Ļaujiet man iesākt šo nodaļu, atgādinot ievadā teikto. ‘Ļaunuma’ eksistence vienmēr ir bijusi tā problēma, kas daudziem likusi atteikties no kristīgās ticības. Jo kā gan pasaulē, kurā ir mīlošs Dievs, kurš raksturots kā visspēcīgs, tiek pieļautas tās briesmīgās lietas, kas notiek mums apkārt? Šis ir īpaši grūts jautājums postmoderniem cilvēkiem, kuri iemācījušies neuzticēties nevienam no tiem „lielajiem stāstiem”, kas cenšas izskaidrot ļaunuma realitāti. Taču, lai cik grūti tas nebūtu, mums ar to ir jātiek skaidrībā.
Šajā nodaļā mēs sastapsimies ar diviem kristīgās ticības jautājumiem, kurus vislabāk var raksturot kā „mistērijas”, jo mēs redzēsim, ka - lai arī ko mēs teiktu par šiem noslēpumiem, cīnoties izprast ar tiem saistītos visāda veida jautājumus, mēs neiegūsim pilnīgi viennozīmīgas un apmierinošas atbildes visos to aspektos. Bet par spīti faktam, ka mums paliks daudzi neatbildēti un neatbildami jautājumi, mēs tāpat šīs mūsu izpētes ceļojuma fāzes laikā izdarīsim pārsteidzošus atklājumus, kas, savukārt, iekļausies arvien stiprākajā „attaisnojamo” jeb pamatoto uzskatu tīklā. Es domāju, ka šie turpmākie atklājumi pavisam noteikti veidos jēgpilnu saskaņu ar iepriekšējās nodaļās izdarītajiem secinājumiem. Es jums lūdzu to visu uztvert ar visatvērtāko prāta stāvokli, kādu vien jūs spējat ieņemt – no vienas puses „grēka un ļaunuma noslēpumu”, bet no otras puses, „dievišķās žēlastības noslēpumu”.
„Grēks” (vai viens no tā daudzajiem sinonīmiem) ir atslēgas vārds lielākajā daļā reliģiju. Mēs to jau vairākas reizes esam pieminējuši, gan necenšoties šo terminu definēt. Mēs to darīsim šajā nodaļā. Darbība, kas pretēja dievu vai Allaha, vai kristiešu Dieva gribai, tiek dēvēta par „grēku”. Darīt to, ko īpaši aizliegusi dievība, ir grēks, tomēr lielākajai daļai postmoderno cilvēku šis termins zaudējis savu jēgu. Viņi saka: „Mums, iespējams, piemīt kādas rakstura nepilnības un daudz rūpīgāk vajadzētu piestrādāt pie kādiem no mūsu personības aspektiem, kā arī jāpielabo veids, kā mēs attiecamies pret problēmām vai citiem cilvēkiem, bet, pamatā - šīs nepilnības novērst – tas ir mūsu spēkos. Iespējams, cilvēkiem nākas ciest no nelaimīgu apstākļu sekām, kuras radušās tāpēc, ka viņi ir bijuši spiesti uzaugt nožēlojamā vidē un ir tikuši pakļauti negatīvai ietekmei, taču tas nenozīmē, ka viņi tūlīt pat jāklasificē kā „slikti” vai „grēcīgi” cilvēki.”
Lai cik līdzjūtīgi tas neizklausītos, šāds arguments neiztur kritiku. Ikdienas dzīves skaudrā realitāte stāsta citādu stāstu. Nevar noliegt faktu, ka, neskatoties uz apkārt esošo cilvēku lielo laipnību un godīgumu, mēs tomēr sastopamies ar pietiekami lielu egoisma, alkatības, nežēlības un korupcijas devu. Par nelaimi, viss šis sliktais, ko mēs redzam, ir vairāk nekā tikai virspusēji defekti, kurus cilvēki zināmā laika posmā spēj sevī novērst. Un mums arī jāatzīst, ka pasaulē ir cilvēki, kurus nevar raksturot citādi kā absolūti ļaunus. Nav grūti nosaukt piemērus. Gandrīz automātiski prātā nāk vācu fīrers Ādolfs Hitlers, ļaunais prāts, kas stāvēja aiz holokausta – iespējams, lielākā jebkad izdarītā nozieguma. Un Pols Pots, ļaunais ģēnijs, kas stāvēja aiz Sarkanajiem khmeriem un to slaktiņiem Kambodžā 1970-tajos. Taču ir vēl daudz vairāk ļaunu vīriešu (un dažas sievietes), kas spīdzināja un nogalināja, lai remdētu savu varaskāri un nodrošinātos pret jebkādu savu pozīciju apdraudējumu, iznīcinot to, pirms tas spējis radīt jebkādus reālus draudus. Vien padomājiet par tādiem cilvēkiem, kā Ugandas Idi-Amins, kurš valdīja pār valsti ar asiņainu dūri no 1971. līdz 1979. gadam, un par pašiecelto imperatoru Žanu Bedelu Bokasu Centrālāfrikas Republikā (1966-1979), kurš pazīstams ar to, ka dzēra savu ienaidnieku asinis un labprāt ēda cilvēka gaļu. Padomājiet arī par diviem nesenajiem personificētā ļaunuma piemēriem: Irākas Sadams Huseins un 11. septembra terora akta iniciators Osama bin Ladens.
Ir vēl daudz citu ļaunu cilvēku, kas uz dažām nedēļām nonākuši laikrakstu virsrakstos un pēc tam pazuduši no sabiedrības redzesloka, ziņām sakoncentrējoties uz citiem brutalitātes piemēriem. Vecākā paaudze atceras Čārlzu Mensonu un viņa destruktīvo kultu, kas bija atbildīgs vismaz par astoņām šaušalīgām slepkavībām pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Es labi atceros ziņojumus par Čikāgas sērijveida slepkavu Džefriju Dameru (1960-1994), jo dzīvoju Savienotajās Valstīs laikā, kad viņu katru dienu pieminēja ziņās. Viņš nogalināja vismaz septiņpadsmit vīriešu un atzinās, ka ir arī apēdis viņu ķermeņu daļas. Tāpat var atcerēties visienīstāko sievieti Anglijā – Miru Hindliju – kura kopā ar savu mīļāko nogalināja trīs bērnus. Un tā šis saraksts varētu turpināties.
Jā, dažu cilvēku ļaunos darbus patiešām nevar raksturot tikai kā „trūkumus”, „nepareizus lēmumus” vai „rakstura nepilnības”. Pat vārds „ļauns” šķiet pārāk pozitīvs viņu šausmīgo darbu raksturošanai.
Papildus personiskajam „grēkam” un ļaunumam indivīdos, pastāv arī tāda pasaulē sastopamo nepareizību dimensija, kuru nevar piestiprināt kādiem konkrētiem cilvēkiem, bet kam ir korporatīva daba (lai gan tā arī ir un paliek rezultāts neskaitāmu ļaužu aizsāktajam, ko viņi apzināti vai neapzināti turpina veicināt un atbalstīt). Pasaulē pastāvošā nevienlīdzība starp bagātajiem un nabadzīgajiem, endēmiska netaisnība daudzās sabiedrībās, dažās jaunattīstības valstīs un lielajās rietumu biznesa korporācijās plaši izplatītā korupcija, krāpšana vēlēšanās un apzinātā apkārtējās dabas iznīcināšana – tie visi ir nepārprotami korporatīvā ļaunuma piemēri.
Korporatīvais ļaunums var pieņemt vēl neglītāku seju, kad pilsoņu un reģionālo karu laikā karotāji laupa un bez žēlastības izvaro sievietes un bērnus. Korporatīvais ļaunums manifestējās kauju laukos Pirmā pasaules kara laikā no 1914. līdz 1918. gadam, kuru daudzi jau ir aizmirsuši, bet kurš izvērtās par vienu no vislielākajām un visbrutālākajām traģēdijām cilvēces vēsturē. Korporatīvais ļaunums izpaudās nāvējošajos kodolieroču sprādzienos Hirosimā un Nagasaki, nerimstošajos bumbvedēju uzlidojumos Vācijas pilsētām, ko Otrā pasaules kara laikā veica sabiedroto bruņotie spēki, kā arī tajā, ko vācu gaisa spēku dēļ bija spiestas pārdzīvot Londona un Roterdama; un arī tādas attālās vietās kā Koreja, Vjetnama, Sudāna un Irāka.
