1997. gada jūlijā es devos savā kārtējā braucienā no Apvienotās Karalistes uz Savienotajām Valstīm. Esmu aizmirsis, vai tas notika turpceļā vai atpakaļceļā, taču atceros, ka salonā rādītā filma bija neinteresanta, bet spiegu romānu, kas atradās manā rokas bagāžā, es tikko biju beidzis lasīt. Tādēļ, tīri garlaicības mākts, es paņēmu rokās lidsabiedrības žurnālu, kuru lasu ļoti reti. Taču toreiz manu uzmanību piesaistīja kāds raksts, kuram bija intriģējošs nosaukums - „Senā gudrība”. Tā ievadā bija minēts, ka autore ir Nena Čeiza, daudzu „ Washington Post” publikāciju autore. Sākot lasīt, sev par pārsteigumu atklāju, ka raksts ir par milzīgo labumu, kādu dod sestdienas sabats. Es turpināju lasīt, jo šis ir viens no tiem tematiem, kuri man šķiet ārkārtīgi interesanti. Arī pats es piederu vienai no nedaudzajām kristīgajām denominācijām, kas kā iknedēļas atpūtas un pielūgsmes dienu ir izvēlējušās sestdienu, nevis svētdienu. Lūk, ko viņa rakstīja: „Ne tik sen arī es biju viena no tām nomocītajām strādājošajām mammām, kas ik dienu pavadīja steigā ar vienu vienīgu domu prātā – kādēļ nekam nepietiek laika? Tad kādā dievišķas iedvesmas brīdī es pret savu kosmiskā laikmeta nomāktību nolēmu izmēģināt vecmodīgu līdzekli. To sauc par sabatu un tas ir garīgās veselības instruments, kas šodien darbojas tikpat labi, kā tas bija pirms 3200 gadiem, kad iknedēļas atpūtas diena ienāca ebreju likumu kodeksā kā ceturtais bauslis...
Mana personiskā, profesionālā un ģimenes dzīve ir uzlabojusies, un es esmu nolēmusi turpināt svinēt sabatu. Visspēcīgākais un visvairāk apgaismojošais atklājums man pašai, iespējams, bija sapratne, kā senam ediktam var būt tik ļoti atbilstošs pielietojums arī mūsdienās. Sabata svinēšana iesākās pirms tūkstošiem gadu kā atbilde uz nepārtrauktā un smagā fiziskā darba slogu. ... [Šodien] mūsu problēmas ne ar ko daudz neatšķiras. ... Es gaidu savu iknedēļas brīvdienu. Katru piektdienas vakaru, norietot saulei, es noņemu savu rokas pulksteni, un uz diennakti laiks apstājas.”[1]
Paņemiet jebkuru postmodernisma grāmatu un jūs atklāsiet, ka viena no primārajām postmoderna cilvēka attieksmēm pret reliģiju, ir to vēlme uzzināt, ko reliģija var priekš viņiem izdarīt. Šis jautājums viņus interesē krietni vairāk, nekā tas, vai konkrētās doktrīnas ir patiesas un „pierādāmas” ar Bībeles palīdzību. Pieredze viņu vērtību skalā ir krietni augstāk par reliģijas teoriju. Ja viņos pamodusies interese par reliģiju (un daudziem tā tas ir), viņi meklē būtisko. Ja kristīgajā ticībā ir kāda iezīme, kas ir būtiska vēl joprojām, - vai pat šobrīd būtiskāka, nekā jebkad, tad tā ir Bībelē noteiktā iknedēļas atpūtas diena. Dzīve divdesmit pirmajā gadsimtā pieprasa, lai mums regulāri būtu īpaši atvēlēts brīvs brīdis, ja mēs vēlamies izdzīvot, saglabājot neskartu savu cilvēcību.
Par termina „izdegšana” patieso nozīmi man bija visumā vājš priekšstats līdz pat kādam brīdim aptuveni pirms viena gada. Es nekad neko tādu nebiju piedzīvojis, un ceru, ka nekas tāds neatkārtosies. Kad laiku pa laikam dzirdēju par cilvēkiem, kuriem tika diagnosticēta šī problēma, es sliecos domāt, ka viss ar to saistītais ir kaut kādas nelielas grūtības. Man šķita, ka cilvēkiem vajadzētu beigt pārspīlēt un saņemt sevi rokās. Galu galā, kurš gan reizēm nejūtas izsmelts? Mazliet pozitīvās domāšanas, dažas garākas pastaigas pa mežu vai pludmali, nedēļa Kanāriju salās vai Bermudu salās - tas manā skatījumā būtu pietiekami, lai visu sakārtotu. Tā tas bija līdz brīdim, kad es atvēlēju sev laiku izlasīt grāmatu, kurā detalizēti aprakstīts kāda nelielas Nīderlandes lauku draudzes mācītāja „izdegšanas” gadījums. Es šo valsts daļu pazīstu samērā labi un man šķita neticami, ka šādā vietā kāds varētu sastapties ar tik lielu stresu. Bet šī „izdegušā” mācītāja autobiogrāfija lika man saprast, cik nopietna šāda situācija var būt, kā tā var izveidoties un kādus postījumus pašam cilvēkam un viņa ģimenei tā var nodarīt.[2]
Izdegšana ir tikai viens no daudzajiem veidiem, kā mūsu superstraujā eksistence var noiet no sliedēm. Stress ir normāla parādība un neliels tā daudzums mums pat nāk par labu. Taču nav normāli kļūt tik ļoti stresa pārņemtam, ka pilnībā zūd dzīvesprieks un tu jūti, ka nepārtraukti dzenies pēc kaut kā tāda, ko itin nekādi nespēj sasniegt. Nav pieņemams, ka tu pastāvīgi jūti tādu darāmo darbu spiedienu, kuru kļūst arvien vairāk, un kuri jāpaveic arvien labāk. Pat bērni cieš no stresa - un bieži vien savu vecāku nereālo prasību un gaidu dēļ – viņiem pēc skolas ir jāsteidzas uz mūzikas stundām, un no tām uz sporta klubu, tad uz mājām gatavot mājas darbus skolai un nākošajā dienā atkal uz skolu. Viņiem ir jābūt pievilcīgiem un gudriem. Neskaitāmas sievietes pārdzīvo stresu, cenzdamās apvienot pilnas slodzes darbu ar pienākumiem mājās, jo pat vēl mūsdienās, kad pastāv dzimumu līdztiesība, joprojām ēst gatavošana, apģērba mazgāšana, gludināšana un mājokļa uzkopšana tiek uzskatītas par sieviešu ‘privilēģijām’. Sirdsslimības kādreiz bija vīriešu problēma, taču dzimumu līdztiesība ir ienākusi arī šajā dzīves (un nāves) sfērā.
