Šajā nodaļā es uzdrošināšos apgalvot, ka baznīcas apmeklēšana un piederēšana pie draudzes kopības pavisam noteikti ir pozitīva doma. Esmu pārliecināts, ka vismaz daži lasītāji iebildīs: „Pagaidi! Kur tu esi bijis pēdējo divdesmit gadu laikā? Ja būtu pievērsis uzmanību, tad noteikti būtu pamanījis, ka baznīca Rietumu pasaulē pārstājusi būt par ejošu mantu. Baznīcai ir pamatīgas problēmas. Bieži vien šķiet, ka tā pati nezin, kam tic. To ir apēnojuši pretīgi morāli skandāli. Tai nu vairs nepiemīt kādreizējā finansiālā un politiskā ietekme. Ir daudz grūtāk atrast cilvēkus, kuri sajustu aicinājumu kļūt par mācītājiem vai priesteriem. Un baznīcas apmeklējumu rādītāji iet vienā virzienā: zemāk un zemāk uz leju.”
Es to dzirdu pastāvīgi. Es neesmu akls un zinu, kas notiek. Mēs redzēsim, ka šāds attēlojums nav precīzs un nav ne daļēji tik satraucošs, kā tas tiek pasniegts. Protams, nav šaubu par to, ka institucionālo baznīcu skārušas vairāk nekā tikai dažas nelielas vētras. Un tas nav palicis nepamanīts tiem, kas pēta eklesiastikas tendences. Divus plauktus manā pieticīgajā bibliotēkā aizņem grāmatas, kurās runāts par nožēlojamo „baznīcas stāvokli” un nepieciešamību veikt kaut kādas izmaiņas, lai tā spētu izdzīvot. Vairums šo grāmatu liek saviem lasītājiem vienīgi prātot – kurš gan būs tas vīrs (vai, ticamāk, sieviete), kurš pēdējais aizejot no baznīcas izdzēsīs gaismu? Rakstot par „baznīcas nāvi”, Maiks Regele saka: „Mēs nedrīkstam izslēgt iespēju, ka mūsu cilvēciskās struktūras vai cilvēku veidotās institūcijas izgaist pagātnē.” „Ja nebūs kardinālas pārmaiņas,” viņš turpina, „baznīca, kādu mēs to esam līdz šim pazinuši, sagrūs mūsu dzīves skarošo bangojošo izmaiņu seismiskajos viļņos.”[1]
Es esmu pārliecināts, ka par spīti visiem pretējā rakstura pareģojumiem, baznīcai tomēr ir nākotne. Nākotnes baznīca, iespējams, daudzējādā ziņā atšķirsies no tradicionālā veida baznīcas, kādu mēs to esam pieraduši redzēt. Bet baznīca būs. Kāpēc es esmu tik drošs? Tāpēc, ka baznīcu [draudzi] neizdomāja cilvēks. Daudzas no tās tradicionālajām struktūrām un izgreznojumiem ir laicīgas dabas, bet pats jēdziens par ticīgo kopību – redzamu cilvēku apvienību, kam visiem raksturīga kopēja pārliecība un ideāli - tas nepazudīs.
Pirms mēģinām detalizētāk definēt to, ko īsti mēs domājam, lietojot vārdu „baznīca”, mums jāaplūko dažas vairāk vispārējas, bet tomēr fundamentālas šķautnes. Analizējot mūsdienu cilvēku sociālo uzvedību, mēs iegūstam mulsinošu un diezgan paradoksālu ainu. No vienas puses ievērojama tendence atsvešināties un izolēties. Liels skaits cilvēku dod priekšroku dzīvot vienatnē. Tīšuprāt. Mēs tiekam pārliecināti nejust pret viņiem žēlumu, jo tas ir tieši tas, ko viņi ir vēlējušies. Šie cilvēki dara visu, lai aizsargātu savas personīgās dzīves privātumu. Laba nedēļas nogale nozīmē četrdesmit astoņas stundas pavadītas iekštelpās, izguļoties, pasūtot picu, skatoties filmas, klausoties mūziku un sērfojot internetā. Bet tai pašā laikā, šķiet, eksistē visaptveroša un gandrīz universāla nepieciešamība būt saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Telekomunikāciju kompānijas pelna miljardus, jo cilvēki pļāpā stundām ilgi, izmanto savus mobilos telefonus, lai kur arī neatrastos, un sūta neskaitāmas īsziņas. Viņiem patīk iejukt pūlī rokkoncerta vai karnevāla laikā un atrasties kopā ar simtiem, tūkstošiem citu cilvēku diskotēkās vai sporta arēnās. Personīgi man vairākums no šīm lietām nešķiet īpaši pievilcīgs. Bet tomēr jāatzīst, ka, dzīvojot Lielbritānijā, man zināmā mērā pielipa tā īpašā atmosfēra, kas valda Promenādes Galā vakarā*, ko parasti rīko pārpildītajā un krāšņajā Karaliskajā Alberta Zālē Londonā. Kad es dzīvoju Rietumāfrikā, tikšanās ar maniem tautiešiem, holandiešu emigrantiem, karalienes dzimšanas dienai veltītajā pasākumā vēstniecībā, kopīga mūsu himnas dziedāšana bija kas tāds, ko nevēlējos palaist garām.
Lai gan no vienas puses mums visiem piemīt nepieciešamība pēc savas telpas un laika, ko veltām vienīgi sev - vienatnē, prom no visiem un visa, tomēr ir skaidrs, ka eksistē neatliekama vajadzība būt kopā ar citiem cilvēkiem, dalīties ar viņiem mūsu priekā un bēdās. Vīrieši un sievietes divdesmit pirmā gadsimta Rietumu pasaulē turpina būt sociālas būtnes, gluži tāpat kā reiz viņu vecāki un vecvecāki. Cilvēki dibina kontaktus vairāk nekā jebkad agrāk, viņi turpina ilgoties pēc draudzības un attiecībām. Cilvēkiem gribas svinēt kopā. Viņi vēlas sērot kopā. Vairums no mums jūt līdzi „vientuļniekiem”, kas nespēj iejusties sabiedrībā un iepazīt jaunus draugus. Mūsu intuīcija saka priekšā, ka mūsu bērniem pietrūkst kā ļoti nozīmīga, ja viņi lielāko daļu sava laika pavada vienatnē, spēlējot datorspēles vai sērfojot internetā un neatrodas kopā ar citiem bērniem. Mēs tāpat apzināmies, ka mums parasti ir nepieciešams citu cilvēku atbalsts, ja mēs vēlamies sasniegt nozīmīgus mērķus. Vairums cilvēku, kuri cieš no smagas psihiskas atpalicības vai cīnās ar nejaukiem ieradumiem, atkarībām, gūst labumu saskarsmē ar citiem cilvēkiem, kuriem ir līdzīgas problēmas. Šis fenomens izskaidro tādas organizācijas kā Anonīmie Alkoholiķi, Svara vērotāji, kā arī ārkārtīgi plašo ieinteresētību daudzajās atbalsta grupās cilvēkiem ar Alcheimera slimību, diabētu, vēzi un tā tālāk.
