozofisku grāmatu izlasīšanas, un pat ne pēc rūpīgas Bībeles izlasīšanas, lai gan ikvienai no šīm lietām ir sava vieta. Tā ir dāvana, kas mums vienkārši tiek dota. Tas pats autors, ko mēs tikko citējām, citai vietējai draudzei rakstīja par žēlastības un ticības jēdzieniem, norādot uz tiem kā uz Dieva dotām dāvanām.[16] Protams, ja tiktāl mūsu apsvērumi bijuši „attaisnoti’, mēs tieši tādā pat veidā esam vairāk nekā „attaisnoti” ticēt, ka Radītājs Dievs izveidoja mūs ar iebūvētu spēju reaģēt uz Viņa esamību vēstošiem signāliem, klātbūtni un iesaistīšanos mūsu dzīvēs.
Ticība Dievam nerodas no pārliecinošiem argumentiem. Cilvēki, kuri ir nonākuši līdz ticībai, jums stāstīs dažādus stāstus par to, kā viņi ieguva savu ticību. Daži teiks, ka dziļi iekšā tā tur vienmēr ir bijusi. Citi spēs norādīt precīzu brīdi, kurā pirmoreiz to piedzīvojuši, bet ir vēl citi, kas nespēj precīzi pastāstīt, kādā veidā sākuši ticēt. Taču cilvēki, kuri jums stāsta sava ticības ceļa vēsturi, parasti neatsaucas uz intelektuāliem argumentiem, lai gan tie viņu ticībai piešķirtu lielāku dziļumu. Norādot uz momentu, kad un kur tā iesākās, viņi runā gandrīz vai sajūtu uztveres valodā, apliecinot, ka apjautuši dievišķu klātbūtni, nakts laikā skatoties uz zvaigžņu pulkiem skaidrajās debesīs, sajutušies aizgrābti. Viņi runā par sajūsmu, par viņu iekšējās būtības aizkustinājumu. Pēkšņi viņi sajutuši nepieciešamību lūgt un tāpat arī sapratuši, ka viņu lūgšanas ir sadzirdētas. Nav šaubu, ka ticībai piemīt spēcīgs pieredzes elements. Tā iesniedzas mūsu prātā un noteikti arī mūsu emocijās. Taču nepieļausim kļūdu: ticība nesākas no pārdomām, bet tiklīdz tā ir radusies, tā noteikti noved pie pārdomām. Ja jūs sākat apzināties to Kādu, ko mēs saucam par Dievu, jūtat fundamentālu atkarību un dziļu iekšēju uzticēšanos šim Kādam, jūs sapratīsiet, ka uzticēšanās var pieaugt vienīgi līdz ar labāku šī Kāda iepazīšanu. Ticība nav tikai sajūta, bet tai piemīt arīdzan struktūra un saturs. Un tomēr adventistu teologam Fricam Gajam ir pilnīga taisnība, kad viņš saka: „Ticības saturs ir eksistenciāli nozīmīgs vienīgi saistībā ar uzticēšanos; tas ir personīgo uzskatu saturs.”[17]
Un kā ir ar mūsu gribas aspektu? Vai mēs varam izlemt, ka ticēsim, un vai mēs varam atteikties ticēt? Vai mēs varam izlemt, kādu jautājumu paketei mēs gribam ticēt, un kādus kristiešu mācību elementus neņemsim vērā? Ļaujiet man vēlreiz citēt Rumki: „Es nekad neesmu novērojis gadījumu, kad kāds pie ticības būtu nonācis caur domāšanu vai gribēšanu. Kad mēs raugāmies uz tiem, kuri apgalvo, ka nonākuši pie ticības ar racionālu argumentu palīdzību, mēs vienmēr atklājam, ka termins „racionāls” ņemams vērā ļoti minimāli. Tālākās diskusijās viņi bieži vien piekritīs, ka domu procesam piemita vairākas saiknes, kas ir identiskas ticēšanai, uzticībai.”
„Pētot tos, kuri apgalvo, ka ticību ieguvuši, pateicoties savai gribai, es bieži vien esmu atklājis, ka viņu ticība nav bijusi patiesa, vai arī - viņu vēlēšanās ticēt, patiesībā, jau bija kaut kādā veidā attīstījušās ticības forma.”
