Kad 1776. gada 4. jūlijā Amerikas Savienotās Valstis pasludināja savu neatkarību, to nākotne vēl joprojām bija ļoti neskaidra, taču par dažām lietām dibinātāji bija pilnīgi pārliecināti. Viņi uzskatīja, ka nācija jābūvē uz zināmām pamatpatiesībām. Šīs patiesības tika uzskatītas par pašsaprotamām, kā tas minēts slavenajā Neatkarības Deklarācijā. Tās bija absolūtas patiesības, kurām nebija nepieciešama tālāka argumentācija.
Patiešām, līdz pat nesenai pagātnei, cilvēkiem nesagādāja problēmas izprast absolūtās vai acīmredzamās patiesības koncepciju. Taču pēdējā laikā situācija ir ārkārtīgi mainījusies. Pilnīga pārliecība par daudziem pamatuzskatiem un pārliecībām daļai no mums vairs nepastāv. Alans Blūms savā bestsellerā par amerikāņu domāšanas izmaiņu analīzi rakstīja: „Par vienu lietu profesors var būt pilnībā pārliecināts – gandrīz ikviens students, kurš uzsāk mācības universitātē tic, vai arī apgalvo, ka tic tam, ka patiesība ir relatīva.”[1]
Viena no postmodernisma galvenajām iezīmēm ir uzskats, ka Patiesība vairs neeksistē. Patiesība ir kļuvusi par personīgās ticības un sociālo tradīciju jautājumu. Patiesība vairs nav kaut kas universāli piemērojams, kaut kas tāds, ar ko rēķinās par spīti it visam, bet kļuvusi par to, kam es kā indivīds vai mēs kā grupa esam noticējuši. Ievērojiet šo milzīgo pārmaiņu: pagātnē (t.i. pat pirms dažiem gadu desmitiem!) cilvēki strīdējās par atšķirībām starp ticības sistēmām. Viņi norādīja uz lielo kristiešu draudžu daudzumu un gribēja zināt, kurai no tām ir taisnība. Taču šis jautājums jau pieder pagātnei.
Šobrīd jautājums drīzāk ir – vai vispār eksistē jebkāda Patiesība? Daudziem uz šo jautājumu ir viena skanīga atbilde –„nē”. Viņi apgalvos, ka absolūta Patiesība ir fikcija. To aizvietojuši mazāk autoritatīvi uzskati. Tā vietā, lai būvētu drošu pamatu uz Patiesības, mums ir viedokļi, uzskati un iespaidi.[2]
Konservatīvāk domājošiem teologiem, draudžu vadītājiem un draudžu locekļiem tas izklausās pēc pilnīgas ķecerības. Jo kas gan paliks pāri no ticības un draudzes, ja nebūs Patiesības? Duglass Grutuijs, konservatīva kristiešu semināra profesors ASV, ir viens no tiem, ko ārkārtīgi satrauc šāda attīstība. Viņš runā par Patiesības „sabrukumu”.[3] Viņš un citi brīdina, ka atteikšanās no Patiesības rada postījumus ne tikai kristiešu kredo un doktrīnām, kam būtu jāsniedz autoritatīvs Bībeles Patiesības atainojums, bet arīdzan morālei. Jo, ja nepastāv Absolūta Patiesība, viņi uzsver, tad arī nepastāv iespējas atšķirt pareizo no nepareizā, labo no ļaunā. Tad visu nosaka kolektīva vienprātība vai individuāla izvēle. Un jautājums – vai tas ir izdevīgi man vai grupai, pie kuras es piederu. Tam ir dziļa saikne ar tādiem jēdzieniem kā taisnīgums un cilvēktiesības. Grutuijs apgalvo, ka bez kaut kādas fundamentālas Patiesības, par pieņemamu var kļūt jebkāda teorija un uzvedība, lai cik dīvaina tā nebūtu.[4]
Kā Patiesība kļūst par patiesībām?
Ņemot vērā pēdējā pusgadsimta laikā notikušās pārmaiņas mūsu pasaulē, maz pārsteidz fakts, ka arvien vairāk cilvēku pasauli vairs neuztver tā, kā tas bija agrāk. Vēl nesen tikai nedaudz laimīgajiem (un arī ne no katras valsts) bija iespēja ceļot un tikties ar citu kultūru pārstāvjiem. Lielākajā pasaules daļā valdošā kultūra noteica standartus, saskaņā ar kādiem dzīvoja cilvēki. Ja viņi pazina citas kultūras, tad reti no pašu pieredzes. Bet postmodernais Rietumu pasaules cilvēks ne tikai ceļo uz attālām vietām citos kontinentos, pieliekot daudz mazāk pūļu nekā viņa priekšgājēji, ceļojot ar vilcienu pāri Savienoto Valstu kontinentam vai Rietumeiropai, bet viņš arī dzīvo multikulturālā sabiedrībā. Tā vairs nepastāv monokulturālā kristiešu pasaulē, bet ir kļuvusi par ārkārtīgi plurālistiskas sabiedrības daļu, kurā mīt visu ādas krāsu, kulturālo īpatnību un valodu cilvēki. Tā ir pasaule, kurā plaukst islāms un citas pasaules reliģijas, bet arvien vairāk kristīgo konfesiju zaudē lielu daļu savu aktīvo draudzes locekļu, sevišķi Rietumeiropā. Piedevām - mūs šodien bombardē tāda nebeidzama informācijas plūsma no visdažādākajiem avotiem, it īpaši ar interneta starpniecību, ka spēja atšķirt patiesību no fikcijas ir kļuvusi gluži vai par izaicinājumu, nemaz nerunājot par to, ko var uzskatīt par absolūto patiesību.
Tiek apgalvots, ka postmoderns cilvēks ar grūtībām apzinās, kas ir viņš pats, jo dzīvo tik sadrumstalotu dzīvi. Ja Žakam Deridam (1930-2004), vienam no vadošajiem postmodernisma filozofiem, kāds pavaicāja: „Kā jums klājas?”, viņš atbildēja: „Kurā stāvā?”. Viņš cilvēka eksistenci salīdzināja ar „dzīvošanu mājā, bet dažādos stāvos”. Mūsu dzīve sastāv no slāņiem vai nodalījumiem, kas pat savstarpēji nemijas. Mūsu personiskā pasaule ir sadalīta vairākās atsevišķās sfērās – mājās, darbā, atpūtā (un dažreiz baznīcā); kā arī veidos, kā cilvēki rīkojas, un tāpat arī ētiskajās normās, ar kurām viņi operē. Tas viss ir atkarīgs no attiecīgās sfēras (vai arī „stāva”), kurā cilvēks konkrētajā mirklī atrodas.
