Mūsdienu holandiešu sabiedrība ir viena no vissekulārākajām pasaulē. Un tomēr - tikai pirms dažiem gadu desmitiem dzīve Nīderlandē bija organizēta stingrā saskaņā ar konfesionālo piederību: protestanti, katoļi vai „neitrālie”. Fermeri bija apvienojušies protestantu fermeru apvienībā, Romas katoļu fermeru apvienībā un neticīgo fermeru apvienībā. Tāpat bija arī ar veikalniekiem, valsts iestāžu darbiniekiem, darba devējiem un it visiem pārējiem. Tiesības pārraidīt radio un televīzijas programmas bija sadalītas vairāku raidorganizāciju starpā, kuru dibinātāji bija vai nu liberālie protestanti, vai konservatīvie protestanti, vai evaņģelikāļi, vai katoļi, vai sociālisti, vai sociāldemokrāti ... utt. Likumā bija noteikta katoļu skolu, dažādu protestantisma atzarojumu skolu un valsts skolu darbība.
Holandiešu sabiedrībai mainoties, iespējams, ka pat ātrāk un radikālāk, nekā pārējai Rietumu pasaulei, no šīm tradicionālajām struktūrām pāri nav palicis gandrīz nekas. Bet es turpinu brīnīties, kāpēc kādreiz cilvēki domāja, ka šie visi konfesionālie novirzieni un apakšnovirzieni vispār ir vajadzīgi. Piemēram, kā katoļu fermera darba un profesionālās intereses varēja atšķirties no tādām pašām protestantu fermera interesēm? Vai eksistēja īpašs katoļu kviešu audzēšanas veids un protestantu piena ražošanas kāpināšanas metode? Pastāvēja pat atsevišķas katoļu un protestantu organizācijas, kas pārstāvēja savu kazu audzētāju intereses! Es vēl joprojām nespēju aptvert šādas kārtības dziļāko jēgu. Man vienkāršāk ir saprast to, kā „kristīgās” strādnieku apvienības atšķiras no savām nekristiešu kolēģēm, piemēram, tai ziņā, kādu taktiku izmantot darba strīdu risināšanā. Un es arī saskatu daudzus patiešām pamatotus iemeslus, kādēļ būtu jāpastāv gan dažāda veida kristiešu (arī musulmaņu) skolām, gan publiskajām jeb valsts skolām. Un tomēr - šodienas sekulārisma kontekstā tiek uzdoti arvien vairāk jautājumi par to, vai izglītības sfērā būtu vai nebūtu jāveido reliģisku novirzienu mācību iestādes. Vai ir tāds kristiešu veids, kā mācīties ģeometriju, vai musulmaņu veids, kā studēt franču valodu? Vai eksistē katoliskais skatījums uz ģeogrāfiju jeb protestantisma ķīmijas filozofija?
Lai gan es necentīšos aizstāvēt daudzus no tās tradicionālās sistēmas elementiem, kādus pazinu savā bērnībā, tomēr domāju, ka mūsdienās nožēlojamā kārtā pastāv tendence nošķirt to, ko mēs darām, no tā, kam mēs ticam. Varētu būt taisnība, ka mūsu uzskati gandrīz nemaz neietekmē to, kā mēs mācāmies algebru un ģeogrāfiju vai audzējam kazas. Bet mūsu reliģiskie uzskati tomēr daudzējādā ziņā ir saistīti ar tādām jomās kā bioloģija un vēsture, un arī - kā mēs darām savu darbu. Un mūsu reliģiskā vai nereliģiskā pārliecība var norādīt mums uz tām grāmatām, kuras mēs izvēlēsimies lasīt, mācoties valodu! Un tā tālāk.
Es to redzu kā vienu no neveiksmīgiem postmodernisma aspektiem – cilvēki dzīvo arvien sadrumstalotākas dzīves. Normas un vērtības, kuras regulē vienu no viņu dzīves sfērām, bieži vien nav harmonijā ar šo pašu cilvēku citu dzīves sfēru regulējošajām normām. Saskaņā ar postmoderno cilvēka dzīves skatījumu, viņš savu dzīvi dzīvo nodalītās sekcijās, dažādos savas mājas „stāvos”, un tam, kas notiek vienā „stāvā”, bieži vien nav nekāda sakara ar to, kas notiek citā „stāvā”. Bet kristietim ar šādu uzskatu būs problēmas. Kristīgā ticība nedarbojas tikai vienā „stāvā”, tā izplatās pa visu „māju”. Tam tikpat lielā mērā ir saistība ar to, ko mēs darām, kā ar to, kam mēs ticam. Tas ir dzīvesveids. Jēzus reiz teica: ja jūs man ticēsiet un man sekosiet, „jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.”[1] Citiem vārdiem: kad jums ir „patiesība”, tā ne tikai informē jūs par to, kas ir patiess teorētiskā ziņā, bet arī kaut ko dara jūsu labā. Tā ietekmē ikvienu jūsu rīcību un itin visus jūsu dzīves aspektus. Jūs redzēsiet, kā šis pats jēdziens atbalsosies, pāršķirot tikko citētā teksta lappusi. Tur Jēzus ir teicis šādus vārdus: „Es esmu nācis, lai tiem [cilvēkiem] būtu dzīvība un pārpilnība.”[2]
Meklējot Bībelē vairāk par šo piedāvāto pārpilno dzīvi, izceļas divi atslēgas vārdi: māceklība un pārvaldība. Vārds „māceklis” ir cēlies no latīņu valodas vārda discipulus, kas nozīmē - skolnieks vai sekotājs. Mācekļi ir cilvēki, kuri seko „meistaram” jeb „skolotājam”. Tie labprāt vēlas tikt viņa mācīti, labprāt atrodas līdzās un palīdz viņam, un dedzīgi vēlas pārņemt viņa filozofiju un dzīvesveidu. Savukārt pārvaldnieki ir cilvēki, kuriem uzticēti noteikti pienākumi; viņiem ir uzlikta atbildība rūpēties par noteiktām lietām tā, it kā tās būtu viņu pašu. Bet viņi neaizmirst, ka nav to īpašnieki. Viņi ir ieinteresēti, lai viņu saimnieks gūtu maksimālu peļņu un var sagaidīt atbilstošu atalgojumu par to, ka bijuši rūpīgi un uzticami. Lai kļūtu par Kristus mācekli, ir nepieciešama skaidra izvēle un noteikta apņemšanās.[3] Pats Skolotājs sacīja: „Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi.”[4]
Abi jēdzieni – māceklība un pārvaldība – ir cieši saistīti. Neviens nevar kļūt par labu mācekli, nekļūstot par uzticīgu pārvaldnieku. Turpmāk nodaļā tiks pievērsta uzmanība tam, ko nozīmē būt pārvaldniekam.