Vai vēl jābrīnās, kādēļ cilvēki novēršas no ticības Dievam? „Kā gan mēs lai ticam Dieva labestībai un mīlestībai,” viņi saka, „kurš „sēž uz sava troņa augstu padebešos”, bet nespēj izmantot savas it kā neierobežotās spējas, lai novērstu vai vismaz aizkavētu visu šo personisko un korporatīvo ļaunumu?” Un vēl nemaz nav pieminētas visas pārējās lietas, kas liek cilvēkiem prātot, kur tad ir šis mīlošais Dievs, kad uzbrūk traģēdija – kad sieva un māte mirst no krūts vēža 45 gadu vecumā; kad bērnu nogalina piedzēries šoferis; kad tūkstošiem cilvēku noslīkst plūdos Bangladešā; kad tik daudziem cilvēkiem nākas piedzīvot, kā visu tiem piederošo aizslauka viesuļvētra? Un šis saraksts tā var turpināties gandrīz bezgalīgi.
Šie jautājumi nav tikko radušies. Cauri laikiem cilvēki ir jautājuši: kāpēc? Un tomēr - mūsu laikā šādi jautājumi tiek uzdoti arvien intensīvāk. Postmoderniem cilvēkiem ierastās atbildes vairs neder. Dzīve ir uzkrītoši netaisna pret tik daudziem. Kā tas sader kopā ar Dievu, kuram jābūt taisnam un ideālam, un kuru kristieši pasludina kā mīlestības Dievu?
Es neizlikšos, ka man būtu pilnīga atbilde, kas nekavējoties un pilnībā apspiestu protesta un neizpratnes saucienus, vienā mirklī nojauktu šo dziļi izjusto neuzticību tādam Dievam. Jo galu galā cilvēciskā izteiksme nespēj sniegt apmierinošu skaidrojumu grēka un ļaunuma eksistencei. Nav izskaidrojuma faktam, kā Universā, kas radīts pēc tik perfekta plāna, viss tik lielā mērā varēja saiet grīstē. Vai ideālais Dievs (un tādam Viņam būtu jābūt, ja mēs Viņu varam saukt par Dievu) bija pieļāvis fundamentālu kļūdu savā radīšanas plānā? Vai kāds vai kaut kas sameta sprunguļus ceļā? Bībele atsaucas uz Sātanu un ‘ļaunajiem eņģeļiem’, kuri zaudēja savu sākotnējo pilnības stāvokli. Bet kā tad tā? Kā tas varēja notikt? Uz šiem degošajiem jautājumiem sniegt drošu atbildi nav iespējams. Ļaunuma izcelšanās paliks noslēpums.[1]
Bet, lai arī cik noslēpumaina paliktu ļaunuma izcelšanās, tā realitāte ir nenoliedzama un universāla. Nav tāda cilvēka, kuru tas nebūtu ietekmējis. „Nav neviena taisna, it neviena,” citējot psalmus, paziņo apustulis Pāvils, rakstot draudzei Romā.[2] „Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.”[3] Ikviens cilvēks savā ziņā ir līdzatbildīgs par ļaunuma eksistenci savā paša dzīvē un pasaulē. Taču ir vēl kas vairāk. Katru reizi, kad cilvēki izdara kaut ko sliktu, aiz tā visa stāv kāds spēks vai vara, kas viņus iedrošina šo slikto darbu paveikt. Šis spēks tiek nosaukts par „slepkavu no iesākuma”, kurš sāka kosmisko karu pret Dievu, kā mēs to redzējām iepriekšējā nodaļā. Tāpēc, savā ziņā, ļaunums raksturojams gan kā pārcilvēcisks, gan - zemcilvēcisks. Tas ir zemcilvēcisks tādēļ, ka iznīcina pilnīgo cilvēka potenciālu, kādu savām radībām paredzēja Dievs. Un tas ir pārcilvēcisks tādā nozīmē, ka cilvēks kļuvis dalībnieks kosmiskajā cīņā, kura ietver draudīgus spēkus, kādiem cilvēks ar savu ierobežoto dabisko spēku nevar pretoties.[4] Patiešām - tas viss daudzējādā ziņā paliek „noslēpums”, bet šis fakts to nepadara par mazāk briesmīgu realitāti.
„Ļaunuma noslēpumu” vairāk nekā atsver kāda cita mistērija – „žēlastības noslēpums”. Tā pieder kristiešu „labo ziņu” kodolam – vēsts, ka Dievs kaut kādā veidā ir parūpējies par ļaunumu Universā, un ka Viņš to ir paveicis ar Jēzus Kristus starpniecību. Lielākā šīs nodaļas daļa būs saistīta ar šo notikumu un tā nozīmi. Es nenoliegšu, ka tam būs nepieciešams spert vēl vienu diezgan pamatīgu ticības soli - pieņemt, ka viens vienīgs notikums, kurš norisinājās Tuvajos Austrumos pirms gandrīz diviem tūkstošiem gadu, ir sniedzis risinājumu ļaunuma, bezjēdzīgu ciešanu, nāves un sabrukuma problēmai. Bet, tiklīdz jūs uzdrošināties spert šo ticības soli, tas viss sader kopā un iegūst varenu jēgu. Un vēlreiz – tas nenozīmē, ka mēs atradīsim racionālu izskaidrojumu ikvienam aspektam Dieva paveiktajā caur viņa ‘Dēlu’ Jēzu Kristu. Un tomēr - „netaisnības noslēpums” aci pret aci sastopas ar „dievbijības noslēpumu”.[5] Čārlzs Skrivens savā „teoloģijas ābecē”, kuru patiešām ir vērts izlasīt, pasaka ļoti skaidri: „Te, protams, ir lielais noslēpums. Tieši kāpēc šī nāve bija tik svarīga, vai tieši kā tā iedarbojās, ir jautājums, kuru izskaidrot neuzņemas pat neviens no Jaunās Derības rakstniekiem. Kādā veidā darbojās krusts, gan viņiem, gan mums ir mīkla. Bet pie krusta paveiktais – fakts, ka nāve ir ievadījusi pasauli jauna veida attiecībās ar dievišķo – tas gan ir viennozīmīgi skaidrs.”[6]
Tad viņš piebilst: „Stāsts par to, kā Dievs sakāva ienaidnieku, protams, ir visbrīnišķīgākais paradokss, ar kādu jums jebkad nāksies sastapties. Jo Viņš nevienu nepātagoja, neuzsāka partizānu kaujas un neizteica biedējošus draudus. Tā vietā Viņš ienaidnieku uzveica ar padevības aktu, nomirstot pie krusta. Pirmo ticīgo liecības vēsta, ka Jēzus, Dieva Dēls, „mūs ar Savām asinīm atsvabinājis no mūsu grēkiem.” (Atklāsmes 1:5)[7]
Taču mēs steidzamies pa priekšu šim stāstam. Vispirms mums ir jāpārrunā divi svarīgi jēdzieni, lai mēs varētu sagatavot ceļu mūsu tālākajiem noslēpumainās grēku izpirkšanas Patiesības (jo tieši tāda tā ir) pētījumiem. To Dievs sniedza brīdī, kad Viņš izveidoja tiltu pāri tam bezdibenim, kādu starp Viņu un mums bija radījis „ļaunuma noslēpums”.
Grēks un vaina: par ko īsti mēs runājam?
