Vai jūs nekad neesat aizdomājušies par dzīves jēgu? Kad jūs ieraugāt tās šausmas, nežēlību un sāpes, kas nozib jūsu televizora ekrānā, kad jūs dzirdat stāstus par cilvēkiem, kuriem, kā šķiet, savā dzīvē jāsastopas ar visām iespējamām nelaimēm un ciešanām, kad jūs apmeklējat slimnīcā nedziedināmi slimu bērnu nodaļu, kurā viņi pavada pēdējās savas jau tā īsās dzīves nedēļas vai mēnešus...
Vai šis nav jautājums, kurš aizvien atkārtojas: vai vispār ir vērts dzīvot? Vai dzīvei ir jēga? Dzīvei vispār? Manai dzīvei? Kāda gan dzīves jēga iespējama šim neilgajam ciešanu brīdim tiem miljoniem bērnu, kuri mirst dēļ nevērības, nabadzības, bada vai slāpēm? Kāda gan dzīves jēga iespējama tiem bērniem, kuri piedzimst ar ārkārtīgi smagām garīgām vai fiziskām nepilnībām un par kuriem var rūpēties tikai specializētās iestādēs? Kāda gan jēga ir to dzīvēm, kuri tik tikko savelk galus kopā minimālai eksistencei Kairas vai Mehiko atkritumu izgāztuvēs? Un kāda gan dzīves jēga tiem miljoniem sieviešu, kuras diendienā tiek izmantotas un kurām nav tiesību spert kaut soli ārpus savām mājām? Kāda gan dzīves jēga tiem, kuri visu mūžu ir spiesti ļoti smagi strādāt, atvēlēt pārāk maz laika miegam un neredzēt neko citu - tikai lai vienkārši nodrošinātu savu eksistenci?
Mēs tiekam ieņemti un dzemdēti bez mūsu piekrišanas. Mūsu vidējais dzīves ilgums ir mazāks par simt gadiem. Par vienu lietu gan mēs varam būt pilnīgi pārliecināti – kādu dienu mēs mirsim. Daudzi jo daudzi piedzīvo pavisam maz prieka tajā laika posmā, kas tiem atvēlēts no viņu eksistences iesākuma līdz galam.
Arī tiem, kas dzīvo samērā pasargātajā Rietumu pasaulē, jēgas meklējumi ir tikpat nozīmīgi. Daudzi, kam ir solīdi konti bankās, pastāvīgs darbs, sava māja ar garāžu divām automašīnām, mēdz prātot – vai tas ir viss, ko dzīvē var gūt? Ko var paņemt no dzīves, ja tā sastāv tikai no darba un atpūtas? Kādu apmierinājumu no dzīves var gūt cilvēks, kurš ir izmēģinājis visu iespējamo, pabijis visās iespējamajās vietās, redzējis šo, darījis to utt.? Pat ja jums ir pietiekami daudz naudas, lai nopirktu visu, ko kāro sirds, var pienākt brīdis, kad sāksit domāt – kamdēļ pirkt vēl vairāk absolūti nevajadzīgu lietu? Protams, daudzi iebildīs, ka dzīves jēga nav saistīta vienīgi ar materiālām lietām. Viņi apzinās, ka dzīvē ir arī attiecības: ar partneri, bērniem, draugiem un kaimiņiem. Taču, atzīsim: tik daudz attiecību noārdās un izbeidzas dzēlīgos strīdos. Tik daudz daudzsološu laulību un ilgstošu draudzību tiek sabojāts. Tik daudz bērnu saviem vecākiem sagādā vienas vienīgas sirdssāpes un problēmas. Tik daudz cilvēku beidz savu dzīvi pilnīgā vientulībā vai izmisumā sauc, ka viņu dzīve ir zaudējusi jebkādu patiesu jēgu.
Nav jābrīnās, kāpēc Albērs Kamī (1913 – 1960), pazīstams franču romānu un lugu rakstnieks, kādreiz rakstīja: „Ir tikai viena patiesi nozīmīga filozofiska problēma, un tā ir pašnāvība. Jautājums - ir vai nav vērts dzīvot? - pielīdzināms atbildei uz fundamentālo filozofijas jautājumu. Viss pārējais ... tās ir tikai spēles....”[1]
Dažādas atbildes uz mulsinošu jautājumu
Jautājums par dzīves jēgu sniedzas daudz tālāk par mūsu katra atsevišķo dzīvi. Kāpēc uz mūsu planētas (un, iespējams, arī kaut kur citur Universā) eksistē dzīvība? Vai tā attīstījās kā dažādu nejaušību ķēdes reakcija bez nepieciešamības un kāda īpaša nolūka? Vai ir nozīme vēsturei, pasaules impēriju uzplaukumam un sabrukumam, tās nācijas vēsturei, kuras daļa mēs esam?
Viena no atbildēm uz jautājumu par jēgu ir pašsaprotama. Daudzi teiks: dzīvei nav jēgas, nav nekāda pārāka mērķa. Nepastāv tāds morāls ietvars, pēc kura mēs varētu vadīties, spriežot par to, kas ir pareizi un kas nepareizi. Un patiešām, ja mums nav noteikts standarts, uz kura pamata būvēt savu morāles sistēmu (Dievs, likums, brīvības ideāli, taisnīgums utt.), jebkurš lēmums, kas skar pareizu vai nepareizu rīcību, var likties diskutējams. Taisnība varētu būt kā vienā, tā otrā pusē. Mēs atrodamies šeit, bet nekad neuzzināsim, kāpēc šeit esam, un mēs tā arī ne pie kā nenonāksim. Šādu ideju skolu dēvē par nihilismu. Šī vārda sakne latīņu valodā nihil nozīmē nekas. Tā pietiekami skaidri pasaka, kas tiek piedāvāts: absolūts nekas. Tas atstāj mūs tukšām rokām. Tādi jēdzieni kā mīlestība, taisnīgums, solidaritāte un prieks paliek vien tukšas čaulas, un jebkura neveiksme var likt cilvēkam sākt prātot, kāpēc viņam vispār turpināt dzīvot. Un mēs atgriežamies pie Albēra Kamī nepatīkamā apgalvojuma!
