Dažu pēdējo desmitgažu laikā esmu sarakstījis vairākas grāmatas – dažas angļu, dažas holandiešu, savā dzimtajā valodā. Dažas no tām ir tikušas tulkotas arī citās valodās. Tādēļ nevajadzētu justies pārsteigtiem, ka atkal esmu sēdies pie sava datora un mēģinu uzrakstīt ko jaunu. Arī šoreiz tā būs grāmata par ticību, un arī šoreiz tā ir rakstīta, raugoties no īpašas, kristieša, perspektīvas. Tomēr šī grāmata radikāli atšķirsies no jebkā, ko agrāk esmu rakstījis. Kāpēc? Tāpēc, ka daudzas lietas ir mainījušās.
Pirmkārt, esmu mainījies es pats. Lai gan arī šobrīd es ticu lielākajai daļai no tā, kam es ticēju pirms divdesmit pieciem gadiem, tomēr ļoti lielā mērā ir mainījies veids, kā es ticu. Daži jautājumi man ir kļuvuši nozīmīgāki, bet citu nozīme zināmā mērā ir mazinājusies. Tomēr, daudz svarīgāk par vienkāršu paļaušanos uz faktu, ka lietas, kam es ticu, ir patiesas, ir tas, ka šobrīd es biežāk uzdodu jautājumu kāpēc es ticu tam, kam ticu, un ko maina tas, ka es ticu tam, kam es ticu.
Lai gan es neesmu vienīgais, kas ir mainījies. Ļoti lielā mērā ir mainījusies arī pasaule, kurā es dzīvoju. Un līdzi tai ir mainījušies arī mani līdzcilvēki. Tādēļ, lai attaisnotos cerība, ka es savas pārdomas pilnvērtīgi spēšu pavēstīt saviem lasītājiem, šai grāmatai ir jābūt daudz savādākai. Nepārspīlējot var apgalvot, ka pasaule – vismaz Rietumu pasaule noteikti – ir iesoļojusi jaunā ērā. Jeb, lietojot mūsdienās ļoti populāru terminu, jāsaka: modernisms ir atbrīvojis vietu postmodernismam. Mans mērķis šai grāmatā ir uzrunāt tos cilvēkus, kas ir nogājuši ievērojamu attālumu savā ceļā no modernā uz postmoderno.
Kad īsti notika šī pārmaiņa no modernā uz postmoderno? Protams, ir neiespējami precīzi norādīt uz kādas ēras sākumu un beigām. Arī tiem, kuri dzīvoja piecpadsmitajā un sešpadsmitajā gadsimtā, nebija īsti skaidrs, ka viduslaiku periods tuvojas savam nobeigumam un sākas jaunie laiki. Tikai tagad, lūkojoties no vēstures perspektīvas, mums rodas skaidrs priekšstats par šo pakāpenisko pāreju. Tieši tāpat pilnīga aina par šodien notiekošo pasaulē mums skaidra kļūs pakāpeniski. Tomēr, nav šaubu, ka patiešām kaut kas notiek, un ka pasaule atrodas pārejas periodā.
Kad mēs lietojam terminu jaunie laiki vai kādu tam līdzīgu, lai apzīmētu periodu, kas sekoja viduslaikiem, mēs to darām ar konkrētu mērķi un ne tādēļ, lai norādītu uz pretēju nozīmi terminam vecmodīgs.
Modernisms jeb tas, ko mēdz dēvēt par Apgaismības projektu, iesākās tad, kad cilvēki mainīja domāšanu un atstāja viduslaikus aiz sevis. Iesākoties septiņpadsmitajam gadsimtam, cilvēki arvien vairāk pieņēma populārā, slavenā franču domātāja Renē Dekarta (1596-1650) filozofiskos uzskatus. Viņa slavenais traktāts Cagito ergo sum (Es domāju, tāpēc es esmu) kļuva par pamatu savādākai attieksmei pret cilvēku un Dievu. Par visu lietu mērauklu kļuva autonomais cilvēks – apveltīts ar saprātu un drīz vien arī apbruņots ar zinātnes metodēm, ko izveidoja tādi vīri kā Frānsiss Bēkons (1561-1626) un Īzaks Ņūtons (1642-1727). Cilvēks grasījās atrisināt visas pasaules problēmas. Dievs tika atvirzīts arvien tālāk un nesen atklātās dabas spēku likumsakarības atļāva universam mierīgi turpināt savu ierasto gaitu. Nākotni iezīmēja nepārtraukts progress, jo šīs planētas neizmērojamie resursi tika izmantoti cilvēka labā.