Šādi notikumi daudzu mūsdienu Rietumu pasaules cilvēku acīs piešķir lielu ticamības devu postmodernisma filozofijām un vedina viņus pievērsties relativitātes jēdzienam. Taču šādas novirzīšanās no absolūtās patiesības uz personiskajām patiesībām sakņojas krietni senākā pagātnē, nekā dažas desmitgades. Galveno lomu šajā procesā nospēlēja vācu filozofs Fridrihs Nīče (1844-1900). Šis luterāņu mācītāja dēls, iespējams, ir daudz labāk pazīstams savas radikālās nostājas dēļ pret kristīgo ticību un kristīgo baznīcu. Viņš bija pirmais rakstnieks, kurš ar entuziasmu runāja par „Dieva nāvi”, taču tas bija tikai viens no viņa „dekonstruktīvās” domāšanas aspektiem. Viņš kļuva par vēlākā laika postmodernisma filozofu tēvu, paziņojot, ka nepastāv reāli fakti, vienīgi faktu interpretācijas! „Mēs nevaram pieskarties reālai lietai,” viņš teica, „bet mums vienmēr ir jāsamierinās ar mūsu privāto lietas interpretāciju.”
Doma, ka mēs nespējam aptvert absolūto patiesību vai skaidro realitāti, bija arī viena no deviņpadsmitā gadsimta beigu un lielas daļas divdesmitā gadsimta valodas filozofijas galvenajiem apgalvojumiem. Vairāki prominenti valodas filozofi centās pierādīt, ka valoda nespēj mums palīdzēt absolūtās patiesības meklējumos, jo valodas nozīme lielā mērā ir atkarīga no grupas, pie kuras tā pieder. Katra sociālā grupa vienojas par to, kā lietojami vārdi un kāda ir to nozīme. Slavenais Ludvigs Vitgenšteins (1889-1951) teica, ka katra sociālā grupa spēlē savu „valodas spēli”. Postmodernie filozofi ir pieķērušies šai domai un īpaši plaši pielietojuši to attiecībā uz senāk rakstītiem tekstiem. Viņi jautā: „Kā gan lai mēs zinām, ko tieši gribēja pateikt šo tekstu autori? Kā viņu teikto ietekmēja pašu autoru tā laika pasaules redzējums? Kā lai mēs, šo tekstu šodienas lasītāji, autoru teiktajā atrodam ko nozīmīgu priekš sevis? Kā lai mēs, lasot viņu vārdus savā kontekstā un stereotipu varā, atrodam tajos jēgu?” Viņi secina, ka ikvienam tekstam ir tik daudz nozīmju, cik daudz ir tā lasītāju. Katrs lasītājs priekš sevis izlemj, ko viņam nozīmē teksts, un ikviena interpretācija ir tikpat derīga, kā jebkura cita.
Viens no galvenajiem postmodernajiem domātājiem – Žans Fransuā Liotārs (1924-1998) – šim nedrošības un relatīvisma kokteilim pievienoja vēl vienu sastāvdaļu. 1979. gadā viņš saņēma Kvebekas varas iestāžu lūgumu veikt pētījumu par apziņas stāvokli visattīstītākajās sabiedrībās. Viņa grāmatas „Postmodernais stāvoklis: apziņas pētījums*” publikācija iezīmēja postmodernismu saprāta kartē. Šajā grāmatā un vairākās citās savās publikācijās (kas vidusmēra cilvēkam ir ļoti grūti saprotamas un lasāmas) viņš norāda uz „lielo teoriju” beigām. Šis termins apzīmē metastāstījumus, pārklājošos domu sistēmas, kas mēģina sniegt visaptverošu mūsu pasaules un sabiedrībai svarīgā skaidrojumu. Šīm „lielajām” teorijām, kā viņš saka, vairs nepiemīt ticamība. Tās tikai maskē šo teoriju izklāstītāju apsēstību ar varu. Liotārs īpaši koncentrējās uz marksisma „lielo teoriju”. Viņš personīgi pieredzēja marksisma neveiksmi Ziemeļāfrikas kontekstā, vietā, kur viņš uzauga un nodzīvoja līdz divdesmit astoņu gadu vecumam. Viņš ticēja, ka ir pagājis jebkura šāda metastāstījuma laiks, vai tas bija marksisms, komunisms, kapitālisms vai kristietība. Visi šie metastāstījumi savā laikā bija uzdoti par patiesību, bet - kā uzsvēra Liotārs – „Vēsture rāda, ka tie nebija nekas vairāk, kā tikai aizsegs varas kārām sistēmām, kuras lobēja atsevišķi indivīdi vai elites grupas, kas nevairījās savus mērķus sasniegt ar vardarbības palīdzību. Saskaņā ar Liotāra teikto mums daudz labāk klātos, ja mēs dzīvotu ar „mazākām teorijām”, kam piemīt mazākas ambīcijas, un pat pieņemtu faktu, ka šīs „mazākās teorijas” ik pa laikam būtu pretrunā viena ar otru. Un atkal jau mēs pamanām, kā universālās Patiesības ideāls tiek aizstāts ar patiesību daudzskaitlīgumu!
Vēl kāds prominents postmodernais domātājs, amerikānis Ričards Rortijs (dz. 1931), ir tikpat skeptisks attiecībā uz iespēju nonākt pie kaut kā tāda, kas atgādinātu absolūto patiesību. Viņš vairs neuzskata patiesību par ko tādu, kas norādītu uz realitāti, bet ieņem ārkārtīgi pragmatisku nostāju. Viņš saka, ka patiesība ir tas, kas „padara darbu.” Daudzi kritiķi gan ir norādījuši, ka šī ir samērā neapmierinoša pieeja, jo tā pieņem visa veida manipulatīvu valodas izmantošanu, kas patiešām „darbu padara”, tai skaitā arī tos šausmu darbus, ko veica nacisti un staļinisti! Taču stāsta morāle ir tā pati: absolūta patiesība ir degradēta līdz oportūnistiskām patiesībām.
Vai mēs vēl varam cerēt atrast Patiesību?
Daudzi mūsdienu Rietumu pasaulē, neatkarīgi no tā, vai ir lasījuši šīs komplicētās filozofiskās grāmatas vai nē, tiecas piekrist, ka, iespējams, šiem postmodernajiem filozofiem varētu būt pamatots iemesls noraidīt absolūtas patiesības esamību. Viņi norādīs, ka mēs diez vai varam noraidīt apgalvojumu, ka agrāk daudz kas mums ticis uzdots par patiesību, lai gan vēlāk tā izrādījās vien vēlamā uzdošana par esošo, propaganda vai pat krāpšana, un tādēļ nav jābrīnās, ka daudzi nekavējoties kļūst skeptiski, tiklīdz uz skatuves parādās jauns patiesības kandidāts.
