Kas ir dzīve bez cerības? Kāda gan patiesa jēga tai var būt, pat ja ir Dievs, bet nav cerības nākotnei šajā dzīvē un pēc šīs dzīves? Tas varētu nelikties nemaz tik slikti tiem, kuriem visa kā ir vairāk, nekā nepieciešams, kuri ir veseli un veiksmīgi, tomēr lielākajai daļai no mums dzīvē ir savi pacēlumi un kritumi. Diemžēl daudziem - kritumu vairāk nekā pacēlumu. Bez cerības dzīve ātri vien pārvēršas nožēlojamā eksistencē.
Cerības jēdziens ir cieši saistīts ar ticības nozīmi. Cerība pastiprina dzīves jēgu. Tā iedvesmo un palīdz mums palikt pozitīvi noskaņotiem un aktīviem, palīdz noturēt savu skatienu koncentrētu uz saviem mērķiem, rodot prieku dzīvot mērķtiecīgi un izmantot visu mūsu potenciālu. Ticība un cerība nav pilnībā sinonīmi, tomēr - ļoti tuvi jēdzieni. Iegūt ticību nozīmē iegūt cerību.
Kādēļ mēs uzdrīkstamies cerēt? Lūk, kā kristieši atbildētu uz šo jautājumu: jo mēs ticam Dievam, kurš mūs ir radījis un veidojis, kurš vēlas sarunāties ar mums, un kurš vēlas par mums rūpēties. Viņi sacīs, ka tiem pieder cerība, jo ir Dievs, kurš mūs mīl. Ticība, cerība un mīlestība ir jēdzieni, kas nesaraujami vienoti savā starpā. Nekur citur tas nav tik skaidri paskaidrots, kā tajā slavenajā Bībeles nodaļā, kuru es ieteiktu lasīt vēl un vēl: 13.nodaļu no pirmās vēstules, kuru apustulis Pāvils uzrakstīja draudzei Grieķijas pilsētā Korintā. Viņš sniedz ārkārtīgi precīzu īstas mīlestības raksturojumu – raksturojumu, kurš šobrīd ir tikpat izaicinošs kā laikā, kad tika rakstīti šie vārdi. Šīs brīnišķīgās nodaļas beigās viņš secina, ka pastāv trīs galvenie kristieša dzīves jēdzieni: ticība, cerība un mīlestība.[1]
Kādēļ gan iesākt ar ticību (trešā nodaļa) un turpināt ar cerību (šī nodaļa), nevis iesākt ar mīlestību? Jāatzīst, es būtu varējis izmantot citādāku pieeju, bet uzskatu, ka secība, kādā risinu šos trīs jēdzienus, pati par sevi ir daudz saistošāka. Jo ticība ved pie cerības; cerība veidojas uz tās pamata, smeļoties tajā savu ticamību. Un tomēr - mums nekavējoši ir jānorāda arī uz Dieva mīlestību. Mēs varam iegūt cerību, tiklīdz esam atraduši iemeslu ticēt Dievam. Tas, ko par Viņu atklājam laika gaitā, sniedz mums arvien lielāku cerību, tādēļ mēs šo nodaļu varam rezumēt tikai dažos vārdos: tiem, kas tic mūs mīlošam Dievam, ir cerība.
Mums īsumā jāatgriežas pie kritikas, ar kādu saskārāmies, kad runājām par ticības realitāti. Daži, balstot savu viedokli uz Freida kļūdainajiem pieņēmumiem, uzskata, ka ticība ir vēlamā uzdošana par esošo. Viņi uzstāj, ka cerība (vismaz tās patiesajā, neatšķaidītajā kristiešu izpratnē) ir līdzīga ticībai - tikai ilūzija un nekas vairāk. Tā varot piemuļķot daudzus cilvēkus, it īpaši tos, kas atrodas sociālās hierarhijas apakšgalā, un kam šī sapņainā ilūzija nepieciešama, lai turpinātu dzīvot, taču tas neiedveš uzticību! Viņi apgalvo, ka koncentrēšanās uz viņpasauli laupot cilvēkiem vēlmi iesaistīties tagadnes pasaulē.
Un atkal jau atbilde uz šādu kritiku var būt: tas ir tikai viedoklis. Kritiķi nespēj pierādīt, ka kristieša cerība ir tikai svētulīgi vārdi bez reāla satura. Bet no otras puses - ticīgais spēj pārliecinoši argumentēt, ka, jums uzdrošinoties spert milzīgo ticības soli, dažādās „attaisnojamās ticības” visas savijas kopā smalki veidotā patiesības tīklā. Un kurš gan noliegs to, ka šodien cilvēku miljoniem visā pasaulē visvairāk ir nepieciešama cerība?
Pēc 11. septembra notikumiem Amerikā cerība ir piedzīvojusi krīzi. Kāda gan var būt cerība uz mierpilnu nākotni, ja teroristi spēj izraisīt pēkšņu nāvi, sarīkojot vilcienu un autobusu katastrofas, sagraujot teātrus un liekot komercpārvadājumu lidmašīnām ietriekties birojiem pilnajos debesskrāpjos? Kāda gan cerība ir valstīs, kurās brutāli pilsoņu kari gadu desmitiem ilgi nes nāvi un iznīcību, kur cilvēka dzīvībai vairs nav gandrīz nekādas vērtības? Par kādu cerību var būt runa, ja Āfrikas Dienvidsahāras reģionos lielās teritorijās badu izraisa periodiskas sausuma sezonas un siseņu mākoņi, dienā apēdot barības daudzumu, kas vairākas reizes pārsniedz to svaru? Kāda gan ir cerība miljoniem cilvēku, HIV un AIDS upuriem, jaunattīstības valstīs, tāpat visiem tiem, kuru dzīves bezjēdzīgi paiet cietumos? Kāda cerība ir tiem, kas cieš no Alcheimera slimības, kā arī citām fiziskām vai garīgi degradējošām slimībām? Kas ir atlicis lidmašīnas katastrofā vai cunami viļņa uzbrukumā savus mīļotos pazaudējušajiem? Kāda cerība palikusi tiem cilvēkiem, kuri tikko piedzīvojuši savas laulības iziršanu un izmisumu par savu bērnu zaudējumu cīņā ar narkotikām vai pat sliktāk?
Daudziem no mums, kas dzīvojam attīstītās pasaules apstākļos, kuri esam veseli, labās attiecībās ar citiem, un kam ir plaukstošas karjeras, dzīve nepavisam nav grūta. Tā nav grūta arī priviliģētās elites pārstāvjiem vai pat sabiedrības vidus slānim nedaudzajās attīstītajās valstīs. Taču lielākajam vairumam šīs planētas iedzīvotāju nav tā paveicies. Apmēram divi miljardi cilvēku dzīvo zem iztikas minimuma robežas, simtiem miljonu pieaugušu vīriešu un sieviešu neprot ne lasīt, ne rakstīt. Un vidējais dzīves ilgums pārējā pasaulē ir aptuveni par trīsdesmit gadiem mazāks nekā Rietumu pasaulē. Realitāte ir tāda, ka vairumam cilvēku mūsdienu pasaulē ir pavisam maz iemeslu uz kaut ko cerēt. Daudzu dzīves raksturo bailes un izmisums. Šī stindzinošā realitāte man atgādina par paredzējumu, ko varam izlasīt Jaunajā Derībā (Bībeles otrā lielā daļa), kur teikts, ka daudziem „sirds pamirs izbailēs”, redzot briesmīgos notikumus, kas norisinās apkārt.[2] Šie vārdi noteikti šķiet piemēroti tai drūmajai situācijai, ar kādu šodien sastopas miljoniem cilvēku.
