Lielākajai daļai organizāciju un uzņēmumu ir savs misijas paziņojums, kas dažos vārdos rezumē, ko viņi vēlas sasniegt, un kā viņi grasās to izdarīt. Pasaulplašā Coca Cola impērija apraksta savu misiju kā centienus nodrošināt, lai tās produkcija būtu pieejama ikvienam cilvēkam uz planētas Zeme. [1] Un ikvienam, kurš pietiekami daudz ceļojis, nākas atzīt, ka Coca Cola ļaudis savu uzdevumu ir paveikuši ārkārtīgi labi. Pat attālās, gandrīz nepieejamās vietās jaunattīstības valstīs, kur pat netiek nogādāts pasts un kur nav zināmi veselības aprūpes pamatelementi, Coca Cola kaut kādā veidā tomēr ir tikusi iekšā.
Misijas formulējums ir svarīgs. Tā izstrādes process palīdz cilvēkiem noteikt viņu galīgo mērķi, bet, redzot to ik dienas acu priekšā, cilvēkiem ir vieglāk koncentrēties uz saviem pienākumiem. Arī lielai daļai baznīcas organizāciju mūsdienās pastāv formulēti misijas paziņojumi un konfesija, pie kuras piederu es (Septītās dienas adventistu baznīca) nav izņēmums. Tomēr, lai cik svarīgs tas šodien ir man un ikvienam pie šīs strauji augošās kustības piederošajam, tas ir tik vien kā mūsdienīgos vārdos ietērpts pirmais, pirms diviem tūkstošiem gadu formulētais misijas uzdevums. Šo sākotnējo misijas formulējumu bieži vien dēvē par Lielo evaņģēlija uzdevumu (jeb pilnvarojumu), un tas savā pilnākajā versijā ir atrodams Mateja evaņģēlija pēdējos pantos:
„Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.”[2]
Ejiet, dariet par mācekļiem, kristiet, māciet. Tāds ir šis uzdevums. Kas ir mērķauditorija? Tikpat plaša, kā Coca Cola kompānijai: visas tautas (burtiski: visas etniskās grupas). Un kāds ir šīs kampaņas ilgums? No aptuveni 31. gada mūsu ērā līdz pat vēstures beigām.
Pirmā auditorija, kas noklausījās šo Jēzus radītās kustības misijas formulējumu, bija vienpadsmit vīru grupiņa (divpadsmit mācekļi, mīnus Jūda, kurš izdarīja pašnāvību pēc Kristus nodošanas). Runājot par cilvēkresursiem, šī misija varēja šķist lemta neveiksmei. Bet brīnumainā kārtā, tai jau no paša sākuma bija milzīgi panākumi. Tas nenotika, pateicoties ārkārtīgi radošai pieejai, milzīgiem materiāliem resursiem, nacionālajam un starptautiskajam tīklam, ko šie vienpadsmit vīri varētu likt darbā. Viņi bija vienkārši, pārsvarā neizglītoti cilvēki, kas nodarbojās ar zvejniecību, tomēr bija saņēmuši visekskluzīvāko no jebkad pieejamām privātām apmācībām. Vairāk nekā trīs gadus šie vīri pavadīja kopā ar Universa Kungu. Un pat ar to vēl nebija pietiekami. Paliekot Jeruzalemē, viņiem bija jāgaida līdz brīdim, kamēr tiks sagatavoti turpmākajam darbam pārdabiskā veidā. Desmit dienas pēc tam, kad augšāmcēlies Jēzus bija atstājis šo zemi, mazo darba grupiņu aizskāra dievišķs spēks tādā veidā, ka visi tobrīd Jeruzalemē esošie to varēja redzēt un dzirdēt. Tā rezultātā pirmā publiskā kampaņa tikko nodibinātajai kristiešu draudzei ieguva tūkstošiem jaunpienācēju.[3]
No tā brīža kristiešu draudzes augšana vairs nebija apturama. Papētiet Bībeles atlasu (iespējams, ka tas ir pievienots jūsu Bībeles beigās) un jūs būsit pārsteigti par to, cik intensīvi ceļoja Jēzus mācekļi – tagad saukti par apustuļiem, tas nozīmē –„tie, kas tikuši sūtīti”. Pāvils, kurš arī drīz vien pievienojās pirmajiem apustuļiem, apmēram trīsdesmit gadu laikā dibināja jaunas draudzes visā Vidusjūras reģionā. Pirms pirmā gadsimta beigām Jēzus Kristus vēsts bija izplatījusies visā senajā pasaulē. Un draudze turpināja augt. Mums ir dokumentāras liecības par to, ka, sākot ar otro gadsimtu, draudzes pastāvēja arī Francijā, bet Anglijā - ar trešā gadsimta sākumu. Mēs zinām, ka kristietība drīz sasniedza arī Ziemeļāfrikas krastus un virzienā uz Austrumiem nonāca vismaz līdz Indijai.