Daži mēģina būt praktiski, uzskatot, ka nepastāv nekas „augstāks” – nekas vairāk par to, ko mēs paši varam piedzīvot. Viņi tomēr noprot, ka mums neatliek nekas cits, kā vien izspiest maksimāli daudz no šī bēdīgā stāvokļa. Tādēļ, viņuprāt, būtu labi, ja mēs ieviestu dažus noteikumus, kas sakārtotu mūsu sabiedrību un padarītu dzīvi nedaudz ciešamāku. Viens no šādu uzskatu piemēriem kļuva ārkārtīgi populārs Amerikas Savienotajās Valstīs, norādot, ka mums ir jātiecas pēc maksimāla apmierinājuma maksimāli lielam cilvēku skaitam. Šādu filozofisko novirzienu dēvē par utilitārismu. Mums jāpieņem neizbēgamais. Ne katram ir lemts būt laimīgam un nodzīvot savu dzīvi pēc iespējas pilnīgāk. Daudzi dažādi faktori darbojas pret mums, tomēr mēs vismaz varam mēģināt kontrolēt nodarītos postījumus un pragmatiski vienoties par veidu, kā panākt vislabāko rezultātu pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam.
Vēl citi piedāvā pilnīgi citādāku pieeju jautājumam par jēgu. Viņi uzskata, ka dzīvei ir jēga, jo tā dota kāda noteikta iemesla dēļ. Visam, kas eksistē, ir iemesls. Par šo pamatlikumu mēs pārliecināmies sev visapkārt. Tas ir viens no tiem saprātīguma pamatprincipiem, pēc kuriem funkcionē sabiedrība. Faktu, ka es guļu ielas vidū, gaidot ātrās palīdzības ierašanos, izraisīja fakts, ka mani notrieca automašīna. Šo nelaimes gadījumu, savukārt, izraisīja tas fakts, ka automašīnas vadītājs bija neuzmanīgs. Viņš bija neuzmanīgs tādēļ, ka domāja par sagaidāmo nepatīkamo tikšanos birojā, kas tika organizēta, jo viņa vadītās pārdošanas nodaļas rezultāti bija mazāk iespaidīgi nekā agrāk, ko savukārt ietekmēja ārzemju uzņēmumu pieaugošā konkurence, ko izraisīja... utt., utt.
Tādējādi ikvienam cēlonim ir savs cēlonis un šīs garās iemeslu ķēdes sākumā jābūt Pirmajam Iemeslam, ko mēs tradicionāli saucam par „Dievu”. Tādējādi Dievs ir visa eksistējošā Fundamentālais Iemesls. Viņš kaut kādā veidā ir atbildīgs par visu lielo un mazo lietu eksistenci, sākot ar gigantisko Universu, no kura mums redzama tikai maza daļiņa, beidzot ar mikrobiem, kuri neapbruņotai acij paliek neredzami.
Un tieši tādēļ, ka ir Dievs, šie cilvēki apgalvo, ka pastāv lietu morālā kārtība. Jo Dievs, kurš ir visu lietu sākums, ir noteicis pamatnosacījumus tam, kas ir „labs”, un kas ir pretrunā ar šo „labo”. Un vēl tas norāda, ka cilvēks šeit neatrodas tikai gadījuma pēc, bet viņš ir dievišķā plāna sastāvdaļa. Viņa eksistence nav tikai kāda dīvaina apstākļu sagadīšanās, bet tai ir nozīme visaptverošajā lietu kārtībā.
Daudziem šī šķiet pievilcīga iespēja dzīves jēgas meklējumos, galveno lomu piešķirot Dievam, Visuma Pirmajam Iemeslam, kurš jau ar savu eksistenci vien nodrošina jēgas jēdzienu. Es jūsu vērtējumam nododu to, kam ticu pats – hipotēze, ka pastāv Dievs, kurš vienpersonīgi atbildīgs par itin visu, kas radies un pastāv zemes virsū un Universā, ir tikpat neticama, cik nožēlojamā ideja par to, ka visam eksistējošajam nav itin nekādu kopsakarību vai vadības principu, un ka nepastāv nekāds noteikts morālais ietvars, uz kura mēs varētu balstīt savu dzīvi.
Pilnīgi droši šī ir hipotēze, kas rada vēl vairāk neatbildētu jautājumu. Viens no jautājumiem, kas pastāvīgi rada apmulsumu – kāpēc tik daudz lietu Universā, uz šīs planētas vai mūsu pašu dzīvēs nedarbojas tā, kā tām pēc mūsu domām būtu jādarbojas? Vai šis hipotētiskais „Dievs” patiešām spēj veiksmīgi tikt galā ar ikvienu darbu, pie kā ķeras – pēc tā, kā mēs esam iedomājušies, kādam Dievam būtu jābūt? Jeb mums ir darīšana ar Dievu, kurš atstājis daudz nepadarītu darbu, un, par nelaimi, nav bijis spējīgs savaldīt dabas stihijas tā, lai plūdi Bangladešā, šausmīgie sausuma periodi Āfrikas tuksneša joslā un postošie cunami dienvidaustrumu Āzijā ietu secen? Kā gan lai mēs ticam Dievam, kurš radīdams ne tikai ietērpa mūs mirstīgos ķermeņos, bet arī pieļauj, ka daži no mums jau piedzimst ar nopietniem funkciju traucējumiem, kurš nespēja radīt mūsu ķermeņa šūnas tā, lai tās spētu pretoties leikēmijai un nekļūtu par mājvietu dažādām vēža formām? Kā lai mēs ticam Dievam, kurš, spriežot pēc visa tā pasakaini skaistā, ko redzam sev apkārt, ir īsts skaistuma eksperts, tomēr pieļauj, ka dabā redzam tik ārkārtīgi daudz nežēlības un posta?
Par spīti daudzajiem jautājumiem, kas mums rodas, es tomēr gribu uzsvērt, ka hipotēze par Dieva esamību ir pietiekami pievilcīga, lai mēs tai pievērstu vairāk uzmanības. Dieva esamība izskaidrotu daudzas lietas, bet mūsu atklāsmju ceļojumam būtu sākumpunkts. Tas mums lielā mērā palīdzētu atrast savas dzīves pamatjēgu. Ja mēs ar prātu spētu pieņemt, ka pastāv Kaut Kas vai Kāds, ko mēs varam saukt par „Dievu”, tad, protams, mēs censtos pēc iespējas vairāk par šo Dievu uzzināt.