Kādēļ gan lai būtu citādi, kad runa iet par garīgo dzīvi? Protams, ir mūsu iekšējās dzīves aspekti, kam jāpaliek „iekšā”. Ir domas, kurās dalāmies tikai ar mūsu Radītāju. Ir reizes, kad mums nav nepieciešama vai nav vēlama citu klātbūtne, bet mēs dodam priekšroku mieram un klusumam mājās vai kādas nelielas kapelas rāmumam. Mēs augstu vērtējam tos negaidītos momentus, kad īpašā un nepastarpinātā veidā sajūtam pilnīgu atkarību no Tā, kas Pārāks par mums, kad aptveram, ka esam daļiņa no kaut kā lielāka nekā mēs paši.
Taču tas pieder pie pašas ticības būtības, ka tā tiek piedzīvota kopā ar citiem; ka ticīgie atbalsta cits citu viņu atklājumu ceļojumā, kā arī dalās savā ticībā cits ar citu un ar apkārtējo pasauli. Tiesa, vienmēr būs kāds, kurš dzīvos viens, pilnīgā izolācijā no citiem, tomēr paliekot uzticīgs savai ticībai. Gadsimtu gaitā tūkstošiem cilvēku, meklējot lūgšanu un pārdomu dzīvi, ir stājušies klosteros, tālu prom no ikdienas dzīves kņadas. Vairākumā gadījumu šie cilvēki meklēja īpaša veida kopienu, lai gan daži izvēlējās pilnīgu nošķirtību. Lai cik lielu cieņu var izjust pret šādu nodošanos savam ideālam, tomēr diez vai var apgalvot, ka Kristus saviem sekotājiem būtu rādījis šādas dzīves piemēru. Jā, viņš devās uz tuksnesi, lai tur vienatnē pavadītu četrdesmit dienas, un ik pa laikam vēlējās pavadīt īsus laika brīžus vientulībā[2], bet savas dzīves pārējo daļu viņš atradās savu sekotāju vidū, kopā ar draugiem un bieži vien lielām ļaužu grupām.
Iepriekšējās nodaļās tika runāts par labo vēsti, ka Dievs eksistē un ir atklājis mums to, kas jādara, lai ar vairāku ticības soļu palīdzību atrastu savas dzīves jēgu. Taču atklāsmju ceļojums turpinās. Dievs zina, ka vairākums no mums ilgojas pēc sabiedrības – jo tādus viņš mūs ir izveidojis. Jau sākumā viņš izlēma, ka nav labi cilvēkam būt vienam.[3] Viņš zināja, ka cilvēkiem būs nepieciešams baudīt vienam otra sabiedrību. Tādēļ viņš mūs radīja par vīriešiem un sievietēm, dāvājot mums iespēju radīt pēcnācējus. Un tādēļ vēlāk cilvēces vēsturē viņš radīja Izraēla tautu. Tā bija tauta, kam senajā pasaulē bija uzticēta misija. Viņu uzdevums bija pārliecināt citas tautas, ar kurām tie sastapās, ka dzīvais Radītājs Dievs - visa Autors - ir nebeidzami pārāks par tiem nedzīvajiem artefaktiem, kas tika pielūgti kā „dievi”. Izraēla tautai bija svētnīca – vieta, kur viņi ik pēc zināma laika sapulcējās, lai pielūgtu, svinētu savus svētkus un izpaustu ticību Dievam, kurš tik skaidri bija parādījis savu darbību kā viņu personīgajā, tā arī korporatīvajā vēsturē.
Kristiešiem ir bijuši dažādi uzskati attiecībā uz Izraēla lomu Dieva plānā pēc kristīgās draudzes izveidošanas. Apustuļu darbu grāmatas pirmajās nodaļās mēs redzam pirmos kristiešus sludinām Kristus augšāmcelšanos jūdiem kā „bauslības un praviešu” piepildījumu, bet tai pat laikā turpinām ierasto kalpošanu templī un sinagogā. Apustulis Pāvils māca par Dieva nerimstošajām pūlēm glābt Izraēlu,[4] taču ir skaidrs arī tas, ka Jēzus iesāka kaut ko pavisam jaunu. Piemēram, ieturot kopā ar saviem mācekļiem pēdējo maltīti, Jēzus nodibināja „jaunu derību”, kas balstījās uz Viņa nāvi.[5] Tāpat ir skaidrs, ka Viņš izvēlējās un apmācīja savu sekotāju grupu, kurai uzticēja misiju pasaulē.[6]
Atskatoties pagātnē, mēs varam vien pārsteigti uzlūkot to vienkāršo cilvēku mazo grupiņu, kura spēja kļūt par kodolu spēcīgai kustībai. Tā drīz vien sasniedza visas Vidusjūras zemes un pat aizsniedzās tālu aiz to robežām ar vēsti par Kādu, kurš bija piecēlies no kapa. Tagadējās Palestīnas, Sīrijas, Libānas, Grieķijas, Kipras, Maltas, Ziemeļāfrikas un pat Indijas teritorijā – un daudzviet citur – dzīvojoši cilvēki apvienojās grupās. Labu laiku viņi pulcējās privātās mājās un publiskās vietās, līdz tika uzceltas baznīcu ēkas ar baptistērijiem [kristību baseiniem – tulk.piez.], kuros tika iegremdēti jaunie draudzes locekļi, tādejādi publiski apliecinot savu apņemšanos pievienoties draudzei.
Jau no paša sākuma šīs ticīgo grupiņas bija organizētas. Viņi drīz vien vienojās par tēzēm, kurās summēja galvenos savas ticības principus. Viņi pulcējās, lai lūgtu, lasītu Bībeli (Veco Derību un jaunos rakstus, kas drīz vien nonāca apritē un kam bija jāpārtop par Jauno Derību). Tika iedibināti vairāki rituāli. Pakāpeniski jaunā kustība nonāca pie savas identitātes un tās locekļi vēlējās tikt atpazīti kā „kristieši”.[7] Laika gaitā tā pārstāja būt jūdaisma sekta.