Lai skaidrotu šo fundamentālo jēdzienu, Jēzus stāstīja vairākus stāstus (līdzības). Vienu no tiem mēs atrodam Mateja evaņģēlija 25. nodaļā; tajā viņš stāsta par vīru, kurš devās ilgā ceļojumā un uzticēja savu īpašumu kalpiem. Viens no tiem saņēma piecus „talantus”, otrs - divus, bet trešais - tikai vienu. Divi no šiem kalpiem rīkojās pareizi. Līdz saimnieka atgriešanās dienai katrs no viņiem bija guvis simtprocentīgu peļņu. Bet trešais ar saņemto vienkārši nedarīja neko. Šis pārvaldnieks saņēma bargu sodu. Līdzīgs stāsts ir pierakstīts arī Lūkas evaņģēlijā. Personāži ir citi un arī skaitļi atšķiras, tomēr stāsta morāle ir tā pati.[5]
Pārvaldīšana ir saistīta ar to, kas mums ir uzticēts, un ko mēs ar to darām: mūsu dzīve, mūsu laiks, mūsu veselība, mūsu prasmes un mūsu materiālie resursi. Taču sāksim ar plašāku ainu. Es atgriezīšos pie aspekta, kuru jau vairākkārt esmu uzsvēris: par savu eksistenci mēs esam parādā tam, kas mūs ir izveidojis, mūsu Radītājam Dievam, kurš joprojām ir dziļi ieinteresēts mūsos. Mēs esam daļa no Viņa radības un mums ir dots svarīgs uzdevums rūpēties par to. Jau pašā sākumā cilvēkam tika uzdots rūpēties par zemi, ”pakļaut” un „pārvaldīt” visas dzīvās būtnes zemes virsū.[6] (Vai arī pēc cita tulkojuma - būt tās „saimniekam”[7]) Tā bija daļa no svētībām, kādas Dievs dāvāja savai augstākajai radībai. Vīriešiem un sievietēm tika uzdots vairoties un piepildīt visu zemi. Cilvēks kļuva par Dieva ieceltu aģentu, kuram jāuztur kārtība visā radībā. Pirmais uzdevums, kāds tika uzticēts cilvēkam, bija vārda došana visām dažādajām „dzīvajām būtnēm” uz zemes.[8] Pirmais pāris tika novietots ideālos apstākļos – Paradīzē jeb Ēdenes dārzā – un viņiem tas bija jākopj un jāaprūpē.[9]
Atskatoties cilvēces vēsturē, jāsecina, ka cilvēku rasei ir veicies diezgan slikti, it īpaši pēdējos divsimt gados, kuru laikā viņi ir no vienkāršas planētas resursu izmantošanas pārgājuši uz nežēlīgu tās ekspluatāciju tik lielos apmēros, ka tiek iznīcināta pašas cilvēces dzīves telpa. Zemes „pārvaldīšana” ir pārvērtusies par tās „ekspluatāciju”; „pakļaušana” ir kļuvusi par „ļaunprātīgu izmantošanu”.[10] Šīs pasaules pārvaldnieki ir kļuvuši par zagļiem, uzurpatoriem un iznīcinātājiem. Un tā ir patiešām nopietna lieta. Tā nav vienkārša nolaidība, bet nepaklausība dievišķajiem norādījumiem. Tas ir grēks.[11]
Kristiešu antropologs Šīns Makdonags to formulē pavisam īsi. Viņš saka: „Pārdomājot Dieva rūpes par viņa radību un suverēno varu pār to, kristiešiem jāatceras, ka mūsu ētiskā uzvedība nav saistīta tikai ar darbībām, kas ietekmē citus cilvēkus, bet, ka vardarbība pret pārējo radību arīdzan ir grēks.”[12]
Postmodernie cilvēki ir pilnīgā saskaņā ar bībelisko viedokli par cilvēka pārvaldnieka lomu uz zemes. Viņiem ir kļuvis pilnīgi skaidrs, ka „modernā” alkatīgā zemes resursu ekspluatācija galu galā nesīs katastrofu un nāvi. Ir izzudusi liela daļa tropiskā lietus mežu. Un lielākā daļa no ienākumiem nepavisam nav nesusi labumu cilvēkiem, kuru valstu teritorijās šie meži atrodas, bet gan ir padarījusi biezākas korumpētu jaunattīstības valstu politiķu un Rietumu pasaules biznesmeņu kabatas. Fosilās degvielas krājumi tiek sadedzināti vieglprātīgā ātrumā. Tam ir ārkārtīgi liela ietekme uz zemes ekosistēmām gan lielā piesārņojuma veidā, gan pēdējā laikā arī klimata izmaiņu veidā Pagājušo trīsdesmit gadu laikā plašā ekosistēmu piesātināšana ar slāpekļa savienojumiem, piemēram, amonjaku un slāpekļa oksīdiem no lauksaimniecības mēslojuma, kā arī gaisa piesārņojums jau kļuvuši par globālu draudu. Oglekļa dioksīda un citu gāzu apjoma pieaugums atmosfērā – plašāk pazīstams kā „siltumnīcas efekts” – ir radījis globālo sasilšanu. Zemes virsmai kļūstot siltākai, samazinās polos esošās ledus cepures un attiecīgi jūrās ceļas ūdens līmenis. Tam būs postoša ietekme uz daudzām Klusā okeāna salām un tādām valstīm kā Bangladeša. (Tāpat tas rada draudus manai valstij – Nīderlandei, kas daļēji atrodas zem jūras līmeņa. Ja Ziemeļjūrā celsies ūdens līmenis, būs pamatīgi jāpastiprina esošie dambji.) Ozona slāņa noārdīšanās palielina kaitīgo saules radiāciju un tādējādi kaitē gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem. „Attīstītās” valstis ražo milzīgus daudzumus atkritumu, kas bieži vien ir bīstami. Piemēram, tikai Apvienotajā Karalistē vien katru gadu tiek saražoti 500 miljoni tonnu atkritumu. Ir izzudušas tūkstošiem dažādu augu un dzīvnieku sugu un neskatāmi daudzas citas sugas ir apdraudētas. Skābais lietus ir vēl viena problēma. Daudzās jūrās un ezeros vairs praktiski nav zivju. Daudzviet cilvēku un dzīvnieku dzīvības uzturēšanai vitāli nepieciešamās ūdenstilpnes ir blakus esošo ķīmisko rūpnīcu un citu industriālo ražotņu piesārņotas. Un skumjais stāsts tā var turpināsies gandrīz bezgalīgi.