Taču nesteigsimies sev pa priekšu. Jo fakts, ka pastāv hipotēze par Dievu, kurš spēj mūsu dzīvei piešķirt jēgu, nepavisam nenozīmē, ka šī hipotēze automātiski ir uzskatāma par kaut ko vairāk, nekā tikai par hipotēzi. Galu galā tā var izrādīties tikai vēlamā uzdošana par esošo.
Tātad - ko darām tālāk? Vai ir veids, kā „pierādīt” Dieva eksistenci? Bet, ja to nav iespējams izdarīt ar pilnīgu pārliecību, vai mēs vismaz varam uzskatīt šo Dieva hipotēzi ne tikai par minējumu uz labu laimi un vismaz šobrīd pieņemt, ka tā ir ticams ceļojuma sākumpunkts vai „attaisnojama” ticība? Es domāju, ka varam. Ir iespējamas divas pieejas, ko varam izmantot, cenšoties gūt vairāk pārliecības, ka „patiesība ir tur, ārā”. Pirmā no tām ir „no iekšpuses uz āru”, bet otra – „no ārpuses uz iekšu”.[2]
Pirmā pieeja sākas ar mums pašiem, mūsu pašu apziņu un sajūtām, iekšējiem un privātiem pārdzīvojumiem, un tad turpinās, mēģinot izdarīt secinājumus par realitāti, kura, mūsuprāt, ir radījusi šos pārdzīvojumus. Otra pieeja vispirms aicina mūs pavērot pasauli mums apkārt, un tad aicina pārdomāt, ko varam secināt, ja meklējam pareizā veidā un pareizajās vietās. Daudziem, kas par to aizdomājušies, šis jautājums izvērties par „vai nu/vai” problēmu. Viņi uzskata, ka jāizmanto vai nu „no iekšpuses uz āru” pieeja vai „no ārpuses uz iekšu” pieeja. Tomēr es par to neesmu tik pārliecināts, un vairāk nosliecos domāt, ka abas pieejas mums spēj sniegt nozīmīgas atklāsmes, kas patiesībā var viena otru atbalstīt. Es ceru, ka ļausit man paskaidrot tuvāk.
Pēdējo divu gadsimtu laikā dominē pieeja „no iekšpuses uz āru”, apgalvojot, ka pārdomas par Dievu rodas mūsu iekšējā patībā. Runāt par kaut ko tādu kā iekšējā patība, protams, nozīmē pieņemt pamatideju par to, ka cilvēciska būtne ir kas vairāk, ne tikai matērija, ka spēju domāt, just, mīlēt, ienīst u.t.t. nevar traktēt tikai kā ķīmiskos un psiholoģiskos procesus mūsu nervu sistēmā. Šī pamatideja ietver atziņu, ka cilvēciskām būtnēm piemīt kaut kas tāds, kas cieši saistīts ar to fiziskajiem ķermeņiem, bet tai pat laikā ir kaut kādā ziņā atšķirīgs un tā nav tikai matērija. Kristieši šo „kaut ko” parasti uztver kā dvēseli. Daudz neitrālāks termins, ko šobrīd varētu izmantot, ir prāta koncepcija.
Ir domātāji, kuri noliedz prāta un matērijas duālismu. Viņus dēvē par materiālistiem. Tomēr - lai gan šai diskusijā ir iesaistīti daudzi sarežģīti jautājumi - es ieteiktu, vismaz šobrīd, pieņemt, ka pastāv atšķirība starp fizisko ķermeni un kaut ko citu, un ka tas, ko mēs saucam par „prātu” vai „iekšējo patību”, nevar tikt reducēts līdz materiālām smadzenēm.
Cilvēciskas būtnes spēj domāt. Tās spēj salīdzināt un bieži vien pat labprātīgi ielaižas strīdos, spēj izdarīt vairāk vai mazāk racionālas izvēles, bet tām piemīt arī emocijas. Tās var mīlēt un ienīst, uzticēties un neuzticēties, just patiku un nepatiku. Tās var justies vientuļas un atstumtas, vai arī pilnīgā harmonijā ar apkārtējo pasauli un pārējiem. Cilvēciskas būtnes var iesaistīties emocionālās attiecībās un justies atkarīgas, vai būt vadībā un atbildīgas par kaut ko. Pāri visām šīm jūtām, ko varam raksturot kā personiskas vai savstarpējas, pastāv kaut kas daudz dziļāks, ko pieredzējis tik plašs cilvēku loks, ka tam jāpiešķir īpaša nozīme. Fridrihs Šleijermahers (1768-1834) – slavens vācu teologs, kuram vēl joprojām ir būtiska ietekme, nodēvēja šo fenomenu par „absolūtas atkarības sajūtu”. Viņš teica: „Mēs dziļi sirdī apzināmies, ka ir kaut Kas, no kā mēs esam pilnībā atkarīgi.” Ar to viņš domāja, ka mūsu eksistencē pastāv garīga dimensija, kuru mēs nespējam izskaidrot ar materiāliem līdzekļiem. Citiem vārdiem sakot, cilvēciskas būtnes ir „nedziedināmi reliģiozas”. Pietiekami interesanti - vienalga kad un vienalga kur tiktu atrastas kādas senas civilizācijas pēdas, pastāv nenoliedzami pierādījumi par reliģisku interesi. Un arī pat nesenākā pagātnē -vienalga kad un vienalga kur organizētas reliģijas tradicionālajā izpratnē (tātad baznīcas) loma mazinās, tur parādās un pat uzplaukst cita veida reliģiozitātes izpausmes [New Age, ticība eņģeļiem un gariem, neopagānisms u.c.].
Izpratni par Kaut Ko Pārāku pētnieki ir atklājuši ne tikai pilnīgi atšķirīgās kultūrās, bet arī starp cilvēkiem, kas nāk no dažādiem sociāliem slāņiem, ar atšķirīgu personību un dažādu līmeņu izglītību. Viņi ir atklājuši šo neizskaidrojamo noteiktas saiknes apzināšanos – saistību ar kaut ko, kas ir ārpus mums pašiem: absolūtas un pilnīgas atkarības sajūtu.