Baznīcas vēstures visagrāko periodu var iepazīt Bībeles grāmatā, kas nosaukta par Apustuļu darbiem. Šīs divdesmit astoņas nodaļas jūs izlasīsiet dažu stundu laikā. Tas ir fascinējošs pārskats. Tas jūs aizvedīs no Jeruzalemes uz Romu un pāri visai senajai pasaulei. Ja jūsu Bībeles beigās ir ievietotas kartes, aplūkojiet tās un īpaši pievērsiet uzmanību apustuļa Pāvila misijas ceļojumiem. Sākot lasīt, pievērsiet īpašu uzmanību otrajai nodaļai, kurā atradīsiet apbrīnojamo stāstu par notikumiem Jeruzalemē tikai piecdesmit dienas pēc Kristus augšāmcelšanās, un desmit dienas pēc tam, kad Viņš bija atstājis šo zemi. Svētceļnieki no tuvām un tālām vietām bija pulcējušies Jeruzalemē uz Vasarsvētkiem, kas bija vieni no lielajiem ikgadējiem jūdu svētkiem. Viņi runāja daudz dažādās valodās, kas sagādāja ārkārtīgi lielas problēmas tiem Jēzus sekotājiem, kuri vēlējās pastāstīt par to, kas noticis ar viņu Skolotāju. Tad, kaut kādā veidā, Dievs atrisināja komunikācijas krīzi un padarīja iespējamu ikvienam sadzirdēt apustuļu teikto savā valodā vai dialektā. Profesora Ričarda Raisa komentārs ir ļoti atbilstošs: „Vasarsvētku stāsts pasvītro faktu, ka draudze nav cilvēku veidojums, bet tai par savu eksistenci ir jāpateicas Dieva spēkam.” Tas noved pie nākošā secinājuma, kuram es piekrītu no visas sirds: „Draudze ir kopība, kādu cilvēki nespēj radīt. Tas, kas norisinās draudzes locekļu starpā, sadraudzības gars, kuru tie bauda, ir izskaidrojams vienīgi ar Dieva unikālo klātbūtni.”[8] Paraudzīsimies uz to detalizētāk!
Ko nozīmē vārdi „baznīca” un „draudze”?
Pajautājiet cilvēkiem uz ielas, kā viņi domā, ko nozīmē termins „baznīca”! Visticamāk viņi norādīs uz celtni vai organizāciju. Parīzes Dievmātes katedrāle, Vestminsteras Abatija Londonā un Nacionālā Katedrāle Vašingtonā ir „baznīcas”. Romas katoļu baznīca, baptistu baznīca un luterāņu baznīca arī ir „baznīcas”. Nav šaubu, ka šīs vārda „baznīca” nozīmes ir ienākušas valodā, pateicoties gadsimtiem ilgām tradīcijām. Mēs šo vārdu lietojam, lai atšķirtu „sekulāras” ēkas, kā arī mošejas un sinagogas no celtnēm, kurās pielūdz kristieši. Šis termins ir arī noderīgs, kad tiek nošķirti daudzie kristīgās ticības atzarojumi. Pastāv tūkstošiem dažādu kristiešu denomināciju, - un neviens nezin, tieši cik daudz to ir – un uz tām parasti attiecina vārdus baznīca, draudze vai sekta, lai gan termins „sekta” ir vairāk negatīvs apzīmējums lielai vai mazai cilvēku grupai, kura sliecas būt ekstrēma savos uzskatos un uzvedībā. Šis uzskats varētu būt diezgan subjektīvs, tomēr šķiet, ka vairums kristiešu konfesiju vēlas, lai tās uzskatītu par „baznīcām”.
Mēs gan velti varam meklēt mūsdienu terminam „baznīca” jeb „draudze” skaidrojumu Bībelē. Bībelē lietotajam grieķu vārdam „ekklesia” nav itin nekāda sakara ar ķieģeļiem vai juridiskām organizācijām, bet gan ar cilvēkiem. Tas ir veidojies no diviem grieķu vārdiem - ek un kalein, kurus var tulkot kā „ārā no” un „aicināt”. Vārds „baznīca” jeb „ draudze” un arī tam līdzīgie vārdi daudzās citās valodās, piemēram, iglesia (spāņu), chiesa (itāļu), kirche (vācu), kirke (skotu, dāņu, norvēģu), kyrka (zviedru), kerk (holandiešu), utt. tādejādi burtiski nozīmē: tie, kuri ir „izaicināti ārā”. „Baznīca” jeb „draudze” ir apzīmējums cilvēkiem, kuri ir „ izaicināti no ‘pasaules’ (t.i. no dzīves bez ticības Kristum)”, lai piederētu dzīvai kopībai, kurā vienojušies tie, kas tic Kristum. Tā ir konkrētajā vietā to cilvēku kopība, kas atzīst sevi par Dieva „aicinātiem”. Apbrīnojami, bet dažu desmitu gadu laikā pēc Kristus nāves un augšāmcelšanās jaunas draudzes (t.i. cilvēku grupas, kas sajuta šo dievišķo aicinājumu un atsaucās tam) izveidojās visā tā laika Tuvo Austrumu reģionā. Jānis pēdējo Bībeles grāmatu jau varēja veltīt septiņām šādām draudzēm, kuras atradās mūsdienu Turcijas teritorijā. Tādēļ iegaumēsim: lai kādas nozīmes ieguvis vārds „baznīca” jeb „draudze”, visupirms tas ir saistīts ar cilvēkiem!
Šī izpratne ir vitāli nepieciešama, kad jautājam sev, cik svarīgi piederēt kādai draudzei. Viens no visslavenākajiem un visbiežāk atkārtotajiem viduslaiku katoļu baznīcas paziņojumiem, kas tika kodificēts 1215. gadā svarīgas sanāksmes (IV Laterāna koncila) laikā, skan, Extra ecclesiam nulla salus. Šī latīņu valodas frāze apgalvo: ārpus baznīcas nav glābšanas. Tikai nedaudz ticīgo, un tas attiecas arī uz lielu daļu mūsdienu Romas katoļu, piekristu apgalvojumā ietvertajai pamatdomai, ka Dievs nepieņems nevienu, ja vien šis cilvēks netop kristīts Romas katoļu baznīcā. Šāda veida pieņēmumam Bībelē nav pamatojuma, un tas attiecas arī uz jebkuru citu organizāciju. Lai arī es esmu pieņēmis apzinātu izvēli piederēt noteiktai konfesijai (Septītās dienas adventistu Baznīcai, kuras mācība, pēc manām domām, ir vistuvāk Bībelei), es nekad nepiekristu nevienam ticīgajam, kurš apgalvotu, ka vienīgais ceļš uz mūžību ir caur Adventistu Baznīcas durvīm.