Pirms dodamies tālāk, grēka jēdziens ir jādefinē daudz precīzāk. Kādu nozīmi šim vārdam, kurš tiek izmantots tik plaši, bieži vien tik vieglprātīgi, sniedz Bībele? Vai ir kāda noteikta norma, kura mums pasaka, kura darbība ir uzskatāma par grēku, bet kura nē? Vai arī tas ir pilnībā subjektīvs jautājums, kas atkarīgs no paražām un tradīcijām, nevis no objektīviem standartiem? Šai vietā postmodernisma gars un Bībeles vēsts krasi atšķiras. Postmoderniem cilvēkiem problēmas sagādā absolūta patiesība un absolūtas morāles normas. Un daudzi kristieši piekritīs daļai no viņu kritikas: pagātnē ļoti daudzas lietas priesteri un mācītāji sauca par „grēku”, lai gan tam nebija Rakstos sniegta reāla pamata, un runas par „grēku” bieži vien ir tikušas izmantotas, vai drīzāk ļaunprātīgi izmantotas, lai kontrolētu un manipulētu ar cilvēkiem.
Taču, ja mēs pieņemam, ka eksistē Dievs, kurš mūs radījis un ir ieinteresēts mūsos, tad ir pamats uzskatīt, ka mums ar Viņu būtu jāveido tādas attiecības, kādas būtu pieņemamas Viņam, un kas sniegtu patiesu laimi mums. Skatoties no tādas perspektīvas, mēs saprotam pravieša Jesajas vārdus, kad viņš gribēja mainīt to cilvēku domāšanas virzienu, kuriem bija aicināts sludināt: „Bet jūsu pārkāpumi [sinonīms „grēkiem”] jūs attālina no jūsu Dieva, un jūsu grēki apslēpj Viņa vaigu no jums.”[8]
Grēks savā būtībā ir viss, kas cilvēkus nošķir no Dieva. Vai arī, citējot kādu citu Bībeles frāzi, „Bet viss, kas nenāk no ticības, ir grēks.”[9]
Šis ir labs atskaites punkts. Tomēr, kā lai mēs to izskaidrojam saprotamāk? Kas ir dažas no tām lietām, kuras starp mums un mūsu Radītāju izveidojušas barjeru? Ja jautājam detaļas, tad Tuvajos Austrumos jebkurš parasts cilvēks spēj nosaukt septiņus „nāves grēkus”, kuri tiek uzskatīti par galvenajiem cilvēku no Dieva atsvešinošiem netikumiem: lepnība, skaudība, rijība, iekāre, dusmas, alkatība un slinkums. Šo sarakstu būtu vērts pārdomāt arī šodien. Bet sarakstu veidošanai parasti ir pamatīgi trūkumi. Tiklīdz jūs tos sastādāt, jūs neizbēgami arī zināmas lietas aizmirstat, un vienmēr atradīsies cilvēki, kuri teiks: „Ar to viss ir kārtībā, jo tas neatrodas sarakstā!” Tā vietā, lai uzskaitītu specifiskas darbības un dažām no tām piekārtu birku „grēks”, mums būtu labāki panākumi, ja mēs ievērotu pamatprincipus un atcerētos, ka Bībele ne tikai nosoda ārējas grēcīgas darbības izpausmes, bet tāpat pievērš uzmanību iekšējiem motīviem. Tas skan loģiski, jo ārējās darbības var sniegt pilnīgi izkropļotu patiesās ainas attēlojumu par to, kas patiešām liek cilvēkiem rīkoties, un ja mēs spētu saskatīt cilvēku patiesos motīvus, mēs daudzos gadījumos viņus uztvertu pavisam citādāk. Problēma, protams, ir tur, ka mēs parasti varam tikai minēt, kas cilvēkus motivējis. Reizēm mums var nebūt nekāda skaidrība pat par mūsu pašu īstajiem motīviem. Vienīgi Dievs spēj saskatīt tālāk par ārējo darbību un „pazīst visu cilvēku sirdis.”[10]
Vai mums vismaz ir kādi vispārēji principi, pēc kuriem vadīties? Jā, tādi ir. Tie parasti tiek saukti par Desmit baušļiem. Savā pašreizējā formā tie datējami ar otrā gadu tūkstoša vidu pirms mūsu ēras, kad pēc ebreju atbrīvošanās no ēģiptiešu gūsta, tika radīta Izraēla nācija un Dievs viņiem deva konstitūciju.[11] Pirmie četri no šiem desmit principiem runā par cilvēka attiecībām ar savu Dievu, bet piektais līdz desmitais princips sniedz pamata vadlīnijas veidiem, kā mums ir jāizturas pret saviem līdzcilvēkiem.
Pirmās četras no šīm vadlīnijām saka, ka mēs nedrīkstam jaukt savu Dieva pielūgsmi ar godbijību pret citiem dieviem (elkiem), un ka mēs nedrīkstam pielūgt cilvēka rokām radītus artefaktus, dievišķā simbolizēšanai veidotus objektus. Tās mums norāda neizmantot Dieva vārdu nepiedienīgi un īpašā veidā ik nedēļas Dievam veltīt noteiktu daļu laika – katru septīto dienu. Mēs pie šī jautājuma vēl atgriezīsimies, jo šim ceturtajam principam ir ārkārtīgi liela nozīme. Nākošie seši principi stāsta mums par ģimenes, laulības, fiziskās dzīvības un īpašuma svētumu, kā arī uzsver, kādu ļaunumu sevī slēpj rotaļāšanās ar patiesību, bet desmitais princips mums parāda skaudības viltīgo ļaunumu. Šīs vadlīnijas nav zaudējušas ne nieka no savas aktualitātes un, patiesībā, ir iedvesmojušas lielākās daļas civilo likumu sarakstītājus.
Nostāšanās pretī Desmit baušļu principiem ir grēks. Ir teikts, „grēks ir nelikumība.”[12] Taču grēkam piemīt vēl cita dimensija. Tas nav tikai jautājums par nepareizi darītām lietām vai šo principu neievērošana un atteikšanās tos piemērot ikdienas dzīvē, vai arī nepareizu motīvu lološana. Tas nav tikai jautājums par ienaidu un slepkavību, par pievilšanu, skaudību vai amorālumu. Grēks nozīmē to, ka nav izdevies sasniegt, ko mēs būtu varējuši, ja patiešām būtu centušies. Tas nozīmē, ka mums nav izdevies realizēt visu savu potenciālu un esam atteikušies no ideālā. Vienam no ebreju valodas vārdiem, kas oriģinālajos Bībeles manuskriptos tiek tulkots kā „grēks”, ir sakne, kas nozīmē „netrāpīt mērķī”. Protams, ja tiktu ņemta vērā vārda „grēks” pilnā bībeliskā nozīme, nebūtu tāda cilvēka, kurš varētu lielīties ar savu bezgrēcību.
Piedevām - ir vēl kāds aspekts, ko vajadzētu pieminēt. Lai gan daudziem cilvēkiem ir vāja nojausma par to, kas patiesībā ir grēks, viņi tomēr spēj izjust nopietnu vainas sajūtu, lai cik paradoksāli tas neliktos. Varētu teikt, ka vainas izjušana ir pozitīva: tā pierāda, ka mūsu sirdsapziņa – mūsu iekšējais labā un ļaunā kompass, kas acīmredzot ir daļa no cilvēciskas būtnes pamatsastāva – vēl joprojām funkcionē pareizi, vai vismaz ‘darbojas’ kādā rudimentārā veidā. Daži tikai pa retam sajūt vāju vainas apziņas izpausmi, saprotot, ka ir izdarījuši ko tādu, ko viņiem nevajadzētu darīt. Neskaitāmi citi cilvēki tomēr cieš no spēcīgas vainas apziņas ikreiz, kad lietas notiek ne tā, kā domāts, ja ir pieņemti nepareizi lēmumi un nav tikušas izmantotas vienreizējas iespējas. Viņi saprot, ka ir likuši ciest citiem cilvēkiem un vēlas, kaut spētu atgriezt izdarītās kļūdas un paņemt atpakaļ pateiktos vārdus, kuriem nebūtu vajadzējis nākt pār lūpām. Viņi jūtas ārkārtīgi vainīgi, jo ir krāpuši savu partneri, ir atstājuši novārtā savus bērnus vai sagrāvuši savu veselību, piekopjot atkarību radošus ieradumus. Viņi atskatās uz izniekotajiem gadiem un veltīgi dotajiem solījumiem ar dziļas nožēlas sajūtu.