Kā lai izskaidro šo fenomenu? Vai ir attaisnojams uzskats, ka šo absolūtās atkarības sajūtu rada fakts, ka patiešām eksistē Kaut Kas, no kā mēs jūtamies atkarīgi, vai arī Kāds, pie kura mēs nepārprotami tiecamies? Manā (un daudzu citu) skatījumā tas varētu būt daudz ticamāks scenārijs, nekā pieņemt, ka šī sajūta par Pārāko ir kaut kā spontāni radusies grūtajā evolūcijas procesā, kura laikā attīstījies homo sapiens, un kas gluži kā vīruss izplatījusies visiem cilvēkiem, visos laikmetos, visās kultūrās, kas no viņa radušās.
Ja reiz mēs kaut kādā veidā sajūtam šī Pārākā eksistenci un apzināmies šo pilnīgās atkarības sajūtu, un ja reiz mēs esam nolēmuši, ka varam šo Kādu, Kuru, vai Kaut Ko – no kā mēs esam pilnībā atkarīgi, saukt par ‘Dievu’, mēs varam brīvi sākt iztēloties, kāds šis Dievs ir. Mums jāatzīst, ka veids, kā mēs stādamies priekšā to, ko pieņemam par „Dievu”, ir tikai un vienīgi mūsu iztēles auglis. Tā var būt „iekšēja” sajūta, ko veido mūsu iekšējā patība. Ja mēs nespējam izvairīties no šī jautājuma, tad kā gan mēs varam pārbaudīt visu mūsu par Dievu izvirzīto apgalvojumu objektivitāti? Mums pie šī jautājuma būs vēl jāatgriežas. Bet pirms tā, mazliet pacietības, jo jāpievēršas vēl vienam svarīgam aspektam.
Otra pieeja, uz kuru es atsaucos – pieeja no ārpuses uz iekšu – deklarē, ka mums ir jāpievērš pastiprināta uzmanība pasaulei mums apkārt – kosmosam, šai planētai, dabai, cilvēku un dzīvnieku dzīvei, jo tieši tur mēs varētu ieraudzīt pazīmes, kas norādītu uz to Kaut Ko vai Kādu, kas eksistē ārpus mūsu uztveres robežām. Šai pieejai ir gara vēsture. Visas kristietības pastāvēšanas laikā tai bijis daudz atbalstītāju, kā arī tā sastapusies ar asu kritiku brīdī, kad lielu ievērību Rietumu pasaulē guva evolūcijas teorija. Zinātne un reliģija vairumā gadījumu ir ķildojušās savā starpā. Tomēr, kopš nesena laika, interese par šo pieeju kļūst arvien lielāka.
Es runāju par jauno versiju saprātīgā dizaina argumentam, kas kādreiz tika uzskatīts par vienu no populārākajiem Dieva eksistences pierādījumiem. Jau kopš viduslaikiem filozofi un teologi piedāvājuši virkni argumentu, kas tika uzskatīti par pierādījumiem idejai par Dieva esamību. Vairumā gadījumu tās bija dažādas variācijas par kādu konkrētu filozofisku tēmu: ikvienam rezultātam ir jābūt savam cēlonim, un katram cēlonim ir jābūt lielākam par savu rezultātu, un galu galā ir jāpastāv Pirmajam Cēlonim, ar ko aizsākas visu cēloņu ķēde. Arguments saka, ja mēs spējam formulēt ideju par Dievu, kurš ir mūžīgs, visu varens un visu zinošs, tā nevar rasties bez sava iemesla. Un mēs varam šo iemeslu saukt „Dievs” – tāpēc, ka šāda ideja nevar rasties mūsu ierobežotajā prātā, jo tai būtu jābūt tā Cēloņa radītai, kurš pārspēj savu rezultātu – mūsu noformulēto ideju. Turklāt, ja mēs ievērojam dažādus vispārīgus morāles likumus, kurus atzīst ļoti liela daļa cilvēces, to var izskaidrot vienīgi fakts, ka pastāv Kāds, kurš šos morāles principus ir ieviesis.
Šī argumenta pazīstamākā versija skan šādi: ja iesim pa mežu un pēkšņi atklāsim māju ar iekoptu dārzu, mēs pieņemsim, ka kāds šeit māju uzbūvējis un dārzu izveidojis. Tāpat, ja mēs pievēršam uzmanību sarežģītajam pulksteņa mehānismam, mēs taču nedomājam, ka pulkstenis spontāni radies kaut kādā mistiskā veidā, bet pieņemam, ka tas ir pulksteņmeistara roku darbs. Tas mūs ved pie nākošā soļa: ja mēs pētām Universu un secinām, ka tajā ir zināma kārtība, mēs nevaram izvairīties no saprātīga secinājuma, ka ir jābūt Radītājam, kas nolicis kosmosu un pasauli noteiktā secībā. Citiem vārdiem sakot, kad vien pastāv acīmredzamas saprātīga plānojuma jeb dizaina pazīmes, mums jāpostulē Dizainers jeb Radītājs!
Vairākumā aprindu šis dizaina arguments tika iekonservēts, kad tādā vai citādā formā gandrīz vispārēju piekrišanu ieguva evolūcijas teorija. Čārlzs Darvins (1809-1882) nebija pirmais cilvēks, kurš izvirzīja hipotēzi par dažādu dzīvības formu pakāpenisku attīstību dabiskā ceļā no vienkāršā līdz sarežģītajam. Pirms viņš sarakstīja savu slaveno traktātu „Sugu izcelšanās”, arī citi jau bija pamanījuši, ka vienkāršāko formu fosilijas tika izraktas no zemes vecākajiem nogulumu slāņiem, bet daudz attīstītāko formu fosilijas parasti atrada daudz vēlākos nogulumos. Taču Darvina vārds uz visiem laikiem tiks saistīts ar evolūcijas teoriju, un citi savas hipotēzes cēla uz viņa izklāstīto ideju par „spēcīgākā izdzīvošanu” ilgā laika posmā, dažādām dzīvības formām pielāgojoties apkārtējai videi.