Tomēr citā nozīmē šis klasiskais apgalvojums par draudzes nozīmi mūsu glābšanā nav tālu no patiesības. Piederēt draudzei – būt daļai no Dieva ļaudīm – tam ir izšķiroša nozīme mūsu garīgajā ceļojumā un tas nav tikai viens no daudziem variantiem, kā rūpēties par savu garīgo pasauli. Iespējams, mums ir grūti ieraudzīt skaidras robežas starp „draudzi” („baznīcu”) un „pasauli” tajā ziņā, ka mēs bieži vien nespējam noteikt, vai cilvēks patiešām pieder Dieva ļaudīm. Tomēr tam nav primāras nozīmes. Kamēr vien Dievs zina, kurš pieder Viņam, problēmu nav. Reizēm mēs varam prātot, vai draudze ir pietiekami „laba”, lai tiktu kvalificēta kā ‘Dieva ļaudis’. Atbilde ir tāda, ka mums būs vien jāsamierinās ar paradoksu, ka draudze ir gan „svēto” (cilvēku, kuri ir pieņēmuši apzinātu lēmumu un ir „nošķirti”) kopība – un plašākā nozīmē daudzu šādu kopību brālība, - gan arī tajā pašā laikā tā paliek kā skola grēciniekiem! Ja šaubāties, ka draudzē ir grēcinieki, kuri, par spīti tam, tomēr tiek dēvēti par svētajiem, tad izlasiet Pāvila raksturojumu dažiem draudzes locekļiem Grieķijas pilsētā Korintā.[9]
Fakts, ka Jēzus radītā kustība tik ātri transformējās kristiešu draudzē, nav vēstures nejaušība. Daudzi vēsturiski notikumi patiešām rodas nejaušu apstākļu sakritības rezultātā, kad kāds gadās kādā noteiktā vietā un pasaka vai izdara kaut ko pareizajā vai nepareizajā brīdī. Taču draudze neizveidojās šādā veidā. Tāpat tā nebija apustuļu Pētera un Pāvila, nedz arī vēlāko pāvestu vai draudžu vadītāju, piemēram, Mārtiņa Lutera, Džona Kalvina, Čārlza Veslija, Menno Simonsa vai Elēnas G. Vaitas rūpīgas stratēģiskas plānošanas nestie augļi. Draudze ir Jēzus Kristus draudze tādēļ, ka Viņš ir tās iniciators un aizsācējs. Kad, tuvojoties Jēzus zemes dzīves laika noslēgumam, Pēteris apliecināja ticību savam Meistaram, Jēzus, atbildot uz to, deklarēja šo ticību par pamatu, uz kura Viņš uzcels savu draudzi![10]
Ja Kristus vēlējās draudzi, tad kas gan esam mēs, lai strīdētos par to, ir vai nav svarīgi būt daļai no tās – piederēt pie Dieva ļaudīm? Kristus vēlējās draudzi, kas būtu Viņa ļaudis, un tieši tas ir būtiskais. Vienalga, vai mēs gribam piederēt pie Dieva tautas vai nē, Dievs vēlas tautu, Viņam ir tauta un Viņš šo tautu izglābs. (Jautājums ir: vai mēs varam bez tā iztikt?) Apustuļi kļuva par Dieva tautas vadības kodolu. Ne tādēļ, ka viņiem no dabas piemita kādas ārkārtīgas līderu spējas, bet tādēļ, ka viņi bija „aicināti” un pārdabiskā veidā darīti spējīgi vadīt Viņa (ne viņu) draudzi.
Lasot par draudzes jeb baznīcas agrīno vēsturi Apustuļu darbos un vēstulēs, kuras apustuļi rakstīja vietējām pirmā gadsimta kristiešu kopienām, tāpat kā citos agrīnos kristiešu dokumentos, kuri netika iekļauti Bībelē, mēs atrodam, ka no tās aizsākšanas brīža, draudze bija ieinteresēta savā efektivitātē. Jau kopš paša sākuma tā sevi uztvēra kā organizāciju. Nebija vajadzīgs ilgs laiks, kamēr dažādo vietējo kopienu locekļi iecēla vadītājus. Viņi ievēlēja vīrus (un, iespējams, arī sievas[11]) diakonu, vecāko un citu vadītāju amatos. Vienojoties par amata aprakstu, apustuļi viņiem sniedza pamata vadlīnijas kritērijiem, kuri noteica vietējās vadības darbību. Laiku pa laikam draudžu pārstāvji sapulcējās, lai apspriestu kopīgas problēmas. „Apustuļu darbu” grāmatas piecpadsmitajā nodaļā pirmo reizi minēta šāda „sapulce”.
Tomēr šajā draudzes aprakstā bībeliskais uzsvars nav uz organizatorisko kārtību. Bībele nerunā par to, ka draudze būtu pieņēmusi konstitūciju un virkni to pavadošo likumu, tāpēc būtu pārspīlēti apgalvot, ka Jaunā Derība sniegusi mums embrionālu Draudzes Rokasgrāmatu. Jaunās Derības autori daudz vairāk uzmanību pievērš draudzes dabai. Tā nav tikai viena no daudzām organizācijām, tā ir unikāla. Kā bieži vien jau iepriekš, arī šajā gadījumā Bībele izmanto simbolus vai metaforas, lai pastāstītu par patiesību tā, kā ikdienišķi vārdi to nespēj. Pirmais šāds simbols ir sievas tēls. Tam nav nekāda sakara ar faktu, ka vīrieši ir tendēti mazāk apmeklēt baznīcu vai kļūt par draudzes locekļiem nekā sievietes. Šeit tiek sniegta gluži citāda vēsts. Sievas – vīra un kāzu tēli norāda uz tuvajām attiecībām, kādas ir Jēzum Kristum ar savu draudzi. Vairākas reizes Kristus tiek attēlots kā Līgavainis, kurš nepacietīgi gaida savu Līgavu (draudzi), kamēr tā gatavojas Debesu kāzām. Kādu gan simboliku varētu atrast, kas izteiktu vēl lielāku tuvību un intimitāti?[12] Saistībā ar šo „līgavas” metaforu, Kristus sekotāji kolektīvā veidā tiek attēloti arī kā „sieva”.[13] Šī sieva, kas simbolizē visus Dieva ļaudis, ir „saulē tērpta”, bet tos, kuri atsakās identificēties ar Dieva ļaudīm, arī simbolizē „sieva”. Taču sieva, kas simbolizē Dieva noliegšanu un sacelšanos pret Viņu, ir tērpta „purpurā” un viņas tālākais apraksts sniedz pietiekami daudz vielas fantāzijai.[14]
Otrs, arī ļoti spēcīgs draudzes simbols ir cilvēka ķermenis. Kristus tiek atainots kā galva un mēs visi esam pārējie ķermeņa locekļi – ikkatram no mums ir sava specifiska funkcija.[15] Ķermenis ir orgānu konglomerāts. Visi ir svarīgi un visi ir nepieciešami, lai ķermenis varētu būt veselīgs, pilnībā funkcionējošs, auglīgs un produktīvs. Ja kāds no orgāniem pārtrauc darboties, visa ķermeņa darbība sajūk. Tas kļūst darboties nespējīgs vai pat tā rezultātā mirst. Iespējams, dažiem draudzes locekļiem ir pārlieku liela savas vērtības izjūta, un ir pavisam viegli atsevišķus prominentus vai talantīgākus locekļus uztvert kā svarīgākus par vecajām dāmām vai kādiem tikko atbraukušiem imigrantiem, kas apsēdušies baznīcas zāles pēdējos solos. Tomēr tas nav veids, kā Dievs uzlūko savu ķermeni. Pirms kāda laika, kad – kā citi teica - es zināmā mērā biju darbaholiķis, bija brīži, kad man šķita: sava dzīves ritma dēļ piedzīvošu infarktu. Pēc žultspūšļa operācijas, prostatas vēža ārstēšanas un citu medicīniska rakstura izbaiļu piedzīvošanas, es šobrīd ļoti skaidri apzinos, ka manā ķermenī ir arī daudzi citi orgāni, kas ir tikpat svarīgi kā sirds. Tas man ir sniedzis pāris mācībstundas par iespaidīgo draudzes salīdzinājumu ar ķermeni jeb organismu!