Un tomēr, pretstatā šai baiļu un nomāktības ainai, cerība ir. Kā lasām Bībelē, kristieši nedzīvo kā tādi cilvēki, kam nav cerības.[3] Šī ir noteicošā atšķirība starp tiem, kam ir ticība Dievam, un tiem, kam tādas nav: cerība bezcerības vietā. Cerība katram no mums atsevišķi un cerība visai planētai „Zeme”. Tomēr mums jādefinē cerība pienācīgā veidā. Cerība bībeliskā ziņā nav sinonīms nereālai sapņošanai ar atvērtām acīm vai veiksmīgam gadījumam. Ja mēs ceram valsts loterijā vinnēt miljonu vai uzvarēt vietējā skaistumkonkursā, mēs runājam par kaut ko tādu, kam nav itin nekāda sakara ar kristīgās ticības cerību.
Tas, ko cilvēki sauc par cerību, un kas tiek attiecināts uz progresu, bieži vien ir vienkāršas materiālistiskas vēlmes. Viņi cer, ka FTSE 500, Dow Jones un NASDAQ indeksi turpinās kāpt un viņu īpašumu vērtība pastāvīgi palielināsies. Viņi cer, ka nākošgad spēs nopirkt vai līzingā paņemt lielāku un prestižāku automašīnu. Par laimi, ne visi savas cerības iekrāso šādos materiālistiskos toņos. Daži patiesi cer, ka aiza starp bagātajiem un nabagajiem beidzot pakāpeniski aizvērsies; ka kari Āfrikā mitēsies; ka arvien vairāk cilvēku visā pasaulē izvēlēsies veselīgu dzīvesveidu; ka cilvēce darīs visu iespējamo, lai aizsargātu dabu; ka bagātās valstis padalīsies savos resursos, lai izskaustu badu un plašo analfabētismu pārējā pasaules daļā. Un tomēr - tas ir vēl tālu no patiesās kristīgās ticības cerības.
Mums ir skaidri jāapzinās, ka cerību nedrīkst jaukt ar optimismu. Man patīk optimistiski ļaudis. Es pats cenšos tāds būt, taču bieži vien par to dārgi maksāju, ja savus lēmumus pieņemu, balstoties uz visoptimistiskākajām prognozēm, un esmu bijis pārāk dāsns, novērtējot savus ienākumus, bet neesmu reāli skatījies uz faktiem, prognozējot izdevumus. Rudolfs V. Džuliani, Ņujorkas mērs 11. septembra notikumu laikā sarakstīja grāmatu par saviem vadības principiem. Viens no tiem ir: „Apsoli mazāk, izdari vairāk.”[4] Viņš bija guvis savu mācību par pārāk liela optimisma slēptajiem riskiem! Cilvēku viegli var iesprostot nereālu gaidu nebeidzamais loks. Visbūtiskākā atšķirība starp optimismu un cerību ir tā, ka optimisms balstās uz man redzamo vai arī uz iedomām par redzamo, bet kristīga cerība – gluži kā ticība – balstās uz neredzamu realitāti. Bībele to definē šādi: „Bet tas, kas jau redzams, nav vairs cerība. Jo, ja kāds jau ko redz, vai tam uz to vēl jācer?”[5]
Optimisms un ticība progresam primāri balstās uz cilvēciskiem sasniegumiem. Tas bija prominents modernās Apgaismības domāšanas aspekts, kurš neredzēja robežas sasniegumu iespējām. Cilvēku tehnoloģijas Žila Verna stilā pārspētu komunikācijas un ceļošanas ierobežojumus; jauni medikamenti apstādinātu tādas nāvējošas slimības kā spāņu gripa vai bakas. Jaunas mašīnas atbrīvotu mūs no nogurdinošās rutīnas un lielāka bagātība dzīvi darītu daudz patīkamāku. Mūsu postmodernajā ērā mēs tikai tagad esam secinājuši, ka optimisms lielā mērā ir nevietā. Pasaule nav kļuvusi par to mierpilno un plaukstošo paradīzi, kādai tai bija jābūt. Realitāte ir tā, ka mēs dabu esam nevis apguvuši, bet gan lielā mērā iznīcinājuši. Mēs neesam rūpējušies par zemi, bet gan ekspluatējuši tās resursus tuvredzīgā un patmīlīgā veidā. Mēs neesam kļuvuši par vienu lielu cilvēcisku ģimeni, bet esam radījuši gandrīz nepārvaramu spriedzi starp bagātajiem un nabagajiem, starp Ziemeļiem un Dienvidiem, starp kristiešiem un musulmaņiem, starp baltajiem un melnajiem. Šīs pasaules drūmā realitāte nedod iemeslus optimismam. Bet neskatoties uz to - ir cerība.
Kādēļ mēs ceram it kā par spīti tam juceklim, ko bieži vien radām savās dzīvēs un korporatīvajam juceklim, ko esam radījuši visā pasaulē? Mūsu cerība nebalstās uz tehnoloģijām. Es gan negribētu iztikt bez daudzām no tām lietām, kas radītas tehnoloģisko izgudrojumu un attīstības rezultātā. Es esmu laimīgs, ka rakstīt varu ar klēpjdatora un daudzu parocīgu programmu palīdzību, kā arī novērtēju to, ka man ir satelītantena uz manas garāžas jumta, sniedzot iespēju skatīties simtiem vietējo un nacionālo kanālu, tāpat arī CNN un Sky-news. Taču tehnoloģijas nesniedz galīgās atbildes uz šodienas problēmām, bet tās ir radījušas viltīgas sprāgstvielas un spēju realizēt gaisa uzbrukumus, tāpat arī teroristiem spēlēt savas nāvējošās spēles ar nevainīgām dzīvībām.
Īsta cerība šī vārda patiesajā nozīmē nav radusies, pateicoties politiķu, Apvienoto Nāciju vai arī Eiropas Savienības pūliņiem. Mums ir nepieciešami godīgi un drosmīgi politiķi un starptautiskās organizācijas, kam pietiek dūšas un līdzekļu nest mieru kara plosītajās mūsu planētas vietās. Bet ja vēsture mums kaut ko ir iemācījusi, tad vismaz būtu jābūt skaidram, ka politika biežāk gan ir pati problēma, nevis tās risinājums.
Tāpat mēs nevaram cerību balstīt uz ticību evolūcijai. Pat ja evolūcijas teorija būtu patiesa, tas būtu tik lēns process, kas man nedotu iemeslu tajā meklēt cerību sev. Pat ja evolūciju varētu pierādīt, ņemot vērā tās nebeidzamo primāro cīņu par izdzīvošanu, kuras rezultātā izdzīvo stiprākais, tā sniegtu pārāk maz iemeslu reālai cerībai.
Kristīgās ticības cerībai ir vairākas dimensijas. Tā ir saistīta ar atsevišķu cilvēku, kā arī attiecas uz visu cilvēci. Tā ir saistīta ar to, kas norisinās pasaulē šeit un tagad, bet kristīgā cerība iesniedzas arī nākotnē, pat aiz kapa malas. Tā nosaka, kā mēs uztveram sevi un cilvēkus sev apkārt, un kā mēs uztveram pasauli. Kāds pamats ir tik tālejošai cerībai? Tam ir jābūt kādam ļoti nozīmīgam faktam vai notikumam, kurš atļauj mums lolot šādu cerību. Kas tas ir?