Kristiešiem grūti nācās aprast ar „zinātnisko” skaidrojumu dzīvības izcelsmei un pakāpeniskajai attīstībai. Viņi bija pazīstami ar Bībelē aprakstīto pasaules radīšanas stāstu, tai skaitā augu, koku, zivju un putnu, mugurkaulnieku un cilvēku – Ādama un Ievas – radīšanu sešos 24 stundu ilgos periodos laikā apmēram pirms 6000 vai arī, maksimums, pirms 10000 gadiem. Kā gan lai viņi saskaņo zinātniskos datus un cilvēku runāto, lai cik izglītoti arī viņi nebūtu, ar Dieva Vārdu? Vieni turpināja pieturēties pie burtiskas Bībeles teksta lasīšanas un burtiskas sešu dienu radīšanas stāsta izpratnes. Otri uzskatīja, ka Bībeles pirmās nodaļas ir mītiskas. Tās gan norāda, viņi teica, ka Dievam bija kaut kāda saistība ar visu lietu izcelšanos, bet, lai izprastu patieso pasaules un dzīvības radīšanas mehānismu, mums ir jāgriežas pie zinātniekiem. Citi, drudžainos mēģinājumos izpatikt gan Bībelei, gan zinātnei, ir piedāvājuši dažādus kompromisa risinājumus.
Evolūcijas teorija ar tās pieņemtajiem simtiem miljonu gadu vēl joprojām šķiet saistoša lielai daļai cilvēku, kad tie aizdomājas par to, kam ticēt attiecībā uz pasaules rašanos. Un tos zinātniekus, kuri dievišķa Spēka realizētu radīšanu nelielā laika posmā atzīst par tikpat ticamu, daudzi vēl joprojām uzskata par pseidozinātniekiem. Lai nu kā, gaisā virmo pārmaiņas. Dažu pēdējo dekāžu laikā diezgan daudz zinātnieku, - astronomu, fiziķu un pat biologu - ir kļuvuši daudz pieticīgāki savos apgalvojumos. Viņi ir sapratuši, ka dažas no modernās zinātnes pašām fundamentālākajām idejām vairs nav tik pārliecinošas, kā tām ticēja zinātnieki iepriekšējā paaudzē. Piemēram, eksistē sīkas daļiņas, kas neuzvedas tā, kā tām būtu jāuzvedas saskaņā ar dabas likumiem. Zinātnieki daudz biežāk atzīst, ka zinātne ne vienmēr ir tik objektīva, kā mums tas apgalvots, jo zinātnieki uz savu pētāmo objektu raugās no konkrēta viedokļa, izmanto noteiktus instrumentus un tas vismaz zināmā mērā var ietekmēt viņu pētījumu rezultātus. Pašlaik, kad pieaug spriedze starp to, ko mēs kādreiz uzskatījām par pārliecinošu teorētisko pamatojumu, no vienas puses un dažādām jaunām idejām un atklājumiem no otras puses, bieži tiek atzīts fakts, ka daudzas no mūsu klasiskajām teorijām pilnībā nesaskan ar šodienas atklājumiem, ka „veco” pamatojumu zināmā brīdī varētu nākties nomainīt pret jaunu zinātnisku lietussargu, kas daudz labāk palīdzēs saturēt kopā mūsu arvien pieaugošās zināšanas.[3]
Arvien pieaug to zinātnieku skaits, kuri atzīst, ka evolūcijas teorija ir tik vien kā teorija, kas atstāj neizskaidrotu plašu parādību loku. Patiesībā, daudzi autori uzskata, ka evolūcijas teorija ir apdraudēta.[4] Šobrīd, šķiet, pastāv daudz lielāka gatavība nekā agrāk - pieņemt to, ka evolucionisti operē ar nepamatotiem aizspriedumiem, apriori izslēdzot jebkuru ne dabisku izskaidrojumu tām kompleksajām problēmām, kuras viņi nespēj atrisināt. Un tie, kas sekojuši līdzi nerimstošajām debatēm, kurās uzstājas ticība pret evolūciju, sāk atskārst - lai arī daudz faktu var izskaidrot ar makroevolūcijas teoriju, pastāv daudz problēmu, kas nepakļaujas evolucionāram skaidrojumam, un doma par inteliģentu Radītāju patiešām varētu labāk izskaidrot daudzus no šiem jautājumiem.[5]
Filozofiski runājot, varētu teikt, ka ir trīs iespējas, kā izskaidrot Universa un īpaši jau dzīvības rašanos. Pirmkārt, pastāv gadījums jeb nejaušība. Šī ir klasiskā Darvina pieeja. Ja mēs atvēlam lielu laika posmu, kaut kādā brīdī nejaušība noorganizēs visu dzīvības uzbūvei nepieciešamo ķieģelīšu nonākšanu vienā vietā, bet vēlāk, laika gaitā no šīs pirmās „vienkāršās” dzīvības formas tālāk attīstīsies visas pārējās uz mūsu planētas jebkad dzīvojušās un šodien esošās dzīvības formas. Šī teorija saskaras ar zināmām nopietnām grūtībām, jo tagad mēs zinām, ka nav tādas „vienkāršas” dzīvības formas, nav pat „vienkāršas” šūnas. Modernā zinātne ir skaidri atklājusi, ka šūnām un molekulām piemīt prātu reibinoša sarežģītība, un ka statistikas likumi norāda - nejaušība nevar kalpot par pilnvērtīgu skaidrojumu. Rezultātā daudzi domā, ka uz nejaušību balstītās teorijas ir noraidāmas.
Otra pieeja ar izcelsmi saistītajiem jautājumiem ir nepieciešamības koncepcija. Šai gadījumā tiek pausta ideja par to, ka viss, kas ir, ir radies dabas likumu rezultātā – kādu laiku šī bija ļoti populāra teorija. Kad Napoleons pajautāja astronomam Pjēram Simonam Laplasam (1749-1827) par vietu, kuru viņš piešķīris Dievam savā teorijā par debesu ķermeņu izcelsmi, Laplas atbildēja ar slaveno frāzi: „Kungs, man šāda hipotēze nav vajadzīga.” Viņš bija pārliecināts, ka fizikas likumiem bija nepieciešamība izveidot Universu un visu, kas tajā atrodas, kaislīgi noliegdams jebkādus iebildumus, ka varētu pastāvēt kas vairāk par šiem likumiem.