Daudziem no tiem, kuri cieš no vainas „kompleksa”, ir nepieciešamas psihologa vai mācītāja konsultācijas. Šis komplekss rodas no pagātnes tumšajiem noslēpumiem, un ir nepieciešama profesionāla palīdzība, lai kļūtu kā no jauna piedzimis, domās pastāvīgi neatgriežoties pie tām lietām, kas izraisījušas tik lielu nožēlu, kā arī, lai pagātnē pieļauto kļūdu radītā trauma neparalizētu visu pārējo. Bet īstais un pilnīgākais līdzeklis pret vainu pārspēj jebkurus psihologa vai pat mācītāja padomu sniegtos labumus, jo atbrīvošanās no vainas nav jautājums, ko spēj atrisināt paši cilvēki. Risinājumam ir jānāk no „augšas”.
Visbeidzot, mums vajadzētu būt skaidram, ka grēks ved uz nekurieni. Vai arī precīzāk -tas ved nāvē un nebūtībā. Tā nav tikai tā pagaidu nāve, ko piedzīvojam mēs visi, un ko var salīdzināt ar sava veida „miegu”, kā mēs runājām iepriekš. No šāda veida nāves ir iespējams „pamosties”. Mums var būt dzīve pēc šīs īslaicīgās nāves, ja mēs pieņemam dzīves piedāvājumu. Bet ja mūsu grēki kaut kāda iemesla dēļ nav tikuši izdzēsti, tie novedīs pie pastāvīgas nāves – tādas, kas beidzas mūžīgā nebūtībā. Bībeliskais termins ir „otrā nāve”[13], saukta arī par „elli”.
Risinot grēka un ļaunuma problēmu
Kad mēs runājam par grēka problēmas apmēriem, iezīmējas dažas lietas. Grēks un vaina, kā mēs jau redzējām, ir lielāki par mums. Risinājums neatrodas racionālā atziņā, ka kaut kas nav kārtībā, un ka mēs, par nelaimi, neesam spējuši rīkoties saskaņā ar objektīviem standartiem vai uzvedības normām. Nē, daudzi turpinās justies nomākti un nožēlojami, izjutīs vainas sajūtu mūža garumā, un nespēs no tās atbrīvoties, neņemot vērā, ko viņi sapratīs un cik labi būs viņu nodomi nākotnei.
Tomēr - spersim soli tālāk un pamēģināsim paskatīties no Dieva perspektīvas. Protams - un to nevar beigt atkārtot - mēs nevaram sagaidīt, ka ieraudzīsim pilnu ainu, bet mēs varam uztvert dažus mirkļus – tik daudz, cik Dievs pats mums ir darījis zināmu attiecībā uz Viņa uzskatiem par veidu, kā visam jānotiek. Pārfrāzējot to vienkāršākiem vārdiem, kas, protams, nespēs pilnībā izteikt šo delikāto tēmu: Dievs nolēma tikt galā ar grēka problēmu radikālā un izšķirošā veidā. Precīzāk sakot, Viņš jau ir ticis galā ar šo problēmu! Par spīti tam, ko mēs redzam sev apkārt šajā pasaulē – cilvēku prieka un piepildījuma galvenais ienaidnieks jau ir sakauts!
Runājot cilvēciskā valodā, varētu likties, ka Dievam bija vairākas iespējas, kā tikt galā ar grēka problēmu.
1. Dievs varēja izveidot mūs tādus, kas nevar kļūdīties. Bet būtnes, kam nav savas gribas un kas nevar pieņemt savus lēmumus, ir mehāniski roboti. Ja Dievs būtu izvēlējies šo pieeju, tādi jēdzieni kā labestība un kalpošana būtu pilnībā bezjēdzīgi.
2. Dievs varēja iejaukties jau pie pirmās grēka izpausmes un varēja iznīcināt grēciniekus. Viņš būtu varējis sākt visu no jauna, kā no tukšas lapas. Nav grūti iedomāties, ka iebildumi 1. opcijai, ir piemērojami arī šeit.
3. Dievs varēja pamest savu radību, tiklīdz viņš redzēja, ka viss nenorit kā vajag. Šādi rīkojoties, cilvēces vēsture būtu izbeigusies jau tad, jo grēks, ja to nesavalda neviens labais spēks, jau pēc definīcijas ir pašiznīcinošs.
4. Dievs vēlas, lai viņa radības mīlētu viņu, bet mīlestību nevar uzspiest. Tas priekšnosaka brīvās gribas izmantošanu. Dot savām radītajām būtnēm brīvu gribu bija riskanti, tomēr no tā nevarēja izvairīties, ja bija jārodas patiesas mīlestības jēgpilnai kalpošanai. Kad Dieva radītās būtnes izmantoja savu brīvo gribu, lai sadumpotos, Dievam atkal bija „plāns”. Viņš atbrīvos pasauli no tās grēkiem, pats ienākot grēka un ļaunuma arēnā – uzvarot grēku tādā veidā, kas neatstās ne mazākās šaubas par Viņu, un veidā, kas beigās garantēs pilnīgu grēka un tā seku iznīcināšanu. Tas būs ļoti dārgs risinājums, bet vienīgais, kurš atbilstu kā cilvēka brīvajai gribai, tā arī dievišķajai mīlestībai.
Varētu iebilst, ka šī ir ļoti cilvēciska valoda, un ka Dievam varētu būt bijušas arī citas iespējas. Tā tas arī varētu būt, bet mēs tuvojamies jomai, kurā cilvēka prāts nespēj iekļūt. Vēlreiz atkārtošu: būs daudz tādu jautājumu, uz kuriem cilvēks nespēj atbildēt. Bet viena lieta ir pavisam skaidra – Dievs nebūtu varējis šo problēmu ignorēt. Svēts Dievs nevar paciest to, kas ir pret viņa dabu. Grēks viņu sadusmo. Ne tā, kā mēs parasti dusmojamies, jo mūsu dusmas ir bieži vien iracionālas, selektīvas un pat kaprīzas. Dievam riebjas grēks. Tas ir pretējs visam tam, ko Viņš vēlas, un kas Viņš ir. Tāpēc Dievs izvēlējās ceturto iespēju, tā dēļ, kas un kāds Viņš ir. To apstiprina arī viens no galvenajiem Bībeles tekstiem: „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.”[14] Vai arī, kā teikts citā vietā: „Viņš mūs mīlējis un sūtījis Savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai.”[15]
Tātad - ko īsti nozīmē šie vārdi? Kas notika? Jēzus Kristus cieta un mira. Nav šaubu, ka mēs apspriežam vēsturisku notikumu. Piektdienas pēcpusdienā, apmēram 31. gadā m.ē., pakalnā Jeruzalemes nomalē, romiešu karavīri izpildīja nāves spriedumu Jēzum no Nācaretes. Krītot par upuri vietējās fanātiskās garīdzniecības sazvērestībai, Viņš tika arestēts. Apvainots un izsmiets, Viņš tika notiesāts uz nāvi, piesitot krustā. Tā ir nāvessoda izpildes forma, kādu izdomāja kartāgieši, bet vēlāk to pārņēma un ”pilnveidoja” romieši. Pirms pienaglošanas pie koka staba, kuru notiesātajam pašam vajadzēja aiznest uz nāvessoda izpildīšanas vietu, upuris tika pērts ar pātagu, kuras ādas sloksnēs bija iestrādāti asi dzelkšņi. Pakārts starp debesīm un zemi dienas svelmainajā tveicē, viņš cieta no ķermeņa atūdeņošanās un mokošas sāpes, paša ķermeņa svaram plēšot rokās un kājās cirstās brūces. Šīs mocības, kas varēja turpināties visu dienu un pat ilgāk, Jēzus gadījumā tika saīsinātas, jo garīdzniekus, kuri realizēja šo plānu, sāka mocīt reliģiskie sirdsapziņas pārmetumi. Savā izkropļotajā vērtību izjūtā viņi gribēja, lai šī situācija tiktu izbeigta vēl pirms saulrieta, un viņiem nenāktos apgānīt savu svēto dienu! Izlasiet evaņģēlijā šo stāstu pilnībā[16] un neapstājieties vietā, kur Jēzus izsaucas: „Tas ir piepildīts!” Turpiniet un izlasiet arī par to, kas notika pēc kādām trīsdesmit sešām stundām, kad kapa vieta, kurā bija guldīts Jēzus ķermenis, brīnumainā kārtā izrādījās tukša. Ne tādēļ, ka ķermenis būtu nozagts, kā to cilvēkiem vēlējās pasniegt Jēzus ienaidnieki, bet tādēļ, ka viņš bija piecēlies no kapa atkal dzīvs! Nāve nespēja Viņu paturēt sev.