Īsā atbilde uz šo jautājumu ir ietverta vien trīs vārdos: Dievs mūs mīl. Garākā atbildes versija, ko mēs apspriedīsim turpmākajās šīs nodaļas lappusēs, attieksies uz absolūtās patiesības pašu būtību. Šis ir pamats jebkuram citam doktrināram vai teoloģiskam paziņojumam. Tas ir visa kodols. Paņemiet nost šo pārliecību un jums būs kristietība bez ticības un bez cerības.
Kristīgā cerība sakņojas Dievā un viņa mīlestībā pret tādiem cilvēkiem kā jūs un es.
Te mēs nonākam pie jautājuma, uz kuru jau vairākkārt esam netieši norādījuši. Kāds ir mūsu Radītājs Dievs? Kāda ir Viņa daba, Viņa raksturs? Izpētot Bībeles tekstus un izanalizējot visas tiešās un netiešās Dieva īpašības, teologi piedāvājuši vairākus terminus, lai aprakstītu neaprakstāmo. Viņu vārdiem sakot, Dievs ir visspēcīgs jeb visvarens. Viņš var izdarīt visu, ko vēlas, tādēļ ka Viņš ir Dievs. (Protams, šāds paziņojums ir jāprecizē: Dievs var izdarīt visu, kas atbilst Viņa dabai.) Dievs ir visu zinošs. Tas nozīmē, ka, būdams Dievs, Viņš zina visu to, ko vien ir iespējams zināt par visu un visiem, un nav nekā, ko kāds varētu no Dieva noslēpt. Viņš tāpat ir arī visur esošs, jo tāpēc, ka Viņš ir Dievs, Viņu nespēj ierobežot kāda noteikta vieta, kā tas ir ar mums. Attālums viņam problēmas nesagādā. Teologi saka, ka Dievs ir mūžīgs un bezgalīgs. Tas nozīmē, ka Viņš vienmēr ir bijis un vienmēr būs. Un lai ko mēs par Viņu teiktu, vienmēr paliks kas nepateikts, jo Viņš ir daudz kas vairāk par visu to, ko mēs vispār spējam iedomāties. Kad Mozus, Izraēla tautas vadītājs, apmēram 1400 gadus pirms Kristus vēlējās uzzināt Dieva vārdu, viņš saņēma mulsinošu atbildi. Un tomēr tā izteica visu. Dievs sevi nosauca - „ES ESMU”.[6] Tas nozīmē, ka Dievs ir it viss absolūti pilnīgā, bezgalīgā veidā. Mēs meklējam vārdus un zinām, ka tie nav adekvāti. Jo ko gan mēs, kas varam nodzīvot līdz 80 vai 90 gadu vecumam, varētu zināt par mūžību? Ko gan mēs, kas esam ierobežoti savās prasmēs un iespējās, varētu zināt par to, ko nozīmē būt visvarenam? Ko gan laikā un telpā ierobežotas būtnes varētu zināt par bezgalīgo? Cilvēciskie vārdi un jēdzieni nemūžam nebūs pietiekami, cenšoties aprakstīt Dievu, taču tie mums palīdz kaut ar acu kaktiņu apjaust patiesību par to, kāds ir Dievs.
Citi vārdi tiek izmantoti, lai aprakstītu Dieva raksturu. Viņš ir pacietīgs un saprotošs. Dievs ir taisnīgs un objektīvs, bet tai pat laikā - pilns laipnības un žēlastības. Vienā vārdā sakot, viņš ir mīlestības Dievs. Vislabāk zināmais teksts visā Bībelē pasvītro dievišķā būtību: „Dievs ir mīlestība.”[7]
Savā ziņā tas viss šķiet ļoti vienkārši. Un tā tas patiešām ir, bet tai pat laikā šie jēdzieni nepārtraukti nodarbina prātu un var kalpot par tēmu nebeidzamām meditācijām, jo tiem ir milzīgs potenciāls. Jo (un šeit man atkal ir jācitē Bībele) „tik ļoti Dievs pasauli mīlējis" (mani, tevi, ikvienu), „ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu” (Jēzu Kristu) uz šo pasauli piepildīt kādu ļoti īpašu mērķi. Viņa Dēlam bija jākļūst par instrumentu, ar kura palīdzību jāatjauno attiecības starp mums un Dievu.[8] Paskatīsimies, ko tas viss nozīmē (un vai mūsu sākotnējam lielajam ticības solim var sekot nākošie soļi).
Kaut kas notika nepareizi. Cilvēki, ko Dievs tik rūpīgi bija radījis, krasi novērsās no Viņa. Viņi sadumpojās un bībeliskie apraksti mums vēsta, ka tā rezultātā tika ietekmēta visa pasaule. Parādījās slimības un nāve, sevi pieteica karš un nežēlība. Pamazām vēlēšanās un spēja sazināties ar dievišķo būtiski vājinājās. Kā tas viss notika? Pētiet Bībeli līdz mūža galam un prātojiet par to līdz bezspēkā nogāžaties no krēsla, bet jūs nekad nesapratīsiet, kas īsti notika. Tas mūsu cilvēciskajai izpratnei ir par daudz. Un tomēr mēs visapkārt sev redzam ļaunuma un netaisnības šausmīgo realitāti. Caur simboliem, ko izmantojuši vairāki Bībeles sarakstītāji, mēs varam uzzināt: lai arī cilvēcei ir jāuzņemas atbildība par to, kas notika nepareizi, iesaistīta bija arī pārcilvēciska dimensija – Ļaunums ar lielo burtu. Bībeles dotais apzīmējums pirmatnējam ļaunuma ierosinātājam ir Sātans.[9] Un ja tā ir taisnība, ka eksistē pārdabiska ļaunuma dimensija, tad ir pamats uzskatīt, ka arī šī nesalīdzināmi nepatīkamā stāvokļa risinājumam tāpat jānāk no pārdabiska avota. Pieredze jau pietiekoši parādījusi, ka cilvēce nespēj pati sevi aiz kurpju šņorēm izvilkt no globālu ciešanu un aplamas rīcības plūstošajām smiltīm.
Kristīgā vēsts savā būtībā pasaka to, ka ir dots risinājums (grieķu vārda „evaņģēlijs” tiešais tulkojums –„labās ziņas”). Jēzus Kristus, Dieva Dēls, pirms 2000 gadiem cilvēka izskatā nāca uz noteiktu vietu virs zemes, lai kļūtu par Risinājumu grēka problēmai. Viņš dzīvoja nekļūdīgu dzīvi un ar to aizkaitināja reliģisko un politisko iekārtu tik lielā mērā, ka tie meklēja veidu, kā Viņu iznīcināt. Galu galā Viņam tika izpildīts nāvessods pie krusta un Viņš mira. Viņa nāve, kā saka kristieši, nebija sods par to, ko Viņš pats būtu izdarījis. Tā kaut kādā veidā „izpirka” mūsu visu grēkus. Un labās ziņas turpinās. Pēc tam, kad Viņš tika guldīts kapā, trešajā dienā augšāmcēlās no nāves, un tad pēc četrdesmit dienām Viņš ‘pacēlās’ Debesīs. Bet labās ziņas turpinās tālāk. Pēc savas atgriešanās Debesīs Viņš nav pārtraucis savu darbu, bet turpina cieši iesaistīties cilvēku dzīvēs. Un Viņš uz šo zemi atgriezīsies vēlreiz. Kaut kad pavisam drīz. Viņa otrā atnākšana izraisīs revolucionāras pārmaiņas. Šī pasaule tiks pārveidota par nevainojamu pasauli, tādu, kurā dzīvos „izglābtie” ļaudis – tie, kuri bija izdarījuši apzinātu izvēli ticēt Dievam. Mūžība var sākties.