Vīriešu vidū stress nav rezervēts tikai biznesa pasaules haizivīm. Arī augstākā un vidējā ranga menedžmenta pēdējā laika tendence ir klēpjdatora ceļošana no darba vietas līdzi uz mājām, bet elektroniskā pasta vēstules turpina pienākt arī pēc biroja slēgšanas piektdienas vakarā. Mobilais telefons paliek ieslēgts arī vakaros un nedēļas nogalēs, un „tabu” - neielaist darba lietas privātās dzīves robežās - daudzos uzņēmumos jau sen vairs netiek ņemts vērā. Patiesībā, daudzās kompānijās ir nerakstīti likumi, ka zināma ranga darbiniekiem ir jābūt pieejamiem gandrīz jebkurā laikā. Stress, hronisks nogurums, pārdegšana, augsts asins spiediens un kuņģa čūla ir kļuvušas par mūsdienu dzīves ierastu realitāti. Daudzi uzskata, ka darbaholisms ir klaja muļķība, tomēr neskaitāmiem citiem tā ir cena, ko viņi gatavi maksāt, lai izsistos uz augšu savā karjeras kāpumā.
Lai cik savādi tas nebūtu, bet Rietumu pasaules dzīves ritms dažās pēdējās desmitgadēs ir pastāvīgi pieaudzis. Es atceros pareģojumus, ka mūsu darba nedēļa turpinās sarukt, kad arvien vairāk mūsu pienākumus veiks datori un roboti. Kādu laiku šķita, ka šis optimistiskais redzējums piepildīsies. Ikgadējās brīvdienas kļuva garākas, vairākums cilvēku pārgāja uz piecu dienu darba nedēļu, un daudzās nozarēs darba nedēļa samazinājās apmēram līdz četrdesmit stundām. Eiropā it īpaši pieauga to cilvēku skaits, kuri izmantoja iespēju priekšlaicīgi doties pensijā. Dažās valstīs cilvēki pārtrauca strādāt jau 58 gadu vecumā, bet tagad tas viss mainās; daļēji - saistībā ar šībrīža ekonomisko situāciju. Daudzās „bagātās” valstīs darbaspēka izmaksas ir tikušas samazinātas, lai tās saglabātu konkurētspēju. Un viens no veidiem, kā to panākt, ir mazāks skaits darbinieku, kuri strādā vairāk stundu, bet par to pašu naudu. Tāpat - pieejams mazāk naudas, lai liels skaits cilvēku agrāk dotos pensijā. Tomēr ir arī citi faktori.
Datoriem mūsu dzīvi vajadzēja atvieglot. Daudzējādā ziņā tas tā arī ir, taču jaunās tehnoloģijas ir radījušas arī strauji augošu pieprasījumu pēc lielāka informācijas apjoma un detalizētākām atskaitēm. Tās tāpat ir mainījušas darba veikšanas veidus. Bija laiks, kad es savas vēstules nodiktēju sekretārei, kura tās no stenogrāfijas piezīmēm pārrakstīja tīrrakstā un man atlika vien tās parakstīt. Vēlāk sāku izmantot diktofonu un mana sekretāre katru dienu saņēma vairākas mazās kasetes, no kurām pārrakstīja vēstules, un es tās tikai parakstīju. Šodien es pats rakstu lielāko daļu savu elektronisko vēstuļu, bet kad nolemju uzrakstīt kādu „īstu” vēstuli, tad datorā sagatavoju melnrakstu, ko digitālā formā nosūtu savai sekretārei. Pirms kāda laika es beidzot iemācījos lietot prezentāciju programmu PowerPoint. Tā patiešām palīdz veiksmīgāk tikt galā ar manām prezentācijām, bet tā prasa ievērojamu daudzumu papildus laika. Es tāpat cenšos pats rezervēt ceļojumu biļetes caur internetu, lai gan agrāk to ar ceļojumu aģentu palīdzību nokārtoja mana sekretāre. Un ceļojot, es vairs nepiezvanu uz biroju, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā, bet gan ar e-pasta palīdzību sekoju visam līdz. Nu jau pirmā lieta, ko izdaru, ienākot kārtējā viesnīcas numurā, nav gultas mīkstuma pārbaude, bet gan sameklēt iespēju pieslēgties savam e-pastam un internetam. Šādi dzīve kļūst arvien aizņemtāka.
Uzlabojoties mūsu dzīves standartiem, audzis arī pašu rokām padarīto darbu apjoms. Vienmēr ir kas maināms vai pielabojams kaut kur dārzā vai mājās. Mums it kā vajadzētu būt vairāk laikam, ko veltīt saviem hobijiem un citām atpūtas lietām, nekā tas bija mūsu vecākiem viņu laikā. Bet kaut kādā veidā lietas ir kļuvušas daudz sarežģītākas un daudzi šīs „brīvā” laika aktivitātes uztver ar tādu entuziasmu, kas vairāk līdzinās smagam darbam. Un lai gan daudzi cilvēki mums novēl „jauku nedēļas nogali” jau ceturtdienas pēcpusdienā, šķiet, ka daudz lielākam skaitam nedēļas nogalēs ir pavisam maz laika reālai atpūtai.