Ķermeņa metafora saka, ka mēs nedrīkstam nožēlot to, ka draudzes locekļi viens no otra daudzējādā ziņā ir atšķirīgi, jo tieši tāds arī ir Dieva nodoms. Ikvienam ir izpildāma sava loma – saskaņā ar tām dāvanām, kas tam dotas.[16] Ir vieta profesionāļiem. Ir nepieciešami cilvēki, kuri spēj nostāties vadībā, un kuriem pienākas atbilstoša cieņa. Bet par spīti šādām funkcionālām atšķirībām – un tieši šī ir tā unikālā un brīnišķīgā atšķirība no pārējām organizācijām – visiem locekļiem ir pilnīgi vienāds statuss. Bez izņēmumiem! Teologi šo aspektu sauc par „visu ticīgo priesterību”. Daži varētu jums sacīt, ka draudzē nepieciešama garīdzniecības hierarhija, kas ir augstāka par ierindas draudzes locekļiem. Viņi pilnīgi, galīgi, absolūti un par visiem divsimt procentiem kļūdās! Nav tādas atšķirības statusā. Pāvesta, Billija Grehema vai arī manas draudzes prezidenta lūgšanai nav lielākas vērtības nekā manai vai kāda cita draudzes locekļa lūgšanai. Mums visiem ir vienāds statuss Dieva priekšā! Ikviens ticīgais ir savā ziņā „kalpotājs” jeb garīdznieks, jo kā „priesteris” kalpo par saskarsmes līdzekli, darot visu, kas ir viņa spēkos, lai vestu neticīgos tuvāk tam Dievam, kurš viņus radīja. Kopā, apvienojot visus mūsu talantus un dāvanas, enerģiju un resursus, mēs dzīvojam kā Kristus ķermenis šajā pasaulē.[17]
Kad mums līdz galam nav zināma to nozīme, rituāli var mūs pārsteigt, tie var šķist dīvaini un nepievilcīgi. Reizēm mums ir grūti noteikt atšķirību starp tradicionālo folkloru un reliģiskiem rituāliem. Visām draudzēm ir zināmi rituāli, lai gan atsevišķās reliģiskās kopienās tie tiecas būt prominentāki un izsmalcinātāki, nekā citās. Daži no tiem balstās uz teoloģiju, citi – uz kultūru un tradīcijām. Tomēr ir skaidrs, ka cilvēkiem ir nepieciešami rituāli brīžos, kad viņi nonākuši svarīgu pavērsienu priekšā savā dzīvē, vai kad viņiem līdzās notiek ārkārtējas lietas. Diezgan interesanti ir redzēt, kā vieni rituāli pazūd, bet to vietā tūdaļ uzrodas jauni. Tas it īpaši skaidri top redzams, kad nomirst kāds populārs elks. Negaidītais visas pasaules satraukums (daži teiktu - histērija), kad gāja bojā princese Diāna, ir sāpīgs šī fakta atgādinājums. Cilvēku lētticība un labprātība, pakļaujoties dažādām, bieži vien dīvainām dabas pielūgsmes ceremonijām, vai arī, eksperimentējot ar maģiju, pagānismu vai pat sātanismu, ir tikpat pārsteidzoša. Bet pat daudz ikdienišķākas ceremonijas, piemēram, sveces aizdegšana baznīcā, svecīšu nopūšana uz dzimšanas dienas tortes, laulātā drauga aizvešana vakariņās kāzu gadadienā vai puķu iegādāšanās pirms sākas nedēļas nogale, tās ir tik ļoti nostiprinājušās mūsu sadzīvē, ka domāju, tiks praktizētas vēl ilgi. (Tā mēs esam veidoti – mums ir vajadzīgi rituāli. Vien iedomājieties visus tos rituālus, kurus Dievs tik pārdomātā veidā deva savai tautai Vecās Derības laikā.)
Baznīcai ir vajadzīgi rituāli, jo tie turpina būt nepieciešami cilvēkiem. Tie nodod svarīgas neverbālas vēstis, kas ir tikpat nozīmīgas kā verbālā komunikācija, kas pie mums nonāk caur Bībeles lasīšanu, kopīgu dziedāšanu un sludināšanu. Iesvētības rituāli, kas iezīmē to brīdi, kad mācītājs vai vecākais, vai diakons, tiek formāli apveltīts ar noteiktu uzdevumu, kaut kādā veidā gan tiem, kuri tiek iesvētīti, gan tiem, kuri klātienē vēro šo notikumu, paziņo, ka šis uzdevums ir kas vairāk par vienkāršu darbu vai nākošo pakāpienu karjerā. Tas ir kas vairāk nekā tikai formāls paziņojums, ka „tāds un tāds” tagad ir „tas un tas”. Tas ļoti spēcīgā veidā norāda uz to, ka Dievs ir pielicis savu roku pie notiekošā un ka patiesībā tas ir Viņa uzticēts uzdevums un Viņš gādās par visu nepieciešamo uzdotās misijas izpildīšanai.