Es nekad neaizmirsīšu pirmos ceļojumus deviņdesmito gadu vidū uz Albāniju – nelielu valstiņu Balkānu pussalā, kas bija pilnībā izolēta no ārpasaules līdz pat 1992. gadam, kad komunistisko režīmu beidzot piespieda pieņemt jauno post-komunistiskās ēras realitāti. Uz mani vislielāko iespaidu atstāja divi fakti. Pirmkārt, nebija ieraugāma absolūti neviena baznīca vai mošeja. Otra lieta – visur esošās nelielās betona patversmes, kas sasniedza apmēram 8 – 10 metrus diametrā un pacēlās apmēram pusotra metra augstumā no zemes. Es uzzināju, ka šādas nelielus puķu podiņus atgādinošās patversmes ir pietiekamā daudzumā, lai aptuveni trīsarpus miljoni albāņu varētu patverties, kad ienaidnieks uzbruktu ar mērķi nolaupīt Albānijas bagātības. Jo, kā to cilvēkiem tika iegalvojis diktators Envers Hodža (1908-1985), Albānija bija visbagātākā nācija zemes virsū, un - tikai laika jautājums, kad kāds ienaidnieks pacenstos atņemt pasakaino Albānijas bagātību. Tā bija patiesība Albānijas cilvēkiem. Taču, tiklīdz kādi no viņiem spēja iegūt satelīta televīzijas iekārtas un uztvert itāļu televīzijas programmas, kad mazliet vēlāk atvērās robežas un cilvēkiem radās iespēja ceļot, viņu ilūzijas tika galīgi sagrautas. Ar viņiem pilnībā bija manipulējusi politiskā propaganda, ko īstenoja neliela elitāra cilvēku grupa, kas izmisīgi centās noturēt varu savās rokās pēc iespējas ilgāk. „Patiesība” izrādījās ļaunprātīgi meli.
Pat zinātnes domēnā patiesības meklēšana ne vienmēr notiek pēc noteikumiem un tieši, kā mums to apgalvo. Izpētes sponsorē konkrētas industrijas, kas cer uz sev noderīgiem izpētes rezultātiem. Un atklājumi, kas neietilpst vēlamajā scenārijā, ne vienmēr tiek atspoguļoti tā, kā to pienāktos darīt. Stipendijas ne vienmēr tiek piešķirtas labākajiem zinātniekiem un izpētes programmām, kam patiešām ir nepieciešams finansējums. Pieejamie sakari un politiskās prasmes bieži vien spēlē noteicošo lomu finansējuma saņemšanā. Pie tam, neviens zinātnieks savu darbu pie patiesības meklēšanas neuzsāk, būdams kā tabula rasa*. Viņš ienāk izpētes jomā ar saviem pieņēmumiem un aizspriedumiem, un ir predisponēts meklēt konkrētā virzienā.
Tas pats attiecas arī uz reliģijas jomu, izcilākās patiesības domēnu – to, kas satrauc visvairāk. Teologi ir tie, kam būtu jāpēta un jānodod tālāk patiesība. Baznīcas ir tās, kam būtu jāaizsargā un jāsludina patiesība. Bet vienotas vēsts vietā mēs dzirdam teoloģisku viedokļu kakofoniju, un vienas stingras garīdznieka balss vietā mēs tiekam konfrontēti ar mulsinošiem un pretrunīgiem patiesības apgalvojumiem, ko pauž vesels lērums dažādu konfesiju un citu reliģisku organizāciju. Šķiet, ka Bībeli var interpretēt tik daudz un dažādos veidos, ka tā vienlaikus spēj „pierādīt” diametrāli pretējas nostājas. Un par nožēlu mēs bieži atklājam kristiešu patiesības tumšo pusi: manipulēšanu, varas spēli, noklusēšanu un sentimentālu domāšanu.
Vai šāda realitāte nerosina pievienoties postmodernajam absolūtās patiesības noliegumam? Pat vietās, kur mēs to visvairāk ceram atrast (zinātnē, reliģijā), mēs ne vien saskaramies ar filozofiskiem iebildumiem, bet arī dažādām praktiskām barjerām. Kādēļ gan tērēt laiku un pūles, dzenoties pēc rēga?
Taču, nepadosimies tik ātri! Jo par ko gan varētu runāt, ja nepastāvētu absolūta patiesība, bet tikai patiesības (viedokļi, izvēles, uzskati)? Totālā relatīvisma alternatīva nebūt nav tik pievilcīga. Un patiešām varētu būt grūti nonākt pie vienas absolūtas patiesības, tomēr veselais saprāts pieprasa, lai mēs atzītu zināmus loģikas principus. Iesākumam, es ticu, ka mums ir jāatzīst - divi apgalvojumi, kas ir pilnībā pretrunīgi, nevar vienlaicīgi būt patiesi. Citiem vārdiem, ne visi piedāvājumi var būt patiesi. Daži ir patiesi un daži tādi nav.
Protams, jāatzīst, ka dažas lietas paliks atkarīgas no uzskatiem vai gaumes. Mani interesē laikmetīgā māksla. Lai gan daudzi no divdesmitā un divdesmit pirmā gadsimta mākslas darbiem (it īpaši tas attiecas uz postmodernisma mākslu) no pirmā skata šķiet dīvaini, tie tomēr var būt patiešām interesanti. Un tāpat ir darbi, kuri man liekas ne tikai interesanti, bet arī skaisti. Citi var man nepiekrist un turpināt prātot, kā tāda nevērtīga „draza” ir nonākusi muzejā vai mākslas galerijā. Viņiem pat varētu sanākt dusmas par to, ka, iespējams, lai iegādātos kādu no šiem darbiem, ir tērēta nodokļu maksātāju nauda. Kam taisnība? Acīmredzot mākslinieciskās izteiksmes novērtēšana paliks gaumes lieta, un spriešana par gleznas, skulptūras vai kāda cita mākslas objekta skaistumu neiederas pareizā un nepareizā kategorijā.
Bet ja es saku, ka Amsterdama ir Nīderlandes galvaspilsēta, un mans kaimiņš apgalvo, ka Nīderlandes galvaspilsēta ir Brisele, tā jau ir cita lieta. Šai gadījumā man ir pilnīga taisnība, bet mans kaimiņš kļūdās. Un tas nav tikai perspektīvas, viedokļa vai atlasa interpretācijas jautājums, bet gan fakts, ko jums spēs pastāstīt jebkurš holandietis vai beļģis.