Šī grāmata nav par draudzes vēsturi. Ja vēlaties ko vairāk uzzināt par kristīgās misijas vēsturi, es ieteiktu doties uz tuvāko bibliotēku, kurā noteikti varēsiet atrast vismaz dažas labas grāmatas par šo tēmu. Ir aizraujoši lasīt par misionāriem, kuri no Īrijas un Skotijas ceļoja uz daudzām vietām Eiropā, arī par tiem misionāriem, kuri vēlākos laikos devās uz Dienvidameriku un Centrālameriku, kā arī uz Ķīnu un citām vietām Āzijā. Pavisam godīgi ir jāatzīst, ka dažas no šo misionāru izmantotajām metodēm nebija tās labākās, tomēr tai pašā laikā mēs nevaram neievērot viņu milzīgo ticību, varonību un apņemšanos. Kad uz skatuves parādījās protestantisms, pagāja kāds laiks, pirms jaunā kustība uzsāka iepazīstināt visu pasauli ar labajām ziņām. Deviņpadsmitais gadsimts pieredzēja modernās misijas ēras aizsākumu, it īpaši tas attiecināms uz Āfriku. Tas bija arī laiks, kad tika organizētas pirmās Bībeles biedrības, un nopietni tika pieņemts izaicinājums pārtulkot Bībeli tūkstošos valodu un dialektu.
Absolūtais kristiešu skaita pieaugums ir iedrošinošs – no pusmiljarda 1900. gadā līdz pāri par 2 miljardiem 2004. gadā. Tāpat lielu gandarījumu sniedz pieaugošais Bībeles tulkojumu skaits. Bībele ir visvairāk tulkotā grāmata pasaulē. To pilnībā vai daļēji ir iespējams izlasīt 2355 no aptuveni 6500 eksistējošām valodām, un tapšanas procesā ir vēl papildus 600 tulkošanas projekti.
Teorētiski Bībele ir pieejama aptuveni 98 procentiem no visiem zemes iedzīvotājiem, tomēr tas nenozīmē, ka gandrīz visi cilvēki (ja viņi prot lasīt) Bībeli patiešām arī lasa. Un Kristus evaņģēlija izplatīšanas misija ne tuvu vēl nav pabeigta. Patiesībā - statistikas dati rāda, ka kristiešu procentuālais daudzums palicis diezgan nemainīgs – nedaudz vairāk par 30 procentiem.