Bez šaubām, divi no visiespaidīgākajiem rituāliem ir kristības un vakarēdiens. Kristības iezīmē ticīgā ienākšanu draudzē. Pēc publiskas savas ticības apliecināšanas, jaunie ticīgie tiek pagremdēti ūdenī. Tas ir iespaidīgs viņu agrākās attieksmes „nāves” un „apglabāšanas” simbols, kā arī viņu „augšāmcelšanās”, kļūstot par jaunu būtni, simbols. Tas arī norāda uz sava veida garīgu attīrīšanu.[18] Tā nav kaut kāda maģija, kas jaunkristīto pēkšņi pārvērstu ideālā būtnē. Tomēr gluži kā laulības ceremonija uzspiež zīmogu lēmumam piederēt kādam, būt uzticīgam šim cilvēkam, tā kristības rituāls uzspiež zīmogu lēmumam piederēt Kristum un viņa draudzei un būt uzticīgam šīs ticības principiem. Jēzus Kristus parādīja šādu priekšzīmi, kad pats tika kristīts,[19] un tas saskan ar Viņa mācekļiem atstātajām instrukcijām tieši pirms Jēzus aiziešanas no šīs pasaules.[20]
Tie, kas ir bijuši Tuvajos Austrumos, un ir apmeklējuši baznīcu drupas, kas tiek datētas ar Kristietības ēras pirmajiem gadsimtiem, būs pamanījuši, ka šajās ēkās vienmēr bija baptistēriji (nelieli baseini), kuros varēja pagremdēt cilvēku. Papildus tam ir neskaitāmi seni attēli, kuri ilustrē šāda veida kristības. Laikam ejot, daudzās konfesijās šī oriģinālā forma tika aizstāta ar zīdaiņu apslacīšanu ar ūdeni – pilnīgi neņemot vērā bībelisko kristības nozīmi. Oriģinālā grieķu vārda baptizein burtiskā nozīme ir iegremdēt, norādot uz to, ka kristībām ir nepieciešams liels daudzums ūdens.[21] Kristības, iegremdējot ūdenī, turpina praktizēt baptisti, pentakosti, adventisti un daudzi citi.
Vēl viens nozīmīgs kristiešu rituāls ir Svētais vakarēdiens. (Ir konfesijas, kas šo rituālu dēvē par Eiharistiju.) Īsi pirms Jēzus aresta un Viņam izpildītā nāves soda, Viņš saviem mācekļiem deva norādījumus ar svinīga rituāla palīdzību vienmēr turēt piemiņā Viņa ciešanas. Viņš salauza gabalos mazliet maizes, svētīja to un izdalīja saviem mācekļiem, sakot, ka šī maize simbolizē Viņa „salauzto” ķermeni. Apēdot gabaliņu maizes, mācekļi identificēja sevi ar viņu Kungu un saņēma atgādinājumu, ka Kristum bija jāmirst viņu labā. Tad viņi dzēra nedaudz vīna no Jēzus svētītā kausa kā piemiņu asinīm, kas Jēzum bija jālej viņu un visas cilvēces labā. Viņi saņēma norādījumu, ka šis rituāls kristiešiem ir regulāri jāatkārto līdz brīdim, kad Jēzus nāks otrreiz.[22] Tā iemesla dēļ, ka Bībelē nekur skaidri nav norādīts, cik bieži šim īpašajam rituālam jāatkārtojas, tas tiek praktizēts atšķirīgi, tomēr tādā vai citādākā formā šo rituālu ir saglabājušas gandrīz visas kristiešu kopienas. Dažās draudzēs šo rituālu ievada cits nozīmīgs simbols – kāju mazgāšana, kas pat mūsdienās sniedz nopietnu mācībstundu savstarpējo attiecību stiprināšanā vai atjaunošanā.[23]
Simboliem ir pašiem sava valoda. Kad bērni ierauga zelta krāsas M burtu (Makdonalda restorānu simbols), viņiem tūdaļ pat prātā nāk klauna Ronalda tēls un „laimīgās maltītes”. Ieraugot dzeltena gliemežvāka zīmi (Shell degvielas uzpildes staciju simbols), mēs zinām, ka tā ir vieta, kur mēs varam uzpildīt savas automašīnas degvielas tvertni. Kad es, braucot pa ceļu, ieraugu mašīnu, kurai aizmugures stiklu rotā stilizētas zivs simbols, es saprotu, ka šīs automašīnas vadītājs vēlas, lai es zinātu, ka viņš ir kristietis. Attēls, kurā divi cilvēki apmainās ar gredzeniem, vienmēr nešaubīgi vēsta par mīlestību un abpusēju nodošanos. Lielākajā daļā kultūru kopīga maltītes baudīšana nozīmē vairāk, nekā tikai mūsu fizisko vajadzību apmierināšanu. Tā izstaro siltumu, viesmīlību un draudzīgumu. Līdzīgā veidā piedalīšanās vakarēdienā nevar tikt uztverta tikai kā maizes kumosiņa apēšana un iemalkošana no neliela kausiņa. Tā ietekmē dalībniekus daudz vairāk, nekā jebkad spētu visas svētrunas. Tie, kuri „ēd un dzer” piedzīvo to unikālo iekšējo pārliecību, ka viņu grēki ir piedoti un ka Dievs viņus ir pieņēmis.
Vai mums patiešām ir jāpievienojas?
Un tomēr es saprotu, ka daudziem reāli pievienoties draudzei būs grūti. Vai pievienošanās kādai organizācijas neierobežo mūsu brīvību? Un vai baznīcai patiešām ir tāda reputācija, kas mūs iedrošinātu tai pievienoties? Vēl vairāk - ja jūs meklējat draudzi, kurai pievienoties, kā lai jūs zināt, kura no visām ir īstā? Šie ir jautājumi vietā.
Nevar noliegt, ka baznīcai ir arī tās tumšā puse. Ātrs baznīcas vēstures pārskats dod garu sarakstu ar notikumiem, kuri ir baismīgā pretstatā tam piemēram, kādu rādīja Tas, kurš draudzi radīja. Viņa vārdā ir attaisnoti un reizēm pat veicināti visļaunākie un pazemojošākie darbi. Pārāk bieži izpaudusies baznīcas vadītāju lielā varas un naudas kāre, viņu koncentrēšanās uz sava statusa un autoritātes nostabilizēšanu tā vietā, lai kalpotu savam Kungam pienācīgā pazemībā. Un tas nav tikai tālā pagātnē. Pietiekoši biežie incidenti arī mūsdienu kristietībā stāsta par nekristīgiem motīviem un mahinācijām no to puses, kuriem būtu neviltoti un godīgi jākalpo pasaulei. Prātā nāk nerimstošie dažādu televīzijas sludinātāju izraisītie skandāli, gadījumi, kad garīdznieki ir ļaunprātīgi izmantojuši pusaudžus, kā arī daudzas citas nožēlojamas situācijas. Ļaujiet man būt tiešam: šādām lietām nav nekāda attaisnojuma!