Protams, ir arī daudzi citi izmaiņu vēstneši, kas virmo gaisā. Un tam ir tieša saistība ar postmodernā cilvēka domāšanas veidu. Ir sākusi mainīties attieksme pret darbu. Arvien pieaug to, galvenokārt, jaunu cilvēku, skaits, kuri sāk saprast, ka dzīve ir kas vairāk nekā tikai darbs. Viņi nevēlas nest darbu līdzi uz mājām un domāt par to nedēļas nogalēs. Daudzi apzināti izvēlas atteikties no paaugstinājuma amatā un lielākas algas, lai izvairītos no atbildības nastas, kādu viņi nevēlas, tā protestējot pret dzīvi, kas sastāv tikai no darba. Arvien vairāk pāru izvēlas nepilnas darba dienas amatus, pat ja tas nozīmē, ka viņi nevarēs atļauties iegādāties māju visdārgākajā pilsētas rajonā. Tā vietā viņiem būs daudz vairāk laika, ko iespējams pilnvērtīgi pavadīt kopā, vai darot lietas, kas viņiem ir pa īstam nozīmīgas.
Pēdējo gadu laikā tirdzniecībā nonāk liels daudzums dažādu grāmatu un tiek piedāvāti semināri, kas uzsver nepieciešamību salīdzināt steigas iespējamos ieguvumus ar tām priekšrocībām, kādas sniedz piebremzēšana. Šīs grāmatas un semināri sniedz detalizētas instrukcijas, kā to panākt. Arī liela daļa kompāniju un iestāžu arvien vairāk apzinās nepieciešamību saviem darbiniekiem nodrošināt atpūtas laiku – dažus mēnešus ik pēc dažiem gadiem, kuros darbinieki var no jauna uzlādēt savas baterijas, dodoties ceļojumā vai piedaloties mācībās, vai arī strādājot pie kāda īpaša projekta. Un arvien pieaug to cilvēku skaits, kuri pamet darbu uz laiku no sešiem mēnešiem līdz gadam, lai dotos uz kādu attālu vietu vai darītu ko pavisam atšķirīgu nekā līdz šim, un pēc tam no jauna atgrieztos pie jauniem uzdevumiem ar atjaunotu garu, motivāciju un enerģiju.
Cilvēki arvien vairāk saprot, ka viņiem nepieciešama atpūta, ka dzīvē eksistē kas vairāk, nekā tikai darbs, karjera, nauda, statuss un ambīcijas. Bet, lai cik tas nebūtu skumji, bieži vien viņiem neizdodas piekļūt tās atpūtas avotam, kuru nekas nevar pārspēt vēriena un efektivitātes ziņā. Tā, pirmkārt, jau ir garīga savā būtībā. „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt!”[3] Šos vārdus teica Jēzus Kristus. Un lai gan tie tika izrunāti gandrīz pirms diviem tūkstošiem gadu, tas nebija īstermiņa piedāvājums. Vēl viens Jaunās Derības paziņojums pasvītro to, ka šis atpūtas piedāvājums nekad nav ticis atsaukts: „Tātad vēl atliek svēta dusa Dieva tautai.”[4]
Nav nejaušība, ka šajā tikko citētajā Bībeles pantā vēl joprojām spēkā esošais atpūtas piedāvājums ir saistīts ar sabata jēdzienu – vienu atpūtas dienu katrā septiņu dienu periodā. Mums kļuvis tik ļoti pierasts laika sadalījums gados, mēnešos, nedēļās un dienās, ka mēs pārāk reti apstājamies, lai padomātu, kādēļ tas tā ir. Protams, to darot, mēs saprastu, ka gada, mēneša un dienas ilgums ir balstīts uz Zemes kustību ap Sauli, Mēness kustību ap Zemi un Zemes kustību ap savu asi. Bet kā ir ar nedēļu? Tiek piedāvātas dažādas teorijas. Vēsturnieki uzskata, ka nedēļas ciklu varētu būt aizsākusi senajā pasaulē pastāvējusī tradīcija vienu reizi katrās septiņās dienās rīkot tirgus dienu, vai arī, ka nedēļas cikls ticis atvasināts no seno keniešu vai babiloniešu svētku dienu cikla, kas atkārtojās ik pēc septiņām dienām. Ir izvirzītas arī dažas citas hipotēzes, taču neviena no tām nav bijusi pilnīgi pārliecinoša.[5] Daudz loģiskāk ir turēties pie Bībeles pirmajās lappusēs sniegtā skaidrojuma, kurā Dievs ir attēlots kā debess un zemes Radītājs. Tad laiks tika sadalīts septiņu dienu nedēļas segmentos. Katrā nedēļā bija sešas dienas darbam un viena – septītā – atpūtai. Lūk, kā par to ir stāstīts: „Tā tika pabeigtas debesis un zeme un visi to pulki. Un Dievs pabeidza septītajā dienā Savu darbu, ko Viņš bija darījis, un atdusējās septītajā dienā no visa Sava darba, ko bija darījis. Un Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to, jo Viņš tanī atdusējās no visa Sava darba, ko radīdams bija darījis.”[6]
Starp daudzajām nozīmīgajām vēstīm, kādas atrodam Bībeles pirmajās nodaļās, ir arī apgalvojums, ka divi institūti burtiskā nozīmē ir tikpat seni kā pati cilvēce. Tie ir - laulība un atpūta septītajā dienā. Acīmredzot tāds bija varenā Radītāja Dieva nodoms, ka šie divi iestādījumi tiktu ieausti cilvēces dzīves audumā. Meklējot Bībelē vairāk informācijas par viena no šiem diviem iestādījumiem – sabata – vēsturi, mēs atrodam interesantu stāstu otrajā Bībeles grāmatā – 2. Mozus 16. nodaļā. Šajā grāmatā, kā norāda tās nosaukums grieķu valodā Exodus jeb „iziešana”, tiek runāts par notikumiem, kas saistīti ar Ābrahāma pēcnācēju iziešanu no Ēģiptes zemes pēc tajā pavadītajiem četrsimt verdzības gadiem. Četrdesmit gadus ilgušā ceļojuma laikā pa Sinaja tuksnesi, kamēr tie varēja ieiet viņiem apsolītajā zemē, Dievs tautu brīnumainā kārtā nodrošināja ar pārtiku. To darot, ar pārtikas sniegšanas grafika palīdzību Dievs mācīja septītās dienas sabata ievērošanu. Ik dienas piecu dienu periodā viņiem tika sniegta vienai dienai nepieciešamā pārtikas deva, bet sestajā dienā tika dots divtik daudz, lai septītajā – atpūtas dienā - nevajadzētu nodarboties ar ēdamā vākšanu.