Vai ir par vēlu, lai to vērstu pretējā virzienā? Viedokļi dalās. Jebkurā gadījumā ir vajadzīgas radikālas izmaiņas – un tūlīt pat! Mums varētu būt nepieciešami daudzi Kioto līgumi ar visu industriālo valstu piedalīšanos, kā arī revolucionāras izmaiņas bagātību pārdalīšanā starp attīstītajām un jaunattīstības valstīm. Kas līdzīgi man tic Kristus otrās atnākšanas tuvumam, tie aizdomāsies, vai patiesi cilvēcei ir palicis pietiekami daudz laika (pat ja tam pietiktu politiskas gribas un ētiskas apziņas), lai izlabotu kaut cik lielu daļu to ekoloģisko postījumu, kas ir tikuši nodarīti. Kaut arī es ticu, ka drīza Kristus otrā atnākšana ir neapšaubāma, un kaut arī esmu pārliecināts, ka mums ir jāpaļaujas uz dievišķu iejaukšanos un zemes pilnīgu atjaunošanu, tomēr neredzu attaisnojuma nekā nedarīšanai un attieksmei, kas ļauj visam tecēt pašplūsmā. Ja nu ir kaut kas pavisam skaidrs, tad tas ir fakts, ka mēs esam aicināti būt par Dieva pārvaldniekiem līdz pat pēdējam šīs zemes vēstures mirklim. Un tas prasa mūsu aktīvu iesaistīšanos, kā arī nozīmē to, ka mums ir jādara viss iespējamais, lai novērstu pašreizējās tendences.
Lai gan ar nožēlu jāpiekrīt prominentā Prinstonas sociologa Roberta Vutnova novērojumiem, ka „daudzi baznīcā gājēji apraud citos pamanīto alkatību, bet paliek nejūtīgi pret tās impulsiem paši sevī”, mums ir jābūt pārliecinātiem, ka to nevar teikt arī par mums.[13] Tie, kuri grib uzņemties pilnvarojumu nopietni ‘rūpēties’ par zemi, izmantos visu savu ietekmi, lai veidotu savu sabiedrību taisnīgāku, objektīvāku un mazāk izšķērdīgu, pat ja iespējamas šķiet tikai pakāpeniskas izmaiņas. Nododot savas balsis vietējās un nacionālajās vēlēšanās, viņi ne tikai domās par savas valsts ekonomiku, bet arī pārdomās, kā ikviena dzīves stils, zemes resursu izmantošana un pasaules attīstības politika ietekmēs šīs planētas nākotni un pasaules nabadzīgākajās daļās dzīvojošo miljardu cilvēku dzīves kvalitāti. Izmaiņas makro līmenī iespējams sagaidīt vien tad, ja pasaulē ir cilvēki, kuri patiešām tic, ka mums ir jābūt šīs zemes pārvaldniekiem. Pat ja lielākā daļa cilvēku nebūtu ar mieru izmainīt savus patmīlīgos patēriņa ieradumus un izvēlētos ignorēt vides ekspertu satraucošās ziņas, tas it neko nemainītu manā kā indivīda – radītas būtnes, kam dots uzdevums „rūpēties” par Dieva radību, būt šīs pasaules skaistuma un resursu pārvaldniekam – pilnvarojumā.
Bet ko es viens pats varu darīt? Lai ko arī es darītu, tas būs bezgalīgi mazs piliens ekoloģijas kausā. Un tomēr - man ir jādara viss iespējamais. Lai arī cik mazs būtu mans ieguldījums, tas kalpos par signālu citiem man apkārt, ka es gribu būt to lietu pārvaldnieks, kuras man ir uzticējis mans Radītājs, un tas var iedvesmot citus kļūt par tādiem pašiem pārvaldniekiem. Rezultātā, tas ir arī ticības apliecinājums – reliģija tiek interpretēta ne vien vārdos, bet arī darbos. Un kā mēs labi zinām, darbi runā daudz skaļāk par vārdiem.
Tas, ko mēs varam un ko mums vajadzētu darīt, lielā mērā ir atkarīgs no mūsu pašu situācijas. Tā ir mūsu individuālā atbildība noteikt, ko tieši mēs varam ieguldīt mūsu pasaules „glābšanā”. Es ļoti labi apzinos, ka man jāiemācās labāk pārvaldīt dažādas manas ikdienas dzīves sfēras. Man šajā ziņā ir palīdzējis pirms vairākiem gadiem saņemts buklets, kura vienkāršums un praktiskums uz mani atstāja dziļu iespaidu. Tajā ir uzskaitītas piecdesmit „vienkāršas lietas”, kas ir pa spēkam vairumam no mums, mēģinot aizsargāt apkārtējo vidi un „glābt” savu planētu. Publikācijā bija norādīts, ka nevērtīgo pasta sūtījumu skaits, ko vienas dienas laikā saņem visi amerikāņi, kopā varētu radīt tik daudz enerģijas, lai apsildītu ceturtdaļmiljonu mājsaimniecību.[14] Mūsu mājās mana sieva ir pieņēmusi mērus, lai pamatīgi samazinātu saņemto reklāmas vēstuļu un brošūru daudzumu. Mēs apzināti izmantojam pēc iespējas mazāk plastikāta maisiņu, cenšamies taupīt enerģiju un ūdeni ne tikai finansiālu iemeslu dēļ. Mēs cenšamies samazināt atkritumu daudzumu un nododam otrreizējai pārstrādei papīru, piena pakas, pudeles un baterijas. Cenšamies nepirkt videi nedraudzīgas lietas. Mēs uzskatām, ka ir iespējams lietu gaitu ietekmēt pat tad, ja mēs to pamazām izmainām tikai savā ikdienas dzīvē un darbā vien. Tā ir daļa no Dieva uzticētā viņa radības pārvaldnieka uzdevuma.
Daudzās valstīs vēl joprojām norisinās karstas diskusijas par jautājumu, vai cilvēkam ir visas tiesības rīkoties ar savu ķermeni pēc paša vēlēšanās. Tas nonāk juridisku cīņu krustugunīs ikreiz, kad tiek runāts par abortu vai eitanāziju. Daudzi uzskata, ka būtiskākais jautājums ir: kam pieder pēdējais vārds – sabiedrībai vai pašam cilvēkam, piemēram, ja sieviete vēlas pārtraukt grūtniecību vai pati izvēlas nomirt. Šis ir ļoti nopietns aspekts, tomēr ir kāda vēl fundamentālāka problēma: Vai mēs esam sava ķermeņa īpašnieki? Vai arī ķermeni mums uzticējis mūsu Radītājs? Ja tā, tad Viņam pieder pēdējais vārds attiecībā uz to, ko mēs darām ar savu ķermeni, un mums ir jāpierāda, ka esam uzticami pārvaldnieki arī šajā mūsu eksistences aspektā.