Bet par laimi, tā ir tikai daļa no pilnās ainas. Lai arī nav ideālas ticīgo kopienas, ir daudzas vietas, kurās cilvēki atraduši sev drošu garīgo pajumti, kurā patverties – vietu, kur viņi jūtas gaidīti un kur viņi „iederas”, kur viņi sajūt atbalstu un rūpes. Personiski es esmu saticis tik daudz kristiešu vīrus un sievas, kas apliecināja savu ticību un dzīvoja tik apbrīnojamā veidā, ka bieži vien man atlika tikai uz viņiem noraudzīties pazemīgā bijībā. Es daudz esmu lasījis baznīcas vēstures annāles un mani bieži ir dziļi iespaidojuši stāsti par varonīgajiem mocekļiem un nerimstošu apņēmību, pat sastopoties ar lielām grūtībām. Es esmu strādājis kopā ar kolēģiem, kurus vēl joprojām apbrīnoju par viņu nodošanos, disciplīnu un kalpojoša vadītāja spējām.
Nebūs daudz apgalvojumu par šo draudzes paradoksālo realitāti – tās tumšo un gaišu pusi, – kas savā trāpīgumā līdzinātos Elenas G. Vaitas, deviņpadsmitajā gadsimtā dzīvojušas sievietes, kura atstāja desmitiem tūkstošu lappušu literāro mantojumu, teiktajam. Viņa rakstīja, ka „Kristus draudze, vāja un nepilnīga, kāda tā var būt, ir vienīgais objekts virs zemes, kuram Viņš veltī savu augstāko uzmanību.”[24] Arī senatnē Dievs darbojās ar nepavisam ne ideāliem cilvēkiem. Kristus šādus ne perfektus cilvēkus izvēlējās par savas jaunizveidotās kustības kodolu. Un šodien nekas nav mainījies. Draudze ir un paliek Dieva draudze par spīti visām cilvēciskajām kļūdām un pretrunām. „Draudze ir tāda, kāda tā ir, tā dēļ, kas ir Jēzus, nevis tā dēļ, kas ir tās locekļi.”[25]
Pievienošanās draudzei ir svarīga mūsu garīgajai dzīvei. Mums un mūsu iekšējai dzīvei labumu dod regulāras tikšanās ar citiem cilvēkiem, kuriem ir līdzīgi mērķi un ideāli, un kuri cīnās ar līdzīgiem jautājumiem un problēmām.[26] Tā ir vieta, kurā augstāk aprakstītie rituāli, valodas, arhitektūras un mūzikas skaistums bagātina mūsu smadzeņu labo puslodi. Tur mūsu smadzeņu kreisā puslode iesaistās aktivitātēs, lai iegūtu dziļāku izpratni par ticību un tās sniegumu mūsu ikdienas dzīvei. Tā ir vieta, kurā dzimums, rase, vecums un profesija zaudē savu nozīmi, jo mēs zinām, ka visi esam brāļi un māsas – viena un tā paša debesu Tēva bērni, un Kristus ir mūsu „Vecākais Brālis”.[27]
Tomēr viena lieta noteikti jāpatur prātā vienmēr: draudze nozīmē piedalīšanos. Vai atminaties ķermeņa simbolu? Ne tikai piedalīšanās, esot klāt fiziski un atbalstot finansiāli. Būt par draudzes daļu nozīmē būt par daļu no draudzes misijas! Brajens Maklarens savā fascinējošajā grāmatā par „jaunu kristiešu veidu” raksta: „Manā izpratnē draudze neeksistē tādēļ, lai sniegtu labumu saviem locekļiem. Tā eksistē, lai savus locekļus apgādātu ar visu nepieciešamo labuma sniegšanai pasaulei. Lai to izdarītu, jābūt trīs lietām: kopībai, garīgumam un misijai.
Kopība nozīmē to, ka mēs radām vietu, kur cilvēki var iemācīties ticēt labajai vēstij, piederēt sabiedrībai, kas kopīgi mācās dzīvot pēc tās principiem un kļūt par tās dzīvu paraugu.”[28]
Maikls Ridels pasvītro, ka draudzes locekļi nevar būt tikai pasīvi patērētāji, kuri izvēlas un paņem sev patīkamos elementus, izbaudot to kā piedalīšanos izbraucienā. Draudze, kurā vairākums ir šādi locekļi, neizdzīvos. Viņš saka: „Kad draudze kļūst par vēl vienu komfortablu izklaides aktivitāti, tā vairs nav konkurētspējīga.”[29] Draudze ir kas vairāk par līdzīgi domājošu cilvēku klubu. Tā ir daudz vairāk nekā garīgs laika kavēklis. Tā ir vieta, kurā mēs tiekam ekipēti misijai.
Iespējams, šis nav tas priekšstats par draudzi, kādu jūs sagaidījāt, vai arī kāds ir daudziem ‘baznīcā gājējiem’. Patiešām, ir pamatīgs kontrasts starp to, kāds ir daudzu tradicionālais uzskats par draudzi, un kāds ir tās bībeliskais paraugs. (1) Bībelē draudze ir raksturota kā dzīvs organisms, nevis vienkārši kā organizācija. (2) Tā skatās uz draudzi kā uz cilvēkiem, nevis programmām. (3) Tā garīgumu nostāda augstu pāri autoritātei. (4) Bībeliskais draudzes raksturojums ir kalpošana, nevis kontrole. Un (5) pirmām kārtām tā koncentrējas uz savu misiju, nevis sevi un savu komfortu.[30] Pēdējā nodaļā mēs vēl atgriezīsimies pie šī aspekta.
Senāk cilvēki bija tendēti izvēlēties to konfesiju, pie kuras piederēja viņu vecāki un vecvecāki, parasti kļūstot par tās baznīcas draudzes locekļiem, kura atradās vistuvāk. Ja jūsu vecāki bija luterāņi, tad būtu „normāli”, ja arī jūs pievienotos luterāņu draudzei, vēlams tajā pat pilsētā, kurā jūs dzīvojat. Ja jūsu ģimene bija katoļi, pastāvēja liela iespēja, ka jūs tāpat kļūsit par katoli un tāds arī paliksit.
Šāds modelis vairs nav tik izplatīts, kā tas bija vēl tikai paaudzi iepriekš. Mūsdienās daudzi no cilvēkiem, kuri ir nolēmuši pievienoties draudzei, pavada daudz vairāk laika, rūpīgi izvēloties sev un savai ģimenei vispiemērotāko draudzi. Kas ir mācītājs? Vai viņš ir labs sludinātājs? Vai tur ir pietiekami daudz nodarbību bērniem? Vai mūzika atbilst manai gaumei? Cik tālu baznīca atrodas no manas dzīvesvietas? Vai tur ir viegli novietot mašīnu? Cik „atvērta” ir draudze jaunpienācējiem?