Pasaules iedzīvotāju skaits ir dramatiski pieaudzis, bet kristiešu skaita attiecība pret kopējo nu jau ilgāk nekā gadsimtu ir palikusi nemainīga. Par spīti tiem resursiem, kādi ir pieejami visiem kristiešiem (viņu kopējie akumulētie ienākumi ir novērtēti ar vairāk nekā 16 triljoniem dolāru); par spīti 3,6 miljoniem kristiešu draudžu visā pasaulē; par spīti tam, ka darbojas simtiem dažādu misionāru organizāciju, kurās nodarbināti vairāk nekā 300 000 misionāru, un par spīti šobrīd pieejamajām attīstītajām audiovizuālajām mediju iespējām, kristiešu vēsts vēl joprojām nav dzirdēta simtiem miljonu mājās visā pasaulē.[4] Tāpat jāpiezīmē, ka kristietības centrs pamazām no Ziemeļiem pārvietojas uz Dienvidiem. Āfrika un Amerikas palēnām kļūst par galvenajiem kristietības centriem, un liela daļa kristiešu ir koncentrējusies arī dažādās Āzijas daļās, bet tradicionālajos Kristīgajos Rietumos to pamazām saēd sekulārisms un nekristīgās ietekmes.[5]
Daudzi no vairāk nekā diviem miljardiem nekristiešu ir apzināti izvēlējušies tādiem būt, un mums šī izvēle ir jārespektē. Daudziem, iespējams, nekad nav bijusi iespēja nopietni izvērtēt savus uzskatus, un viņi tikpat labi var kļūt par kristiešiem, tiklīdz būs izpratuši kristīgās vēsts unikalitāti. Protams, viņus nedrīkst piespiest un ar viņiem nedrīkst manipulēt. Vienmēr jāsaglabā viņu tiesības brīvi izdarīt savu reliģisko izvēli, bet pēc tam sekot savas sirdsapziņas norādēm. Tomēr, rupji rēķinot, katrs ceturtais šīs planētas iedzīvotājs ne reizi nav dzirdējis par kristiešu Dievu un ir pilnīgā neziņā par to, kas un kāds ir Jēzus Kristus. Aptuveni diviem miljardiem šodien dzīvojošo cilvēku vēl nav bijusi iespēja izlemt „par” vai „pret” kristiešu Dievu. Kā gan tas var būt? Ja Coca Cola ar savu produkciju var iepazīstināt gandrīz ikvienu cilvēku visā pasaulē, kas gan noticis tiem 3,6 miljoniem kristiešu draudžu ar diviem miljardiem locekļu?
Acīmredzot liela daļa kristiešu nav tādi, kādiem viņiem būtu jābūt. Lielai daļai no šiem procentiem nav ne īstas degsmes, ne spēka. Daudz kas no tā ir tikai tradīcijas un kultūra. Ir grūti teikt, cik daudzi no šiem diviem miljardiem cilvēku, kuri apgalvo, ka ir kristieši, baznīcu no iekšpuses redz tikai Ziemsvētkos, kāzās vai bērēs. Daži draudzes misiju atbalsta ļoti minimāli, ja vispār to dara. Simtiem miljonu kristiešu daudz vairāk naudas iztērē par košļājamo gumiju, nekā ziedo savai draudzei. Lai gan, arī man ir jābūt uzmanīgam, izsakot šādus radikālus spriedumus, jo ir arī simtiem miljonu kristiešu visā pasaulē, kas savam Kungam kalpo ar absolūtu nodošanos, un ir daudz dāsnāki draudzes darba atbalstā kā savā, tā arī citās valstīs. Un tomēr jāuzsver - misija ir vitāls jēdziens. Kad draudzes jeb baznīcas organizācija zaudē tās misionārisko aizrautību, tā ir zaudējusi savas eksistences iemeslu un drīz vien zaudēs arī savu dzīvību.
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es izlēmu pievienoties draudzei, kura ir izteikti vērsta uz misiju. Tādēļ, ka tā ir koncentrējusi savu uzmanību uz misiju, tā ir kustībā esoša un augoša. Es draudzei pievienojos savā jaunībā un līdz šim esmu tajā palicis. Es atceros paziņojumu, kad mana draudze sasniedza viena miljona locekļu atzīmi. Šobrīd man rakstot grāmatu, Septītās dienas adventistu Baznīcai pieder vairāk nekā 14 miljoni kristītu locekļu un pastāv iespēja, ka ir divtik daudz tādu, kas pielūdz adventistu baznīcās un sevi redz kā adventistu ģimenes daļu. Kopā manas draudzes locekļi ik gadu ziedo dažus miljardus dolāru draudzes misijai. Un šāds uzsvars uz misiju patiešām rada atšķirību. Laikā, kad vispārējais pasaules kristiešu skaits nemainās, šobrīd uz katriem 468 cilvēkiem pasaulē ir viens adventists, lai gan pirms piecdesmit gadiem šis skaitlis bija viens uz 3000!