Lai gan šī kaunpilnā nāve bija briesmīga, ir cilvēki, kuriem nācies ciest pat lielākas sāpes un nomirt pat vēl mokošākā nāvē. Kas gan dara šo Jēzus stāstu tik unikālu? Kādēļ kristieši kopš tā brīža sauc Jēzu Kristu par savu ‘Glābēju’? Teologi ir izpētījuši visus bībeliskos pierādījumus un viņiem ir radušās vairākas teorijas. Tīri tehniski tās var iedalīt teorijās, kuras piedāvā objektīvu grēku izpirkšanu, un tādās, kas atbalsta subjektīvu grēku izpirkšanu. Atšķirība starp šīm teorijām šķietami ir tikai formulējumā, tomēr patiesībā tās atšķiras ļoti būtiski. Tie, kuri aizstāv objektīvās grēku izpirkšanas ideju, saka, ka grēka problēma tika atrisināta brīdī, kad Jeruzalemē risinājās šie notikumi. Tajā piektdienas pēcpusdienā Jeruzalemē notika kaut kas, kas pilnībā izmainīja Dieva – cilvēka attiecību ainu un sniedza grēku izpirkšanu. Viss, kas norisinājās pie krusta un kapenēs, rezultātā sniedza glābšanu visiem tiem cilvēkiem, kuri ļoti vēlas to saņemt. Caur šo notikumu ļoti nopietni mainījās viņu statuss Dieva priekšā.
Taču subjektīvās grēku izpirkšanas teorijas piekritēji uz šo tēmu raugās no pilnīgi cita skatu punkta. Viņi saka, ka glābšana nav ārpus mums esoša objektīva notikuma rezultāts, bet tā norisinās mūsos. Mēs tiekam izmainīti un atbrīvoti no savām grēcīgajām tieksmēm, kad pārdomājam nesalīdzināmo mīlestību un pašatdevi, kādu savas zemes dzīves laikā, un it īpaši - savas zemes dzīves pēdējos brīžos, parādīja Kristus, mūsu augstākais Paraugs.
Es nedomāju, ka mums būtu jāizvēlas starp objektīvo un subjektīvo viedokli, jo abi uzskati ir derīgi un papildina viens otru. Es esmu pateicīgs par iegūtajām atziņām, izlasot vairākas teoloģiskas grāmatas par šo tēmu, bet sen jau esmu secinājis, ka „mīlestības mistērija”, kura radās Jēzus Kristus krusta nāves rezultātā, nevar tikt adekvāti izskaidrota ne ar vienu teoriju. Ričards Rais tam pilnībā piekrīt: „Ko paveica Jēzus nāve? Kādā veidā tā atrisina grēka problēmu? Jaunajā Derībā netiek dota itin neviena atbilde uz šo jautājumu. Apustuļu rakstītajā nav neviena teorija par grēku izpirkšanu; patiesībā, tur vispār nav teoriju. Tas, ko mēs atrodam, ir dažas satriecošas metaforas vai simboli tam, ko izdarīja Jēzus.”[17]
Kādas ir dažas no šīm metaforām vai simboliem, un ko tās mums stāsta? Pie kādas teorijas mēs nonāksim ir atkarīgs no tā, kādas metaforas uzsvērsim. Aprakstot, ko nozīmēja Jēzus nāve, Bībeles autori bieži vien lietoja valodu, kas tika izmantota Izraēla svētnīcās īstenotā upuru kalpošanā Vecās Derības laikos. Kad Jānis Kristītājs ļaužu pūli iepazīstināja ar savu mazliet jaunāko brālēnu Jēzu, viņš sacīja vārdus „Redzi, Dieva Jērs, kurš nes pasaules grēkus”.[18] Mēs to sapratīsim labāk, ja atcerēsimies, kas norisinājās senā Izraēla svētnīcās – vispirms pārvietojamā teltī, bet vēlāk ārkārtīgi skaistajā pastāvīgajā svētnīcas kompleksā Jeruzalemē. Rituāli, kuru detalizētu aprakstu var atrast 3. Mozus grāmatā – viņu ikdienas un gadskārtējie upuri, nebija vienkārši sistēma, kuru Izraēla bija pārņēmusi no saviem kaimiņiem Tuvajos Austrumos. Tā bija pastāvīgs un dzīvs atgādinājums visai nācijai, ka attiecību atjaunošanai starp Dievu un viņa radībām ir nepieciešams kaut kas „no ārpuses”. Viss, kas notika šajās ceremonijās, bija meistarīgs tableau vivant* - dramatiska ilustrācija tam, kā Dievs galu galā rīkosies ar grēku. Izlietajām dzīvnieku asinīm pašām par sevi nebija nekādu nopelnu, bet tās simbolizēja tās Personas asinis, kura nāktu uz šo zemi „no augšas,” dzīvotu absolūti pareizu dzīvi un beigās tiktu upurēta. Tas bija Dieva nodoms, lai senā Izraēla tauta sāktu saprast, ka grēka problēmas risinājums prasa ārkārtīgi dārgu samaksu. Tas ir dzīvības un nāves jautājums.