Trešais Universa un uz šīs planētas pastāvošās dzīvības rašanās skaidrojums ir inteliģentā dizaina (radīšanas) koncepcija. Labi pazīstamais britu fiziķis Pols Deiviss 1988. gadā savā grāmatā „Kosmiskais projekts”[6] uzrakstīja to, ko dažādos veidos atzinuši arī daudzi citi zinātnieki: „[Inteliģenta] dizaina pastāvēšanas iespaids ir nepārvarams!” Īsumā apskatīsim dažus no dabas sarežģītības paraugiem, kuri arvien vairāk zinātniekiem likuši nonākt pie slēdziena, ka par kosmosa un dzīvības izcelsmes izskaidrošanu viņi var domāt tikai kaut kāda veida inteliģenta dizaina kontekstā.
Pēdējo četru vai piecu gadu desmitu laikā zinātne ir ļoti skaidri atklājusi, ka dzīvības eksistence Universā ir atkarīga no neticami precīza fizisko faktoru līdzsvara. Plašam dažādu apstākļu lokam ir jāsakrīt pareizā laikā un pareizā veidā, lai padarītu iespējamu cilvēku dzīvi. To bieži vien dēvē par Universa „smalko regulējumu”. Ir aprēķināts, ka iespējas tam notikt „nejauši” līdzinās aptuveni, ja desmit miljardus sareizinātu ar desmit miljardiem simt divdesmit trīs reizes.[7] Tādēļ, ņemot vērā šo satriecošo neiespējamību, ir grūti nepieņemt, ka dzīvības radīšanas procesā bija iesaistīta kaut kāda saprāta forma! Mēs tam apstiprinājumu rodam, kad paskatāmies uz nebeidzamo cilvēka dzīvības būvmateriālu sarežģītību – šūnu un DNS.
Runāt par „vienkāršu” šūnu vairs nav iespējams. Šūnu var salīdzināt ar rūpnīcu, kurā atrodas tehniski sarežģītas komplektēšanas līnijas. Iespējams, ka Karls Sagāns (1934-1996) pārspīlēja, sacīdams, ka „vienkāršā” šūnā ir ietverts tāds informācijas apjoms, ko varētu salīdzināt ar aptuveni simts miljoniem lappušu drukāta materiāla. Pieņemsim, ka Ričards Dokins, labi pazīstamais britu biologs, kurš turpina izsmiet ticību jebkāda veida radīšanai, ir tuvāk patiesībai, apgalvodams, ka šūnā ir informācija, kas pielīdzināma „tikai” trīsdesmit Encyclopaedia Britannica sējumiem. Pat ja Dokinam taisnība, ir vairāk nekā skaidrs, ka „vienkāršajā” šūnā nav itin nekā primitīva.[8]
DNS ir pielīdzināms datora programmatūrai, tikai vēl daudz reižu sarežģītākai par jebko, kas uz šo brīdi atrodams cilvēka radīto IT produktu klāstā. Tā uzglabā informāciju, kas ļoti lielā mērā pārsniedz jebko, ko cilvēka prāts ir spējis izveidot. Ja jūs zināt kaut nedaudz par DNS komplicētību, tomēr uzskatāt, ka šis paziņojums ir pārspīlēts, tad es jūs aicinu doties uz bibliotēku papētīt pēdējos enciklopēdiju izdevumus vai nedaudz pasērfot internetā. Esmu drošs, ka jūs atgriezīsities pie šīs nodaļas izbrīnā vai pat apjukumā. Ja jau DNS ir ietverts tāds informācijas apjoms, tad, manuprāt, ir daudz grūtāk noticēt iespējai, ka tas viss varētu būt radies gadījuma pēc, nekā pieņemt, ka šai procesā izšķirošu lomu spēlē augstāks saprāts.
Taču šī ir tikai neliela daļiņa no visa komplicētā stāsta. Nerunājot par to, cik fascinējošas un sarežģītas struktūras atrodamas mūsu ķermeņa šūnās, mēs atklājam, ka šīs šūnas spēj izveidot pat ļoti atšķirīgu līmeņu audus: sirds, gludās muskulatūras, šķērssvītroto muskuļu, epidermas u.c. Augstākā līmenī mēs jau varam izpētīt ārkārtīgi sarežģītos orgānus: sirdi, plaušas, aknas, žultspūsli, liesu, ādu, smadzenes utt., kā arī dažādās sistēmas: asinsrites, elpošanas, nervu, skeleta un muskuļu. Šie orgāni un sistēmas darbojas kopā pilnībā integrēta procesa ietvaros. Un protams, ar to tas nebeidzas. Visam pāri vēl ir fakts, ka gan dzīvnieki, gan cilvēki veido savstarpēji saistītu sabiedrību, zeme un visi tās dzīvie organismi eksistē līdzās lielā komplicētā mijiedarbībā. Skābekli, ko izmanto dzīvnieki, ar fotosintēzes palīdzību rada augu valsts, turpretī dzīvnieki izdala oglekli, kas ir nepieciešams augiem. Bet visu noslēdzot – zeme eksistē vienotā planētu, asteroīdu, mēnešu, sauļu un citu zvaigžņu un galaktiku sistēmā, tādējādi ļaujot uz zemes eksistēt un pastāvēt dzīvībai.[9] Tas viss noteikti norāda uz sava veida saprātīgu plānojumu.
Vairāki autori, kas pēdējo gadu laikā rakstījuši par grūtībām evolūcijas teorijā, ir koncentrējušies uz aci. Viņi uzsvēruši neiespējamību, ka tik delikāts orgāns būtu attīstījies vairāku miljonu gadu laikā no „vienkārša” gaismas jūtīga punktiņa līdz komplicētajai cilvēka acij. (Un pievērsiet uzmanību tam, ka vēl joprojām paliek neatbildēts satraucošais jautājums: kāda gan jēga jebkuram radījumam būtu no acs, kamēr tā atrodas redzes formēšanas procesā? Kā gan topošā acs bez redzes varētu palīdzēt reālā cīņā par izdzīvošanu daudzu tūkstošu vai miljonu gadu evolucionārās adaptācijas periodā?)