Spersim vēl vienu soli tālāk. Kad es saku, ka zirgs, ko no savas mājas redzu pāri ceļam, ir melns, bet mans kaimiņš saka, ka zirgs ir tumši brūns, nav iespējams tūdaļ pat noteikt, kuram ir un kuram nav taisnība. Zirgs man var izskatīties melns, lai gan tas patiesībā ir tumši brūns. Iespējams, es pilnībā nespēju atšķirt krāsas, vai arī vienkārši neesmu uzlicis brilles. Varbūt mums būtu jādodas tuvāk zirgam, lai noskaidrotu precīzu zirga spalvas nokrāsu. Šai gadījumā mēs dabā varētu pārbaudīt, kurš apgalvojums bija patiess. Bet ir tik daudz gadījumu, kuros mēs nevaram fiziski pārbaudīt apgalvojumu, kamēr neesam saņēmuši kādus papildus pierādījumus (no reāla liecinieka), kas mums palīdz noskaidrot lietas patiesos apstākļus. Bet mēs piekritīsim, ka viens no apgalvojumiem ir patiess, vai arī, ka visi apspriežamie priekšlikumi var būt kļūdaini, un gadījumā, ja tie sniedz abpusēji izslēdzošus apgalvojumus, ne visi no tiem var būt pareizi. Dažos gadījumos, lai atrisinātu problēmu, ir nepieciešams kaut kur doties, vai ir nepieciešami pareizie instrumenti, vai arī ir nepieciešams laiks. Daudzos citos gadījumos mums lēmuma pieņemšana būs jāatliek.
Protams, viss kļūst daudz sarežģītāk, ja mums ir jāsaskaras ar apgalvojumiem, kurus nav iespējams fiziski pārbaudīt. Kristieši sniedz konkrētus patiesības apgalvojumus par saviem uzskatiem, musulmaņi un citu reliģiju pārstāvji tāpat piedāvā patiesības apgalvojumus par savu ticību. Daži no šiem patiesības apgalvojumiem ir identiski vai arī ļoti līdzīgi. Tādēļ tie var būt, un var arī nebūt patiesi. Mums nav iespēju pārbaudīt, cik patiesa ir to lielākā daļa. Piemēram, kā kristietība un islāms stāsta par dzīvi pēc nāves un mūžīgu svētlaimi. Bet tas ir vairāk nekā skaidrs, ka neviens no mums tur nekad nav bijis un nevar apliecināt, ka patiešām pastāv laimīga pēcnāves dzīve un neviens no mums (vismaz tie, kas ir pie pilna prāta) nav sarunājies ar kādu, kurš tur būtu bijis un atgriezies ar veselu kaudzi fotogrāfiju. Tomēr pastāv arīdzan kristiešu patiesības apgalvojumi, kas ļoti lielā mērā atšķiras no musulmaņu apgalvojumiem. Šādos gadījumos kļūdīties var kā kristieši, tā arī musulmaņi. Bet nevar būt tā, ka abiem ir taisnība. Piemēram, kad kristieši apgalvo, ka Bībele ir grāmata, kurā ietvertas tās ziņas, ko Dievs vēlas mums pavēstīt, bet musulmaņi saka, ka tieši Korāns ir tā grāmata, kas satur dievišķās instrukcijas, tad mēs nevaram piekrist abiem. Attiecīgi viens no apgalvojumiem ir nepatiess.
Līdz ar to mums jāsper vēl viens solis tālāk. Ja mēs esam labprātīgi pieņemt ideju, ka totāls relatīvisms nešķiet pamatots, jo veselā saprāta loģika mums māca, ka spriedums var būt vai nu patiess, vai nepatiess, un ka atsevišķos gadījumos mēs varētu būt spējīgi noteikt, vai apgalvojumi var tikt pieņemti kā patiesi vai nepatiesi, mēs varētu vēlēties pajautāt, vai mēs kaut kādā veidā kaut kur varētu sameklēt neapšaubāmas patiesības pamatu, uz kura tālāk mēs varētu būvēt savu izpratni un kas sniegtu mums norādes uz pārējos apgalvojumos esošo iespējamās patiesības devu. Ja tā patiešām ir mūsu nākošā doma, tad mēs nevaram pretendēt uz oriģinālu domāšanu, jo tā ir bijusi daudzu gadsimtu meklējumu tēma. Šīs vēlmes nodibināt stingru pamatpatiesības fundamentu tehniskais termins ir fundamentālisms. Ja mēs varam būt pārliecināti, ka mūsu teiktais attiecas uz Realitāti, ko mēs varam kaut kādā veidā, kaut vismaz daļēji, zināt, tad esam cerīgi uzsākuši tālāku zināšanu apguvi. Ja mēs kaut kādā veidā bez pamatotām šaubām varam konstatēt, ka eksistē Dievs, un ka Viņš ir Universa Veidotājs un dzīvības Radītājs, šķiet, ka esam atraduši savu pamatu, uz kura turpināt būvēt. Un ja tai pat laikā varam bez pamatotām šaubām būt pārliecināti, ka pastāv kāds sens teksts, kurš satur šī Dieva doto patiesību, tad, es domāju, mēs spēsim gūt ievērojamus panākumus, meklējot vairāk informācijas par šo Dievu.