„Es nevaru pilnībā izslēgt gadījumu iespējamību, kad prāts un griba ir veduši pie ticības. Vienīgi varu teikt, ka pats šādus gadījumus nekad neesmu redzējis. Tomēr es patiešām domāju, ka „domāšana” un „gribēšana” var spēlēt būtisku lomu mūsu ar reliģiju saistītās pieredzes gūšanas iekšējos procesos.”[18]
Atļaujiet man rezumēt dažas no lietām, par kurām līdz šim esam runājuši. Pirmajā nodaļā norādīju, ka ticība Konstruktoram Dievam ir vismaz „attaisnojama” ticība, it īpaši, ņemot vērā faktu, ka tik daudz cilvēku cauri laikam un visās kultūrās ir sajutuši pilnīgu atkarību no Kaut Kā vai Kāda, kas stāv pāri viņu privātajai vai sociālajai pasaulei. Un otrajā nodaļā mēs apspriedām jautājumu par patiesību, nonācām pie secinājuma (es ceru, ka esat spējuši izdarīt tādus pat secinājumus), ka ideja par patiesību vēl joprojām ir pārliecinoša, lai gan mūsu postmodernajā ērā absolūta patiesība tiek uzlūkota ar lielām aizdomām. Mēs secinājām, ka Radītāja Dieva esamības kontekstā nepavisam nav nesaprātīgi pieņemt, ka Viņš itin labi varēja mūs radīt ar spēju un izdevību iegūt patiesas zināšanas par sevi. Mēs īsumā apskatījām Bībeles lomu šai sakarā. Un tomēr - šeit, šajā nodaļā, esam nonākuši līdz vietai, kad mēs sakām, ka atzīstot šo ‘attaisnojamo’ ticību Radītājam Dievam, kurš mūsu eksistencei piešķir jēgu un sniedz iespēju atrast patiesību par Viņu, mēs tomēr automātiski nonākam pie īstas reliģiskas ticības. Un tiktāl šai nodaļā mēs esam sapratuši, ka tiem, kam nepiemīt ticība Dievam, daudzas lietas ticības iegūšanas procesā ir jāpieņem. Tika pieminēti sarežģīti reliģiski jēdzieni: dievišķās apziņas sajūta, ko vājinājis vai izkropļojis „grēks”, un ticības iedegšana vai atjaunošana kā dāvana no Dieva.
Vai šis viss nepieprasa, lai jūs spertu vairākus gigantiskus soļus? Jā, bet vai tad tas nepieder pie atklājumiem un piedzīvojumiem? Un tas noteikti nav lēciens tumsā uz labu laimi un nezin cik lielā attālumā. Tās lietas, kam mums ir jānotic, nepavisam nelīdzinās tādām, ar kurām savā pasaulē sastopas Azimovs vai Harijs Poters. Iespējams, tās nevar pārbaudīt ar laboratorijas pārbaužu palīdzību, tomēr tā ir daļa no „attaisnojamu ticību” tīkla un saskan kopā vienotā stāstā.
Kā jūs sperat šo milzu soli? Vai arī, runājot metaforās: kur jūs dodaties, lai saņemtu šo Dieva „dāvanu”? Es nevaru piedāvāt divpadsmit soļu programmu, kas jums palīdzēs no neticēšanas nonākt līdz ticēšanai. Tā tas nedarbojas. Šķiet loģiski - ja ir tāds Radītājs Dievs, kurš izveidoja mūs ar spēju ticēt, Viņš noteikti spētu dāvāt ticības dāvanu arī tiem, kuri to kaut kādā veidā ir pazaudējuši. Bet vai varētu būt tā, ka Viņš reizēm nogaida pareizo brīdi? Vai arī Radītājs gaida līdz saņēmējam ir izveidojusies pareizā attieksme, atvērtība un gatavība šai dāvanai?