Deviņpadsmitā gadsimta noslēgumā un divdesmitā gadsimta sākumā, kad uz skatuves parādījās Fridrihs Nīče (1844-1900), Zigmunds Freids (1856–1939) un citi radikāli noskaņoti domātāji, šāda dzīves uztvere pamazām zaudēja savu spēku. Uzplauka jauns filozofisks novirziens, kas vairāk koncentrējās uz valodu un teksta interpretāciju. Tas piedāvāja relatīvisma, nenoteiktības un pat pesimisma ideju, atrodot lielu skaitu piekritēju starp divdesmitā gadsimta klausītājiem. Divdesmitā gadsimta vidū piedzīvotais holokausts lielā mērā izmainīja līdzšinējo dzīves uztveri.
Filozofi Eiropā un Savienotajās Valstīs sāka uzsvērt tēzi, ka tādi „vareni stāsti” kā marksisms, komunisms un kristietība piedzīvo savu norietu. Viņi apgalvoja, ka nepastāv visu aptveroša domu sistēma, kas piedāvātu saprātīgu dzīves skaidrojumu, ka ir tikai sadrumstaloti un bieži vien pretrunīgi atsevišķu cilvēku „sīkāki stāstiņi” visā savā dažādībā. „Viss slēpjas dažādībā”, viņi sludināja. „Visiem spriedumiem jātiek atliktiem! Absolūtas patiesības nav. Patiesību ir aizvietojušas patiesības.” Sākot ar 1970-iem gadiem termins postmodernisms tika lietots, lai apzīmētu arvien vairāk pamanāmās izmaiņas mākslā un arhitektūrā, vēlāk arī filozofijā un pat teoloģijā. Mūsdienās šis termins kļuvis tik universāls, ka tiek izmantots jebkam. Un lai arī jāatzīst, ka jēdziens „postmodernisms” dažādiem cilvēkiem apzīmē dažādas lietas, tomēr nevar noliegt, ka kaut kas patiešām notiek, it īpaši Rietumu pasaulē. Apgaismības ēra jau ir beigusies, vai arī strauji tuvojas savam nobeigumam, un mēs, gribot vai nē, piedalāmies vēl nepieredzēta izmaiņu procesa norisē.
Pirms turpinām tālāk, paraudzīsimies uz to, kāda tad ir postmoderna persona. Par ko tā domā? Ar ko nodarbojas? Kur to, visticamāk, var sastapt? Netrūkst grāmatu, kurās var izlasīt postmoderna vīrieša un sievietes raksturojumu. Lielākā daļa autoru norāda, ka pastāv virspusēja postmodernisma paveids, kas savā ziņā ir radniecīgs patēriņa un seklas baudas meklējumam, pieļaujot, ka tā sekotāji lielu daļu savas dzīves pavada virtuālā pasaulē. Taču postmodernisms sevī ietver daudz vairāk un lielā daļā gadījumu šāds virspusējs postmodernisma raksturojums nebūtu godīgs. Tā vietā, lai postmodernu cilvēku raksturotu kā izklaides meklējošu, ierīču aplaimotu vienas dimensijas indivīdu, vairāk piemērota varētu likties metafora - klejotājs vai klaidonis. Vēl jāpiezīmē, ka nereti vienā cilvēkā iespējams ieraudzīt interesantu modernisma un postmodernisma īpašību sajaukumu.
Lūk, uzskaitīšu tikai dažas no postmodernās domāšanas visatzītākajām vērtībām un ideāliem. Ja šie domāšanas procesi ir līdzīgi jūsējiem (un paturiet atmiņā, ka šīs ir tikai pamattēzes), tad pilnīgi iespējams, ka arī jums ir postmoderna attieksme pret dzīvi.