Vai ir iespējams iegūt šāda veida pārliecību? Vairākums mūsdienu domātāju netic, ka fundamentālisms ir aizstāvams. Patiesībā ir daudzi, kas uzskata, ka „fundamenta” metafora nav piemērotākais absolūtās patiesības raksturojums. Karls Poppers (1902-1994), Vilards van Ormans Kvīns (1908-2000) un citi uzskata, ka, mēģinot stādīties priekšā, kādā veidā mēs iegūstam un sistematizējam zināšanas, labāka būtu „tīkla” vai „tīmekļa” metaforas izmantošana. Tā vietā, lai iesāktu ar dažiem absolūtiem ķieģeļiem, kas kalpotu par mūsu turpmāko uzskatu pamatu, mums labāk veiktos, ja sameklētu dažādus argumentu un pierādījumu pavedienus, kas līdz mums atnāk no dažādām pusēm gluži kā zirnekļa tīkls, veidojot saprotamu stāstu, kurā atsevišķus uzskatus stiprina to saikne ar citiem uzskatiem un kopainu. Lai arī dažādie pierādījumu pavedieni var nelikties īpaši pārliecinoši, tos skatot atsevišķi vienu no otra, tomēr kopā tie mums var palīdzēt nonākt, ja ne pie absolūtas patiesības, tad vismaz pie „attaisnojamas ticības”. Un tas var būt lielākais, ko mēs varam cerēt sasniegt.[5]
Izlasot daudz atziņu un tās rūpīgi pārdomājot, personīgi es piekrītu, ka „tīkla” metafora šķiet pārliecinošāka par „fundamenta” metaforu. Parasti identificētie fundamenti pilnībā pārliecina tikai tos, kurus jau sākotnēji var uzskatīt par fundamentālistiem. Taču tas nenozīmē, ka patiesība neeksistē. Es esmu pārliecināts, ka iepriekšējā nodaļā diskutētie jautājumi – saprātīgas radīšanas pierādījumi, kas tik skaidri norāda uz saprātīgu Radītāju, un ievērojamais absolūtas atkarības sajūtas fenomens, ar ko sastopas tik daudz dažādu vecumu un kultūru cilvēki – tie visi ir spēcīgi pavedieni šajā zināšanu tīklā. Vēl vairāk, nākošajās nodaļās mēs atklāsim, ka ir daudz citu pavedienu, kurus var ieaust šajā tīklā – saprotamā attaisnojamas ticības sistēmā.
Meklējot tālāk patiesību par šo saprātīgo Radītāju un „mūsu esības mīklaino pamatojumu”, no Kura, kā daudzi apgalvo, viņi kaut kādā veidā izjūt pilnīgu atkarību, mums ir jābūt drošiem, ka nepieļausim būtiskus pārpratumus. Starp ticēšanu absolūtajam un absolūtu ticību ir ārkārtīgi liela atšķirība. Ir daudz mīklu, kuras mēs nekad neatminēsim, un eksistē tik daudz jautājumu, par kuriem mums nekad nebūs jābūt pilnīgi pārliecinātiem. Taču ir kāds pamatapsvērums: ja ir Dievs, kura roku darbs ir viss eksistējošais, tad šis Dievs acīmredzot ir bezgalīgi pārāks un zinošāks par jebkuru cilvēku vai pat visu cilvēci. Ja ir šāds Dievs, mums būtu jārēķinās ar to, ka starp Viņu un mums ir plaisa, iespējams, pat nepārvarama. Un visticamāk, ka mums vienmēr paliks neatbildēti jautājumi. Daudzas lietas mums vienkārši ir par sarežģītām, un daudzos gadījumos mums būs jāsamierinās ar pieņēmumiem. Iespējams, ka mēs nespējam saprast tik daudz no patiesības, kā mēs to vēlētos. Un mēs darītu labi, ja paliktu ārkārtīgi skeptiski pret tiem, kuri apgalvo, ka ir iepazinuši absolūti visu patiesību par Dievu. Daudzi no viņiem nepieļauj dialogu, ja tas kaut mazākā mērā apšauba viņu patiesību. Viņi „sevi uzskata par Dieva ieceltiem kareivjiem un patiesības sargiem, kas sevi uztver kā tos, kuru pašizveidotajai teoloģiskajai sistēmai uzspiests „dievišķības zīmogs”.’[6] Pie tam, mums vienmēr jāpatur prātā, ka, pētot patiesības jautājumu, mums katram jau piemīt savas zināšanas, sava izpratne un pieredze. Mēs uz lietām raugāmies caur savas kultūras un iegūtās izglītības prizmu. Un mēs nekad pilnībā neatbrīvosimies no jau pastāvošiem uzskatiem. Mums nepiemīt tā sauktā „Dieva acs” perspektīva, kas visu eksistējošo lietu savstarpējo saikni uztver pilnībā objektīvi.
Bet es esmu pārliecināts, ka tas nenolemj mūs pilnīgam relatīvismam. Jo, kā jau mēs redzējām iepriekš šajā pašā nodaļā, loģikas likumi mums skaidro, ka ne visi apgalvojumi var būt pareizi, un tas ietver to, ka tieši tāpat arī ne visi apgalvojumi par reliģiju un Dievu var būt pareizi. Nu piemēram: par kristietības centru – Jēzu Kristu – ir atrodami daudzi dažādi un konfliktējoši uzskati; visi no tiem nevar vienlaicīgi būt pareizi. Klasiskā kristietības pozīcija, kādu tā ieņem kopš baznīcas pirmsākumiem, un kādu to vēl joprojām turpina praktizēt ‘ortodoksālie’ kristieši mūsdienās, saka, ka Jēzus nebija tikai cilvēciska būtne, bet viņam ir dievišķa izcelsme. Viņš bija Dievs cilvēka izskatā. Lai ko tas patiešām nozīmētu, ir pilnībā skaidrs - ja šis klasiskās kristietības apgalvojums ir patiess, Viņš nebija tikai pravietis (kā tam tic musulmaņi), vai nepareizi domājošs reformators (jūdu uzskats), Brahmas iemiesojums (hinduistu pārliecība), vai Dieva iecelts guru (saskaņā ar New Age apgalvoto), iedvesmots, bet ne dievišķs ierindas pravietis (kā tam tic daudzi „liberāli” kristieši) u.t.t.[7]
Vai apskatīsim citu klasisku kristiešu pārliecību: Dievs ir personiska Būtne un sastāv no neredzama Tēva, Dēla un Svētā Gara. Šobrīd nesatrauksimies par ārkārtīgi grūti uztveramo Trīsvienības jēdzienu – „trīsvienība vienā” un „vienotība trīsvienībā” – ko cilvēku valoda nespēj adekvāti aprakstīt. Taču, ja tā ir taisnība, musulmaņu, jūdu, hinduistu, budistu, New Age piekritēju, animistu un politeistu izplatītie pamatjēdzieni par Dievu nevar būt patiesi, jo daudzas no šo nekristiešu reliģiju idejām atklāti konfliktē ar kristīgo Dieva uztveri. Pat ja kristietības uzskati būtu kļūdaini, tad taisnība būtu tikai vienai (vai nevienai) no pārējām.
Tātad, manuprāt, ne viss, kas tiek stāstīts par Dievu vai kādu citu reliģisku tēmu, ir personiskas gaumes jautājums. Varētu būt grūti vai pat neiespējami zināt atbildes uz visiem ar Dievu saistītiem jautājumiem. Un es uzskatu, ka ir jāuzsver, lūk, kas: ne visas atbildes ir vienlīdz ticamas, jo bieži tās viena otru izslēdz. Kā tad lai mēs turpinām virzīties uz priekšu savos patiesības meklējumos? Kā lai mēs ieaužam kārtējo pavedienu mūsu „tīklā” tā, lai tas saskanīgi iederētos kopā ar tur jau esošajiem?