Ikviens no mums individuālā kārtā var sniegt redzamu ieguldījumu draudzes misijā. Daži no mums var doties uz citām pasaules malām un piedalīties reālā evaņģēlija sludināšanā vai piedalīties cita veida misijas projektos. Daudzi no mums var dāsni ziedot (pienest reālu „upuri” naudas izteiksmē), un visi mēs varam aizlūgt par Kristus vēsts pasludināšanas dažādajiem aspektiem.
Tomēr vislielāko ieguldījumu mēs varam dot mūsu pašu māju apkārtnē. Līdzīgi kā apustuļi senatnē, arī mēs esam aicināti „liecināt” par to, ko Dievs mūsu labā ir darījis caur Jēzu Kristu.[6] Nereti mums būs jāsamierinās ar to, ka esam klusie liecinieki. Tas nemaz nav tik slikti, jo darbi tāpat bieži vien runā skaļāk par vārdiem. Bet tad, kad rodas izdevība, mums ir jārunā un ar pārliecību, nekaunoties jāstāsta cilvēkiem par to cerību, kāda mums dota. Tas ne vienmēr ir viegli un tas var prasīt savu cenu. Ne bez nopietna iemesla Jaunajā Derībā izmantotajam vārdam, kas parasti tiek tulkots kā „liecinieks”, oriģinālvalodā ir vēl viena nozīme – „moceklis”!
Ja jūs esat nonākuši līdz šai vietai, un savā atklāsmju ceļojumā spēruši soli pēc soļa, jums šeit nav jāapstājas. Lai jūsu nodošanās atrastajai ticībai izpaužas, personiski iesaistoties tajā misijā, ko Dievs ir uzticējis visiem ticīgajiem! Ja jūs esat dzirdējuši labo vēsti priekš sevis, un esat spēruši lielo ticības soli, tad jūs labprāt stāstīsiet par to arī citiem. Rietumu pasaule, it īpaši Rietumeiropa, izgāja cauri periodam, kad runāt par savu reliģiju bija lielāks tabu, nekā sarunas par savu seksuālo dzīvi. To vienkārši nepieminēja. Reliģija bija privāta. Tomēr situācija strauji mainās. Tagad runāt par reliģiju atkal ir normāli, un cilvēki vairs nenoskatās uz jums ar žēlumu, dzirdot par jūsu ticību Dievam. Garīgums no jauna ir iekarojis savas pozīcijas postmodernisma dienaskārtībā. Tomēr tas nepavisam nenozīmē, ka ir viegli pārliecināt cilvēkus par Bībelē atrodamās kristīgās vēsts „patiesumu”. Postmodernais cilvēks ir izvēlīgs attiecībā uz to, kam ticēt, un nepavisam ne viegli pieņems to, ka jūsu „patiesība” ir labāka par viņa „patiesību”. Un tomēr - šodien ir daudz vairāk iespēju liecināt, nekā tas bija pirms desmit gadiem. Postmodernisms ir izmainījis kontekstu, kādā mēs esam aicināti liecināt.
Ja mēs patiešām esam savā ticībā nodevušies Dievam un esam pieņēmuši apzinātu lēmumu kļūt par Kunga mācekļiem un kalpiem, mēs nedrīkstam izvairīties no mūsu misijas un to arī nedarīsim. Mēs darīsim visu, lai norādītu savam partnerim, bērniem, radiniekiem, draugiem un kolēģiem uz tās iedvesmas un jēgas Avotu, kuru esam atraduši paši. Mēs darīsim visu iespējamo, lai viņus vadītu cauri tam procesam, kuru iezīmēju šajā grāmatā. Esiet sagatavoti: jums var nākties būt pacietīgiem. Un pārliecinieties, ka runājat otram saprotamā valodā. Var paiet ilgs laiks, kamēr jūs ieraudzīsit, kā viņi pieņem lēmumu „mainīt virzienu” un ir gatavi galīgajam solim.