Pat Darvins pats saprata, ka viņa teorija nespēja ticamā veidā izskaidrot acs evolūciju. Biologi deviņpadsmitā gadsimta beigās jau pazina acs sarežģīto struktūru, kas ietvēra daudz komponentu, piemēram, lēcu, tīkleni, asaru kanālus, okulāros muskuļus u.c. Taču viņiem nebija ne jausmas, kas būtu nepieciešams gaismas jūtīgā punkta izveidei, nedz arī par to, kas notiek, kad gaismas fotons atduras pret tīkleni. Es esmu mēģinājis izprast, ko tas viss ietver, taču jāatzīst, ka ar manu anatomijas, bioloģijas un ķīmijas izpratni ir par maz. Lūdzu, izlasiet turpmāko citātu visu bez apstāšanās pie pirmajiem grūtajiem terminiem: „Kad fotons pirmoreiz atduras pret tīkleni, tas mijiedarbojas ar organisku molekulu, dēvētu par 11-cis-retinālu. Retināla forma ir izliekta, tomēr, saskaroties ar fotonu, tas iztaisnojas, izomerizējoties* transretinālā. Šis ir signāls, kas aizsāk veselu virkni dažādu notikumu, kuru rezultāts ir redze. Kad retināls maina formu, tas piespiež mainīt formu ar sevi saistītajam rodopsīnam. Rodopsīna formas izmaiņas atsedz savienojuma saiti, kas ļauj tai pieķerties proteīnam. Tagad daļa no transdukcijas atdalās un mijiedarbojas ar proteīnu, sauktu par fosfodisterāzi. Kad tas notiek, maza organiska molekula – cikliskā GMP – pārveidojas par 5 GMP. Šūnās atrodas liels daudzums cikliskā GMP un daži no tiem piesaistās citam proteīnam, ko dēvē par jonu kanālu. Parasti jonu kanāls ir tas, pa kuru šūnās iekļūst nātrija jons. Tad, kad fosfodisterāzes darbības rezultātā samazinās cikliskā GMP daudzums, no jonu kanāla atdalās tam piesaistītais cikliskais GMP un tas izraisa formas izmaiņas, kā rezultātā kanāls aizveras. Nātrija joni vairs nenokļūst šūnā, tā daudzums šūnā sarūk un mainās šūnas membrānas spriegums. Tas, savukārt, izraisa polarizēta elektriskā lādiņa vilni, kas pa optisko nervu nonāk līdz smadzenēm. Un kad smadzenes to iztulko – tā ir redze.”[10]
Es apzinos, ka lielākajai daļai lasītāju (tāpat kā man) šis teksts ir pārāk specializēts, lai to novērtētu. Tomēr man tas neizklausās pēc valodas, kādā raksturotu gadījumu jeb nejaušību. Tas drīzāk izklausās pēc atsauces uz kaut ko plānotu un rūpīgi konstruētu. Tajā it visā saskatāma radīšana.
Nav grūti dabas pasaulē atrast citus komplicētības piemērus, kas norāda uz inteliģentu dizainu jeb plānojumu. Tieši tādēļ šķiet diezgan savādi, ka vēl tik daudzi atsakās pat apsvērt iespēju, ka radīšana ir saprātīgas būtnes roku darbs. Jā, tiesa, radīšanas brīdī neviens CNN reportieris klāt nestāvēja, lai būtu droši, ka par šo faktu visai pasaulei tiek paziņots nekavējoties. Taču mēs nebijām klāt arī tad, kad četru ASV prezidentu sejas atveidojumi tika izcirst Dienviddakotā esošā Rašmora kalna klintīs. Tomēr es nezinu nevienu zinātnieku, kurš būtu gatavs noliegt, ka šie klintīs izcirstie portreti ir saprātīgas būtnes roku darbs. Pat ja mēs nezinātu, ka skulptors Gatzons Borglums 1927. gadā sāka urbt 1889 metrus augsto kalnu un pavadīja četrpadsmit gadus, līdz pabeidza savu mākslas darbu, mēs tik un tā būtu secinājuši, ka kāds tomēr tur ir bijis, lai radītu šo krāšņo pieminekli demokrātijai.
Neviens mūsdienās dzīvojošs cilvēks netic tam, ka hieroglifi uz slavenā Rosetas akmens – kompaktās bazalta plāksnes, ko atklāja 1799. gadā, kas šobrīd atrodas Britu muzejā Londonā - radušās kāda dīvaina gadījuma pēc. To antīkajos laikos radīja kāds, kam piemita saprāts.
Pārsteidzošie elementi, ko mēs atklājam dabā, patiesībā var būt ne tik daudz ‘kārtība’, bet vairāk gan ārkārtīga komplicētība, kas norāda uz saprātīgu plānojumu. Un tomēr - laikā, kad cilvēki ir gatavi noticēt saprātīgas radīšanas faktam, ieraugot artefaktu vai dokumentu, kas ir nesalīdzināmi mazāk komplicēts, nekā šūna vai DNS, - daudzi dīvainā kārtā nevēlas pieņemt saprātīgas radīšanas faktu tad, kad raugās uz mūsu Universa nebeidzamo sarežģītību no vissmalkākajām daļiņām, kas paliek neredzamas neapbruņotai acij, līdz pat bezgalīgi lielajam daudzumam luminiscējošu un citādu ķermeņu Universā, kurā mēs neesam nekas vairāk kā bezgalīgi maza daļiņa.
Tiesa gan, mēs varbūt nekad neiegūsim absolūtus pierādījumus. Taču cik absolūtiem šiem ‘pierādījumiem’ jābūt? Parasti ikdienā mēs samierināmies ar veselā saprāta secinājumiem. Atklājot pirkstu nospiedumus, mēs pieņemam, ka šai vietā kāds ir bijis un tai pieskāries, atstājot tur pirkstu nospiedumus. Tad kādēļ gan ir tik grūti vai par daudz prasīts, lai mēs pieņemtu Pārāka Saprāta – Dieva – eksistenci, kurš pavisam skaidri ir atstājis savus pirkstu nospiedumus it visur mums apkārt?