Ja ir Dievs, kurš atrodas it visa iesākumā, ieskaitot cilvēka dzīvību, būtu pavisam dīvaini, ja šis Dievs nevēlētos kaut kādā veidā atklāt patiesību par sevi tām būtnēm, ko Viņš ir radījis, vēl jo vairāk tādēļ, ka valoda un komunikācija starp personām ir tik ļoti dominējoša šo būtņu iezīme. Tiklīdz jūs pieņemat to, ka Dieva eksistence ierindojama „attaisnojamās ticības” kategorijā, pat ļoti ticama liekas doma par to, ka šis Radītājs – Dievs kaut kādā veidā atklātu Sevi tiem, kam par savu eksistenci jāpateicas Viņam. Taču kādā veidā šī dievišķi – cilvēciskā komunikācija varētu norisināties? Viens no priekšnosacījumiem būtu, ka Viņam jāizmanto tāda valoda un simboli, ko šie cilvēki spētu saprast. Tas, protams, krietni ierobežo komunikācijas saturu, jo jāņem vērā tā neizbēgamā nevienlīdzība starp Sūtītāju un saņēmēju. Taču tāpat tas nozīmētu, ka cilvēku stāstītajam par Dievu var būt reāla nozīme. Galu galā - veids, kā Dievs sevi izsacījis cilvēku valodas vārdos un simbolos, nozīmē, ka šie vārdi nav tikai cilvēciska konstrukcija, bet parāda ārpus cilvēku pasaules esošu realitāti. (Ir svarīgi uzsvērt šo viedokli, jo daudzi postmodernie filozofi ir izteikuši šaubas par to, vai mūsu sacītais norāda tikai uz to, kā mēs uztveram lietas, vai arī tas var attiekties uz realitāti, kas nav mūsu tiešās sniedzamības robežās.)
Kā lai mūs sasniedz šie dievišķie vēstījumi? Vai tiem būtu jābūt kā iespaidiem, kas baro mūsu intuīciju un apziņu? Vai tie līdz mums nonāktu ar sapņu vai ekstrasensorās uztveres starpniecību? Vai Dievs izmantotu ausīm sadzirdamu runu? Vai arī Viņš dotu priekšroku rakstiskai saskarsmei un savu vēsti sniegtu, izmantojot kādu autoritatīvu tekstu, ko mēs varētu lasīt un pārdomāt? Vai pasaules izplatītākās reliģijas vismaz atsevišķus no šādiem kanāliem uztver kā iespējas, lai gan to starpā attiecībā uz potenciāli noraidīto saturu pastāv nozīmīgas atšķirības? Vairākas no pasaules reliģijām (lielākā mērā jūdaisms, islāms un kristietība) balsta savu mācību uz svētiem tekstiem, kas pēc viņu domām ir Dieva inspirēti, bet cilvēka roku rakstīti. Pastāv atšķirīgas teorijas attiecībā uz to, kā tam īstenībā bija jānorisinās, un cik lielā mērā šie cilvēciskie instrumenti ir ietekmējuši šīs komunikācijas saturu.
Tātad - vai tāds svētais teksts kā Bībele vai Korāns, spēj mums palīdzēt patiesības meklējumos? Vai ir pamats uzskatīt, ka grāmata var atklāt nozīmīgus faktus par šo Radītāju Dievu – par to, kas Viņš ir un kāds viņš ir, ko Viņš dara un kā attiecas pret Sevis radīto? Ja Dievs „runāja” uz cilvēkiem, kas pēc tam visu Viņa teikto pierakstīja, kā lai mēs esam pārliecināti, ka tas, ko Viņš „pateica,” patiešām tika nodots tālāk pareizi, un ka tas vēl joprojām ir nozīmīgs arī mums, kas dzīvojam tūkstošiem gadu pēc laika, kad tekstus pierakstīja Dieva „rakstnieki”? Un kuru no grāmatām mums izvēlēties? Pat ja mēs sašaurinām izvēli līdz pašiem izplatītākajiem tekstiem – Korānu un Bībeli - kādēļ gan mums izvēlēties Bībeli? Šis ir svarīgs jautājums, jo grāmatas turpinājumā esmu nolēmis vairākas reizes atsaukties uz Bībeli.
Ir vairāki pamatiemesli, kādēļ es Bībeli uzskatu par ļoti īpašu grāmatu, no kuras, kā es ticu, varu uzzināt par Dievu, un kura man pastāsta par to, kā Viņš ietekmē manu dzīvi. Es vēlos tos īsumā uzskaitīt. Es apzinos, ka daudzi no jums, kas lasa šo grāmatu, nespēs pilnībā spriest par to, vai šie argumenti iztur kritiku, pirms jūs paši nebūsiet izlasījuši salīdzinoši lielu informācijas apjomu gan par Bībeli, gan pašā Bībelē. Taču pat tad būs jāvirzās maz pamazām. Jo viena lieta ir piekrist, ka Bībele ir visneparastākā grāmata, bet apgalvot, ka tā satur uzticamu (pilnībā patiesu) informāciju par Dievu (Patiesību), jau ir daudz kas vairāk. Un tomēr - aplūkosim dažus no tiem faktiem, kas liek Bībelei izcelties citu grāmatu vidū, pat starp tā sauktajām „svētajām” grāmatām kā, piemēram, Korāns.
Pirmkārt, Bībelei ir neparasti sasniegumi. Tā ir visvairāk drukātā, visvairāk tulkotā, vislasītākā un, iespējams, visvairāk apspriestā grāmata cilvēces vēsturē. Tās pilnais teksts ir pieejams vairāk kā 2000 valodās, un tās daļas ir tulkotas vēl vairāk dažādās valodās un dialektos. Salīdzinājumam - Viljama Šekspīra darbi, kuru daudzi uzskata par angļu valodas rakstniecības meistaru, ir tulkoti tikai piecdesmit valodās. Neviens īsti nezin, cik daudz Bībeles kopiju ir izdots, sākot ar mobilās drukas iekārtas izgudrošanu piecpadsmitajā gadsimtā. Salīdzinoši piesardzīgs aprēķins sniedz skaitli 7 miljardi! Tādēļ es noteikti neesmu viens pats vai kādas minoritāšu grupiņas dalībnieks, tik augstu vērtējot Bībeli. Protams, pats par sevi fakts, ka vienai grāmatai ir vairāk lasītāju nekā citai, nepierāda neko daudz par šīs grāmatas patiesumu. Taču tas noteikti raisa interesi par šo grāmatu.