Un atcerieties divas lietas! Pirmkārt, postmoderni cilvēki meklē kaut ko vairāk par rūpīgi formulētiem argumentiem. Viņi grib redzēt ko vairāk par labi ieeļļotu baznīcas mašinēriju. Viņi grib redzēt reālus cilvēkus, kuri konsekventi īsteno savu ticību dzīvē. Viņus iespaidos patiesi kristieši, kas arī realitātē ir tie, par ko uzdodas. Ja vēlaties dalīties savā ticībā, pārliecinieties, ka jūsu līdzcilvēki redz jūsu ticības ienestās reālās izmaiņas jūsu pašu dzīvē. Ne tikai runājiet par to pilno dzīvi, kādu piedāvā Kristus, bet veidojiet šādas dzīves paraugu – visā tās vienkāršībā un viengabalainībā! Un otrkārt, mēģiniet ievest šos cilvēkus ticīgo kopībā! Ir būtiski, lai, sākot ticēt, viņi var justies piederīgi.
Atcerieties, grāmatas sākumā es brīdināju, ka šī ir grāmata, kuru nevar tā vienkārši izlasīt un pēc tam nolikt atpakaļ plauktā. Tā prasa rīcību un jūsu priekšā noliek milzīgu izaicinājumu. Atrodiet jēgu savai dzīvei un speriet lielo ticības soli! Citiem vārdiem: Atrodiet Dievu un paši sevi! Atrodiet cerību, patiesu atpūtu un mieru! Saņemiet piedošanu un iemācieties piedot paši! Izvēlieties kļūt par Kristus mācekli un pārvaldnieku tam, ko Dievs jums piešķīris! Nododiet sevi pilnībā savam Kungam! Un tad - sāciet šo ciklu no jauna! Palūkojieties uz cilvēkiem sev apkārt! Daudziem pietrūkst tās jēgas izjūtas, kāda nu ir jums. Viņi vēl nav spēruši ticības soli, kas jūs pārcēla pilnīgi citā pasaulē. Viņiem ir jāsāk šis atklāsmju ceļojums. Norādiet viņiem ceļu un palieciet līdzās! Palīdziet citiem atrast Patiesību un pats tai pat laikā turpiniet „pieaugt mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastībā un atziņā!”[7]
Es esmu dalījies savā ticībā ar visiem jums, kas esat izlasījuši šo grāmatu. Es izvēlējos uzrakstīt par savu ticību. Domāju, ka man labāk padodas rakstīt, nevis sludināt. Tas ir veids, kādā es labprātāk stāstu citiem par savu ticību. Es domāju, tas ir viens no maniem talantiem. Es vēlos to izmantot pēc iespējas labāk, kamēr vien es varu „kalpot” savam Kungam. Es aicinu jūs atklāt savus talantus un it visur, kur atrodaties, liecināt par savu ticību tik efektīvi, cik vien jūs varat. Dievs prasa daudz. Bet kaut kādā veidā Viņš ir nodrošinājis mūs visus ar to, kas nepieciešams, lai mēs varētu būt mūsu Kunga mācekļi, kalpi un tie, kas liecina par Viņu!
[1] Timothy R. V. Foster, 101 Great Mission Statements, Kogan Page, London, 1993. 51.lpp. un tālāk.
[2] Mateja 28:19, 20.
[3] Par to lasiet Apustuļu darbu 2. nodaļā.
[4] Šādu statistiku vāc vairākas organizācijas. Ļoti labu, ik gadu aktualizētu avotu var atrast Starptautiskajā misijas izpētes biļetenā, no kura arī ir ņemti šie statistikas dati.
[5] Skat. Philip Jenkis, The Next Christendom (Oxford University Press, Oxford, 2002.
[6] Apustuļu darbi 1:8.
[7] 2. Pētera 3:18.