Cilvēki bieži domā, ka reliģija ir saistīta vienīgi ar „dvēseli”, ar mūsu iekšējo dzīvi, nevis ar mūsu esības fiziskajiem aspektiem. Šādu attieksmi pilnībā varēja saprast laikā, kad bija plaši izplatīts uzskats (vismaz kristiešu starpā), ka cilvēks sastāv no nemateriāla, garīga komponenta un pilnībā nošķirtas materiālas, fiziskas daļas. Kā jau mēs agrāk atzīmējām, postmodernais skatījums uz cilvēku ir holistisks – gars un ķermenis nav atdalāmi. Daudzi kristieši šobrīd saprot, ka tas ir daudz tuvāk bībeliskajam skatījumam, nekā tradicionālā teoloģija, kādu līdz šim ir pieņēmušas daudzas baznīcas. Mūsu ticība Dievam ļoti noteiktā veidā ietekmē mūsu uzskatus par veselību un lietām, kuras mēs ēdam. Pazīstamā deviņpadsmitā gadsimta adventistu rakstniece Elena G. Vaita, kura rakstīja par plašu klāstu dažādu tēmu, bija tālu priekšā savam laikam, kad uz papīra uzlika šos vārdus: „Veselīgas maizes klaipā reliģijas ir vairāk, nekā daudziem no jums šķiet. Labi pagatavotā maltītē ir vairāk reliģijas, nekā jūs spējat to iedomāties.”[15] Arī daudzi citi eksperti līdzīgi uzsver, ka fiziskā un garīgā veselība ir cieši saistītas. Tādejādi veselība ir kas vairāk par fizisku problēmu neesamību. Uz to savā grāmatā „Vesels, laimīgs, svēts” īpaši norāda arī Leo R. van Dolsons un J. Roberts Spenglers: „Ķermenim jāatrodas atdzimuša prāta kontrolē. ... Īsteni vesels cilvēks no bībeliskā viedokļa ir tāds, kas jūtas labi fiziski, kam ir modrs prāts, kas ir sabiedriski aktīvs un garīgi nodevies.”[16]
Bībelē ir daudz norādījumu par Dieva ieinteresētību mūsu ķermeņos un veidā, kā mēs pret tiem izturamies. Pāvils iedrošina kristiešus ne tikai savu prātu un garu saskaņot dievišķo Garu, bet arī nodot savu ķermeni kā upuri Dievam. Acīmredzami, viņš nenorāda uz kaut kādu dīvainu cilvēka upurēšanas rituālu, bet vēlas likt lasītājiem saprast, ka viņi ir atbildīgi par sava ķermeņa izmantošanu un uzturēšanu. Šis priekšstats skaidri izteikts viņa vēstulē Korintas kristiešiem:
„Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem? Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu!”[17]
Mums vajadzētu censties uzturēt savu ķermeni labā darba (un funkcionēšanas) kārtībā. Rūpes par veselību nav tikai vispārcilvēciskas rūpes, bet savā īpašā veidā tās ir arī kristīgas rūpes. Tās noteikti bija Kristus rūpes. Viņš nerūpējās vienīgi par cilvēku garīgajām vajadzībām, risinot viņu grēka un vainas sajūtas problēmas, bet, dziedinot daudzus satiktos slimniekus, rūpējās arī par viņu fiziskajām vajadzībām, un atsevišķos gadījumos - arī par to, lai viņi tiktu pabaroti.
Dieva iedvesmots, Mozus Izraēla tautai sniedza specifiskas vadlīnijas par personisko higiēnu un sanitāriju, tāpat arī detalizētu to dzīvnieku sarakstu, kuri tika uzskatīti par nepiemērotiem cilvēka patēriņam.[18] Ievērojot šos noteikumus, tika panākta infekcijas slimību kontrole un ierobežošana un garantēts atbilstošs sanitārijas līmenis. „Paklausība desmit baušļu morāles kodeksam un uzmanīga dažādo tīrības noteikumu ievērošana bija svarīgs faktors, lai izvairītos no seksuāli transmisīvām slimībām. Diētas likumi noteikti samazināja piesātināto tauku un holesterīna uzņemšanu ar uzturu.”[19] Šī regulējuma ievērošana, kas, cita starpā, iekļāva arī atturēšanos no cūkgaļas un dažām jūras veltēm, rezultātā nodrošināja labāku veselību un ilgāku mūžu[20]. Lai arī šiem sanitārijas un diētas noteikumiem Vecajā Derībā nav tāds pats statuss kā desmit baušļiem, tomēr to atmešana var mums vienīgi kaitēt. Tā uzskata arī van Dolsons un Spenglers:
„[Mums nevajadzētu apgalvot,] ka visi ebreju likumi un noteikumi ir pierādīti kā zinātniski pareizi un saprātīgi, raugoties no mūsdienu izpratnes, tomēr uz daudziem rakstniekiem lielu iespaidu ir atstājis fakts, ka viņu likumi un ierobežojumi rezultātā nodrošināja veselīgāku dzīvi un sanitāri labākus apstākļus. Mēs nevaram izvairīties no secinājuma, ka viszinošs Dievs patiešām bija paredzējis, ka dzīvošana saskaņā ar šiem likumiem nodrošinās veselīgāku, laimīgāku un svētāku tautu.”[21]
Ir pietiekami daudz zinātnisku pierādījumu tam, ka dzīves veidam ir saistība ar dzīves ilgumu. Dažu pēdējo desmitgažu laikā Savienotajās Valstīs, Eiropā un Centrālamerikā ir veikti apmēram 250 pētījumi par Septītās dienas adventistiem. Lai arī rādītāji atšķiras, tomēr tie bez izņēmuma parāda, ka adventisti vidēji dzīvo par dažiem gadiem ilgāk nekā pārējie cilvēki. Dažās valstīs adventistu vīriešu dzīves ilgums ir par desmit gadiem lielāks nekā vidēji šīs valsts vīriešiem. Sievietēm šī atšķirība ir mazliet mazāka, bet tomēr arī ievērojama.[22]
Kāpēc Septītās dienas adventisti vidēji dzīvo ilgāk par saviem līdzcilvēkiem?[23] Dažos pētījumos norādīts, ka ticībai ir pozitīva ietekme uz veselību. Bet ir arī virkne citu svarīgu dzīvesveida principu. Adventisti nesmēķē un saka „nē” alkoholam. Daudzi ir veģetārieši, bet ja ēd gaļu, tad parasti nelielos daudzumos, izvēloties liesāku, kā arī izvairoties no tiem dzīvnieku valsts produktiem, kuri senajam Izraēlam bija norādīti kā neēdami. Nav šaubu, ka adventisti dzīvotu vēl ilgāk, ja viņi sekotu ne vien šiem principiem, bet arī daudz nopietnāk izturētos pret citiem veselīgas dzīves aspektiem, piemēram, izvairītos no stresa, saglabātu līdzsvaru starp darbu un brīvo laiku un, it īpaši, vairāk nodarbotos ar fiziskiem vingrinājumiem, tādejādi uzturot savu ideālo svaru. Protams, ja mēs patiešām uzskatīsim, ka mūsu ķermenis ir Dieva Gara „mājoklis”, mēs darīsim visu iespējamo, lai to uzturētu tīru un labā stāvoklī. Ir grūti saprast, kāpēc cilvēki tam tīšām kaitē, lietojot tabaku un citas kaitīgas vielas. Un tradīcija atturēties no alkoholiskiem dzērieniem pilnīgi noteikti iederas šajā labas pārvaldības koncepcijā attiecībā uz mūsu veselību. Mūsu ķermenis ir komplicēts Dieva radības elements, un mēs esam „brīnišķi radīti.”[24] Kā no viņa ieceltiem pārvaldniekiem no mums tiek sagaidīts, lai mēs savu ķermeni uzturētu optimālā stāvoklī.