Šie un daudzi citi jautājumi ir pilnībā pamatoti. Taču tiem nebūtu jābūt vienīgajiem, vai pat svarīgākajiem, meklējot savu draudzi. Vissvarīgākais jautājums vienmēr būs: cik uzticīga šī draudze ir Bībeles mācībām? Neteikšu, ka nav svarīgi, kā draudzes locekļi uzvedas, kā viņi attiecas pret apmeklētājiem, ja vien viņi mēģina palikt uzticīgi bībeliskajām doktrīnām. Tam, par ko iestājas draudze, ir jābūt arī redzamam, ne tikai dzirdamam. Mūsu vissvarīgākajam kritērijam draudzes izvēlē ir jābūt tam, vai un cik lielā mērā draudze cenšas dzīvot pēc Bībeles principiem. Tieši šī iemesla dēļ es esmu izvēlējies būt Septītās dienas adventistu kristietis. Ne tādēļ, ka tā būtu visperfektākā baznīca draudzes locekļu savstarpējo attiecību ziņā. Es savā draudzē esmu redzējis arī daudz tādu lietu, kas man nepatīk, lai gan lielākā daļa manu ticības biedru ir jauki cilvēki, kuri patiesi dzīvo saskaņā ar savu ticību. Izanalizējot līdz galam, esmu kļuvis par adventistu un palicis adventists tādēļ, ka es ticu: esmu atradis draudzi, kura ir nodevusies Bībeles vēstij – un ne tikai teorētiski. Tā ir draudze, kas ir ieinteresēta galvā un sirdī, bet tāpat arī tajā, ko praktiskajā dzīvē var darīt mūsu rokas. Lai gan draudze vēlas palikt uzticīga tam, ko Dievs atklāja pirms daudziem gadsimtiem, tā tomēr dzīvo līdzi laikam.
Es pilnībā piekrītu Lī Strobela teiktajam: „Ja Kristietība pieprasa, lai cilvēks kļūst par sabiedriski neiederošos būtni, kam neeksistē nekas cits kā vien draudzes kalpošana un lūgšanu sanāksmes, variet mani atskaitīt.”[31] Es vēlos dzīvot divdesmit pirmajā gadsimtā un mēģināt sarunāties divdesmit pirmā gadsimta valodā, pieliekot visas pūles, lai saprastu divdesmit pirmā gadsimta domāšanas veidu, tai pat laikā paliekot uzticīgam pirmā gadsimta Meistara pārstāvētajām vērtībām.
Lēmums kļūt par kristieti un rūpīga tās kristiešu sabiedrības izvēle, par kuras locekli tu vēlies kļūt, ir pamatīgs solis. Taču neskaitāmi vīri un sievas ir liecinājuši, ka iesaistīšanās draudzes ģimenē bijis viņu vislabākais jebkad pieņemtais lēmums. Viņi ir atklājuši, ka, pievienojoties draudzei, „...mēs ne tikai savienojamies ar Dievu, kurš radīja un saveda kopā šos cilvēkus, bet pievienojamies arī tiem pagātnes, tagadnes un nākotnes ļaudīm, kuri ir meklējuši, meklē un meklēs Dievu, ikvienu dienu dzīvojot ticībā. ... Mēģinājums dzīvot atšķirtībā vai cenšanās padarīt savu garīgumu par privātu pasākumu noliedz daļu no mūsu pašu dabas un ir vērsts pret to, ko Dievs mums paredzējis. Došanās uz baznīcu mūs savieno ar Dievu, citu ar citu un ar pasauli.”[32]
Es šo nodaļu gribu beigt, citējot K. S. Luisu, vienu no pagājušā gadsimta vislabākajiem kristiešu autoriem: „Ja jūs domājat kļūt par kristieti, es jūs brīdinu, ka jūs taisāties uzsākt ko tādu, kas pārņems jūs visu –prātu un visu pārējo.”[33] Viņam ir pilnīga taisnība. Kļūšana par kristieti pārņem ne tikai jūsu prātu. Tā paņem jūs visu, un to mēs redzēsim nākošajā nodaļā.
[1] Mike Regele, Mark Schulz, Death of the Church. Zondervan Publishing House, Grand Rapids, MI, ASV. 1995. 51.lpp.
* Astoņas nedēļas ilguša klasiskās mūzikas koncertu sērijas noslēguma pasākums (tulk.piez.).
[2] Mateja 4:1-11; Marka 1:35.
[3] 1. Mozus 2:18.
[4] Romiešiem 10., 11. nodaļa.
[5] Lūkas 22:20.
[6] Mateja 28:16-20; Apustuļu darbi 1:8.
[7] Apustuļu darbi 11:26.
[8] Richard Rice, The Reign of God. Andrews University Press, Berrien Springs, MI, ASV. 1997. 209.lpp.
[9] 1. Korintiešiem 1:1-3; 3; 6.
[10] Mateja 16:16-20.
[11] Jautājums par to, vai un cik lielā mērā pirmajās kristiešu apvienībās bija vadītājas sievietes, vēl joprojām ir diskutabls jautājums. Skat. Robert M. Johnson, ‘Ministry in the New Testament and in the Early Church’, Nancy Vyhmeister, Women in Ministry – Biblical and Historical Perspectives. Andrews University Press, Berrien Springs, MI, ASV. 1998. 51.lpp. un tālāk.
[12] Mateja 25:1-13; Atklāsmes 21:2.
[13] Skat. Atklāsmes 12.
[14] Atklāsmes 17.
[15] 1. Korintiešiem 12:12-31.
[16] 1. Korintiešiem 12:1-11.
[17] Efeziešiem 4:11-13.
[18] Skat. Romiešiem 6:1-10.
[19] Marka 1:9-11.
[20] Mateja 28:19,20.
[21] Jāņa 3:23.
[22] 1. Korintiešiem 11:23-26.
[23] Jāņa 13:1-17.
[24] E. G. Vaita Liecības sludinātājiem. Pacific Press Publising Association, Mountain View, CA, ASV. 1923., 15.lpp.
[25] Richard Rice, citētajā darbā, 205. lpp.
[26] Ebrejiem 10:25.
[27] Romiešiem 8:29.
[28] Brian D. McLaren, A New Kind of Christian: A Tale of Two Friends on a Spiritual Journey. Jossey Bass, San Francisco, CA, ASV. 2001. 155.lpp.
[29] Michael Riddell, Threshold of the Future: Reforming Church in the Post-Christian West. SPCK, London, 1998. 201.lpp.
[30] John Drane, Faith in a Changing Culture: Creating Churches for the Next Century. Marshal Pickering, London. 1997. 201. lpp.
[31] Lee Strobel, Inside the Mind of Unchurched Harry & Mary. Zondervan Publishing House, Grand Rapids, MI. 1993. 120. lpp.
[32] Jeremy Langford, God Moments – Why Faith Really Matters to a New Generation. Orbids Books, Maryknoll, NY. 2001. 67-72. lpp.
[33] C.S. Lewis, Mere Christianity. Collier Books, MacMillan, New York. 1943. 75. lpp.