Protams, ja tā ir patiesība, tad patiešām ir pietiekams pamats cerēt.
Es ticu, ka tā ir patiesība. Tas viss ietverts tajā milzīgajā ticības solī, ko es aicinu jūs spert, ja jūs to jau neesat paguvuši izdarīt. Es nesagaidu, ka jūs tūdaļ pat aptversiet visus iepriekšējo divu rindkopu aspektus. Es teoloģiju esmu studējis vairāk nekā četrdesmit gadus un esmu Bībeli izlasījis daudz reižu, tāpat arī esmu izlasījis daudzus simtus teoloģisku grāmatu, bet man ir jāatzīst, ka vēl joprojām man pašam rodas daudz jautājumu par to, kā saprast zināmus šīs „labās vēsts” elementus. Mums ir jāapzinās, ka cilvēka leksikā pietrūkst vārdu, lai spētu pilnībā aprakstīt visus tos jēdzienus, ar kuriem saskaramies. Kad piemērojam Dievam tādus vārdus kā „persona”, „personība”, mēs to darām tādēļ, ka tie ir vienīgie mūsu rīcībā esošie vārdi Dieva raksturošanai. „Personība” ir pats mazākais, ko mēs varam teikt par Dievu. Dievs ir daudz vairāk par to, kādi esam mēs, tādēļ „Personība” (tikai daudz ideālākā un bezgalīgā veidā) ir pats mazākais, ko mēs varētu par Viņu pateikt. Ja mēs pasekojam Bībelē izmantotajai valodai un Jēzu saucam par Dieva Tēva Dēlu, mēs nedomājam par bioloģisku saikni vai dzimuma precizēšanu. Šie vārdi tiek lietoti, jo tie palīdz mums kaut nelielā mērā aptvert to attiecību tuvumu, kāds ir starp Dievības „locekļiem”.
Kad runājam par „debesīm”, mēs neesam pārliecināti, par ko tieši runājam. Vai tā ir vieta, kur Dievs „dzīvo”? Iespējams, tas ir pārāk vienkāršots uzskats, jo Dievs tiek raksturots arī kā Gars,[10] kurš atrodas it visur. (Es speciāli tik daudz vārdus lieku pēdiņās. Tās norāda, ka šie vārdi netiek izmantoti parastajā nozīmē, bet tiek lietoti cilvēka valodas ierobežoto iespēju dēļ, kad runa iet par dievišķā sfēru. Taču tas nenozīmē, ka tiem nav komunikatīvas vērtības. Tie patiešām palīdz mums iepazīt Dievu, lai varētu pret Viņu attiekties ar izpratni.)
Netrūkst vēsturisku liecību par to, ka Palestīnā kristietības ēras pirmajās desmitgadēs patiešām dzīvoja ievērojams jūdu rabīns vārdā Jēzus. Tomēr nav faktu, kas tieši apstiprinātu Bībelē izklāstīto viņa dzimšanas stāstu. Mēs uzzinām, ka jaunai sievietei, ko sauca Marija, iestājās grūtniecība bez intīmajām attiecībām ar vīrieti. Daudziem šī doma par „dzimšanu no jaunavas” liekas absurda un, jāatzīst, daudzi teoloģijas zinātnieki arī uzskata šo stāstu par svētulīgu mītu. Arī mani mulsina doma, kā varēja notikt kaut kas tik ārkārtējs, tomēr savukārt apmierina doma, ka mēs taču sagaidītu ko pilnīgi neordināru, ja runa ietu par dievišķā nolaišanos līdz cilvēciskā līmenim. Vai tas būtu pārāk daudz - sagaidīt kaut ko pilnīgi unikālu un neordināru, kad Dievs ir nolēmis nākt un dzīvot mūsu vidū apmēram trīsdesmit trīs gadus Jēzus Kristus personā?
Vēsturiskās liecības par faktu, ka šis Jēzus nomira un tad, pēc trīs dienām, atgriezās no nāves, ir lielākoties gadījuma rakstura, tomēr iespaidīgas. Parasti kustības ātri vien sairst, ja to līderi iet bojā. Ja Jēzus nāve romiešu inkvizitoru rokās būtu bijusi arī viņa dzīves stāsta beigas, tad Jēzus piekritēju nepietiktu ilgam laikam. Ilgākais - dažu gadu laikā viņi būtu izklīduši kur kurais. Bet acīmredzot notika kas pilnīgi negaidīts, kaut kas tāds, kas nedaudzo Jēzus sekotāju vadītāju grupiņai lika neļauties nomāktībai un pilnīgam izmisumam, bet radīja drosmes pilnu iesaistīšanos arvien augošā, starptautiski plaukstošā kustībā visas dzīves garumā. Pirmatnējās kristiešu draudzes apbrīnojamo izaugsmi nevar izskaidrot bez kāda pārdabiska notikuma iejaukšanās. Šis notikums ir Jēzus Kristus augšāmcelšanās. Cilvēki, kuri zināja par Viņa nāvi, redzēja neapgāžamus Viņa augšāmcelšanās pierādījumus, un no tā smēlās ticību un drosmi iziet pasaulē un sludināt vēsti par cerību.
Nākošajā nodaļā es detalizētāk runāšu par Jēzus nāves un atgriešanās dzīvē nozīmi, it īpaši par jautājumu – kāpēc Viņš mira. Uzskats, ko vēlos šeit pasvītrot, ir tāds, ka kristiešu cerība balstās uz neparastām lietām. Ja mēs varam uzticēties Bībeles „labajām ziņām” un varam ticēt, ka šīs lietas, lai cik dīvainas un brīnumainas arī nebūtu, ir patiesas, tad mūsu cerībai ir patiešām drošs pamats.
Ir svarīgi šo visu apvienot ar bībelisko skatījumu uz cilvēku. Kad mums tiek atgādināts, ka grēka fenomena dēļ mēs pašos pamatos esam kļuvuši nepareizi, šo ainu līdzsvaro daži Bībeles paziņojumi, liecinot, ka vīrieši un sievietes sākotnēji tika radīti statusa ziņā gandrīz līdzvērtīgi eņģeļiem,[11] un ka mēs tikām radīti „pēc Dieva tēla”.[12] Tas nenorāda, ka mēs ārēji līdzināmies Dievam, vai ka Dievam ir fizisks ķermenis, līdzīgs mūsu ķermeņiem. Mēs ļoti nopietni pazeminātu Dieva mūžīgo dabu, ja salīdzinātu viņu ar sevi fiziskā līmenī. Termins „Dieva tēls” drīzāk norāda uz spējām, kas (mūsu līmenī) zināmā mērā atgādina dažas no tām, kuras piemīt Dievam Viņa līmenī. Es domāju, tas ir saistīts ar to, ka Dievs kā Radītājs – Konstruktors mums ir piešķīris dāvanu būt radošiem, spējīgiem komunicēt un nodibināt mīlošas attiecības ar citiem.