Ja kaut kas tiek dāvināts, jūs neko nedarāt, lai šo dāvanu nopelnītu. Bet var taču atrast vietas, kur, iespējams, šādas dāvanas tiek dalītas. Ja jūs otram cilvēkam vēlaties pateikt par savu mīlestību, jūs diez vai to darīsiet, gaidot rindā pie lielveikala kases, vai arī redzot, ka jūsu mīlētais cilvēks pēc smagas dienas birojā jūtas pilnībā iztukšots. Romantika parasti pieprasa īpaši radītus apstākļus. Vakariņas sveču gaismā, kruīzs pa upi vasaras vakarā vai pastaiga pa klusu pludmali daudzreiz palielina izredzes pastāstīt par savu mīlestību. Tieši tāpat arī ticību cilvēki ir atklājuši dažādos apstākļos, tomēr daudzreiz lielu lomu patiešām nospēlē laika un vietas aspekts. Viduslaiku katedrālē valdoša atmosfēra, garīgas grāmatas lasīšana, mūzika, atrašanās kopā ar partneri vai labu draugu, kurš ir patiess ticīgais, dabas skaistuma rosināta aizgrābtība – tas viss var radīt vidi, kurā šī sensus divinatis, absolūtas atkarības sajūta, pārliecība par to, ka ir Kāds, kuram rūp, gūtu labākas iespējas izpausties nekā aizņemtu darbinieku pilna biroja vidē rīta steigas brīdī. Pāri visam - mums ir jāatceras, ka ticība prasa gaidas un atvērtību. Ja mēs vēlamies saņemt dāvanu, mums jāpasniedz roka. Mums ir jābūt labprātīgiem iet uz priekšu un spert šo soli.
Un mums ir jālūdz. Bet es jau dzirdu tūlītējos iebildumus: „Lūgšanas neiet ticībai pa priekšu, bet gan seko tai. Ticīgie lūdz. Neticīgie nelūdz.” Savā ziņā tas ir pareizi. Tie, kuri tic Dievam, vēlas sarunāties ar šo Kādu, kuram viņi tic. Tomēr tajā pašā laikā - taisnība ir arī atziņā, ka lūgšanas var aizvest līdz ticībai. Ja eksistē šis Dievs, kurš vēlas, lai mēs ticētu, vai gan tad Viņš nesadzirdētu arī visprimitīvākās lūgšanas vārdus: „Lūdzu Dievs, lai kas arī Tu esi, dod man šo dāvanu”?
Ticības saturs
Ticība ir uzticēšanās. Tās ir attiecības. Bet ticība tāpat piedāvā saturu. Ticība daudzējādā ziņā līdzinās attiecībām starp diviem tuviem cilvēkiem. Kad jūs domājat, ka esat satikuši savu dzīvesdraugu, jūs iemīlaties. Pakāpeniski attīstās patiesas un paļāvības pilnas attiecības, un jūs gribat uzzināt visu par cilvēku, kuru mīlat. Par viņa izcelsmi un ģimeni, bet jo vairāk par to, kāds šis cilvēks patiesībā ir – kādas lietas viņam ir tīkamas, kādas - nē? Kāda gaume viņam vai viņai piemīt? Kādi ir šī cilvēka ideāli? Hobiji? Un ko gan šis cilvēks varētu sagaidīt no jums? Vai jūs spējat būt viss un sniegt visu to, ko otrs no jums varētu vēlēties? Dabiski, tie, kuri tic Dievam, tāpat vēlas par viņu uzzināt pēc iespējas vairāk – par to, kas viņš ir un ko viņš dara, ko viņš varētu sagaidīt no mums kā partneriem attiecībās?
Sistemātisku Dieva personības izpēti sauc par teoloģiju. Un paziņojumi, kas summē teologu izdarītos secinājumus, tiek saukti par doktrīnām. Termins „kredo” (atvasināts no latīņu val. credo – nozīmē „es ticu”) tiek izmantots, runājot par tiem doktrinārajiem paziņojumiem, kurus pieņem lielākā daļa kristiešu draudžu, kā arī tiem specifiskajiem oficiālajiem konfesionālajiem paziņojumiem, kurus sniedz atsevišķas draudzes vai konfesijas.