Jau pēc Jēzus zemes dzīves un krusta nāves sarakstīto Bībeles grāmatu autori saprata šo saistību. Apustulis Jānis par Jēzu teica: „Viņš ir mūsu grēku izpircējs, ne tikai mūsu vien, bet visas pasaules grēku.”[19] Lūk, ko domā kristieši, kad, citējot Bībeles tekstu, viņi dzied par glābšanu caur „šī bezvainīgā un nevainojamā Jēra, dārgajām asinīm.”[20]
Vēl citas metaforas norāda uz zināma veida tiesisku regulējumu. Bija radies parāds (to veidoja cilvēces sakrātie grēki), kuru vajadzēja samaksāt. Jēzus dzīve bija tas augstākais maksājums, kāds bija nepieciešams, lai izpirktu mūs no ļaunuma „gūsta”. Te mēs arīdzan ieraugām motīvu, kura izcelsme meklējama Izraēla pagātnē. Kad Dievs darīja zināmus savus likumus Ābrahama pēcnācējiem, pirms viņi gatavojās ieiet zemē, kuru Dievs bija tiem novēlējis, viņi saņēma virkni noteikumu. Desmit baušļi bija to galvenā sastāvdaļa, tomēr bez tiem pastāvēja arī plašs likumu krājums, kas regulēja iknedēļas, ikmēneša un ikgadējās svētās dienas, svētnīcā noturamos rituālus un to cilvēku dzīves veidu, kam bija lemts šos rituālus vadīt. Citi likumi attiecās uz jautājumiem, kurus šodien mēs saucam par „civilajiem”, bet bija arī noteikumi, kuri attiecās uz veselības aprūpi un pat diētu. Starp tiem bija arī likums, kura mērķis bija novērst situāciju, kad visas bagātības nonāktu atsevišķu cilvēku rokās. Ja kādam nācās pārdot savu īpašumu, lai izdzīvotu, tad pastāvēja iespēja, ka noteiktos apstākļos šo īpašumu varēja atgūt (atpirkt). Kāds no radiniekiem varēja samaksāt „izpirkumu”, lai īpašums atgrieztos tā agrākā īpašnieka rokās. Šādu valodu lietoja pirmie kristieši, mēģinot atrast piemērotus vārdus „žēlastības noslēpumam”. Viņi teica: mums ir „pestīšana Viņa asinīs.”[21] „Jo jūs esat dārgi atpirkti,”[22] ir rakstīts citur. Tas viss bija pilnīgā saskaņā ar to, ko tika sacījis Kristus pats. Viņam bija jānāk, lai „Savu dzīvību atdotu par atpirkšanas maksu par daudziem.”[23]
Viens no Bībeles rakstniekiem, apustulis Pāvils, vairāk nekā citi ir teoretizējis par to, ko nozīmē Kristus nāve. Viņš bieži izmantoja juridisko terminoloģiju, kas nospēlējusi nozīmīgu lomu Kristietības vēsturē – slavenajā ceturtajā gadsimtā, kad dzīvoja zinātnieks un draudzes vadītājs Augustīns, bet jo īpaši - kopš no Romas katoļu baznīcas sešpadsmitā gadsimta sākumā atdalījās Protestantisms. Viņš runāja par taisnošanu ticībā, t.i., ka mēs tiekam pasludināti par „taisniem” (pilnīgiem, bezgrēcīgiem) ne tādēļ, ka mums izdevies nokratīt grēka važas no sevis, atklājot gudru pašpalīdzības metodi - savu raksturu pilnveidošanu līdz tādam stāvoklim, kad Dievs mūs vairs neuzlūko kā grēcīgus, bet gan tādēļ, ka Jēzus ieņēma mūsu vietu. Mums būtu jācieš grēka sekas: mūžīga nāve un nebūtība. Ja tāds būtu mūsu liktenis, mums nebūtu pamatota iemesla sūdzībām. Taču tas, kas patiesībā notika, bija Jēzus Kristus iejaukšanās. Viņš, ja tā varētu teikt, kļuva par mūsu „aizvietotāju”. Pāvila argumenti viņa vēstulē romiešiem tiem, kuri tikko sākuši lasīt Bībeli, varētu likties grūti izsekojami, bet tomēr pamēģiniet, pat ja sajutīsities kā skolas solā. Jūs varat izlaist tās detaļas, kuras vēl ir grūti saprast, tomēr pamatdomai būtu jābūt skaidrai: Kristus mira mūsu vietā. Mēs (t.i. visi cilvēki kopā) neesam spējuši nekādā veidā attaisnot dievišķo ideālu; mēs esam pret to sacēlušies, un tādēļ - pelnījuši sodu. Šis sods būtu mūžīga nāve, jo tas ir neizbēgams rezultāts atsvešinātībai no Dieva, dzīvības Avota. Taču šeit Dievs pārņem iniciatīvu. Jēzus Kristus nāca uz šo pasauli un saņēma sodu, kas pienāktos mums, ja vien Viņš nebūtu iejaucies.[24]
Kad teologi mēģina izskaidrot, ko tas nozīmē, viņi lieto tādus vārdus kā „samierināšana” un „aizvietošana,” un viegli var rasties iespaids par saistību ar bezjūtīgu kriminālistiku. Bet neiekritīsim slazdā, noreducējot „žēlastības noslēpumu” līdz debeta un kredīta attiecībām, kur mūsu grēku nasta tiek svērta, tai pretī liekot Kristus nevainību! Patiešām, šeit ir atrodams svarīgs aizvietošanas un apmierināšanas elements, taču tas nepavisam nav viss. Kristus izdarītais nebija kas tāds, ko pieprasītu dusmīgs Dievs, lai tiktu apmierināta viņa taisnīguma izjūta, bet gan kas tāds, ko sniedza mīlošs Dievs.
Vienā no visskaistākajām Bībeles nodaļām mēs atrodam aizkustinošu poēmu par „ciešošo Dieva kalpu”. Tā vienmēr tikusi izprasta kā tāda, kas savā astoņus gadsimtus pirms Kristus dzimšanas izpratnē tēlaini norāda uz Mesijas ciešanām un nāvi – Mesijas, kuru Izraēls jau gadsimtiem ilgi bija gaidījis. Lai gan uz viņu norādīts kā uz „cilvēku”, šis „ciešošais kalps” tiek vests uz nokaušanu kā „jērs”, jo „viņš nesa visas pasaules grēkus”. Šeit patiešām ir parādīts visaizkustinošākais tās personas portrets, kuru kristieši sauc par savu Glābēju: „Viņam nebija nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu; tur nebija arī nekā ārēji redzama, lai mēs viņā būtu atraduši ko patīkamu.
Taisni otrādi, viņš bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās...
Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu.
Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.
Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam.
Kad viņš tika sodīts un spīdzināts, viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā viņš apklusa un neatdarīja savu muti.
Kapu viņam ierādīja ar bezdievjiem, bet savā nāvē viņš bija ar bagāto, kaut gan nekādu netaisnību viņš nebija darījis un viltības nebija viņa mutē...
Viņš nodeva savu dzīvību nāvē un tika pieskaitīts ļaundariem, kaut gan viņš nesa daudzu grēkus un aizlūdza par ļaundariem.”[25]
Kā jau tiku agrāk teicis, Bībele nepiedāvā vienu pilnīgu teoriju par grēku izpirkšanu, bet sniedz vairākas pārsteidzošas vārdu gleznas, kas sniedz lielāku skaidrību, nekā to spētu bieza grāmata par teoloģiju. Šīs metaforas viena otru papildina, spēcīgi stimulējot mūsu apceri, taču tās nevajadzētu pētīt atsevišķi vienu no otras, pārvērtējot to ilustratīvo nolūku. Mēs nespēsim pienācīgi novērtēt „žēlastības noslēpumu”, ja mēģināsim visu reducēt līdz racionālām formulām. Neviena abstrahēta teorija nespēj raksturot visu patiesību – teorijas parasti uzsver tikai vienu no aspektiem. Tās pārāk bieži Dieva mīlestību paceļ pāri vai nostāda pret viņa taisnīgumu, it kā viņam būtu mainīgs garastāvoklis un viņu vajadzētu pārliecināt būt žēlsirdīgam. Tādēļ Bībele izmanto šīs vārdiskās ainas, kas visas apraksta kādu daļu no varenajām, bet neizsakāmajām labajām ziņām par to, ka attiecības starp Dievu un viņa radībām ir atkal sakārtotas. Es pilnībā pievienojos adventistu teologa Ričarda Raisa teiktajam: „Iespējams, mums ir nepieciešami dažādi viedokļi par Kristus darbu. Tāds varens dabas brīnums kā Himalaju Lielais kanjons (Yarlung Zangbo) aicina mūs paskatīties uz to no dažādiem skatu punktiem. Tas nebeidz mūs pārsteigt. Ne no vienas perspektīvas nav iespējams aptvert tā varenumu. Daudz lielākā mērā Kristus sasniegumi pārsniedz mūsu spējas tos aprakstīt. Jo vairāk mēs domājam par krusta nozīmi, jo apbrīnojamāka tā kļūst. Dieva žēlastība, pieņemot cilvēci, un viņa noslēpumainā labprātība uzņemties grēka sekas izaicinās mūsu prātus un saviļņos mūsu emocijas uz mūžiem. Ar mūžību nepietiks, lai pilnībā izprastu tās mīlestības dziļumu, kāda tika parādīta Golgātā.”[26]
Šeit tomēr ir vēl kāds aspekts, kas jāpasvītro. Šāds „žēlastības mistērijas” apraksts šķiet pārāk vienkāršs. Notika kaut kas ļoti slikts: pasaulē ienāca grēks. Un tas ir skāris mūs visus. Mēs šai pasaulē ienākam jau ar noteiktu iedzimtu nastu uz saviem pleciem un nožēlojamām īpašībām, kuras varam ieraudzīt arī savos senčos. Un tomēr lielākajai daļai no mums nesagādās grūtības saprast, ka bieži vien mēs no savas brīvas gribas pasakām un izdarām lietas, par kurām zinām, ka tas nav pareizi. Mūsu iekšējā balss teica mums priekšā, kas jādara, bet mēs apzināti rīkojāmies pretēji, vai arī apzināti izvēlējāmies dzīvot pretēji tam, kā mums būtu bijis jādzīvo. Un tāpēc - lai arī vēl joprojām ir daudz neatbildētu jautājumu, mēs tomēr nevaram tā vienkārši aizbildināties, ka velns man tā lika darīt, vai arī - diemžēl, tas rakstīts manis mantotajos gēnos. Neviens nevar apgalvot, ka viņam nav jāuzņemas itin nekāda atbildība par saviem grēkiem.