Kad Dievs deva desmit baušļu likumus (2. Mozus 20:8), desmit cilvēka dzīves pamatprincipus, par kuriem mēs runājām jau iepriekšējā nodaļā, septītās dienas sabatam to vidū bija ierādīta prominenta vieta. Tas nebija negaidīts jaunums. Tā bija jau ilgi pastāvoša, bet to cilvēku, kam tas bija jāpraktizē, diemžēl novārtā atstātā principa atkārtošana. Šis nožēlojamais fakts ir ietverts ceturtā baušļa pirmajos vārdos: piemini!
„Piemini sabata dienu, ka tu to svētī! Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. Bet septītā diena ir sabats Tam Kungam, tavam Dievam, tad nebūs tev nekādu darbu darīt, nedz tev, nedz tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz tavam kalpam, nedz tavai kalponei, nedz tavam lopam, nedz tam svešiniekam, kas ir tavos vārtos. Jo sešās dienās Tas Kungs ir radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tur atrodams, un septītajā dienā Tas Kungs atdusējās; tāpēc Tas Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.”
Pētot vārdu „piemini”, kā tas izmantots Bībelē, atklājas, ka tas ir pilns dziļas nozīmes. „Pieminēšana” nav saistīta tikai ar mūsu atmiņas izmantošanu. Tieši šajā vēstījumā tas nozīmē, ka mums ir jākoncentrējas uz ārkārtīgi svarīgo paziņojumu, kas tam seko. To var izteikt arī ar vairākām izsaukuma zīmēm: Iegaumē!!! Tam, kas sekos, ir vislielākā nozīme!
Turi sabatu svētu! Padari šo dienu atšķirīgu no pārējām sešām; atšķirīgu un citādāku, nekā pārējās nedēļas dienas! Nemēģini uzlabot jau perfektu sistēmu un nesagrozi to! Napoleona laikā to mēģināja izdarīt francūži. Viņi centās izmainīt septiņu dienu nedēļu un aizvietot to ar desmit dienu nedēļu. Viņi pielika milzīgas pūles, lai iedzīvinātu šīs izmaiņas, tomēr neguva panākumus. Tas vienkārši nedarbojās un pēc dažiem gadiem eksperimenti tika pārtraukti. Citu nopietnu mēģinājumu pārveidot nedēļu nav bijis, tomēr ir bijis daudz nemanāmāks veids, kā ticis izmainīts kalendārs. Daudzos kalendāros un piezīmju grāmatiņās tā, kas agrāk bija septītā diena, ir pārveidota par sesto. (Mēs redzēsim, ka šādas izmaiņas nav nemaz tik nekaitīgas, kā varētu likties.)
Bauslis saka – atceries turēt šo īpašo dienu svētu! Ir lietas, ko varam darīt, lai izpildītu šo bausli. Bet mēs to svētīt varam vienīgi tādēļ, ka tā ir svēta. Mēs nepadarām dienu svētu, bet vissvarīgākais ir atcerēties, ka to svētu ir padarījis Dievs.
Ko sevī ietver tā svētīšana, ko Dievs ir iesvētījis?
„Nošķirt svēto sabatu nozīmē, ka mēs pārtraucam savu darbību un sasniegumus uz vienu dienu no katrām septiņām. Aizraujošākais šajā praksē ir tas, ka tā maina mūsu attieksmi uz visu atlikušo nedēļu. Tā mūs atbrīvo no raizēšanās par to, cik daudz mēs nedēļas citās dienās esam spējuši padarīt. Vēl vairāk, kad mēs pārtraucam bezjēdzīgo dzīšanos pēc vēja, mēs patiesi varam atpūsties un iemācīties, kā gūt prieku jaunos veidos.”[7]
Jāpiezīmē, ka starp pasaules radīšanu un sabatu pastāv tieša saistība. Ikkatru sabatu mēs pārtraucam savas drudžainās aktivitātes un pārslēdzam savu uzmanību uz to, ka Dievs ir visa Radītājs, un koncentrējamies uz to, ko šī būtiskā atklāsme sevī ietver. Atzīstot sevi par radītu būtni, mēs nonākam pie apziņas, ka mēs Radītājam esam parādā pielūgsmes pilnu attieksmi. Tā mūsos ļoti spēcīgā veidā pastiprina to radījumu absolūtās atkarības sajūtu no Radītāja, kuru mēs apspriedām tad, kad spērām pašus pirmos atklāsmju ceļojuma soļus. Tā mūsu dzīvēm sniedz tik ļoti kāroto jēgu, labojot uzpūtīgo un absolūti nepamatoto priekšstatu, ka cilvēks ir visu lietu mērs. Viņš tāds nav, jo Dievs kā Radītājs noliek mērauklu it visiem mūsu mērķiem un dziļākajiem motīviem.
Atzīstot, ka visu šai pasaulē ir radījis varenais Konstruktors, un ka viss eksistē, pateicoties Viņam, mums ne tikai izmainās attiecības ar līdzcilvēkiem, bet arī mainās attieksme pret visu pārējo radību un mūsu zemes resursiem. Tā ir pretēja „modernajam” uzskatam, ka cilvēks var ekspluatēt planētu „Zeme” kā vien viņam labpatīkas. Daudzos veidos šī savtīgā mūsu pasaules dārgumu ekspluatācija, kas bija dziļi iesakņojusies nepārtrauktam progresam ticošajā „modernajā” domāšanā, turpinās arī šodien (lielā mērā labumu sniedzot tieši bagātajām valstīm). Bet postmodernais cilvēks ir sapratis, ka šāda pieeja rezultātā novedīs pie globālas katastrofas, un aicina daudz rūpīgāk pārvaldīt izzūdošos resursus un atbildīgi izturēties pret trauslajām ekosistēmām. Tas lielā mērā saskan ar bībelisko ideju, ka mums kā radītām būtnēm ir atbildīgi jāizturas pret citiem Dieva radības elementiem. Galu galā it viss, kas eksistē, ir Viņa, un mēs esam tikai un vienīgi aprūpētāji, kam jārīkojas Viņa interesēs. Uz šī fona septītās dienas sabats, kurš norāda uz radīšanu, ir spēcīgs iknedēļas atgādinājums mūsu patiesajam statusam un fundamentālajām attiecībām ar pasauli mums apkārt.