Būt labam sava ķermeņa pārvaldniekam nenozīmē, ka mums būtu jātiecas pēc askētisma ideāliem, vai arī, ka mūsu dzīvei pilnībā jākoncentrējas uz to, ko mēs ēdam vai dzeram, un īpaši - ko mums nevajadzētu ēst un nevajadzētu dzert. Galu galā, arī Jēzus pats to teica, ka dzīve ir kas vairāk nekā tikai ēdiens.[25] Un Kristus arī neizvairījās no piedalīšanās svētkos ar bagātīgi klātu galdu.[26] Viņa sekotājiem vajadzētu justies brīviem baudīt dzīvi, bet ēšana un dzeršana ir daļa no šīs dzīves baudīšanas. Tomēr viņi vienmēr atcerēsies, ka to ķermenis nepieder viņiem, un tādēļ vienmēr rīkosies tā, lai to uzturētu labā stāvoklī - gan iekšēji, gan ārēji. Ne tāpēc, ka tas ir modē un ka tas ir labi viņu publiskajam tēlam, bet viņi to ar prieku darīs Tā pagodināšanai, kurš sevi sauc par viņu Skolotāju.
Vai kristieši spēj savu laiku pārvaldīt labāk par nekristiešiem? Daži no neseniem pētījumiem norāda, ka „konservatīvie” kristieši strādā smagāk un ilgāk par citiem. Nedaudz vairāk kā pirms gadsimta slavenais vācu ekonomists un sociologs Makss Vēbers (1864-1920) izteica apgalvojumu, ka noteikti kalvinistiskās protestantisma versijas elementi ir rosinājuši tādas darba ētikas rašanos, kas ir stimulējusi Rietumu kapitālisma attīstību.[27] Ja tas patiešām ir tā, tad ne visi šeit saskatīs simtprocentīgi pozitīvu ieguldījumu.
Tas, vai Vēberam ir taisnība, vai nav, ir diskutabls jautājums. Un tas, vai šodien kristieši savu laiku pārvalda labāk par visiem citiem cilvēkiem, ir grūti nosakāms. Ja arī eksistē kādi neseni pētījumi par šo tēmu, es tos neesmu redzējis. Tomēr, jāsaka, ka noteiktai atšķirībai ir jābūt. Kristīgā pārvaldība ietekmēs to, kā mēs izmantojam savu laiku. Veidam, kādā kristieši pārvalda savu laiku, vajadzētu sakņoties iknedēļas septītajā – atpūtas - dienā. Sešu parastu dienu un tām sekojošu divdesmit četru „svētu” stundu ritms sniedz mums pamata struktūru visām mūsu aktivitātēm. Tomēr fakts, ka viena no septiņām dienām ir īpaši nošķirta, nenozīmē, ka reliģijai ar pārējām sešām dienām nav nekāda sakara. Dažas lietas nav piemērotas septītajai dienai, bet ir arī tādas lietas, kuras nav piemērotas nevienai no nedēļas dienām. Daudzi apgalvo, ka ir jāpamēģina it viss iespējamais. Viņi saka – jūs dzīvojat tikai vienreiz. Ja ir kaut kas tāds, ko jūs ne reizi neesat pamēģinājuši, iespējams, ka esat palaiduši garām kādu labu izpriecu vai aizraujošu piedzīvojumu. Tie, kas domā šādi, šķiet, uzskata, ka viņu dzīvi bagātinās jebkādas nodarbes. Bet kristiešu viedoklis ir, ka ne visām aktivitātēm ir pozitīvs lādiņš. Ir arī tādas aktivitātes, kuras nes negatīvu lādiņu. Tās nesniedz it neko papildus Kristus apsolītajai pārpilnajai dzīvei, drīzāk liek šķēršļus tai bagātīgajai dzīvei, kāda mums varētu būt. Tiesa, mēs dzīvojam vienreiz. Tāpēc neizniekojiet daļu no jūsu dzīves!
Skumjā patiesība ir tāda, ka daudzi no mums iznieko milzīgu laika daudzumu. Daži cieš no personīgās organizētības spēju trūkuma. Daudzi atsakās izlasīt lietošanas instrukciju iegādātajām ierīcēm un zaudē dārgas laika stundas, mēģinot atrisināt pēkšņi radušās problēmas ar laikietilpīgo mēģinājumu un kļūdu metodi. Mēs daudz laika varam izniekot, lasot lubu literatūru, vai arī skatoties ziepju operas, kurās nav nedz interesanta satura, ne mākslinieciskas kvalitātes. Daudzi, it īpaši vīrieši, regulāri zaudē nozīmīgu laika daudzumu, jo vilcinās atzīt savas ierobežotās spējas un uzdot jautājumus vai meklēt palīdzību. Acīmredzams, ka laika izniekošana ir pretrunā ar labu laika pārvaldīšanu. No otras puses, Bībelē nav tāda apgalvojuma, kā mums ikviena sava laika minūte būtu jāizmanto lietderīgi un produktīvi, un ka mēs nedrīkstētu tā vienkārši apsēsties, atslābināties un izbaudīt atpūtu. Atkal jau – mūsu paraugs ir Jēzus. Pat pavirša evaņģēliju izlasīšana parādīs to, ka Jēzus nebija darbaholiķis. Viņš bija sabiedrisks cilvēks, kuram pietika laika draugiem, kurš labprāt baudīja labu maltīti un regulāri paņēma „brīvu” brīdi. Labas laika pārvaldības panākumu atslēga ir līdzsvars. Izlasiet, ko kādreiz, pirms apmēram trīs tūkstošiem gadu, teica kāds gudrs vīrs. Dažas no šīm rindām mums var likties savādas, tomēr vispārējā doma ir skaidra:
„Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda.
Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt, savs laiks dēstīt, un savs laiks dēstīto atkal izraut.
Savs laiks kādu nogalināt, un savs laiks kādu dziedināt; savs laiks ko noplēst, un savs laiks ko uzcelt.
Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties; savs laiks sērot, un savs laiks diet.
Savs laiks akmeņus mest, un savs laiks tos salasīt; savs laiks apkampties, un savs laiks, kad šķirties.
Savs laiks ir ko meklēt, un savs laiks ko pazaudēt; savs laiks ir ko glabāt, un savs laiks ko galīgi atmest.