Otrkārt, ievērojams ir fakts, ka šī grāmata ir daudzu autoru grāmata, bet ne tikai. Bībeles sešdesmit sešas daļas sarakstījuši aptuveni četrdesmit dažādi autori, kam katram savādāks dzīves gājums: gani, zemnieki, telšu meistari, ārsti, zvejnieki, priesteri, filozofi un ķēniņi. Šie autori nedzīvoja visi vienā laikā, tos atdala pat gadsimtiem ilgs laika periods. Agrākie teksti ir datēti ar piecpadsmito gadsimtu pirms Kristus, bet pēdējie sarakstīti simts gadus pēc Kristus dzimšanas. Sākot ar ceturto gadsimtu, pastāvēja vispārējs uzskats, ka šie sešdesmit seši traktāti apkopojami Bībelē. Bet ne mazāk apbrīnojams ir fakts, ka par spīti šīm atšķirībām autoru izglītībā, arodā un sociālajā statusā, kā arī daudzo gadu ilgajam laika posmam, kāds bija nepieciešams, lai to uzrakstītu (trīs dažādās valodās – ebreju, aramiešu un grieķu) un sakopotu to vienā sējumā, Bībele ir ārkārtīgi saistīta un vienota grāmata. Tās sešdesmit seši segmenti veido grāmatu ar vienotu filozofiju. Nav jābrīnās, ka simtiem miljonu cilvēku tā ietekmē ir secinājuši, ka Bībelei jābūt kaut kam vairāk nekā tikai cilvēku roku darbam.
Treškārt, Bībeles pārsteidzošā precizitāte vēsturiskajā izklāstā. Tas daudzus pārsteidz. Kad deviņpadsmitajā gadsimtā kā teologu, tā arī draudzes locekļu starpā kļuva populāras jaunas teorijas par Bībeles izcelsmi, cilvēku prātos rosījās šaubas par daudzu Bībeles stāsta detaļu vēsturisko ticamību. Jāatzīst, ka vēl joprojām eksistē ziņojumi, kurus grūti ierāmēt tās antīkās pasaules kontekstā, kādu mēs to pazīstam šodien, un kas turpina mulsināt vēsturniekus. Taču kopumā Bībeles vēsturiskā precizitāte ir pierādīta. Bībeliskā arheoloģija atkal un atkal atklājusi, ka Bībelē minētie vīri un sievas patiešām ir reālas vēsturiskas personas, un ka viņiem piesaistītie notikumi patiešām ir norisinājušies tā, kā tie ir aprakstīti.
Ceturtkārt, pastāv pārsteidzošais pravietojumu fenomens. Ikdienas sarunvalodā jēdziens „pravietojums” tiek saistīts ar pareģošanu. Bībelē šim terminam ir daudz plašāka nozīme, bet Bībeles pravieši arīdzan izteica paziņojumus par nākotni, un bieži vien par notikumiem, kuriem bija jāpiepildās tikai simtiem gadu tālā nākotnē. Piemēram, Bībeles pirmajā lielajā daļā – Vecajā Derībā – ir dučiem un pat simtiem paziņojumu, kas norāda uz Jēzus Kristus dzimšanas, dzīves un nāves detaļām, un ikviens no tiem ir pilnībā precīzs.
Kā jau agrāk minēju, jums nav maniem vārdiem uzreiz jānotic, bet pašiem daudz jālasa un jāpārdomā. Tomēr lasīšana par Bībeli nekad nedrīkst aizstāt pašas Bībeles lasīšanu. Patiesībā, šī ir viena no lielākajām problēmām, ar kādām mēs saskaramies, kad gribam runāt par Bībeli. Pat tā sauktajā kristiešu pasaulē, vairākums cilvēku Bībeli nepazīst. Un līdz ar to ir samērā grūti nonākt pie kāda līdzsvarota sprieduma par grāmatu, kuru neesi izlasījis. (Tas, protams, ir tikpat patiesi arī, ja mēs izsakām savu galīgo spriedumu par citām „svētajām” grāmatām, piemēram, Korānu.)
Bet ir vēl kas. Daži labi pazīstami Bībeles eksperti ir paziņojuši, ka manis šeit uzskaitītie argumenti nav tie paši svarīgākie. Viņi saka, ka jautājuma pati būtība ir tā, ka Bībele liecina par sevi jau tad, kad tu to sāc lasīt, jeb, lietojot tehnisku terminu – tā ir pašautentificējoša. Saprotamākā valodā tas nozīmē, ka Bībelē eksistē kaut kas tāds, kas mūs dziļi pārliecina par tai piemītošo unikālo dimensiju, pieprasot mūsu uzmanību, un ka tajā ir ietverts kas vairāk par cilvēciskiem vārdiem.
Patiešām, pats par sevi saprotams - ja Dievs ir nopūlējies, lai sniegtu mums kaut kādu informāciju, Viņš noteikti pievērstu mūsu uzmanību arī šīs informācijas avotam. Es tam noteikti piekristu. Tas visnotaļ pastiprina iepriekšējās rindkopās minētos argumentus par Bībeli kā nozīmīgus papildus „pavedienus” mūsu pamata zināšanu „tīklam”.
Bībeles lasīšana var būt pamatīgs izaicinājums. Ja jūs atverat Bībeli pirmoreiz un izlemjat to izlasīt no vāka līdz vākam, jūs varat iestrēgt teksta fragmentos, kas, maigi izsakoties, nav viegli pieejami. Tādēļ būtu ieteicams sākt ar vieglāk saprotamām daļām, piemēram, četrām īsajām Jēzus biogrāfijām[8], un tad turpināt ar citām vēsturiskajām sadaļām. Tāpat ir ieteicams izlasīt ievadu Bībelei, kas sniegs zināmu pamatinformāciju un paskaidros, ka visa Bībele nav sarakstīta vienā un tai pašā stilā. Dažas nodaļas ir vēsturiskā proza, citas - dzeja vai kāds cits literārais stils. Svarīgi apzināties šādus pamata faktus. Bībeles lasīšana ir izaicinājums arī pieredzējušiem lasītājiem, jo, pat ticot (skat. nākošo nodaļu), ka Dievs sarunājas ar cilvēkiem caur Bībeles lappusēm, tomēr pavisam noteikti un daudzējādā ziņā Bībeles tekstiem ir tādas pat iezīmes, kā citiem senajiem tekstiem. Autori pauda to, ko viņi bija „iedvesmoti” teikt, lietojot sev zināmos vārdus un simbolus savā pasaules izpratnes kontekstā. Lasot šos vārdus tagad, ne tikai jāmēģina atklāt būtisko vārdos un simbolos, kas mums varētu nebūt pilnībā izprotami, bet arī jāapzinās, ka mēs šos senos tekstus lasām ar saviem divdesmit pirmā gadsimta cilvēka iepriekšpieņēmumiem, ar savu moderno vai postmoderno domāšanas veidu. Mēs tiecamies lasāmajā tekstā izlasīt savus iepriekšpieņēmumus un kultūru. Postmodernajam filozofam, sakot, ka tekstam pastāv tik daudz tulkojumu, cik ir tā lasītāju, pieder zināma taisnība. Un tomēr, es nopietni uzskatu - ja jūs ieguldīsiet laiku un pūles un labprāt ieklausīsities tajā, ko ir atklājuši citi, mēģinot senos vārdus piemērot mūsdienām, jūs pamanīsiet, ka šiem senajiem vārdiem vēl joprojām piemīt ievērojamas spējas uzrunāt mūs arī šodien.