Dažos Jaunās Derības fragmentos mēs sastopamies ar skaidru vēstījumu, ka piedevām mums visiem ir noteikti „talanti”. Nav tāda cilvēka, kuram nepiemistu itin neviens talants.[13] Bieži vien vērojama tendence atsevišķus cilvēkus uzskatīt par bezcerīgiem gadījumiem. Mēs sliecamies viņus norakstīt, jo nesaskatām to iespējas pilnveidoties. Mēs neredzam viņos īpašības, kas spētu atmaksāties, un padodamies. Tomēr tas nav veids, kā kristietība uzlūko cilvēkus. Ikvienā ir kaut kas pozitīvs, ikkatrā cilvēkā ir ielikts kaut kas no „Dieva tēla” un ikkatram ir kāda dāvana. Un ir vēl kas. Vienmēr pastāv potenciāla iespēja iegūt jaunas prasmes, turpināt savu izglītību un personisko izaugsmi. Tādēļ vienmēr pastāv cerība. Un nevienu cilvēcisku būtni nevajadzētu klasificēt kā bezcerīgu. Taču tas vēl nav viss. Ir lietas, ko mēs sevī nespējam izmainīt, it īpaši tas attiecas uz mūsu ārējo izskatu. Bet fundamentāla attieksmes maiņa, „ekstrēmas” uzvedības, perspektīvas un iekšējās motivācijas pārvērtības tomēr ir iespējamas. Ikvienam. Tā ir daļa no kristīgās cerības. Cilvēks var atrast vēlēšanos un iekšējo spēku, lai mainītu virzienu un no jauna sāktu visu no paša sākuma. Bībeles izmantotais termins šim procesam ir „atgriešanās”. Pareizais ceļš - ticība Dievam, sarunāšanās ar Dievu, personiskais lēmums mainīties. Meklēt tam spēku un būt neatlaidīgam. Dažiem tas var likties maz ticami, tomēr miljoniem cilvēku var liecināt, ka viņu dzīvēs kaut kādā veidā tas patiešām ir darbojies! Viņu dzīves virziens ir mainījies. No egocentriskām un bezjūtīgām būtnēm viņi ir transformējušies par laipniem un mīlošiem cilvēkiem. Atraduši spēku pārvarēt atkarības un nepatīkamus ieradumus. Viņiem vairs nav nepieciešamas nebeidzamas izpriecas, kas piepildītu laiku nedēļas nogalēs. Viņi gūst baudu un apmierinājumu mazajos dzīves priekos un ir atraduši mērķi savai dzīvei, lai gan agrāk domāja, ka tiem nav kā dēļ dzīvot.
Lūk, uz ko var cerēt cilvēki, kuriem piemīt ticība Dievam un viņa spēkam. Protams, atsevišķas lietas mēs spējam izmainīt arī ar sava gribasspēka palīdzību. Mēs Vecgada vakarā varam apsolīt, ka atmetīsim smēķēšanu vai uzsāksim nopietnu diētu. Un mums tas var arī izdoties. Tomēr izmaiņas, ko piedzīvojam, mainot savas dzīves virzienu, ir pilnīgi citādas. Bībeles valodā tās tiek sauktas par „jaunu sirdi” – te nav runa par tā orgāna aizvietošanu, kas fiziski sūknē asinis mūsu ķermenī, bet gan par iekšējās orientācijas atjaunotni, ko nevar aprakstīt ar cilvēciskiem vārdiem.
Šī cerība sniedzas daudz tālāk mūsu dzīvēs – ne tikai tagadnē un arī ne tikai tajos gadu desmitos, kas varbūt mūs vēl šķir no nāves. Jo par vienu lietu mēs varam būt absolūti pārliecināti: kādu dienu – agrāk vai vēlāk, bet neizbēgami - mūs paņems nāve. Tā var lēnām mums pielavīties vecumā vai arī notvert mūs daudz agrāk pilnīgi negaidīti, bet tā tomēr pienāks. Un ko tad? Vai pastāv cerība pēc nāves? Nu, iespējams, ne tā, kā vairākums to domā. Reinkarnācija ir kļuvusi par ļoti populāru uzskatu, un ne tikai starp hinduistiem. Tas ir uzskats, ka dzīve turpinās nepārtrauktā ciklā, ka pirms mūsu dzimšanas esam jau kaut kādā veidolā dzīvojuši, iespējams, kā dzīvnieki - vai kā cits cilvēks. Iespējams, mums pat paveiktos atklāt kādus savu iepriekšējo dzīvju aspektus. Un mēs turpinātu pārdzimt tādā vai citādā formā. Šādai cerībai nav pamatojuma ne Bībelē, ne praktiskajā pieredzē, un jāšaubās, vai to vispār var nosaukt par „cerību”.
Kristīgā ticība stingri balstās uz nesatricināmiem uzskatiem, ka cerība pastāv arī aiz kapa. Varbūt ir kādi ‘progresīvie’ vai ‘liberālie’ teologi, kuri labprātāk paliek neitrāli jautājumā par to, vai pēc nāves kaut kas ir iespējams. Nevienam nevajadzētu liegt šiem teologiem tiesības uz savu viedokli; savukārt viņiem nevajadzētu šo jautājumu sarežģīt, dēvējot savu viedokli par kristieša viedokli. Ja nebūs nelokāmas pārliecības, ka Kristus uzvarēja nāvi un dāvāja iespēju iegūt pilnvērtīgu dzīvību ikvienam, kurš ir gatavs to pieņemt, tad kristīgā vēsts izšķīdīs cilvēciskajās filozofijās. Izlasiet no Bībeles šos vārdus. Tiem ir tik liela nozīme, ka es tos citēšu: „Ja tad par Kristu sludina, ka Viņš ir augšāmcēlies no miroņiem, kā tad daži jūsu starpā saka, ka neesot miroņu augšāmcelšanās? Ja nav miroņu augšāmcelšanās, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Un, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība. Tad jau mēs būtu Dieva viltus liecinieki, jo mēs esam liecinājuši pret Dievu, ka Viņš Kristu ir uzmodinājis, bet Viņš to nebūtu uzmodinājis, ja jau nav miroņu augšāmcelšanās. Jo, ja mirušie netop uzmodināti, tad arī Kristus nav uzmodināts. Un, ja Kristus nav uzmodināts, tad veltīga ir jūsu ticība, tad jūs vēl esat savos grēkos. Tad arī tie ir pazuduši, kas Kristū aizmiguši. Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki.”[14]
Kā mums būtu jāuztver šī dzīve pēc nāves? Starp kristiešiem, kuri tic dzīvei pēc nāves, ir plaši izplatīta un dziļi iesakņojusies ideja, ka eksistē kaut kas neredzams un nemateriāls, saukts par „dvēseli” – kas ir implantēts mūsu ķermeņos un tiek atbrīvots tai mirklī, kad mēs izdvešam savu pēdējo elpu. Šis striktais nodalījums starp ķermeni un dvēseli pēdējā laikā ir zaudējis lielu daļu savu atbalstītāju kristiešu auditorijā, jo daudzi ir sākuši saprast, ka šī koncepcija vairāk balstīta uz grieķu filozofiju, bet ne uz Bībeles mācībām. Baznīcas vēstures students drīz vien atklās, ka daudzi viduslaiku un vēlāki pētnieki ļoti lielā mērā savus kristīgās ticības skaidrojumus balstīja uz tādu vīru kā Platona un Aristoteļa idejām. Platona filozofija par mūžīgo dvēseli, kas īslaicīgi iesprostota mirstīgā ķermenī, no kura tā tiek atbrīvota nāves brīdī, kļuva ļoti ietekmīga un daudzi kristiešu ticīgie atstāja novārtā jautājumu par to, vai šī ideja vispār ir pamatota Bībelē.