Pēc tikko pateiktā mums ir jāapskata arī cits aspekts, kāds piemīt sabata kā svētās dienas „pieminēšanai”. Diskutējot par sabata bausli, mēs parasti atsaucamies uz versiju, kādu to atrodam 2. Mozus 20:8 – gluži kā to darījām pirms brīža. Taču ir arī mazliet citādāka desmit baušļu versija 5. Mozus grāmatā, un tur mēs rodam papildus motivāciju turēt sabata dienu „svētu”. Iknedēļas sabats tāpat ir arī piemiņas diena Izraēla atsvabināšanai no ēģiptiešu gūsta un tādejādi arī no ikkatras verdzības formas, no kuras Dieva žēlastība darījusi brīvus mūs.
Verdzībai mūsdienās ir dažādas formas. Viena no postošākajām mūsdienu verdzības formām ir pulksteņa un kalendāra verdzība. Daudzi no mums ir kļuvuši par vergiem tādām lietām kā datori un mobilie telefoni. Mēs bieži vien atskārstam, ka ārkārtīgi grūti ir nodalīt darba laiku no brīvā laika. Šķiet, ka modernais dzīves veids pieprasa, lai mēs jebkurā brīdī pārslēgtos uz darba režīmu. Sabats ir perfekts pretlīdzeklis šāda veida važām, kas apdraud ikvienu patiesas atpūtas veidu -kā fizisku, tā arī garīgu. Vecās Derības pētnieka Džona Dibdāla vārdi skan tik patiesi: „Ja ir kāda pavēle, kas steidzīgajiem un pārlieku rosīgajiem modernajiem cilvēkiem ir patiešām nepieciešama, tad tā ir sabats. Mēs esam tik aizņemti, pūloties radīt jēgu savam laikam un kalpošanai pašiem sev, ka aizmirstam, ka Dievs ir vienīgais, kurš var piešķirt jēgu mūsu dzīvei. Mēs savu „atpūtu” Viņā parādām, atpūšoties Viņa norādītajā dienā.”[8]
Pravietis Jesaja sava laika cilvēkus mācīja sabata svētīšanu uztvert nopietni. Lūk, ko viņš teica:
„Kad tu atturi savu kāju no sabata pārkāpšanas
un nedari Manā svētā dienā pēc savas patikas,
bet nosauc dusas dienu par svētu prieku
un par Tā Kunga svēto dienu un to turi godā,
neizlietodams to saviem ceļiem,
sava veikala nokārtošanai un tukšām valodām,
tad Tas Kungs būs tavs prieks,
Es tevi vadīšu zemes augstumos
un tev došu tava tēva Jēkaba mantojumu.” (Jesajas 58:13,14)
Postmoderns cilvēks varētu iebilst, ka šim paziņojumam nepieciešama zināma veida „dekonstrukcija”. Patiešām - ko tas nozīmē mūsdienu valodā? Ko Jesaja domāja un ko tas varētu nozīmēt mums, lasot to divdesmit pirmā gadsimta sākumā? Es esmu slīprakstā iezīmējis dažus atslēgas vārdus. Acīmredzot pastāv iespēja „pārkāpt” sabatu, neievērojot to paredzētajā veidā. Dažas rindiņas tālāk uz to ir norādīts kā uz „tā izlietošanu saviem ceļiem”. Tas nozīmē sevis padarīšanu par šīs dienas centrālo personu, piemēram, pavadot šo dienu izpriecu parkā vai skaistumkopšanas salonā, vai arī - kad vissvarīgākais šai dienā ir tava pašsajūta un ieslēgšanās savā privātajā pasaulē. Lai gan patiesībā šīs dienas centrālā doma ir tās „turēšana godā”, atzīstot tās patieso vērtību, „pieminot” tās saikni ar visu Dieva radību un izraujoties no it visa, kas ierobežo tavu iekšējo brīvību. Un ņemiet vērā: tas nepadara šo dienu par pelēku un ierobežojumiem pilnu dienu, bet gan par „svētu” dienu, kas atšķiras no visām pārējām dienām; tā kļūst par „baudu”, „prieku” un „svinībām”.
Jā, bet kā tas realizējams mūsu dzīvē? Vai pastāv kāds paraugs, kurš parādītu mums, kā šī diena var „darboties” mūsu labā? Es pazīstu ļaudis, kuri pēc labākās sirdsapziņas cenšas „turēt” sabatu svētu. Viņi ir sastādījuši sarakstu ar lietām, kuras, viņuprāt, piederas pie šīs dienas svētuma, un rūpīgi apdomājuši tās lietas, kas viņus varētu kavēt sargāt tās unikālo dabu. Iespējams - tikai iespējams - ka viņu dzīvē tas darbojas, bet es esmu pilnībā pārliecināts, ka šādi saraksti nevar būt apmierinošs paraugs citiem, nerunājot nemaz par šāda modeļa uzspiešanu citiem. Esmu pietiekami daudz ceļojis pa pasauli, lai saprastu, ka šādi noteikumi bieži vien ir atkarīgi vairāk no kultūras un tradīcijām, nevis no patiesas Bībeles izpratnes.
Es skeptiski attiecos pret šādu specifisku darāmā un nedarāmā sarakstu veidošanu, jo tie novērš uzsvaru no attieksmes un motivācijas svarīguma. Aizvien pastāv reālas briesmas pieiet šai atpūtas dienai nedzīvi un „legālistiski”, reducējot svētās dienas prieku līdz mehānisku noteikumu un likumu apkopojumam. Šāda pieeja iznīcina kristīgās dzīves prieku, jo nemitīgi uztur bailes no kaut mazākās novirzīšanās no ideālā. Tā balstās uz kļūdainu pieņēmumu, ka mēs glābšanu varam nopelnīt ar labu uzvedību. Sabata „turēšana”, kuru motivē vēlēšanās nopelnīt papildus punktus, kas tiktu ierakstīti mūsu mūžības bilances ienākumu ailītē, neizbēgami kļūs nevis par prieku un svētību, bet par nastu.