Un protams, ja jūs esat atbildīgi par kļūdām, jums tās ir jālabo, piemēram, ja jūs esat sāpinājuši savu tuvinieku, nozaguši kādam divriteni vai sabojājuši sabiedrisko īpašumu. Nonākot pie atziņas par izdarīto, jūs, protams, centīsities pāridarījumus labot, kad vien tas iespējams. Un ir tikai normāli, ka būs daudzi, kas vēlēsies paši no savas puses kaut ko darīt, lai atjaunotu attiecības ar Dievu. „Tas nevar būt tik vienkārši,” viņi saka, „ka mums tikai ir jāizstiepj roka, lai Dievs „par velti” sniegtu mums „glābšanu”, vienkārši tāpat - bez jebkādām saistībām.” Nu, iespējams, vairākumam no mūsu saņemtajām dāvanām ir kaut kādi nosacījumi, bet Dieva sniegtais patiešām ir par velti.
Tas izklausās kaut kā nereāli. Mūsdienu pasaules realitāte ir tāda, ka nekas, kam piemīt kaut kāda īsta vērtība, netiek dots par velti. Tieši tādēļ nav jābrīnās, ka jau kopš brīža, kad grēks ienāca pasaulē, cilvēki ir mēģinājuši pārņemt iniciatīvu un sajutuši nepieciešamību darīt it visu, kas viņu spēkos, lai kompensētu un apmierinātu savus dievus vai Dievu. Dažādās kultūrās visapkārt pasaulei cilvēki ir izveidojuši apjomīgus rituālus, lai iemantotu savu dievu labvēlību, mēģinot tos pielabināt, upurējot tiem savus īpašumus un pat bērnus, izmisīgi cenšoties noslēgt pieņemamu darījumu ar Debesīm. Ja jūs rūpīgi papētīsiet dažādās pasaules reliģijas, tad atklāsiet, ka tajās parasti atbildība par plaisas pārvarēšanu starp zemi un debesīm tiek uzlikta cilvēkam. Taču kristiešu reliģija šai jautājumā ir unikāla. „Skatoties no kristieša viedokļa, pūles iegūt mieru, kas sākas ar cilvēka iniciatīvu un cilvēka spēkiem, nenes mieru, bet arvien lielāku un lielāku nemieru. Šādas pūles netiek galā ar grēku, jo – un tas ir galvenais – viņi paši ir grēka pilni.”[27]
Itin nekas no tā, ko mēs paši darām, neradīs ne mazāko izmaiņu grēka problēmas risinājumā. Vienīgi patiesas un nebeidzamas dzīvības Avotam ir pa spēkam sniegt šāda veida dzīvību radībām, kuras to ir pazaudējušas. Tas, ko Kristus izdarīja, nebūtu izdevies, ja viņš nebūtu tas, kas viņš bija! Bezgrēcīgais, kurš arī uz zemes, grēka vidū, turpināja dzīvot bez grēka (turklāt tiekot kārdināts vairāk, nekā mēs jebkad tiksim kārdināti), ir šis mūžīgās dzīvības Avots.
Lūk, ko nozīmē „žēlastības” jēdziens. Tā ir par brīvu, bez maksas. Daudziem no mums, kuri dzīvo divdesmit pirmā gadsimta sākumā, to ir grūti pieņemt. Mēs gribam būt pelnījuši tās lietas, kuras augstu vērtējam, un nelabprāt kopā ar visiem pārējiem gaidām bez maksas izdalītā saņemšanu. Un tomēr - mums nāksies norīt savu lepnumu un pazemīgi lūgt Dievam šo bezmaksas dāvanu. Viņš to mums neuzspiež. Tā, turklāt steidzamā kārtā, ir vai nu jāpieņem vai jāatraida! Bet, ja mēs to pieņemam, notiek kas neparasts. Un te nu mēs atgriežamies pie glābšanas brīnuma subjektīvā elementa. Reālā neskaitāmi daudzo cilvēku pieredze mums māca, ka šīs bezmaksas žēlastības dāvanas pieņemšana cilvēkus izmaina. Tā maina veidu, kā mēs domājam un uzvedamies, maina veidu, kā izkārtojam savas prioritātes.
Kristīgajā pasaulē aizvien ir pastāvējusi cīņa starp „darbiem” un „ticību”. Jautājums ir par to, kas mums jādara, lai iegūtu labvēlību Dieva acīs. Daži saka, ka vispirms jāpierāda, ka vēlies būt labs un paklausīgs dievišķajiem norādījumiem, pirms tu vari kļūt par Dieva glābšanas piedāvājuma saņēmēju. Citi saka, nē – Dieva dāvana ir bez maksas un nav nekas tāds, ko tu varētu izdarīt, lai to nopelnītu. Un tādēļ taviem darbiem nav burtiski nekādas nozīmes! Tas, ko saka šī otra grupa, ir taisnība, izņemot pēdējo apgalvojumu. Jo tie, kuri izteikuši vēlēšanos saņemt bezmaksas žēlastības dāvanu un, to saņēmuši, glabā savās sirdīs, tie vēlēsies, lai viņu dzīves būtu tādas, kādas Dievs tās vēlas redzēt. Šai sakarā varētu teikt: cilvēka „darbi” neved pie šīs plaisas pārvarēšanas starp mums un Dievu, bet mūsu „darbi” sekos žēlastības dāvanas pieņemšanai kā dabiska pateicības izpausme!
Krusts bija nepārspējama Dieva bezgalīgās mīlestības demonstrācija, un tā izraisa cilvēka dziļas pateicības atbildi. Tā mūs iespaido, sniedzot mums spēku. Tās rezultātā mēs apņemamies mainīt savu egoistisko, sevī centrēto attieksmi. Ja ļausim šai sevis atdošanas atmosfērai mūs apņemt, tā mums liks atkāpties apbrīnā: Tik daudz mīlestības! Tā mūs aizkustina, tā mūs pārveido, taču, ņemot vērā iepriekš minēto, mums jānoslēdz pilns aplis. Tā nav mūsu reakcija, kas mūs atved atpakaļ pie Dieva. Krusts – un to mēs nevaram uzsvērt par daudz vai pārāk bieži – ir kas vairāk nekā tikai varonīgs piemērs ciešanām, kas mūs aizkustina un motivē kļūt par labākiem cilvēkiem. Ir arī citi varonīgi pārciestu ciešanu un nāves piemēri, kas mūs var iedvesmot. Mēs esam glābti, jo „žēlastības noslēpums” ir daudz kas vairāk, nekā tikai iedvesmojošs piemērs. Un īstenībā – „žēlastības noslēpuma” daļa ir arī fakts, ka tās pieņemšanas brīdī mēs atklājam nepazītu iekšēju spēku pārkārtot mūsu dzīves.