Bībeles skatījums uz cilvēka dabu ir holistisks: mēs esam kas vairāk kā tikai no ķīmiskiem elementiem veidoti fiziski ķermeņi. Mūsu spēja atsaukties dievišķajam, mūsu pieķeršanās, mūsu griba un mūsu reliģiskā pieredze nevar tikt reducēta līdz neiroloģiskiem vai bioloģiskiem procesiem, lai cik lielā mērā tie būtu iesaistīti. Mūsu identitāte ir kas vairāk par mūsu DNS, pat ja mēs apzināmies, ka mūsu DNS ir unikāls un padara ikvienu no mums atšķirīgu no visiem pārējiem. Kas tad notiek, kad cilvēks nomirst? Ja nav itin nekas nemirstīgs, kas tiek atbrīvots nāves brīdī? Kā gan jūsu nāve lai atšķirtos no jūsu kaķa vai suņa nāves?
Nāve ir un paliek noslēpums. Neviens mums nevar pastāstīt par to, ko piedzīvo savas zemes eksistences pašā pēdējā mirklī. Protams, ir cilvēki, kam ir pieredze, atrodoties uz „nāves sliekšņa”, un kas ziņo par atrašanos garā tunelī ar spožu gaismu tā galā un satikšanos ar Tēlu, kam mugurā spožas drēbes, ko viņi identificē kā eņģeli vai kā Jēzu Kristu. Daži apgalvo, ka ir redzējuši, kā atdalās no saviem ķermeņiem, kā ārsti pārliekušies pār viņiem drudžaini (un veiksmīgi) cenšas glābt viņu dzīvības. Taču pabūt uz „nāves sliekšņa” ir tikai tik un nekas vairāk. Cilvēki, kas to piedzīvojuši, nav pa īstam miruši, un šis tik tuvu nāvei atrašanās fenomens nevar tikt uzskatīts par pierādījumu tam, kas patiesībā notiek reālas nāves brīdī.
Zīmīgi ir tas, ka Bībele nesniedz skaidru nāves analīzi. Atkārtoti tiek izmantots vārds „miegs”, lai raksturotu šo pārejas fāzi starp dzīvi šeit un tagad un dzīvi mūžībā.[15] Acīmredzot šis vārds netiek lietots tā ikdienišķajā nozīmē, bet ir labākais pieejamais vārds, lai norādītu, ka nāve (a) ir periods, kurā cilvēks ir bezapziņas stāvoklī, un (b) tas ir stāvoklis, no kura mēs varam atgriezties apziņas stāvoklī. Nāves brīdī laika apziņa tiek zaudēta un mūsu uztverē nāves brīdis sakritīs ar to brīdi, kad atgriezīsimies dzīvē. Tas ir vienīgais, kas mums ir jāzina. Visas pārējās spekulācijas par „nāves dabu” ir veltīgas. Tomēr, mēs varam būt droši par atgriešanos apziņas stāvoklī jeb „augšāmcelšanos”, un šis elements ir vitāla kristieša cerības sastāvdaļa. It īpaši, tas norāda uz atšķirībām starp tiem, kuri tic, un tiem, kuri netic. „Mēs gribam, brāļi,” raksta viens no Bībeles autoriem, „lai jūs būtu skaidrībā par tiem, kas aizmiguši, un lai jūs nenodotos skumjām kā tie, kam nav cerības.”[16] Ievērojiet, kā šis paziņojums atsaucas uz nāvi – kā „miega” stāvokli. Tāpat pievērsiet uzmanību tam, ka nāve ir skumju avots. Tas ir tiesa - neatkarīgi no tā, vai jūs esat kristieši, vai nē. Tomēr ticīgā skumjām ir citāda daba, un tās nelīdzinās to cilvēku sērām, kam nav cerības. Lai kas arī nebūtu nāve, tā ir īslaicīga. Pēc šīs īsās un bieži vien nožēlojamās eksistēšanas uz zemes, ir dzīve.
Taču, kā tas tā var būt? Bērnībā es dzirdēju par „augšāmcelšanos” no nāves. Es reiz biju lielā Amsterdamas kapsētā, kurā bija apglabāti mani vecvecāki no tēva puses. Savā bērna iztēlē es iedomājos, kā smagie granīta bluķi lēnām tiek pavirzīti nost, atklājot pietiekami daudz vietas, pa kuru mans vectēvs un vecmamma varētu izkāpt no viņu kapa, lai gan man nevajadzēja daudz laika, lai saprastu, ka tikai nedaudzu cilvēku ķermeņi ir saglabājušies gandrīz neskarti cauri gadsimtiem, bet vairākums ķermeņu gadu gaitā noārdās. Un tad es sapratu, ka daži ķermeņi tiek sadedzināti līdz pat pelniem, un citus apēd plēsīgi zvēri. Šī apjausma satricināja manus uzskatus, kādus tos biju guvis no saviem vecākiem. Mani satrauca doma, ka mans mazais brālītis, kurš nomira 8 gadu vecumā, augšāmceltos kā bērns, bet tai pat laikā mani vecvecāki atgrieztos kā astoņdesmitgadnieki. Vēlāk es uzzināju, ka mūsu ķermeņa šūnas regulāri iet bojā un tās pastāvīgi tiek aizvietotas ar jaunām šūnām. Es vēl joprojām esmu tas pats cilvēks, kas biju pirms četrdesmit gadiem, bet visa tā materiālā substance, kas veidoja manu ķermeni pirms četrām desmitgadēm, ir gājusi bojā un izzudusi. Tātad, savā ziņā, es jau esmu pārdzīvojis nāvi!
Ir skaidrs, ka mūsu „augšāmcelšanās” nav atkarīga no mūsu pašreizējo fizisko ķermeņu saglabāšanas. Tā ir atkarīga no mūsu Radītāja Dieva spēka, kurš nosargās mūsu identitāti un radīs mūs no jauna noteiktā brīdī, dodot mums jaunu (ideālu) ķermeni, kam nekad nebūs nepieciešama plastiskā operācija. Man nav ne jausmas, kā Viņš to paveiks. Bet to cilvēku, kuru identitāte ir tikusi saglabāta dievišķajā atmiņā, no jauna radīšana nesagādās vairāk problēmu par tām, ar kādām bija jāsastopas visa šobrīd dzīvojošā radīšanas procesā. Mūsu cerība nebalstās uz kaut ko tādu, ko mēs varam apstiprināt ar savu intelektu vai maņām, bet tā tiek pilnībā attaisnota brīdī, kad mēs speram savu milzīgo ticības soli un uzdrošināmies pieņemt Bībeles sniegto informāciju kā patiesības avotu.