„Dievs, kurš radīja sabatu, nav untumains skolmeistars, kurš vienmēr kaut ko aizliedz, pieprasa paklausību un uzmana pinkšķošus subjektus, kas gļēvi piekāpjas. Sabata bausli sniedza laipns, gudrs skolotājs, kam nepatīk redzēt mūs ciešam. „Ļaujiet man to jums paskaidrot,” saka Dievs. „Dažas lietas var likties lietderīgas, vai svarīgas, vai ienesīgas, tomēr, galu galā, tās nenesīs vairāk kā vien ciešanas. Ja jūs visu nedēļu strādājat un aizmirstat atpūsties, jūs kļūsiet īgni un nervozi, zaudēsiet dārgo dzīves piepildījumu un prieku. Aizmirst par sabatu ir tikpat kā aizmirst izsaiņot visskaistāko dāvanu, kas nolikta zem jūsu eglītes.”[9]
Acīmredzot, ja gribam izbaudīt sabata atpūtu, mums ar nodomu ir jānovērš jebkuri šķēršļi un jāpieņem apzināti lēmumi, kas mums palīdzēs vai traucēs saņemt Dieva sniegto atpūtu. Un tomēr, tā vietā, lai meklētu noteiktu modeli starp laikabiedriem, kuri ir atklājuši dievišķo sabata dāvanu, mums jāpaceļ savs skatiens uz Jēzus Kristus atstāto paraugu. Viņš strikti noraidīja formālismu, kas bija kļuvis par endēmisku problēmu starp viņa tautiešiem, un uzsvēra pamatprincipu: „Sabats ir dots cilvēka dēļ, nevis cilvēks sabata dēļ.”[10] Citiem vārdiem sakot, veidojot šo iknedēļas svētā laika iekārtojumu, cilvēka intereses tika nostādītas pirmajā vietā. Dievs nevēlas uzstādīt nosacījumu, „Dari tā, kā Es saku, vai arī..”, bet drīzāk norāda: „Lūdzu, dari tā, kā Es saku, un tu redzēsi, kā tava dzīve caur to tiks bagātināta.”
Daļa no tā, kā Jēzus izbaudīja sabatu, bija viņa saskarsme ar citiem vietējā sinagogā (lielos vilcienos tas ir jūdu ekvivalents tam, ko kristieši sauc par baznīcu). Tas bija Viņa „ieradums”.[11] Iespēja būt kopā ar citiem ticīgajiem vietā, kur varam pielūgt, lasīt Bībeli, saņemt reliģiskas pamācības un gremdēties pārdomās, palīdz mums koncentrēties uz savām attiecībām ar Dievu, spēcināt savu absolūtās atkarības sajūtu un stiprināt tos ticības soļus, par kuriem mēs agrāk runājām. Bet Jēzus visu sabata dienu nepavadīja sinagogā. Es aicinu jūs sameklēt un izlasīt tos fragmentus stāstā par Jēzus dzīvi, kas norisinājās nedēļas septītajā dienā.[12] Jūs atradīsiet, ka Jēzus pastaigājās brīvā dabā. Jūs atradīsiet, ka viņš pavadīja laiku kopā ar saviem draugiem. Un jūs atradīsiet, ka viņš iesaistījās dažādās aktivitātēs, lai palīdzētu tiem, kas ir trūkumā un cieš. Jūs arī atklāsiet, ka viņš atteicās ievērot sīkmanīgos noteikumus, kādus citi vēlējās viņam uztiept. Vēl vairāk - tā nav sagadīšanās, ka viņš mira tieši piektdienā (sestajā dienā) un augšāmcēlās svētdienā (pirmajā nedēļas dienā), bet kapā „atdusējās” sabatā (septītajā dienā). Savā dzīvē un nāvē viņš bija vispilnīgākais Paraugs, kurš vēl joprojām turpina mūs iedvesmot mūsu patiesas atpūtas meklējumos.
Šajā sabata atpūtā noteikti ir iekļauta arī fiziska atpūta. Pagulēt dažas stundas ilgāk no rīta atpūtas dienā nav grēks. Patiesībā, varētu būt labi pārdomāt draudzes sanāksmju sākšanās laikus, lai cilvēki varētu bez steigas sagatavoties doties uz baznīcu. (Galu galā - tradicionālais laiks (pulksten 10) aizsākās, kad lopu īpašniekiem pirms došanās uz dievnamu bija jāizslauc govis, un šis laiks nepavisam nav balstīts uz kādu cēlu Bībeles principu.) Greznība stundu nosnausties sabata pēcpusdienā, jāatzīst, ir tā, kuru izbaudu ar patiesu prieku. Protams, ir arī daudzi citi veidi, kas var prasīt vairāk fiziskās enerģijas, bet kas noteikti palīdz mums gūt mieru.
Tomēr fiziska atpūta ir tikai daļa no sabata komplekta. Tāpat tas ļoti lielā mērā paredz atpūtu no ikdienas dzīves raizēm, no grūtu jautājumiem risināšanas un cīņām; un es noteikti ieteiktu arī uz divdesmit četrām stundām apzināti distancēt sevi no informācijas, ar kuru mūs nemitīgi bombardē pasaules mediji. Tas ir laiks, kā to šīs nodaļas sākumā uzsvēra Nena Čeiza, lai noņemtu savu rokas pulksteni un ļautu laikam apstāties! Atļaujiet man vēlreiz citēt Mārva Dona grāmatu, lai uzsvērtu iepriekš teiktā svarīgumu: „Iespējams, ka sabata vissvarīgākais aspekts, kas milzīgā mērā ietekmē cilvēka eksistences pilnīgumu, ir kārtības dominante. Mēs tiecamies pēc kārtības, kas mums sniegtu sajūtu, ka lietas tiek kontrolētas, ka mēs spējam tikt galā ar jebko, kas varētu notikt, jo tas iederas lielākā plānā. Tādēļ ir tik svarīgi pieņemt sabata ritmu: sakārtotais sešu darba dienu un vienas atpūtas un Dieva sniegto vērtību pieņemšanas dienas cikls saskan ar mūsu radīšanas ritmu, kuru Dievs mums ir atklājis Rakstos. ...