Savs laiks ir ko saplēst, un savs laiks atkal to kopā sašūt; savs laiks klusēt, un savs laiks runāt.
Savs laiks mīlēt, un savs laiks ienīst; savs laiks karam, un savs laiks mieram.
Dievs tiesās tiklab taisno, kā bezdievīgo, jo katram nolūkam un katrai rīcībai Viņam ir savs nolikts laiks.”[28]
Ikvienai no dažādajām aktivitātēm ir paredzēts savs laiks. Ir laiks darbam un hobijiem. Ir laiks rotaļām un laiks nopietnam darbam; ir laiks brīvprātīgo pienākumiem un laiks, ko pavadīt kopā ar ģimeni; laiks, lai dotos vientulīgā pastaigā un laiks sabiedriskiem pasākumiem; laiks pārdomām un laiks viesībām; laiks izlasīt labu grāmatu un laiks nomazgāt mašīnu; laiks pielūgsmei un laiks, lai aizvestu bērnus uz atrakciju parku. Ir jābūt veselīgam līdzsvaram. Pavadīt visu savu laiku uz ceļiem ir tikpat nelīdzsvarots lēmums, kā pavadīt visu savu laiku, skatoties futbolu. Un arī ikvienas brīvas minūtes pavadīšana sērfojot internetā, norāda uz tādu pašu līdzsvara trūkumu, kā ikviena darba dienas vakara izmantošana brīvprātīgo pienākumu izpildei saistībā ar draudzes darbu.
Protams, darāmā vienmēr ir vairāk, nekā laika. Tādēļ mums pastāvīgi jāizvēlas savas prioritātes. Un tātad - lai arī viss iepriekšējā rindkopā sacītais ir taisnība, - Dievam mūsu laika plānošanā ir pirmā vieta. Tai cieši sekojošā otrā vieta ierādāma dzīvesdraugam un ģimenei, bet mūsu draugiem jāseko pēc tam. Attiecībām ir jāieņem augstākā prioritāte mūsu pilnvērtīgajā dzīve. Labi pārvaldnieki ne tikai būs apzinīgi attiecībā uz savu profesionālās dzīves laiku, bet arī būs dāsni, atvēlot savu laiku tiem cilvēkiem, kuri viņiem ir vissvarīgākie.
Kā mēs redzējām, būt par pārvaldnieku nozīmē rūpēties gan par mūsu planētu, gan mūsu ķermeni un arī par mūsu laika izlietojumu. Un vēl tam ir saistība ar mūsu prasmēm un talantiem. Padomājiet, kā tik mēs varam izmantot savu radošo potenciālu! Mēs varam izmantot savas radošās spējas, lai tiektos pēc skaistuma un ideāliem, bet tās var tikt izmantotas arī vulgāros un pazemojošos projektos. Veids, kā mēs virzām savu radošo plūsmu, ir tieši atkarīgs no tā, kādas fundamentālas izvēles mēs izdarām. Kā Kunga mācekļi mēs savas spējas un radošos talantus uztveram kā dāvanas, ko mums ir tas gods izmantot, kalpojot mūsu Meistaram un citu cilvēku labā. Mūsu talantu pārvaldīšana tomēr ir arī vēl kas vairāk. Daudziem no mums ir vairāk prasmju un spēju, nekā mēs apzināmies. Iespējams, ka mēs arī neesam attīstījuši kaut dažas no tām līdz pilnībai. Daudzi no mums labprātāk izmanto tikai kreiso smadzeņu puslodi, bet atstāj novārtā labo. Ja varam sevi pieskaitīt šai kategorijai, tad mums būtu jāatceras Kunga mācība kalpot Viņam ne tikai ar visu „sirdi” un „dvēseli”, bet arī ar visu mūsu „prātu” – tātad gan ar labo, gan kreiso smadzeņu puslodi![29]
Kristīgā pārvaldība ietver izteiktu vēlēšanos attīstīt un pavairot mūsu talantus. Ļaujiet man ilustrēt to, kā šī pavairošana darbojas. Es nespēju tā pa īstam izprast šī jēdziena patieso vērienu, kamēr nebiju izlasījis Maika Napas iedvesmojošo grāmatu „Drosme būt kristietim”. Autors tajā pārstāsta stāstu par Vebstera kungu, kurš bija piedāvājis uz mēnesi pieņemt kādu darbā. Nākošajam darbiniekam tika dota iespēja izvēlēties samaksas veidu. Viņš varēja izvēlēties saņemt vienu miljonu dolāru skaidrā naudā mēneša beigās, vai arī - vienu peniju savā pirmajā darba dienā un katrā nākošajā - divreiz vairāk, nekā iepriekšējā. [Es zināju Einšteina kādreiz teikto, ka visu laiku lielākais matemātiskais atklājums ir procentu procenti, tomēr man nācās izlasīt šo stāstu, lai beidzot to pilnībā saprastu.] Es izdarīju aprēķinus, lai saprastu, ko nozīmē sākt ar vienu peniju un vērot, kā šī summa dubultojas ik dienu viena mēneša garumā, un sev par brīnumu es atklāju, ka galīgā summa par šīm 30 dienām sastāda krietni vairāk par 10 miljoniem dolāru![30]
Iespējams, ka mūsu talantu pavairošana nedarbosies tieši ar tādu pašu progresiju tik īsā laika periodā, bet mūs var sagaidīt patiešām īsti pārsteigumi, jo dievišķā aritmētika ļoti būtiski atšķiras no mūsējās, kā mēs turpmāk redzēsim.
Protams, pārspriežot „pārvaldību”, agrāk vai vēlāk mums būs jārunā arī par naudu. Sēžot solā un klausoties svētrunu par pārvaldību (tradicionāli dēvētu arī par „namturību” – red.), es zinu, ka, pirms vēl dzirdēšu mācītāju sakām „āmen”, tikšu aicināts dāsnāk atbalstīt savu draudzi ar savu maku vai kredītkarti. Un tas ir arī virziens, kurā dosies šī nodaļa. Es būtu varējis arī iesākt nodaļu ar šo aspektu, tomēr ceru, ka līdz šim brīdim lasītājam ir kļuvis skaidrs – es nedomāju, ka pārvaldība būtu saistāma tikai ar – un pat ne pirmkārt ar – dolāriem, eirām, mārciņām vai jenām. Un tomēr - tajā ietilpst arī mūsu naudas līdzekļu pārvaldīšanas veids. Šeit tāpat pastāv zināmi principi. Dievs ir visa īpašnieks. Tas, pār ko mēs valdām, nav mūsu īpašums, bet tas mums ir ticis nodots pārvaldīšanai ar pienācīgu uzticību un atbildības sajūtu.