Bieži vien šie kredo vai doktrinārie paziņojumi iegūst tik milzīgu ietekmi, ka kļūst gandrīz neiespējami tajos izmainīt kaut vienu teikumu vai pat vārdu. Protams, tie ir ilgu un intensīvu kopīgu pārdomu rezultāts, un tādēļ ir pelnījuši, lai tos uztvertu ar cieņu. Taču mēs nedrīkstētu aizmirst, ka galu galā šādi kredo ir un paliek cilvēku formulēti paziņojumi. Tie neizbēgami lieto vārdus, kas attiecīgajā laika posmā bijuši saprotami un plaši sastopami, bet tie var būt diezgan miglaini mūsu laika lasītājam, it īpaši, ja šie lasītāji nav uzauguši reliģiozā vidē. Ir tikai dabiski, ka tajos atrodama attiecīgā laika filozofija. Tāpat šie formulējumi izdara spriedumus par to, kam ir lielāka vai mazāka nozīme, un mūsdienu domāšanas veids ne vienmēr sakritīs ar gadsimtiem senu spriedumu. Ir draudzes, kuras apgalvo, ka tās atsakās saistīt sevi ar dažādiem ticības kredo vai citādiem formāliem paziņojumiem, tomēr realitātē vairākumam no tām ir grūti izturēt savu locekļu radīto iekšējo spiedienu, kas tēmēts uz vēlmi skaidri definēt baznīcas pozīciju dažādos teoloģiskos jautājumos.
Es esmu pārliecināts, ka ticīgo kopienai ir nepieciešams nonākt pie vienprātības par to, kur viņi saskata savu kristīgās ticības būtību, lai gan tūdaļ pat jāatzīst, ka jebkuram šādam paziņojumam jābūt provizoriskam, un tie ik pa laikam ir jāpārskata. Laiki mainās un līdz ar tiem mainās arī veidi, kā mēs saprotam un piemērojam bībeliskās atklāsmes. Ir vajadzīgas ticības saturu definējošas doktrīnas. Tās var pielīdzināt gramatikas funkcijām: valodu nevar reducēt līdz gramatikai. Kad mēs runājam vai rakstam, mēs vēlamies nodot konkrētu vēsti. Šīs vēsts saņēmējam ir jāuztver un jāsaprot tās nosūtītāja domātais saturs. Tomēr nekāda lielā saruna nesanāks, ja vispār notiks, vārdus vienkārši savirknējot bez noteiktas struktūras. Vēsts vispār netiks uztverta.
Gramatikas likumi mūsu valodai sniedz struktūru, palīdzēdami nodot vēsti tālāk, bet tos nevajag sajaukt ar pašu vēsti. Šis salīdzinājums nebūs izmantojams it visiem aspektiem, tomēr tas palīdz izskaidrot doktrīnas lomu. Ir svarīgi saprast, ka ticība ir kas vairāk par kredo paziņojumiem un doktrīnām. Bet, kā norādīja pazīstamais viduslaiku teologs Anselms (apm. 1033-1109), ticība tiecas pati sevi izprast. Un lai to spētu, tai noteikti jēdzieni un „mācības” jāformulē. Doktrīnas palīdz mums, runājot par Dievu un atverot Dieva atklāsmes dziļumus, kā arī sakārtojot mūsu pašu ieskatus un līdzdalību.
Ne visas doktrīnas ir vienlīdz svarīgas. Roberts K. Grīrs savā grāmatā par kristiešu iespējām postmodernisma ērā, rosina atšķirt dažādos doktrināro paziņojumu līmeņus.[19] Pirmkārt, pamata doktrīnas, kuras ir vienādas lielākajai daļai kristīgo konfesiju, piemēram, minētās Apustuliskajā ticības apliecībā – dokumentā, kurš datējams ar trešo gadsimtu pēc Kristus dzimšanas. Tās summē dažus pamata jēdzienus par Dievu, Jēzu, Svēto Garu, glābšanu, nākotnes dzīvi un draudzi. Ir arī doktrīnas, kuras nav pieņēmuši visi kristieši, tomēr tās pastāv kā daļa no atsevišķu konfesiju reliģiskā mantojuma (piemēram, kristīšana pagremdējot, iknedēļas atpūtas diena u.c.). Visbeidzot - pastāv arī noteiktu sabiedrisko kopu domas par visu veidu reliģiskiem un ētiskiem jautājumiem, kas kļuvuši nozīmīgi attiecīgās ticīgo kopienas locekļiem. Šīs pēdējās kategorijas jautājumi nepieder pie konfesijas pamatdoktrīnām, un locekļiem var būt atšķirīgi un pat pretēji uzskati par tiem. Grāmatā mēs lielākā mērā sastapsimies ar pirmajiem diviem doktrīnu līmeņiem. Es pieskaršos galvenajām vispārīgajām kristietības doktrīnām un arī visbūtiskākajām Septītās Dienas Adventistu Baznīcas, pie kuras piederu arī es pats, doktrīnām. Es to nedarīšu tādā secībā, kā šīs mācības ir sarindotas tradicionālajos kristiešu postulātos vai kādā manas draudzes dokumentā, bet atsaukšos uz tām tādā secībā, kādā tās loģiski iekļaujas mūsu desmit soļu atklāsmju ceļojumā.