· Progresa ideja lielā mērā ir pamesta novārtā. Postmoderns cilvēks vairs netic tam, ka viss kļūs arvien labāk un labāk. Zinātne vairs netiek uzskatīta par beznosacījumu svētību, kā tas bija agrāk.
· Nepastāv absolūtu lietu. Mums katram ir sava personīgā patiesība. Sabiedrībām un kultūrām ir pašām savas „valodu” spēles. Nav garantēts, ka tēmām, par kurām tās sarunājas, un lietām, kam tic, ir saikne ar kādu objektīvu realitāti. Viss ir subjektīvs, relatīvs, neskaidrs un nenoteikts.
· Pagātnes varenie stāsti un varenie ideāli ir pagaisuši. Mums jāsamierinās ar daudz ierobežotākiem un daļējiem skaidrojumiem, kam nepieciešama bieža pārskatīšana.
· Postmoderniem cilvēkiem patīk apvienot nesaderīgus elementus. Mākslā mēs sastopamies ar salīdzinājumiem, dažādu mākslas stilu jaukšanu, izplūdušām robežlīnijām starp reālo dzīvi un izdomājumiem, starp reālo un virtuālo.
· Zinātnieki kļūst arvien pieticīgāki savos paziņojumos. Viņi atzīst, ka bieži vien ierauga to, ko vēlas ieraudzīt, un ka daudzi no tā sauktajiem zinātniskajiem pamatojumiem, iespējams, vairs nemaz nav tik pārliecinoši.
· Cilvēki arvien vairāk pārliecinās par to, ka dzīvo vienā globālā ciematā. Dators – postmodernisma izcilības simbols – vienā mirklī sniedz tiem pieeju visai pasaulei. Tai pat laikā globālām stratēģijām un savienībām vairs neuzticas un vairāk uzmanības tiek pievērsts reģionālām un vietēja rakstura problēmām.
· Postmodernam cilvēkam ir skeptiska attieksme pret reliģiskām organizācijām, tai pat laikā viņš ir atvērts garīgumam. Patiesībā, daudzi aizstāv nepieciešamību no jauna savaldzināt pasauli. Mistērija – tas ir labi. Populāra kļuvusi iracionālā, „New Age” sludinātā pieeja dzīves pamatjautājumiem. Uzsvars pārvietojies no reliģiskās patiesības, kas atrodama doktrīnās, uz reliģisko piedzīvojumu.
Tiklīdz jūs sākat apzināties, kādas ir postmodernas domāšanas pamatiezīmes, jūs tās varat ieraudzīt it visur – sevī un cilvēkos sev līdzās, arī pasaulē sev apkārt.
Pavērojiet pēdējā laika arhitektūru lielajās Rietumu pilsētās. Vairs nevar sastapt līdz šim „modernās” kastīšu veida celtnes no betona, tērauda un stikla. Atgriežas dažādu laiku ornamentu kombinācijas, tādējādi postmodernai celtnei stāstot pašai savu, nevis „moderno” stāstu par varu, kārtību un efektivitāti. Jūs viegli ieraudzīsiet postmodernas tendences pēdējā laika literārajos darbos, kur savijas dažādu laiku stāsti un reālā pasaule tiek sajaukta ar fantāziju pasauli; filmās, kuras liek tev prātot, kur beidzas vēsture un sākas izdoma; arīdzan televīzijas šovos un seriālos. Šādu nenoteiktību var novērot arī politiskajā arēnā, piemēram, Eiropas valstīs, kur vairākums iestājušies par Eiropas Savienību, tomēr tajā pašā laikā valstis par katru cenu cenšas saglabāt savu vietējo kultūru un vietējo dialektu.
Ļoti viegli postmoderno pieeju var ieraudzīt Rietumu cilvēku attieksmē pret reliģiju un baznīcu. Reliģija ir OK, bet institucionālā baznīca ir garām. Pieredze un emocijas ir OK, bet smalkajā drukā rakstītās doktrīnas vairs netiek uzskatītas par būtiskām. Absolūtā, sentenciālā taisnība bieži vien tiek aizstāta ar to, „kas man ir pa prātam”, un daudzi Bībeles zinātnieki apgalvo, ka pastāv tik daudz leģitīmu veidu, kā tulkot Bībelē rakstīto, cik daudz ir tās lasītāju. Kristietība kļuvusi tikai par vienu no opcijām daudzo pasaules reliģiju starpā – un visas tiek uzskatītas par vienlīdz derīgām, vēsturiski un kulturāli nozīmīgām, atbilstošām cilvēka esībai un tālāk aiz tās!