Es nezinu nevienu cilvēku, kurš apgalvotu, ka saprot ikkatru Bībeles fragmentu. Vienmēr ir kaut kas vēl, ko uzzināt, un vienmēr dziļākas zināšanas, ko izpētīt. Daudzu pieredze ir tāda, ka Bībele turpina uzrunāt lasītāju un turpina atklāt arvien dziļāku nozīmi pat pēc tam, kad noteikta nodaļa ir izlasīta jau n-to reizi. Daudzi lasītāji, kā senāk, tā arī šodien pasvītrotu, ka pat ja viņi nespēj izprast visu, vai arī saskaras ar kādu grūti aptveramu paziņojumu, Bībele piedāvā daudz pārliecinošāku pasaules, dzīves un cilvēka eksistences skatījumu, nekā jebkura cita grāmata, ko tie ir lasījuši. Viņi atklājuši, ka tā piedāvā saistošu un apmierinošu postmodernās realitātes alternatīvu, un secinājuši, ka tā norāda - Universam par savu radīšanu jāpateicas Radītājam - Dievam, kurš ir arī vienīgais objektīvais Likumdevējs. „Rezultātā,” viņi saka, „Bībele spēj sniegt pilnīgu izpratni par atšķirību starp labo un ļauno.”
Es piekrītu. Patiešām, Bībele nedod atbildes uz visiem jautājumiem par dzīvi, ciešanām un nāvi, bet tā sniedz loģisku un pārliecinošu skaidrojumu cilvēces nepatīkamajam stāvoklim. Tā arīdzan sniedz vislabāko un visapmierinošāko Jēzus Kristus personības skaidrojumu. Un tajā ir atrodama recepte jēgpilnai un apmierinošai dzīvei kā šobrīd, tā arī turpmāk. Bībeliskais viedoklis vislabāk izskaidro lielu daudzumu dažādu faktu (par Universu, cilvēkiem, vēsturi) saskaņā ar būtiskākajiem loģikas principiem un kritiskās domāšanas pieprasītajiem pierādījumu kritērijiem. Un vēlreiz – tas nav pilnībā zinātniska liecība, kas nešaubīgi pierāda Bībeles pārdabisko dimensiju, bet gan miljoniem cilvēku atklājums, lasot Bībeli, kurš sniedz atbalstu „attaisnojamai ticībai” par to, ka Radītājs Dievs ir atklājis efektīvu veidu, kā sarunāties ar cilvēkiem.
Daudzi kristieši, runājot par „patiesību”, domā ne tikai Bībeli, bet arīdzan daudzus formālus paziņojumus un dokumentus, kas it kā definē šīs „patiesības” aspektus. Es ar to domāju dažādo kristīgo konfesiju kredo un tradicionālās kristīgās doktrīnas. Kāds ir to statuss? Vai tām ir tāda pati pozīcija kā Bībelei? Dažiem kristiešiem tas tā ir. Daži neapzināti tiecas Bībeli lasīt šādu paziņojumu gaismā, nevis otrādi. Bet es nākošajā nodaļā ieteikšu šādus dokumentus un paziņojumus uztvert citādāk. Bībele ir tas avots, no kura mēs smeļamies vielu mūsu doktrinārajiem paziņojumiem. Tie attiecīgi sistematizē un apkopo to, kāda, pēc mūsu domām, ir Bībeles attieksme pret dažādiem nozīmīgiem jautājumiem.
Es ceru, daudzi no jums šo nodaļu beigs lasīt ar sajūtu, ka ir vēl tik daudz ko teikt par ideju, ka jāapsver ne tikai personiskā gaume un viedokļi, un par domu, ka Radītājs Dievs mums ir sniedzis patiesību. Mums var pietrūkt pamata, kurš nepieļautu nekādas šaubas, bet noteikti eksistē šis „tīkls”, kurā atsevišķi pavedieni viens otru stiprina, un kā rezultātu var nodēvēt par „pamatotu ticību”. Tas, ko ietver šie „uzskati”, ir nākošais solis mūsu atklāsmēs: Ticība. Šinī gadījumā par vārdu „solis” piemērotāks būtu vārds „lēciens”.
Vai jūs esat tam gatavi?
[1] Alan Bloom, The Closing of the American Mind. New York, NY: Simon & Schuster, Inc., 1987; 25. lpp.
[2] Robert C. Greer, Mapping Postmodernism: A Survey of Christian Options. Downers Grove, IL: InterVarsity Press, 2003; 228. lpp.
[3] Douglas Groothuis, Truth Decay: Defending Christianity against the Challenges of Postmodernism, Downers Grove, IL: InterVarsity Press, 2000;
[4] Turpat, 175. un turpmākās lpp.
* Jean Francois Lyotard, The Postmodern Condition: A Report on Knowledge, 1979.
* Tabula rasa – no latīņu val. ‘tīra lapa’ (tulk. piez.).
[5] Informācijai skat.: Nancy Murphy, Beyond Liberalism and Fundamentalism. How Modern and Postmodern Philosophy Set the Theological Agenda. Harrisburg, PA: Trinity Press International, 1996; 85-109. lpp.
[6] Greer, citētajā darbā, 41. lpp.
[7] Groothuis, citētajā darbā, 166. lpp.
[8] Daļas ir nosauktas to autoru vārdos: Mateja, Marka, Lūkasa un Jāņa. Mans ieteikums iesācējiem ir sākt ar Marka evaņģēliju.