Kristīgā pārvaldība bieži vien šķiet nonākam krasā pretrunā ar veselo saprātu. Mūsu sabiedrības filozofija ir tāda, ka pelnīšanai un saņemšanai ir jāatrodas pirms tērēšanas. Ir patīkami saņemt naudu, tomēr tās tērēšana drīz vien var kļūt par satraukumiem pilnu pieredzi, it īpaši vērojot, ka nauda neienāk pietiekami ātri, lai mēs pagūtu segt visus savus izdevumus. Bagātāki varam kļūt vienīgi tad, ja saņemšana pārsniedz tērēšanu. Es neaizstāvēšu viedokli, ka mēs drīkstam tērēt bez ierobežojumiem, neņemot vērā to, cik mēs saņemam šobrīd vai plānojam saņemt nākotnē, tomēr noteikti ir reizes, kad tērēt naudu ir daudz patīkamāk, kā to saņemt. Kādu brīdi pārdomājiet šos Jēzus vārdus: „Svētīgāk ir dot nekā ņemt.”[31] Apustulis Pāvils uzsver šo viedokli arī turpmāk, kad viņš saka: „Bet to es saku: kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un, kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību. ... jo priecīgu devēju Dievs mīl.”[32] Ar sava pravieša Maleahija starpniecību (skat. pēdējās Vecās Derības lappuses) Dievs iedrošināja Izraēla tautu būt dāsniem, dodot tam, kas tai laikā bija mūsdienu draudzes ekvivalents. „Pārbaudiet tad Mani šai ziņā, saka tas Kungs Cebaots, vai Es arī neatvēršu debess logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums!”[33]
Viens no pirmajiem jautājumiem, kas rodas, kad cilvēki diskutē par finansiālo atbalstu baznīcai – organizācijai, kam īpašā veidā ir deleģēts uzdevums sludināt labo vēsti un garīgi rūpēties par tiem, kuri ir deklarējuši savu uzticību Kristum un atklājuši, ka ir svarīgi piederēt ticīgo kopībai – ir jautājums par to, cik daudz naudas vienam cilvēkam ir jāizlieto šim mērķim. Daži sāk rēķināt, un tai pat laikā klusībā baidās, ka, dodot draudzei, viņi ir spiesti šķirties no pārāk lielas sava budžeta daļas. Viņiem neizteiktais jautājums bieži vien nav -„Cik daudz no manis tiek prasīts?” vai „Cik daudz es varētu dot, ja tā pa īstam pacenstos?”, bet gan – „Ar cik mazu summu es varētu tikt cauri?”. Šādi prātojumi liecina, ka cilvēks vai nu neizprot, vai arī izturas nevērīgi pret to, ko īsti nozīmē būt Dieva mums uzticēto lietu pārvaldniekam. Atļaujiet man atsaukties uz diviem Bībeles fragmentiem, kas palīdzēs ilustrēt šo domu.
Pirmais piemērs: laulātais pāris Ananija un Sapfira bija Jeruzalemes draudzes locekļi. Tas notika īsi pēc tam, kad draudze bija tikko dibināta un agrīnais entuziasms piedzīvoja savu uzplaukumu. Daži cilvēki izlēma, ka būtu tikai loģiski nodot visus savus materiālos īpašumus, lai atbalstītu savus jaunatklātos ideālus. Ananija un Sapfira nolēma, ka arī viņi grib parādīt savu dāsnumu, tādēļ tie pārdeva zemes gabalu un ienākuma lielāko daļu atnesa draudzes vadītājiem, taču daļu no naudas tomēr paturēja arī sev. Lasot šo stāstu rodas iespaids, ka lielākā daļa no pārdošanas darījumā gūtajiem ienākumiem tika ziedota draudzei. Tā vietā, lai saņemtu bagātīgu uzslavu par šo ievērojamo dāsnumu, tika saņemts ļoti smags nopēlums. Lasot starp rindiņām, mēs tomēr saprotam, ka primārā šī pāra vēlme bija tikt uzskatītiem par dāsniem![34]
Otrs piemērs: izlasiet Lūkas evaņģēlija 21. nodaļas pirmās rindas. Jēzus redzēja bagātus cilvēkus, dodot templim dāsnus ziedojumus, un tad viņš ievēroja kādu nabadzīgu atraitni, kura arī ziedojuma traukā ielika „divas artavas”. Viņš teica: „Tiešām Es jums saku: šī nabaga atraitne ir vairāk ziedojusi nekā visi.”[35]
Vai sapratāt domu? Nav svarīgs daudzums, kādu mēs ziedojam, bet motivācija, kāpēc mēs to darām. Dāsns cilvēks nepaliek nabagāks, daloties savā naudā ar citiem, bet tiek svētīts sava dāsnuma dēļ.[36] Cilvēks, kurš dod nepareizo iemeslu vadīts, nesaņems nekādas svētības. Tomēr, cik daudz mums ir jādod? Vai ir kādas vadlīnijas? Jā, ir gan. Apustulis Pāvils iedrošināja draudzes locekļus būt sistemātiskiem savā došanā.[37] Tam patiešām ir jēga. Ja mēs sistemātiski rīkojamies ar hipotekārajiem maksājumiem vai automašīnas līzingu, ar iemaksām mūsu vecumdienu krājkontos, kā arī daudzu citu mūsu ikdienas dzīvē svarīgu aspektu izmaksām, būtu dīvaini, ja mēs arī saviem ziedojumiem neierādītu svarīgu vietu sava budžeta veidošanā. Ja mēs turpināsim meklēt bībelisku padomu šajā jautājumā, mēs drīz vien atklāsim, ka sistemātiska ziedošana Vecās Derības laikos tika realizēta kā visu ienākumu desmitās daļas nodošana ‘Dievam’ viņa lietu veikšanai. Šķiet, ka šis pats princips ir pieņemts kā pašsaprotams Jaunajā Derībā.[38] Tam, vai Jaunajā Derībā „desmitās tiesas” došana tiek uztverta kā likums, manuprāt, ir maza nozīme. Došana, kas izriet no sajūtas, ka ir jāatbilst kaut kādai minimālai normai, vai arī - baiļu dēļ, tā nav tāda ziedošana, kas nes svētību (skat. augstāk minēto pirmo piemēru). Ir vēl cits veids, kā uz to skatīties. Ja Vecās Derības laikā desmit procenti bija norma, kā gan mēs, kam par Dievu un viņa nopelniem mūsu labā ir zināms tik daudz vairāk nekā seno laiku cilvēkiem, un kas daudz labāk saprotam labās vēsts pasludināšanas nepieciešamību, kā gan mēs varam būt mazāk dāsni par viņiem? Tā vietā, lai dotu mazāk par „desmito tiesu”, būtu tikai dabiski dot vairāk par to! [Protams, lai gan mēs esam „priecīgi devēji”, mums no tiem, kuri rīkojas ar šo naudu, ir jāprasa liela rūpība un caurskatāmība. Viņiem jābūt pārvaldniekiem īpašā nozīmē.]