Atļaujiet man būt pilnīgi atklātam! Šī grāmata stāstīs par reliģiju un ticību, un tajā par dažādām lietām tiks runāts no kristieša perspektīvas. Es nevēlos, lai kādam par to rastos šaubas, jo, ja arī ir kas tāds, ko jūs, postmodernie lasītāji, patiešām gribat, tad tas ir pilnīgs godīgums, integritāte un caurskatāmība. Jūs negribat kādā brīdī tikt apmuļķoti. Tādēļ jūs tiekat pienācīgi brīdināti un ja rakstītais jums nav pa prātam, šis ir brīdis, lai grāmatu noliktu malā. Es tomēr ceru, ka jūs man atļausiet izteikt savas domas par labu kristiešu ticībai un pievienosities man šajā atklāsmju ceļā.
Esmu sadalījis mūsu svētceļojumu desmit secīgos soļos jeb nodaļās, un katrs no tiem mūs vedīs arvien tālāk pa atklāsmes ceļu. Pirmajā nodaļā es rakstu par nozīmi. Vai cilvēces vēsturei un mūsu pašu personīgajai pieredzei ir dziļāka nozīme? Ja ir, tad kur un kādā veidā mēs to varam atklāt? Es piedāvāju šo jēdzienu sasaistīt ar jautājumu - vai pastāv kaut Kas vai Kāds, ko mēs drīkstētu apzīmēt ar vārdu „Dievs”? Ja Dievs eksistē, mums varētu būt interesanti, kā Viņu uztvert – vīriešu vai sieviešu dzimtē[1] (2. nodaļā)? Ja Viņš patiešām eksistē, mums varētu rasties zināmi priekšstati par to, kāds Viņš ir un ko Viņš dara. Vai ir kaut kas, ko mēs par Viņu varam zināt pilnīgi droši vai tomēr esam atstāti savas iztēles varā? Un vai tas ir tikai kāda pieņēmums par to, kāds ir Dievs? Tradicionāli kristieši ir ticējuši, ka Bībele sniedz uzticamu (un pārdabisku) informāciju par šo tēmu. Vai tai vēl joprojām ir iespējams ticēt? Bet varbūt Bībele ir vienīgi stāsts par to, kā attīstījās ebreju un kristiešu ticība, un kā cilvēki salīdzinoši tālā pagātnē savu ticību īstenoja dzīvē?
Ja saskaņā ar to, kam esmu iemācījies ticēt, mēs varam būt pārliecināti par dažādām lietām attiecībā uz Dievu, ja patiešām mēs varam atrast uzticamu informāciju par Viņu Bībelē, tad varam spert nākamo soli (trešā nodaļa). Zināt par Dievu – tas ir tikai mazliet vairāk nekā mūsu intelektuālo iespēju realizēšana. Bet pazīt Dievu, nodibinot ar Viņu kaut kāda veida attiecības, - tas ir daudz vairāk nekā vienkārši kaut ko par Viņu zināt, un tas mūsu pārliecībai par Dieva esamību sniedz eksistenciālu nozīmi. Uzticība un ticība ir galvenie jautājumi, kas rodas šajā kontekstā.
Ar to saistīts cerības jēdziens (ceturtā nodaļa). Ja mēs varam saprātīgi attiekties pret Dievu, kurš kaut kādā veidā ir atbildīgs par visu, kas pastāv un notiek, tad pasaule (mūs visus ieskaitot) nav atstāta pati savā vaļā. Tas sniedz pārdabisku cilvēces un mūsu pašu personīgās vēstures kontekstu. Lai arī daudzi dzīves aspekti mums var palikt neatklāti, pastāv zināms atskaites punkts, kas mums ļauj rast virzienu un cerību.