Runājot ar kristiešu biologa un ģeologa Ariela Rota vārdiem: „Dati, kas saistās ar dzīvības izcelšanos uz zemes, sliecas par labu Pārākā Saprāta idejai un dzīvības radīšanas procesam uz zemes, kas ietver koordinētas un saskaņotas darbības. Ja mēs izvēlamies nepiekrist Radītāja jēdzienam, mums atliek tikai pieņemt kaut kādu ķīmisko evolūciju, tomēr zinātniskie dati, kas runā pretī šai teorijai, ir tik nepārvarami, ka veselais saprāts ieteiktu meklēt citas alternatīvas.”[11]
Vai ir Dievs, kurš piešķir jēgu mūsu eksistencei? Mēs īsumā esam aplūkojuši šo jautājumu no divām perspektīvām: no iekšpuses uz āru un no ārpuses uz iekšu. Es esmu pievērsis jūsu uzmanību noslēpumainajai absolūtas atkarības sajūtai, kas tik ārkārtīgi plaši izplatīta kā pagātnē, tā arī tagadnē un visā pasaulē. Tā nekur nepazudīs. Tā iespiežas mūsos ar noslēpumainu pārliecību. Kā gan tā varētu būt vienkāršu vēlmju vai iedomu auglis? Tas noteikti nav pirmais veselā saprāta radīts secinājums, kas iespiežas mūsu apziņā. Tāpat mēs īsumā koncentrēti aplūkojām Universa un cilvēka dzīvības komplicētību, noskaidrojot, kādi ir nepārprotamie norādījumi uz inteliģentā dizaina jeb saprātīgā plānojuma pastāvēšanu.
Kura no šīm divām pieejām sniedz spēcīgāku argumentāciju par labu Kāda eksistencei, kurš pārspēj mūs visus un ir atstājis savas pēdas mūsu pasaulē un dzīvē, kādu mēs to pazīstam? Varētu būt, ka no ārpuses uz iekšu pieeja ir pārliecinošāka, jo norāda uz saprātīgu radīšanu. Bet no iekšpuses uz āru pieeja, manuprāt, sniedz papildus atbalstu idejai par Dieva esamību. Ja eksistē saprātīgs plānojums un Radītājs, būtu tikai loģiski, ja viņš atstātu vismaz kaut kādas savas eksistences pēdas savā veidojumā – cilvēkā.
Ja, balstoties uz visu šo, mēs tūdaļ pat nenoliedzam Dieva esamību, bet kaut vai atstājam iespēju, ka viņš ir, mēs esam veikuši pirmo nozīmīgo soli mūsu atklāsmju ceļojumā. Tāpēc, ka tas nozīmē - dzīve varētu arī nebūt bezjēdzīga. Šķiet, ka pastāv komplicēts plānojums, kas liek domāt par Konstruktoru. Dzīvei varētu būt mērķis. Manai dzīvei. Ja eksistē Dievs, mēs šeit neesam tikai gadījuma pēc. Mums šeit ir paredzēts būt. Kamī kļūdījās. Dzīve ir kaut kas vairāk par spēli.
Taču apgalvot, ka pastāv dibināts iemesls Konstruktora – Dieva esamībai, ir viena lieta, bet tālāk raksturot šo Dievu ir pavisam kas cits. Vai mēs varam būt pilnīgi droši, ka patiešām zinām kaut ko par Viņu? Ja Dievs eksistē, vai mēs varam noskaidrot, kāds Viņš ir, ko Viņš dara un ko nē? Ko Viņš vēlas un ko nevēlas? Nākošajā nodaļā, pārejot no temata par jēgu uz tematu par Patiesību, šie jautājumi tiks risināti. To darot, es apzinos, ka pats vārds patiesība, it īpaši, ja tas tiek rakstīts ar lielo burtu, lielākajai daļai postmoderno cilvēku ir augstākā mērā neērts termins. Tomēr – pamēģināsim!
[1] A. Camus, The myth of Sisyphus. Penguin, Londona, UK, 1955.- 11.lpp.
[2] Zinošāki lasītāji, kas ir ieinteresēti plašākās diskusijās par šajā nodaļā izklāstītajām pieejām, ir aicināti izlasīt Nensijas Mērfijas grāmatu Aiz liberālisma un fundamentālisma (Nancy Murphy. Beyond Liberalism and Fundamentalism. Harrisburg, PA: Trinity Press International, 1996). Terminus ‘no iekšpuses uz āru’ un ‘no ārpuses uz iekšu’ esmu aizņēmies no šīs autores.
[3] Skat. Thomas Khun, The Structure of Scientific Revolutions, 2. izd., The University of Chicago Press. Čikāga, 1970. Kūns ievieš paradigmu novirzes koncepciju un izskaidro šo jauno zinātnisko lietussargu parādīšanos.
[4] Neliels pētījums par šiem jautājumiem atrodams adventistu autoru darbos. Skat. Norman R. Gulley, ‘Evolution: A Theory in Crisis’, John T. Baldwin, ‘Creation: Catastrophe & Calvary’ (Hagerstown, MD: Review and Herald Publishing Associaton, 2000), 124.-158. lpp. Pilnīgāku izklāstu atradīsiet piem., Colin Mitchell, ‘Creationism Revisited’ (Grantham, UK, Standborough Press, 1999); Michael Denton, ‘Evolution: A Theory in Crisis’, (Chevy Chase, MD: Adler & Adler, 1996); un Ariel Roth, ‘Origins: Linking Science and Scripture (Hagerstown, MD: Review and Herald Publishing Associaton, 1998).
[5] Kurt O. Wise, ‘The Origin of Life’s Major Groups’, J.P. Moreland ed. The Creation Hypothesis (Downers Grove II: InterVarsity Press, 1994); 231.lpp.
[6] The Cosmic Blueprint, Simon and Schuster, 1988, New York; 203. lpp.
[7] Stephen C. Meijer, ‘Evidence for Design in Physics and Biology’, 53.-111. lpp;
Michael J. Behe et.al., eds. ‘Science and Evidence for Design in the Universe’. Ignatius Press, 2000., San Francisco, CA., 61.lpp.
[8] Gulley, opt. cit. 142. lpp.
[9] Mooreland, citētajā darbā, 228.-231. lpp
* Izomerizācija – ķīmisks process, kura laikā molekula pārveidojas, tās atomu sastāvs paliek nemainīgs, bet mainās atomu izkārtojums molekulā, piem., A-B-C®B-A-C (tulk. piezīme).
[10] Michael J. Behe, Design at the Foundation of Life. 113.-129. lpp; Michael J. Behe, citētajā darbā,117. un turpm. lpp.
[11] Ariel A. Roth, ‘Origins – Linking Science and Scripture’. Hagerstown, MD; Review and Herald Publishing Association, 1998. 77. lpp.