Pieņemt sabatu nozīmē lolot, godāt šo dienu kā visu dienu ķēniņieni un būt vienotībā ar Universa Ķēniņu. Lai izveidotu ieradumu svētīt sabatu, ir nepieciešama piespiešanās no mūsu puses, tomēr beidzot mēs tiekam atbrīvoti no jebkāda veida formālisma. Sabata kārtība dara mūs brīvus būt radošiem. Sabata sniegtais pārtraukums dod iespēju atpūsties; tā svinēšana sniedz mums iespēju tikt atjaunotiem.”[13]
Realitāte ir tāda, ka lielākā daļa kristiešu ievēro svētdienu (pirmo nedēļas dienu), nevis sabatu (septīto dienu). Vai tajā ir būtiska atšķirība? Daudzi teiktu: „Protams, tur nav nekā nepareiza, ja vien mēs pieturamies pamatidejai un turam svētu vienu no septiņām dienām.” Atbildot uz šo, ir jāmin divas lietas. Pirmkārt, vairākums svētdienas turētāju neizturas pret savu atpūtas dienu tādā veidā, kas kaut attāli līdzinātos iepriekš raksturotajai sabata svētīšanai, un tādejādi pats šis fakts izslēdz sabata sniegto milzīgo labumu iegūšanu. Un otrkārt, mums būtu „jāpiemin”, ka tā nebija pirmā nedēļas diena, bet septītā, kuru Dievs nolēma „iesvētīt”. Mēs patvaļīgi nevaram to izmainīt. Sacīt, ka Dieva laika grafikam nav nozīmes, ir - maigi izsakoties - iedomīgi.
„Sabats ir spēcīga Dieva suverenitātes liecība. Vienīgi Viņš spēj radīt un vienīgi Viņš kaut ko var darīt svētu. Lūk, kādēļ adventisti tik ļoti iebilst pret sabata nomaiņu uz svētdienu kā kristiešu atpūtas un pielūgsmes dienu. Bez skaidra pilnvarojuma šāda pārmaiņa ir nekas mazāk kā publisks Dieva apvainojums.”[14]
Patiešām - starp mūsdienu kristiešiem Septītās dienas adventisti ar savu apņemšanos svētīt septītās dienas sabatu ir minoritāte.[15] Gadsimtu gaitā tomēr ne tikai jūdi ir bijuši pieķērušies bībeliskajai atpūtas dienai, bet arī dažādas kristiešu grupas. Pētnieki ir plaši atzinuši faktu, ka sabata kā atpūtas un pielūgsmes dienas nomaiņa uz svētdienu ir cilvēku pieņemts lēmums. Procesā, kas noveda līdz šai izmaiņai, bija iesaistīti dažādi faktori. Dažās valstīs šī pāreja notika baznīcas attīstības agrīnajos gadsimtos, kamēr citviet tās pilnīga norise prasīja vēl simtiem gadu. Viens no svarīgiem faktoriem bija antisemītisms un bailes līdzināties ebrejiem.[16] Kad sešpadsmitajā gadsimtā baznīca sadalījās Romas katoļu atzarā un Protestantisma atzarā, uzliesmoja debates par šo jautājumu un atsevišķas grupas no jauna izvēlējās sabatu. Šodien Septītās dienas adventisti ir lielākā, bet ne vienīgā kristiešu apvienība, kas uzsver šīs dienas īpašās svētības, dienas, kuru par svētu deklarēja Dievs, nevis kāds cilvēks vai institūcija.
Runājot par atpūtas dienu, adventistu uzmanības centrā nebūs tikai jautājums par to, vai tā ir pirmā, vai septītā nedēļas diena. Jo - tagad vairāk nekā jebkad agrāk - ir pazaudēts pats priekšstats par „svēto” dienu kā „īpašu” un nošķirtu laiku no visa pārējā mūsu laika, un tāpēc tas no jauna jāatklāj cilvēkiem.
Mums patiešām nevajadzētu no redzesloka pazaudēt ceturtajā no desmit baušļiem aprakstītās septītās dienas specifiku. Kad Dievs sniedz vadlīnijas cilvēka laimei, runa nav par iespēju izvēlēties tīkamāko vai arī par šo vadlīniju piemērošanu mūsu individuālajām vēlmēm. Viens no apustuļiem, ko līdz šim neesam citējuši – Jēkabs – ir ļoti tiešs savos komentāros. Viņš saka: Ja jūs neievērojat vienu no šiem principiem (no konteksta ir skaidri saprotams, ka runa iet par desmit baušļiem), tad jūs tikpat labi varat neievērot tos visus.[17] Kaut kādā veidā septītās dienas sabats kļūst par pārbaudījumu, kas liecina par to, cik nopietni vai nenopietni mēs vēlamies dzīvot saskaņā ar Dieva nodomiem priekš mums un cik augstu mēs vērtējam radīšanas plānu. Kad Dievs brīnumainā kārtā nodrošināja tautai pārtiku (kā mēs to redzējām iepriekšējā nodaļā), Viņš ļoti konkrēti norādīja uz tās parādīšanās laiku. Viņš teica: „Lai Es viņu pārbaudu, vai tā rīkosies pēc Manas pavēles vai ne.”[18] Atsaucoties uz desmit baušļiem Dievs caur pravieti Ecēhiēlu teica: „Es devu tiem arī Savas svētās dienas, kas ir derības zīme starp Mani un viņiem, lai tie atzītu, ka Es esmu Tas Kungs, kas tos svētījis.”[19] „Svēti” cilvēki – tie, kuri ir „nošķirti” un citādāki, jo izvēlējušies dzīvot pilnīgā atkarībā no sava Radītāja Dieva – tie turēs Dieva norādīto dienu „svētu” kā savas lojalitātes zīmi.