Kad mēs tiksim piecelti no nāves mūžīgai dzīvei, sastapsimies kā ar nepārtrauktību, tā arī ar pārtrauktību (kontinuitāti un diskontinuitāti). Mums tiks atgriezta mūsu pagātne, bet ar fundamentālām izmaiņām un neatgriezeniskiem uzlabojumiem. Kaut kādā veidā Dievs savā Debesu datorā saglabā visu informāciju, kas mūs ikvienu padara par to unikālo būtni, kādas mēs esam. Augšāmceltais cilvēks nesastāv no tām pašām molekulām vai šūnām, kas veidoja viņa ķermeni dzīves laikā pirms nāves. Tas nav obligāts priekšnosacījums, lai garantētu, ka cilvēks ir tā pati unikālā būtne kā pirms, tā arī pēc nāves. Ja mēs iekāpjam upē divas dienas pēc kārtas, mēs nesaskaramies ar to pašu ūdeni, bet mēs iekāpjam tai pašā upē. Iestāde var pārcelties no vienas fiziskas atrašanās vietas uz citu un var nolīgt pilnīgi citus darbiniekus, tomēr tā būs tā pati iestāde. Mūsu augšāmcelšanās no nāves ir kas līdzīgs. Mūsu jaunie „pārveidotie” ķermeņi būs pavisam citādi nekā mūsu pašreizējie, tomēr mēs tik un tā paliksim tās pašas unikālās būtnes ar mūsu atmiņām, atpazīstamo identitāti un personību. Man ārkārtīgi patīk veids, kā adventistu teologs Džeks Provonša izsaka šo iedrošinošo labo ziņu aspektu: „Bībeles vēsts saka, ka es patiešām eksistēju. Pat nāvē es turpinu eksistēt Dieva prātā. ... Viņš nodrošina nepārtrauktību starp tagadni un nākotni. Viņš, kurš saskaita ikvienu matu uz jūsu galvas (kā Jēzus metaforā), saglabā (mūsu metaforā) ziņas par visu komplekso psiho-neiroloģisko ķīmiju, DNS un visu, kas ar to saistās - atmiņām, personību, raksturu un uzvedības īpatnībām – it visu, kas palīdz izveidot ikkatru vērtīgo individuālo personu. Viņš atceras un no jauna rada to visu noteiktā brīdī – pie augšāmcelšanas.”[17]
Mums nav jāuzdod zinātniski jautājumi, piemēram, kur paliek visas mūsu tagadējās ķermeņa molekulas. Svarīga ir mana identitāte un paliekošā manas dzīves un likteņa nozīme! „Dievs mīl kaut ko vairāk nekā tikai molekulas, kurām gadījies būt par mana ķermeņa daļu manas nāves brīdī,” saka Vilhelms Broinings, metodistu teologs. „Viņš mīl ķermeni, uz kura var redzēt tā nesto nastu spiestās zīmes, un tā svētceļojuma nebeidzamās ilgas, kas viņa svētceļojuma laikā atstājušas savas pēdas pasaulē, kas šo pēdu dēļ kļuvusi daudz cilvēcīgāka. ... Ķermeņa augšāmcelšanās nozīmē, ka Dievs savas mīlestības dēļ nav pieļāvis, ka kaut kas tiktu pazaudēts. Viņš ir salasījis visus sapņus, un ne smaids nav pazudis nepamanīts. Ķermeņa augšāmcelšanās nozīmē, ka cilvēks ne tikai no jauna atklās savu pēdējo mirkli, bet arī visu savu vēsturi.”[18]
Kaut kādā veidā Jēzus uzvara pār nāvi ir padarījusi iespējamu arī mūsu uzvaru pār nāvi. „Dievs ir To Kungu uzmodinājis, un Viņš uzmodinās arī mūs ar Savu spēku.”[19] Mums nav dots saprast itin visu, ko ietver sevī šis pārsteidzošais fakts. Taču apustulis Jānis norāda mums pareizo virzienu. „Mīļie,” viņš saka, „tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam [Kristum] līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir.”[20]
Kristus, kurš augšāmcēlās no mirušiem, bija tā pati persona, kas dažas dienas agrāk nomira pie krusta. Viņš piecēlās ar jau „pārveidotu” ķermeni, kas vairs nebija pakļauts dabas likumiem tā, kā tas ir ar mūsu pašreizējiem mirstīgajiem ķermeņiem, bet kam tik un tā piemita tā pati „cilvēciskā forma”, kā pirms nāves un augšāmcelšanās.[21] Viņš bija tā pati Persona, atpazīstams pēc ārējā izskata, balss un žestiem. Tas mums dod pamatotu iemeslu secināt, ka mūsu „pārveidotajos ķermeņos” mūs tāpat varēs atpazīt tie, kurus mēs esam pazinuši šai dzīvē, un ar kuriem kopā turpināsim priecāties par dzīvi mūžībā.
Atainojot cerību, kas dota ticīgajam, Bībele neaprobežojas tikai ar cerību indivīdam. Ir cerība arī visai pasaulei. Divējādā nozīmē: cerība šobrīd – globālas bezcerības laikā - un cerība uz citu pasauli, kam vēl tikai jānāk. Ticība Dievam, kurš kontrolē it visu, par spīti iespaidam, ka viss notiek gluži pretēji, ļauj mums iegūt cerību pat šajā pasaulē. Ticība atver mums acis, lai mēs ieraudzītu ko vairāk par haosu kara plosītās valstīs Āfrikā un nežēlību Tuvajos Austrumos. Tā liek mums saskatīt ko vairāk par etnisko naidu, reliģisko fanātismu un globālo alkatību, vairāk par nabadzību un badu. Un tuvāk mājām tā ļauj mums ieraudzīt ne tikai izpriecas meklējošu patērētāju kultūru, alkatīgu materiālismu, seklu egoismu un liekulību. Tā arīdzan liek mums apzināties to skaistumu un labestību, kas šai pasaulē vēl joprojām atklājas neierobežotā daudzumā – daudzu lielisku vīru un sievu pazemīgajā kalpošanā un tajā mīlestībā un laipnībā, kas motivē daudzus cilvēkus dažādos zemes nostūros. Ticība vienmēr mūs mudinās uz tām pozitīvajām lietām, kas var notikt pat lielāko ciešanu un traģēdiju brīžos; uz tiem iedvesmojošajiem pašaizliedzības un pazemīguma piemēriem, kas sastopami varmācības un pagrimuma pilnā vidē. Ticība nekad neraugās uz pasauli bez cerības.
Taču ticība ir arī reālistiska. Kad mēs lasām Bībeli un cenšamies atklāt, kāda būs nākotne, mēs redzam, ka tā bieži vien atsaucas uz šīs pasaules galu un jaunu sākumu. Par spīti visām tām brīnišķīgajām lietām, ko mēs caur ticību saskatām, un cerību, ko tā sniedz attiecībā uz šo pasauli, tā arīdzan brīdina mūs par faktu, ka ilgtermiņā šo pasauli vairs nav iespējams izglābt. Postmodernisms nežēlīgi, bet pamatoti ir sagrāvis mītu par nepārtrauktu progresu. Pirmais Pasaules karš, Krievijas revolūcija, trīsdesmito gadu Lielā depresija, Otrais Pasaules karš, „aukstais karš”, Koreja un Vjetnama, Līča karš un militārie konflikti bijušajā Dienvidslāvijā, karš Irākā, nebeidzamās problēmas jaunattīstības valstīs, atkārtojošās enerģijas krīzes, kā arī lēnām, bet noteikti bojā ejošā apkārtējā vide lielā mērā izpostīja iepriekšējo paaudžu loloto optimismu. Zemapziņā mēs pastāvīgi baidāmies par to, ka cilvēce var pati sevi iznīcināt, ka pārāk maz ir darīts un ir jau par vēlu, lai atrisinātu cilvēces gigantiskās problēmas.