Mēģināsim ar šo visu tikt lielākā skaidrībā. Iestājas milzīgs atvieglojums, kad saproti, ka dzīve nav jādzīvo, līdzi nesot savu vainas nastu. Kad Dievs risina grēka problēmu, Viņš neatstāj lietas pusdarītas. Kad Viņš saka, „Ir nokārtots”, tad par visu, ko jūs jebkad būtu izdarījuši (tāpat par ikvienu slikto darbu, kuru jūs izdarīsiet jebkad nākotnē), Viņš ir jau pilnībā parūpējies. Tā nav poētiska hiperbola, bet gan brīnišķīgas realitātes atainojums. „Kur ir tāds Dievs, kā Tu esi,” jautā pravietis Miha, „kas piedod grēkus un neatmaksā Savas tautas atlikušajiem viņu noziegumus, kas mūžīgi netur dusmas? ... Visus mūsu grēku darbus tu liec iemest jūras dziļumos.”[28]
Dievam ir selektīva atmiņa. Atkal un atkal mums tiek teikts, ka Viņš mūs neaizmirsīs. Viņš atceras mūs kā personas, kā cilvēkus, kas pieder Viņam (ja mēs to vēlamies)! Bet tiklīdz kā mēs esam lūguši Viņam piedot mūsu grēkus, Viņš tā arī dara, jo ir ticis ar tiem galā reizi par visām reizēm. Un pēc tam Viņš neatceras šos mūsu grēkus. Runājot par senā Izraēla dumpīgo uzvedību, Dievs deva solījumu, kas tikpat lielā mērā attiecas arī uz visiem mums šodien – vai mēs būtu amerikāņi, vācieši, dāņi vai filipīnieši: „Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku!”[29]
Kāda ir noteicošā atšķirība starp mums un Dievu? Mēs ļoti ātri aizmirstam, ka cilvēkiem ap mums varētu būt nepieciešamas mūsu rūpes, bet mums mēdz piemist biedējošas spējas atcerēties to, kā citi ir mūs pievīluši. Ja kāds pret mums ir izturējies nelaipni vai nav bijis godīgs pateiktajā vai izdarītajā, mēs to parasti atceramies, dažreiz pat līdz mūža galam. Taču Dievs tā nedara. Viņš atceras mūs kā personības, kā tādus, kas Viņam ir dārgi. Mēs uz mūžīgiem laikiem esam droši noglabāti Viņa atmiņā, bet Dievs nekad otrreiz nepieminēs mūsu nožēlotos grēkus. Tie ir piedoti! Par visu, ko sliktu mēs jebkad esam izdarījuši vai jebkad izdarīsim, Dievs parūpējās tai brīdī, kad Jēzus Kristus nomira pie krusta, un šī „žēlastības mistērija” nodrošina mūsu mūžīgo labklājību.
Varbūt daži, lasot šo tekstu, domā: „Tas ir pārāk labi, lai būtu patiesība.” Iespējams, viņi domā, ka to dzīve ir tāda, ka tajā nevar darboties žēlastības „noslēpums” (vai drīzāk vajadzētu teikt – žēlastības brīnums). Ja jūs tā jūtaties – apstājieties šeit, izņemiet no plaukta Bībeli un atrodiet tajā tekstu, kas apzīmēts kā Lūkas 15:11-31! (Un pat, ja jūs sevi nepieskaitāt šai kategorijai, tik un tā izlasiet minēto fragmentu, jo tas palīdzēs stiprināt jūsu ticību „žēlastības noslēpumam”. Tas ir viens no aizkustinošākajiem stāstiem Bībelē). Izlasiet to un jūs sapratīsiet manu domu!
Es agrāk pieminēju saistības. Gribētu to paskaidrot. Piedošanas saņemšanai no Dieva ir jātiek papildinātai ar gatavību no mūsu puses piedot citiem cilvēkiem. Tas ir būtisks nosacījums arī parauglūgšanā, kuru Jēzus reiz mācīja saviem mācekļiem: „Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.”[30] Tas var nenākties viegli, bet to apiet nav iespējams. Pilnībā bez maksas mums piedāvātā dievišķā piedošana prasa mūsu labprātību piedot mūsu līdzcilvēkiem. Ne vienreiz vai divreiz, bet neierobežoti. Kad reiz kāds jautāja Jēzum, vai pietiek piedot septiņas reizes, Viņš atbildēja: septiņdesmit reiz septiņas![31] Lūk, kādas ir šeit ietvertās saistības!
Mums ir vajadzīga Dieva piedošana, bet mūsu līdzcilvēkiem arī ir vajadzīgs, lai mēs piedotu viņiem. Filips Jensijs, populārs kristiešu autors, kam ir izdevies sarežģītus jautājumus izskaidrot pilnībā saprotami, savā grāmatā Kas žēlastībā ir tik pārsteidzošs? pārstāsta gadījumu, ko reiz stāstīja Hemingvejs. Stāsts ir par kādu vīru Spānijā, kam jau ilgu laiku bija pārtrūkušas attiecības ar paša dēlu. Viņu sāka mocīt vainas sajūta par to, kā kādreiz bija izturējies pret dēlu, un viņš vēlējās atjaunot saskarsmi. Lai dēlu atrastu, vīrs ievietoja sludinājumu Madrides avīzē. Sludinājuma teksts skanēja šādi: „Pako, itin viss ir piedots. Satiksimies nākamajā otrdienā viesnīcā Montana, pulksten 12 dienā.” Kad tēvs ieradās viesnīcā, tur bija arī viņa dēls, bet sludinājumam bija atsaukušies vēl 800 jaunu cilvēku, kam vārdā bija Pako![32] Jā, daudz cilvēku meklē piedošanu!
Ne vienmēr ir viegli piedot vai arī lūgt piedošanu. „Aci par aci” pieeja bieži vien mums šķiet dabiskāka. Cilvēka daba tiecas domāt par atriebību, atspēlēšanos vai vismaz kompensāciju, bet tas nav Dieva izvēlētais veids, un tiklīdz mēs esam ieraudzījuši kaut nedaudz no „Dieva žēlastības brīnuma”, tas vairs nevar būt pieņemams arī mums.
[1] Patiesībā, Bībele izmanto šo pašu terminu saistībā ar ļauno un atsaucas uz ‘netaisnības noslēpumu’. Skat. 2. Tesaloniķiešiem 2:7.
[2] Romiešiem 3:10; Psalmi 14:3.
[3] Romiešiem 3:23.
[4] Skat., piem., Jāņa 12:31; 1. Jāņa 5:19; 1. Jāņa 3:8; Jēkaba 1:6; Kolosiešiem 2:15.
[5] 1. Timoteja 3:16.
[6] Charles Scriven, The Demons Have Had It: A Theological ABC, Nashville, TN: Southern Publishing Association, 1976. 62.-63. lpp.
[7] Turpat, 62. lpp.
[8] Jesajas 59:2.
[9] Romiešiem 14:23.
[10] 1. Ķēniņu 8:39.
[11] Skat. 2. Mozus 20:1-17 vislabāk zināmajai versijai; mazliet savādāku versiju, kura tieši tāpat glabā tos pašus desmit principus, izlasiet 5. Mozus 5:6-21.
[12] 1. Jāņa 3:4.
[13] Atklāsmes 20:6.
[14] Jāņa 3:16.
[15] 1. Jāņa 4:10.
[16] Es ieteiktu sākt ar Marka 14:1 un turpināt līdz Marka evaņģēlija beigām.
[17] Richard Rice, The Reign of God. Berrien Springs, MI: Andrews University Press, 1997. 191. lpp.
[18] Jāņa 1:29.
* tableau vivant – no franču val. ‘dzīvais attēls’ (tulk. piez.)
[19] 1. Jāņa 2:2.
[20] 1. Pētera 1:18, 19.
[21] Efeziešiem 1:7.
[22] 1. Korintiešiem 6:20.
[23] Marka 10:45.
[24] Lasiet Romiešiem 2-6. nodaļas.
[25] Skat. Jesajas 53:2-12.
[26] Rice, citētajā darbā 198.lpp.
[27] Scriven, citētajā darbā 59.lpp.
[28] Mihas 7:18,19.
[29] Jeremijas 31:34.
[30] Mateja 6:12.
[31] Mateja 18:21.
[32] Philip Yancey, What’s So Amazing About Grace? Grand Rapids, MI: Zondervan Publishing House, 1997. 37.-38. lpp.