Kopīgi tiekot skaidrībā ar šiem četriem fundamentālajiem jautājumiem, mēs turpināsim ar pieciem neatdalāmiem kristiešu ticības elementiem. Nonākot līdz uzskatam, ka visa eksistējošā pamatā ir Dieva esamība, mēs saskarsimies ar milzīgu dilemmu. „Dievs” nevar būt Dievs, ja viņš pašos pamatos nav labs. Un tomēr šajā pasaulē un mūsu pašu dzīvēs mēs sastopamies ar milzum daudz lietām, kas nepavisam nav labas. Tās liek mums kļūt skumjiem, neapmierinātiem un nedrošiem. Pastāv slimības un nāve, karš un bads, nabadzība un ienaids. Kā lai to visu izskaidro? Būšu atklāts – šis ir tas jautājums, uz kuru es nespēšu dot pilnvērtīgu atbildi. „Ļaunuma” pastāvēšana vienmēr bijusi milzīga dilemma, kas daudzus cilvēkus novērsusi no kristiešu ticības. Jo kā gan mīlošs Dievs, kurš it kā ir visu zinošs un visu varošs, pieļauj visas tās šausmas, ko mēs redzam sev apkārt? Tas ir īpaši grūts jautājums postmoderniem cilvēkiem. Piektā nodaļa apskatīs šo problēmu, un, es ceru, rosinās jūs ar atvērtu sirdi pārdomāt dažādas iespējas. Es dalīšos savā dziļajā ticībā, ka Dievs sagādājis tādu līdzekli, par kādu nedz es, nedz kāds cits pat nespējam iedomāties. Viņš ir pavēris ceļu atjaunošanai. Jāatzīst, ka tā pieņemšana prasīs vēl lielāku ticību.
Tad (6. nodaļā) mēs pieskarsimies kādam ļoti praktiskam elementam, kas darbojas kā daļa no šī atjaunošanas procesa. Kristietība neaicina savus sekotājus atteikties no reālās dzīves un ikdienas pienākumiem, tomēr, skatoties no otras puses, pastāv iespēja regulāri „uzlādēt savas baterijas”, atrast patiesu atpūtu un īstu dziļumu. Es uzskatu to par lielisku pretindi mūsu stresa pilnajai ikdienai, kurā mūs pastāvīgi apdraud pārdegšana un hronisks nogurums. Ja vispār kristīgie principi mums atklāj šādu iespēju, tad tā noteikti ir iknedēļas atpūtas diena ar visu, ko tā sevī ietver. Kad būsim nonākuši tik tālu, es ceru uz lasītāju pārdomām – vai pievienoties manam uzskatam (7. nodaļā), ka patiešām ir vērts tikties ar citiem ticību Dievam sevī atklājušiem cilvēkiem. Ir patiešām liels prieks satikt citus cilvēkus, kuri tāpat uzsākuši savas attiecības ar Dievu. Bez tam, tas mums palīdz kļūt garīgi spēcīgākiem.
Ticīgo kopība nav tikai kopējais tās sastāvā ietilpstošo indivīdu skaits, bet tā ir cieši saistīta ar priekšstatu par jēgpilnām attiecībām ar apkārtējo pasauli (astotā nodaļa). Ja patiešām Dievs ir sākotnējais Konstruktors - Radītājs visam, kas pastāv, tad šī pārsteidzošā fakta novērtējumu mēs varam izrādīt, rūpējoties par pasauli un sev pieejamajiem resursiem pēc labākās sirdsapziņas.
Galu galā viss nonāk līdz vairāku skaidru lēmumu pieņemšanai – kā mēs varam veidot savu dzīvi, ņemot vērā pārliecību, kas rada mūsu garīgās dzīves struktūru (9. nodaļa). Lai gan šķiet, ka postmoderniem cilvēkiem izveidojies pieradums norobežoties no saistību uzņemšanās, esmu pamanījis, ka daudzos ir iesakņojusies tendence palikt atvērtiem dažādām iespējām un nenodoties pilnībā kādai vienai lietai. Acīmredzot viņiem nepavisam negribas nodedzināt kādu no tiem tiltiem, kas varētu piedāvāt atkāpšanās ceļu pēdējā mirklī. Jāatzīst gan, ka reizēm šo tieksmi esmu atklājis arī sevī. Tomēr - ja kristīgā ticība ir tāda, par kādu mēs to pasludinām, tad, es domāju, nevar būt cits risinājums, kā vienīgi simtprocentīgi pārliecināta atsaukšanās. Nevar pastāvēt „nogaidīsim un tad paskatīsimies” attieksme.