Bībeles pēdējā grāmatā, Atklāsmes grāmatā, mums tiek parādīta labā un ļaunā cīņa cauri gadsimtiem. Tēmas izklāsts pārslēdzas starp dažādajiem notikumiem, kas aprakstīti simboliem piesātinātā valodā, tomēr vienmēr atgriežas pie galīgās labā uzvaras pār ļaunumu. Pēdējā zemes vēstures fāze būs izaicinājumiem pilns laiks tiem, kuri vēlas atklāti ticēt Dievam. Kas raksturos šos ļaudis, kuri par spīti spiedienam uzgriezt muguru Dievam, tomēr pieķersies savai ticībai? Pēdējā Bībeles grāmata uzsver to, ka šī minoritāte turpinās balstīt savu dzīves jēgu uz ticību Dievam un turēsies pie mūžīgajiem desmit baušļu principiem.[20]
Pievēršot tam mazliet vairāk uzmanības, šķiet loģiski, ka ceturtais bauslis turpinās kalpot par pārbaudījumu līdzīgi, kā tas notika Vecās Derības laikā. Vienā no savām pēdējām grāmatām, kurā viņš skaidro Bībeles teikto par vēstures posmu tieši pirms Jēzus Kristus atgriešanās, Džons Paulīns norāda uz to, cik lielā mērā visi desmit baušļi „ir saprātīgi un pat satur zināmu devu paša cilvēka [savtīgas] ieinteresētības”. Tad viņš izsaka šādu apgalvojumu: „Vienīgā daļa no desmit baušļiem, kura nav „loģiska”, ir pavēle pielūgt sestdienā, nevis kādā citā nedēļas dienā. Šādai pavēlei tik lielā mērā pietrūkst loģikas un cilvēka [savtīgas] ieinteresētības, ka sekulāriem cilvēkiem to ir ļoti viegli ignorēt. Galu galā, nevienam nav izdevies zinātniskā ceļā nodemonstrēt būtisku atšķirību starp sestdienu un jebkuru citu nedēļas dienu. Saule spīd un lietus līst tāpat kā parasti. Zeme turpina griezties un riņķot ap Sauli. Vienīgā atšķirība starp sestdienu un citām dienām ir tāda, ka Dievs pats to nošķīra no pārējām. Ievērot sabatu nozīmē turēt Dievu pie Viņa vārda par spīti faktam, ka mūsu piecas maņas nespēj uztvert pierādījumus šādas rīcības saprātīgumam. Tieši šis „nesvarīgums” sabatu padara par ideālu uzticības pārbaudi gala laikā.”[21]
Šajā nodaļā nav nepieciešams spert tikpat milzīgus ticības soļus, kā tas bija iepriekšējās nodaļās. Šī nodaļa stāsta par ko tādu, ko visā nopietnībā cilvēks var pamēģināt šeit un tagad, gūstot reālu pieredzi. Neskatoties uz visām izlasītajām grāmatām par laika menedžmentu un daudzajiem šai tēmai veltītajiem semināriem, ko mēs varbūt esam apmeklējuši, „daudziem no mums pietrūkst īsti kristīgas perspektīvas mūsu attieksmē pret laiku un tā izmantošanu.”[22] Tā rezultātā mēs pazaudējam tādu atpūtu, kas spēj dramatiski izmainīt veidu, kā mēs dzīvojam, un mūsu ticības un mūsu attiecību pieredzi. Mēs varam to darīt vienatnē vai kopā ar citiem. Pievienojoties citiem, mēs gūsim aizvien vairāk svētību. Ja vēlaties uzzināt kaut ko vairāk, vienkārši turpiniet lasīt.
[1] Nan Chase, raksts ‘Ancient Wisdom’ žurnālā Hemispheres, United Airlines lidsabiedrības žurnāls, 1997. jūlijs.
Jon Dibdhal, Exodus – The Abundant Life Bible Amplifier, Boise ID: Pacific Press Publishing Association, 1994, 186.lpp.
[2] Adrian Verbree, Eclipse – Verslag van een Burn-out, Barneveld, the Netherlands; Plateau, 2003.
[3] Mateja 11:28.
[4] Ebrejiem 4:9.
[5] Skat. J.H. Meesters, Op Zoek naar de Oorsprong van de Sabbat, Assen: van Gorcum, 1966, dažādās vietās.
[6] 1. Mozus 2:1-3.
[7] Marva J. Dawn, Keeping the Sabbath Wholly, Grand Rapids, William B. Eerdmans Publishing Company, 1996, 19. lpp.
[8] Jon Dibdhal, Exodus – The Abundant Life Bible Amplifier, Boise ID: Pacific Press Publishing Association, 1994, 186.lpp.
[9] Wayne Muller, Sabbath: Finding Rest, Renewal and Delight in our Busy Lives. Bantam Books, New York, 2000. 31., 32. lpp.
[10] Marka 2:27.
[11] Lūkas 4:16.
[12] Mateja 9:14-17; Marka 2:18 – 3:6; 3:1-4; 7:1-7; 15:2; Lūkas 5:33-39; 6:1-11; 14:1-6; 23:54 – 24:1. Jāņa 5:6-8; Mateja 19:16,17.
[13] Marva J. Dawn, citētajā darbā 138-139., 203.lpp.
[14] Richard Rice, The Reightn of God, Andrews University Press, Berrien Springs, MI, USA 1997. 403.lpp.
[15] Viņi tomēr veido lielu un arvien augošu sabiedrību. Šobrīd visā pasaulē sevi par Septītās dienas adventistiem sauc apmēram 20-25 miljoni cilvēku un viņu skaits strauji aug.
[16] Informācijai par vēsturisko sabata pārcelšanu uz svētdienu skat. šādas grāmatas: K.A. Strand, The Sabbath in Scripture and History (Review and Herald Publishing House, Washington DC. 1982); R. Bruinsma, The Day God Created (Stanborough Press Ltd., Gtantham, UK. 1992).
[17] Jēkaba 2:10.
[18] 2. Mozus 16:4.
[19] Ecēhiēla 20:12, 20.
[20] Atklāsmes 12:17.
[21] Jon Paulien, What the Bible Says about the End-time. Review and Herald Publishing House, Hagerstown, MD. 1994. 127.lpp.
[22] Robert Banks, Redeeming the Routines: Bringing Theology to Life. Baker Academic, Grand Rapids, MI, ASV. 1993. 73.lpp.