Bagāti cilvēki un finansiāla labklājība Bībelē nav nosodīti. Tikpat labi jāatzīst, ka arī ikviens no mums ir „bagāts” salīdzinājumā ar to lielo daudzumu cilvēku, kuri dzīvo Kalkutas un Mehiko graustu rajonos, vai arī Āfrikas tuksneša joslas ciematos. Tādēļ Bībelē pastāvīgi uzsvērtā bagāto atbildība pret trūcīgajiem nav ziņa tikai Bilam Geitsam vai Donaldam Trampam, bet tāpat arī lielākajai daļai no mums. Tiem, kam ir laimējies dzīvot pasaules pārtikušajās daļās, jābūt labprātīgiem savā pārticībā gan tuvu, gan tālu dalīties ar tiem, kuriem ir maz vai nav it nekā. Dievs vienmēr nostājas trūcīgo pusē, un attiecības ar Viņu automātiski veicinās arī solidaritāti ar tiem, kuri ne savas vainas dēļ dzīvo nabadzībā. Strādājot pie šīs nodaļas daļas es ievēroju nesen publicētu UNICEF ziņojumu, kurā bija teikts, ka gandrīz puse no visas pasaules bērniem (aptuveni 1 miljards!) ir kara, bada vai slimību upuri. Kā gan lai mani neaizkustina šāda statistika un neaicina ar šiem bērniem dalīties tajā, kas man ir ?
Par naudas aspektu pārvaldībā ir sarakstīts daudz grāmatu. Dažās tiek sniegti arī labi padomi, tomēr galu galā - mums ikvienam ir jārīkojas saskaņā ar mūsu pašu situāciju un jāmēģina izlemt, ko tieši mūsu apstākļos sevī ietver laba pārvaldība. Atslēgas vārds ir „vienkāršība”. Mūsu dzīvi vajadzētu raksturot „brīvprātīgai atturībai ekstravaganta luksusa pasaulē”. Citiem vārdiem - mūsu resursu izlietojumam vajadzētu būt saskaņotam ar cilvēciskajām vajadzībām.[39] Autors, kurš deva šo vērtīgo padomu, teica arī šādi:
„Mūsu pētījums par naudu ir novedis līdz neizbēgamam secinājumam: mēs, kas sekojam Jēzum Kristum, esam aicināti nodot vienkāršības solījumu. Šis solījums nav domāts tikai dažiem izredzētajiem, bet visiem. Tā nav opcija, kuru varam pieņemt vai nē atbilstoši mūsu personiskai izvēlei. Visiem, kas sauc Kristu par Kungu un Glābēju, ir pienākums sekot viņa sacītajam, un Jēzus aicinājums viņa mācekļiem attiecībā uz naudu vislabāk ir rezumējams vienā vārdā vienkāršība. Vienkāršība pienācīgi vērtē mūsu Kunga daudzšķautņainās mācības par naudu - gaisma un tumsa, došana un ņemšana, patiesība, pieticība, ticība.”[40]
Rezumējot, mūsu reliģija nav jautājums, kas skar tikai intelektu un emocijas. Patiesa reliģija izpaužas tajā, kā mēs rīkojamies un ko mēs darām ar mums piederošajām lietām, kā individuāli, tā arī kopīgi. Glābšanu nevar nopelnīt ar šajā nodaļā apskatīto pārvaldības elementu ievērošanu. Bet kristietis, kurš atsakās būt labs pārvaldnieks, nav īsts māceklis. Apustulis Jēkabs to formulēja šādi: „Tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā pati par sevi ir nedzīva.”[41] Tā tas bija pirms diviem tūkstošiem gadu un tā tas ir arī šodien.
[1] Jāņa 8:32.
[2] Jāņa 10:10.
[3] Lūkas 14:25-35.
[4] Jāņa 8:31.
[5] Lūkas 19:11-27.
[6] 1. Mozus 1:28
[7] Skat. Jauno Bībeles tulkojumu.
[8] 1. Mozus 2:19
[9] 1. Mozus 2:15
[10] R. Scott Rodin, Stewards of the Kingdom – A Theology of Life in All Its Fullness. InterVarsity Press, Downers Grove, IL. 2000. 144. lpp.
[11] ‘Grēka’ definīciju meklējiet 5. nodaļā.
[12] Greening the Christian Millenium, Dominican Publications, Dublin, 1999. 81.lpp.
[13] Robert Wuthnow, God and Mammon in America, Free Press, New York, 1994. 16.lpp.
[14] Fifty Simple Things you Can Do to Save the World, The Earth Works Group, Berkeley, CA. 1989. 20. lpp.
[15] Elena G. Vaita, Liecības draudzei, 2. sējums, 273. lpp.
[16] Leo R. Van Dolsen, J. Robert Spangler, Healthy, Happy, Holy, R&H Publishing Association, Washington DC, 1975. 44. lpp.
[17] 1. Korintiešiem 6:19, 20.
[18] Skat. 3. Mozus 11-16.
[19] Reinder Bruinsma, Matters of Life and Death, Pacific Press Publishing Association, Boise, ID. 2000. 132. lpp.
[20] 2. Mozus 23:25, 26. 5. Mozus 5:33.
[21] Van Dolson, Spangler, citētajā darbā, 34.lpp.
[22] Kathleen H. Liwidjaja Kuntaraf, ‘Healthy Choices and Living Options’, Dialogue, 12. sēj., #1 (2000). 14. lpp.
[23] Ir jāpiezīmē, ka arī „Pēdējo dienu svēto” (mormoņu) vidējais dzīves ilgums ir garāks, nekā vidēji pārējai sabiedrībai. Viņi ir pieņēmuši virkni tādu pašu veselības principu, kā Septītās dienas adventisti.
[24] Psalms 139:14.
[25] Lūkas 12:23.
[26] Piem., Jāņa 2:1-11; Lūkas 5:29.
[27] The Protestant Work Ethic and the Spirit of Capitalism. Routledge, London, 2001.
[28] Salamans Mācītājs 3:1-8, 17.
[29] Mateja 23:37.
[30] Mike Nappa, The Courage to Be a Christian, West Monroe, Louisiana, 2001. 161.lpp
[31] Apustuļu darbi 20:35.
[32] 2. Korintiešiem 9:6,7.
[33] Maleahija 3:10.
[34] Apustuļu darbi 5:1-12.
[35] Lūkas 21:1-4.
[36] Salamana pamācības 22:9.
[37] 1. Korintiešiem 16:2.
[38] Mateja 23:23; 1. Korintiešiem 9:14 ir teikts, ka garīdzniecību būtu pareizi uzturēt no draudzes locekļu saziedotā.
[39] Richard J. Foster, The Challenge of the Disciplined Life, Harper Collins, San Francisco, CA. 1998. 72.lpp.
[40] Turpat, 71.lpp.
[41] Jēkaba 2:17.