Tagad spersim lielu ticības soli. Atveriet savu iekšējo būtību iespējai ticēt Tam, kurš jūs ir konstruējis! Un ja jūs to nekad iepriekš neesat darījuši, sāciet sarunāties ar Viņu un cilvēkiem, kuri atraduši ticību. Ja kāds uzaicina jūs doties līdz uz savu baznīcu vai kādu citu vietu, kur cilvēki „izpauž” savu ticību, vienkārši pamēģiniet to. Ko jūs varētu zaudēt? Un sāciet lasīt Bībeles tulkojumu mūsdienu valodā! Nepadodieties tik viegli. Ticība ir dāvana, taču jums ir jāpasniedzas, lai to saņemtu. Un jūs sapratīsiet, ka ticība nav domāta tikai „mazizglītotiem” ļaudīm. Es atkal citēšu Alvina Plantinga sacīto un ļaujiet viņam jums pateikt to, ko es vēlējos uzsvērt šīs nodaļas nobeigumā.
„Mans mērķis ir parādīt, kā tas nākas, ka kristieši var būt pamatoti, racionāli ... un droši uzturēt pilnasinīgu kristīgo ticību – ne tikai neizglītoti fundamentālisti, bet pieredzējuši, apzinīgi, izglītoti gadu tūkstošu mijas cilvēki, kas lasījuši Freidu un Nīči, viņu Hjumu un Mekiju, viņu Denetu un Dokinsu.”[20]
Var paiet laiks, kamēr jūsu agrāko neticību un šaubas pilnībā nomainīs ticība. Ja tā, atkārtojiet kāda vīra reiz teiktos vārdus, kad viņš nāca pie Jēzus, izsacīdams savu vienkāršo lūgšanu: „Es ticu, palīdzi manai neticībai!”[21]
[1] Alvin Plantinga, Warranted Christian Belief. New York, Oxford: Oxford University Press, 2000. 192 – 198. lpp.
[2] Hans Küng, Credo, London, SMC Press, 1993. g. izd., 14. lpp.
[3] Anny Matti, Moeite met God, Kampen, the Netherlands: J.H.Kok Uitgeversmaatschappij, 1991. 48. lpp.
[4] J.P.Tillich, Dynamics of Faith, New York, 1957, 1. lpp.
[5] Vēstule Ebrejiem 11:1.
[6] Plantinga, citētajā darbā, 217-222. lpp.
[7] Küng, citētajā darbā, 7-11. lpp.
[8] Turpat, 11. lpp.
[9] Džons Kelvins, viens no 16. gadsimta Protestantisma līderiem, izmantoja terminu sensus divinatis, t.i., iekšēja dievišķās klātbūtnes apzināšanās.
[10] Vēstule Romiešiem 7:15
[11] Plantinga, citētajā darbā, 207. lpp.
[12] Turpat, 184. un turpmākās lpp.
[13] H. C. Rümke, Karakter en Aanleg in Verband met net Ongeloof, Kampen: Kok Agora, 2003.g. izd.
[14] Turpat, 29 - 34. lpp.
[15]
[16]
[17] Fritz Guy, Thinking Theologically, Berrien Springs, MI: Andrews University Press, 1999; 5. lpp.
[18] Rümke, citētajā darbā, 37. un turpmākās lpp.
[19] Robert C. Greer, Mapping Postmodernism: A Survey of Christian Options, Downers Grove, IL: InterVarsity Press, 2003; 172. un turpmākās lpp.
[20] Plantinga, citētajā darbā, 200. lpp.
[21] Marka 9:24.