Kristietības centrā ir Kristus. Tā apgalvo, ka kristiešu Dievs atklājās unikālajā Jēzus Kristus personā. Būt kristietim nenozīmē piekrist rindai teorētisku apgalvojumu par to, kāds ir Dievs, ko Viņš ir darījis ar Jēzus Kristus starpniecību, bet, pirmkārt, tās ir attiecības, dzīvesveids, attieksme pret ideāliem. Tas ir solījums Personai, kurai mēs esam parādā visu savu lojalitāti. Tas viss var izklausīties kā no citas pasaules vai pat dīvaini, tomēr atcerēsimies: mēs atrodamies devītajā pakāpē, gandrīz pie pašām mūsu atklāsmju ceļojuma beigām. Jūs labāk spēsiet novērtēt manis teikto, kad būsim kopā nonākuši pie attiecīgās vietas.
Desmitā nodaļa pievieno vēl vienu soli - pēdējo. Nonākot tik tālu, un, cerams, atklājot savas dzīves visapbrīnojamākās attiecības, mēs vēlēsimies dalīties savās atklāsmēs. Galu galā, kurš gan vēlas kaut ko patiešām labu paturēt tikai sev?
Iespējams, daudziem lasītājiem šī nebūs „ērta” grāmata. Pat daži no manas draudzes locekļiem nejustos ērti, uzzinot, kādā veidā šajā grāmatā esmu izteicies. Viņi neieraudzīs pazīstamas tēmas un brīnīsies, kādēļ esmu runājis aplinkus un neskaidri par (viņiem) pašsaprotamām lietām. Redziet, šī grāmata nav rakstīta viņiem. Ir pietiekami daudz citu grāmatu, kurās viņi atradīs visus ticības pieturas punktus sev patīkamā izklāstā. Es rakstu tiem, kuri atrodas uz draudzes sliekšņa, kuri nepieder pie manas draudzes vai vispār nepieder ne pie vienas draudzes.
Šī grāmata nebūs sarežģīta lasāmviela tajā izmantoto filozofisko un teoloģisko jēdzienu daudzuma dēļ, kam nepieciešamas padziļinātas zināšanas, lai tos pareizi izprastu. Taču, lai gan es centīšos saglabāt izteiksmes vienkāršību, tikai pa retam piezīmēs dodot dziļāku skaidrojumu, grāmata nepavisam nebūs vienkārša. Vismaz tāds nav mans nolūks. Viegli nebūs tai ziņā, ka šī grāmata pieprasa, lai tie, kam netrūks drosmes doties kopā ar mani šajā desmit pakāpju pašatklāsmes ceļojumā, tam nodotos visā nopietnībā. Šeit pastāv zināms risks. Dažas no paustajām domām var nesakrist ar līdz šim pierasto un, lasot grāmatu arvien tālāk, varat sastapties ar idejām, kas vairs nedos mieru. Nebūs iespējams palikt neitrālam. Jo galu galā, kad cilvēks aci pret aci sastapsies ar To, kurš personificē kristietību, nebūs citas izvēles, kā skaidri atbildēt „jā” vai „nē”.
Tātad vēlreiz - atļaujiet man būt tiešam: es ceru, ka šī grāmata vismaz dažiem lasītājiem palīdzēs ieraudzīt, cik brīnišķīgas var būt attiecības ar apbrīnojamo un mīlošo Dievu.
[1] Nesenā pagātnē kristieši aizrautīgi ir diskutējuši par to, vai Dievam ir kāds noteikts dzimums, un vai pret ‘viņu’ ir jāattiecas kā pret ‘vīrieti’ vai ‘sievieti’. Mēs pie šī jautājuma atgriezīsimies nākošajā nodaļā. Grāmatā es pret Dievu attiekšos kā pret vīriešu dzimtas pārstāvi, lai gan saprotu, ka tas nav adekvāts lēmums.