Einšteina slavenā līdzstrādnieka Augusta Pikāra dēls Žaks Pikārs – pats būdams prominents zinātnieks, reiz kādā intervijā izteicās: „Es nākotnē saskatu tikai un vienīgi cilvēces pašnāvību.”[22] Žans Pols Sartrs mums ieteica vērīgi palūkoties pašiem uz sevi un sev pavaicāt, vai mēs spējam paciest to, ko redzam. Rūpīgi papētot sevi pašus, mēs varam ieraudzīt progresējošu dehumanizāciju, mūsu cilvēcības „striptīzu”.[23]
Par laimi, mūsu cerība sniedzas tālāk par pasauli, kāda tā ir šobrīd. Mēs jau citējām šos vārdus: „Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki.”[24] Viņa atnākšana bija paredzēta jau ilgu laiku pirms Kristus nāca uz šo zemi. Attaisnojot šos apsolījumus, Viņš patiešām atnāca. Dažādi solījumi paredz arī Viņa otro atnākšanu. Viņš pats tā teica: „Es nākšu atkal!”[25] Šis solījums ir atkārtots arī pēdējā Bībeles lappusē: „Tiešām, Es nāku drīz.”[26] Lūk, šī ir tā cerība, kas vieno visus kristiešu ticīgos. Tā ir – un es atkal citēšu Bībeli – „gaidīdami svētlaimību, uz kuru ceram, un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu”.[27] Atnākot Viņam, šī pasaule sagaidīs savu lielo finālu. Vārdi nespēj pilnībā izteikt labās ziņas: „pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi” un to aizstās „jaunas debesis un jauna zeme”.[28]
Ja jūsu ziņkāre ir pamodusies, paņemiet savu Bībeli un izlasiet par to, ko mums ir sagatavojis Dievs. Un sameklējiet labas grāmatas, kas palīdzēs jums dziļāk izprast, ko nozīmē jūsu lasītais. Taču pat tad daudzas lietas paliks noslēpumā – vismaz pagaidām. Kādi mēs būsim? Un kāda būs „jaunā” pasaule? Lai gan Jānis – viens no Kristus pirmajiem mācekļiem – mums saka, ka, no vienas puses, mēs būsim līdzīgi Kristum, viņš turpat tālāk piebilst, ka „vēl nav atklājies, kas mēs būsim”.[29]
Bībeles pēdējās nodaļās mēs atrodam īpaši daudz informācijas par „jauno pasauli”. Daudz kas no tā rakstīts valodā, kas piesātināta dažādiem simboliem. Patiesībā, ir vieglāk saprast, kuras lietas vairs nebūs daļa no mūsu nākotnes pieredzes, nekā saprast, kuras būs. Dievs „nožāvēs visas asaras no viņu [mūsu] acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs.”[30] Šie vārdi gadsimtu gaitā ir turpinājuši sniegt mierinājumu, un tie iedrošina arī mūs šodien. Nebūs vairs nāves! Vairs nebūs ķermeņu, kas lēnām noārdās, nebūs sirdstrieku, nebūs poliomielīta, nebūs malārijas, AIDS, nebūs vēža, pat ne klepus vai gripas. Vairs nekādu skumju, atvadu un vilšanās!
Un labās ziņas vēl nav izsīkušas. „Bet bailīgajiem, neticīgajiem, apgānītājiem, slepkavām, netikļiem, burvjiem, elku kalpiem un visiem melkuļiem,” tur vietas nebūs.[31] Vienkārši mēģiniet iedomāties, ko tas nozīmē: nav vairs negodīguma, nav vairs cilvēku, kam nevari uzticēties, nav vairs asinsgrēka un viltus, vairs nav atkarību, nav okultu rituālu, nav cilvēku, kuri redz tikai paši sevi. Visas tās lietas, kas mūs šodienas pasaulē biedē, brīnumainā kārtā ir pazudušas. Nav vairs kara instrumentu: atombumbu, masu iznīcināšanas ieroču; ozona slānī nav caurumu; apkārtējā vide nav piesārņota; vairs nerada draudus tuksnesis un cunami; nav Talibu kaujinieku vai Al Qaeda; nav nepieciešams politiskais patvērums; nav bada; nav bezpajumtnieku. It viss, kas spēj apdraudēt mūsu laimi jebkādā veidā, ir izskausts. Cilvēces nākotne ir droša. To visu ietver kristiešu cerība.
Vai tas izklausās pārāk labi, lai būtu patiesība? Tā būtu, ja nebūtu Dieva, kurš reiz mūs radīja un nu turpina par mums rūpēties. Jāatzīst, ka nav citu tiešu pierādījumu, kā tikai dziļā pārliecība, kādu radījis mūsu spertais ticības solis! Taču šādiem uzskatiem ir lieliska jēga un tie ir patiešām „attaisnojami” jeb pamatoti tiklīdz mēs pieņemam Dieva realitāti un esam labprātīgi ieklausīties Viņa teiktajā.
[1] 1. Korintiešiem 13:13.
[2] Lūkasa 21:26.
[3] 1. Tesaloniķiešiem 4:13.
[4] Rudolph W. Giuliani, Ken Kurson, Leadership, London: TimeWarner, 2002. 155.lpp.
[5] Romiešiem 8:24.
[6] 2. Mozus 3:14.
[7] 1 Jāņa 4:18.
[8] Jāņa 3:16.
[9] Skat. piemēram, Atklāsmes 12:7 un turpmāk, kur iet runa par ‘karu debesīs’, kurš ievadīs traģēdiju uz zemes. Divi citi ļoti simboliski fragmenti tāpat norāda, ka iesaistīts bija kas vairāk, kā tikai cilvēciskā dimensija – Jesajas 14:12-15; Eciķeļa 28:11-19.
[10] Jāņa 4:24.
[11] Ebrejiem 2:7.
[12] 1. Mozus 1:27.
[13] Mateja 25:14-30; Lūkasa 19:12-27.
[14] 1. Korintiešiem 15:12-19.
[15] 5. Mozus 31:16; 1. Ķēniņu 2:10; Ījaba 14:12; Daniela 12:2; Mateja 9:24; 27:51, 52; Jāņa 11:11; Apustuļu darbi 7:60; 1. Korintiešiem 15:18, 51; 1. Tesaloniķiešiem 4:13.
[16] 1. Tesaloniķiešiem 4:13.
[17] Jack Provonsha, Dood: zinj of niet-zijn (Uitgeverij Veritas: Alphen aan den Rijn, 1983. 70.lpp.
[18] Hans Küng Eeuwig Leven, citāts grāmatā; Hilversum: Gool en Sticht, 1983. 128.lpp.
[19] 1. Korintiešiem 6:14.
[20] 1. Jāņa 3:2.
[21] Filipiešiem 2:7.
[22] Intervija Time, 1967. gada 24. novembrī.
[23] Os Guiness, The Dust of Death, citāts grāmatā; Leicester: InterVarsity Press, 1973. 13. lpp.
[24] 1. Korintiešiem 15:19.
[25] Jāņa 14:3.
[26] Atklāsmes 22:20.
[27] Titam 2:13.
[28] Atklāsmes 21:1.
[29] 1. Jāņa 3:2.
[30] Atklāsmes 21:4.
[31] Atklāsmes 21:8.
